Eneagrammas un meditācijas skolotājs Andrēass Eberts: Mēs baidāmies no dzīves

Andrēass Eberts. Plaši atzīta garīga autoritāte mūsdienu kontemplatīvajā tradīcijā Eiropā. Vācu teologs un mācītājs, eneagrammasun meditācijas skolotājs. Ilgus gadus Vācijas evaņģēliskajā baznīcā Bavārijā bijis atbildīgs par garīgajiem vingrinājumiem un meditāciju. Grāmatas Eneagramma. Deviņas dvēseles sejas līdzautors – kopā ar Ričardu Roru.

– Jūs runājat par to, ka ir stresa situācijas, kad mūsu ierastais uzvedības modelis jeb eneagrammas musturs vairs neiztur, tad mēs vairs nespējam sevi kontrolēt un sākam izpausties ļoti nepievilcīgos veidos. Atklājas dvēseles tumšā puse. Bet, pirms mēs runājam, ko ar to darīt, man ir cits jautājums. Beidzamajā laikā esmu dzirdējusi viedokli, ka varbūt cilvēki nevajadzīgi rakņājas savas dabas tumšajā un drūmajā pusē, tā to tumsu tikai vairojot. Varbūt tiešām vajag runāt tikai par gaišo un labo?

– Mēs esam gaismas un tumsas sajaukums, un, pat ja mēs izliekamies, ka šādas tumšās puses nav, tā darbojas mūsu zemapziņā. Un tas nav nevainīgi – ja mēs kaut ko neapzināmies vai nepazīstam, tas var kļūt bīstami. Daļai modernās psiholoģijas un pašpalīdzības grāmatu ir tendence cilvēkiem stāstīt, cik tie ir brīnišķīgi un lieliski. Protams, mēs arī esam brīnišķīgi, tomēr katrā no mums ir arī kaut kas aizlauzts, kaut kas traumēts. Kad semināros par to runājam, cilvēki dodas prom priecīgi, jo mēs nestāstām, cik viņi ir slikti. Skatoties plašāk, tā nepavisam nav koncentrēšanās tikai uz tumšo pusi, patiesībā tas ir ceļš uz gaismu. Jāsaprot, ka šī tumšā puse var būt ļoti destruktīva, ja mēs to neapzināmies, bet tā var kļūt par draugu un kompanjonu, ja par to rūpējas.  Arī mūsu dvēseles tumšajās daļās mutuļo dzīvot griboši un dzīvi veidojoši spēki un enerģijas. Tieši tāds ir arī mūsu uzstādījums: ja tumsu ignorē un pareizi nebaro, tā kļūst dusmīga un izsalkusi, līdzīga dēmonam, kas pārņem cilvēku. Ja mēs to nebarojam labprātīgi, tas apēd mūs pašus. Jau Karls Gustavs Jungs teicis, ka ēna ir ļoti spēcīgs arhetips un tās integrācija sevī ir ļoti svarīgs atveseļošanās process.

Citi lasa

Marta Kalniņa

Atpūta

FOTO: Pierīgā atklāta krāšņa un maģiska ziemas pastaigu taka

Gita Vīksne

Attiecības

«Viņa vienkārši aizgāja…» Kāpēc basketbolistu Kristapu Valteru pametusi trešā sieva?

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Ja mēs savu ēnu neatpazīstam un nepieņemam, tā ļoti vienkārši var mūs pārņemt, un mēs to pat nesapratīsim.

Tradicionālajās reliģijās vēsturiski ir uzskats, ka šī tumšā puse ir jāiznīcina, īpaši tā daļa, kas saistīta ar kaislībām – seksu, baudām, ēšanu –, bet tas nekad nav strādājis. Lielisks piemērs ir mūki, kas to mēģināja darīt visu dzīvi, īpaši ignorēt seksualitāti, bet tas nestrādā. Svarīgi ir spēt to ieraudzīt un zināmā mērā pat iedrošināt.

– Vai tumšo pusi varam dēvēt par spēku?

– Tas ir spēks, kas var kļūt destruktīvs. Ja mēs ar to identificējamies pārāk daudz, tad paši kļūstam tumsas pilni, un tas tiešām ir bīstami. Tāpēc ir jāatrod veids, kā strādāt ar šo tumšo daļu. Jo mūsos ir dzīles, kas ir tik tumšas, ka no tām tiešām ir jāizvairās un jānodala ar sienu. Ir cilvēki, kas apgalvo, ka pasaulē nav ļaunuma. Kā to var teikt? Paskatieties apkārt – protams, ka ļaunais eksistē. Bet ļaunums bieži vien ir pārmērība, piemēram, varas pārmērīgs izmantojums, diktatūras, kas rada ciešanas. Tas nav liktenis, kā dažkārt saka, – tas nudien ir ļaunums. Un tad, kad vajag, ar ļaunumu ir jācīnās, citādi nepaliek vietas dzīvei. No otras puses, mums tumsa ir jāpieņem, un, ja mēs to darām, tad ļaunums nevar ieņemt tādu formu, kādu tas reizēm ieņem. Kā dzied Leonards Koens – aizmirsti par perfektumu, visā ir plaisas, bet, tikai pateicoties tām, iekšā tiek gaisma. Japāņiem ir brīnišķīga tradīcija – saplīsušu porcelānu labot, līmējumu vietām izmantojot zeltu, tādējādi padarot to vērtīgāku un būtībā par mākslas darbu.

– Jūsu vadītā semināra nosaukumā ir vārdi – pabarot dēmonus un apkampt savu vilku. Ierastāk gan domāt, ka gan ar dēmoniem, gan vilku vajag cīnīties. Ko tas nozīmē – pabarot dēmonus?

– Cilvēki vienmēr meklējuši veidu, kā cīnīties ar tumsu. Ļoti vienkāršojot, varētu teikt, ka vīriešu veids, kā ar to cīnīties, ir nogalināt. Sievietes ir vairāk pieradušas to pieņemt. Tādā ziņā Jēzum bija sievietes dvēsele, arī Gandijs cīnījās nevardarbīgi, bet daudziem vardarbība ir pirmais un vienīgais veids, kā reaģēt uz ļaunumu. Taču vienmēr ir eksistējuši izņēmumi. Mēs strādājām ar grāmatu Feeding the Demons (Pabarot dēmonus), ko ir sarakstījusi Amerikā dzīvojoša psihoterapeite, kura praktizē budismu. (Eberts runā par Tsultrimu Allini – red.) Kā zināms, tibetiešu mitoloģija ir pilna ar dēmoniem, un jau pirms daudziem gadsimtiem budismā sievietes piekopa rituālus, kuros šie dēmoni tiek nevis nogalināti, bet baroti. Šī senā prakse tika papildināta ar mūsdienu zināšanām – ar geštaltterapiju un izmantojot seno dēmonu simboliskos attēlus. Būtībā – kas ir dēmons? Mūsdienu valodā to dēvētu par kompleksu. Ja ir dēmoni, tātad ir arī eņģeļi – jo cilvēki vienmēr ir nodalījuši labo un ļauno, izmantojot eņģeļu un dēmonu tēlus.

Turklāt daudzas reliģijas māca, ka dēmoni ir krituši eņģeļi, un tas ir lielisks pieņēmums, jo ietver sevī spēju mainīties un saņemt piedošanu. Ļoti svarīga terapijas daļa ir dialogs ar dēmonu. Viņam tiek dots vārds, viņš pat tiek zīmēts, lai redzētu, kāds dēmons izskatās, un uzdoti jautājumi: ko tu gribi no manis, kāda no tevis jēga, ko tu spēj man sniegt? Budismā svarīga dēmonu grupa ir tā sauktie izsalkušie gari – ja tos neaprūpē, tie apēd dvēseles. Ja mēs viņus pozitīvā veidā aprūpējam, tie var kļūt par draugiem un dažādos veidos mūs atbalstīt. Taču, ja vara nonāk dēmona rokās, tas var izpausties, piemēram, atkarības veidā. Nav iespējams vienkārši izlemt, ka no rītdienas vairs nedzeršu, tas ir garš process, jo dēmons mēģina atņemt dzīves vadības stūri. Ir nepieciešamas pārmaiņas, lai nonāktu atpakaļ pie vadības.

– Kad dēmons beidzot ir paēdis, viņš mani liek mierā un man ar viņu vairs nav jācīnās?

– Nē, tas ir process visas dzīves garumā. Dēmons jau nenāk, skaļi klauvējot pie durvīm, bet klusi, un izveidot ar to attiecības nav vienkārši un ātri, līdzīgi kā ar jebkurām attiecībām. Ir kāda līdzība par Svēto Francisku, kurš mežā uzskrēja vilkam un sāka ar to runāt, jo viņš, kā vēstīts, spēja sarunāties ar dzīvniekiem. Vilks viņam saka: «Ko tu gribi, lai daru? Esmu izsalcis, mana ģimene ir izsalkusi. Turklāt tu arī ēd citus dzīvniekus.» Francisks viņu aizveda uz tuvāko ciematu, kur iepazīstināja ar ļaudīm. Vilks sāka sargāt ciemu, cilvēki viņu par to baroja, līdz viņš nomira no vecuma, un cilvēki ļoti sēroja, jo vilks bija kļuvis par viņu draugu. Tā, protams, ir leģenda, bet vēsta patiesību, ko grūti loģiski skaidrot un racionalizēt. Taču skaidrs ir viens: vardarbībai vajadzētu būt pēdējam līdzeklim. Un, lai gan Gandijs bija pacifists, tuvojoties dzīves beigām, pat viņš teica, ka saprot, kāpēc reizēm jānogalina. Jā, tas ir grēks un briesmīgi, bet viņš to darītu, jo pasīvi ļauties ne vienmēr ir pareizā atbilde, tāpēc ka tas noved pie ļaunuma varas.

Vardarbība ne vienmēr ir nepareiza, bet tā pilnīgi noteikti ir nepareiza kā pirmā reakcija, pirmais līdzeklis.

Daudzi nevardarbīgi risinājumi nav izmēģināti. Turklāt vardarbība reti ir iedarbīga, jo lielākoties rosina atbildes vardarbību. Jums Latvijā ir lielisks nevardarbīgās pretošanās piemērs – dziedošā revolūcija, tā ka jūs zināt, kas tas ir.

– Kā zināms, eneagramma raksturo deviņus cilvēku tipus, bet to piemēro arī plašākā mērogā. Kā jūs vērtētu mūsdienu Rietumu sabiedrību, balstoties uz eneagrammu?
– Te viss ir diezgan vienkārši. Rietumu sabiedrība ir ļoti amerikanizēta, un amerikāņiem kā nācijai ir acīmredzams tips – trešais, uz panākumiem orientētais. Tā ir kapitālisma sabiedrība, kurā svarīgi gūt panākumus, uzvarēt. America first, nav interesanti būt otrajam vai vienam starp daudziem, jākļūst par uzvarētāju. Sliktākais, kas var notikt, ir izgāzties. Ja neesi veiksmīgs, tā ir tava vaina; ja esi nabadzīgs – tāpat, viss ir atkarīgs tikai no tevis, nebūt uzvarētājam ir grēks. Un, lai uzvarētu, bieži vien ir nepieciešama nodevība, taču tam nav nozīmes, jo nozīme ir tikai uzvarai, nevis tam, kā līdz tai nonāc. Tas ir ļoti mākslīgi un neīsti, jo tajā nav vietas ne ciešanām, ne garīgumam, tāpēc viss kļūst tukšs un sekls. Tas ir tikai tēls, kam kā nav ne vērtību, ne dvēseliskuma. Daudzi to saprot, tāpēc meklē dziļumu un to, kā dziedēt dvēseli, jo dzīvot tikai naudai un panākumiem ir briesmīgi.

– Eneagramma piedāvā arī izaugsmes ceļu katram tipam. Kāds tas būtu šādai sabiedrībai?

– Risinājums nav vienkāršs, bet tā ir vienotība un līdzcietība, piemēram, vienāds pārtikas sadalījums. Pirmkārt, jābeidz izmantot tādi kontinenti kā Āfrika vai Dienvidamerika un viņu resursi, jābeidz veidot un uzturēt milzīgo robežu, kas šķir nabagos un bagātos, jābeidz izmantot tādi Donalda Trampa risinājumi kā sienu celšana. Ir jāpalīdz pilnveidot dzīves apstākļi nabagajiem, nevis bagātajiem jākļūst vēl bagātākiem. Par laimi, ir jauna paaudze, kas nesamierinās ar to un grib mainīt pasauli, tāpat arī zinātnieki, kas saka mums, ka savā negausībā iznīcinām planētu un nākotni. Tāpēc cerība mums ir.

Šķiet, ir pienācis laiks, kad šādi cilvēki parādās arvien vairāk, parādās jauna cilvēcība, apziņa, ka izdzīvot varam tikai visi kopā.

Mēs nezinām, ko gaidīt no nākotnes, varbūt jau ir sasniegts augstākais punkts un egocentriskajai domāšanai šāda iespēja ir sniegta pēdējo reizi, jo tā iznīcina pasauli un iznīcina dvēseles. Es tomēr joprojām esmu vairāk cerību pilns, nevis izmisis.

– Jums esot iznākusi jauna grāmata. Par ko tā ir?

– Esmu teologs un, pirms devos pensijā, uzrakstīju grāmatu. Tajā ir pausti divi mēģinājumi: izskaidrot pamatnepieciešamību un iemeslus tam, kāpēc radās reliģija un kāda ir Jēzus eksistences dziļākā būtība. Kā rāda pieredze, biežāk runa ir tikai par viņa dzimšanu un par viņa nāvi, par augšāmcelšanos, bet tas arī viss, neviens īpaši nekoncentrējas uz to, ko viņš dzīves laikā paveica. Bet tieši tas ir milzīgs ieguldījums mūsu ticību sistēmas veidošanā, un Jēzus biogrāfija ir nozīmīga tās sastāvdaļa. Turklāt tā ir simboliska valoda, ko vairs nesaprotam, un tas rada daudz pārpratumu. Tāpat kā mūsdienās ir grūti aptvert, kā tas ir – ja reiz Dievs ir visvarens, kāpēc viņš šo savu spēku neizmanto, lai glābtu mūs no nelaimēm.

– Jā, kā jūs atbildat uz šo jautājumu?

– Jo Dievs ir mīlestība un mīlestība spēj būt bezspēcīga, tāpēc arī Dievs var būt bezspēcīgs. Grāmatā mēģinu būt personisks un atsaukties uz savu pieredzi. Nāku no ateistu ģimenes, tāpēc man bērnībā nebija jāpiedzīvo traumatiska reliģiska pieredze, kāda ir notikusi ar daudziem Vācijā, – viņi baidās no Dieva, jo Dievs ir tas, kas redz katru soli un attiecīgi soda.

– Droši vien esat dzirdējis viedokli, ka svaigs vai pat šķietami revolucionārs skatījums uz reliģijas lietām ir vienkārši jauns baznīcas mārketings, lai saglabātu savu ietekmi. Ko jūs par to domājat?

– Esmu pilnīgi godīgs, kad saku, ka man nav intereses reklamēt reliģiju. Man ir sava ticība, kurai nevienam nelieku sekot, un arī neuzskatu sevi par gūgli, kas visu pasaka priekšā. Turklāt nedomāju, ka pietiek pārpakot dogmas, lai vieglāk pārdotu ticību, – tas ir pārāk bīstami. Jēzus runā par to, ka nevar pārliet vecu vīnu jaunā blašķē, arī blašķei ir jāmainās. Amerikā šis ir īpaši populāri: vecmodīgus uzskatus mēģina mūsdienīgot. Ja uz jaunām problēmām un jautājumiem tiek sniegtas vecās atbildes, tā ir atkārtošanās, kas ilgtermiņā nevienu nepārliecina. Tomēr izmaiņas ir jūtamas, bet tā ir ne tikai jauna forma, bet arī saturs, kas veido jaunu garīgumu. Protams, tas balstās vecajā ticībā, jo aizmirst savas saknes nav iespējams. Mēs sev jautājam: kas no vecā vēl ir aktuāls, kas mums liek noticēt un ticēt, kas citiem liek ticēt, ka šis ir pa īstam, nevis tiek atkārtotas vecas dogmas?

– Viena no aktuālākajām problēmām cilvēka dzīvē šobrīd ir stress. Vai  sava eneagrammas tipa izpratne te var palīdzēt?

– Dzīvē var pienākt brīdis, kad stress pārņēmis tā, ka ne eneagramma, ne citi ierastie risinājumi vairs nestrādā, – viss vienkārši uzsprāgst. Jā, protams, katrs eneagrammas tips cenšas tikt galā ar stresu dažādi, bet, nonākot paaugstināta stresa situācijā, arī eneagrammas raksts var nojukt, tad nekas vairs nenotiek normāli un viss tikai kļūst sliktāk. Domāju, ka te liela nozīme ir bailēm. Mēs baidāmies no dzīves, no nāves, no neizdošanās, no tā, ka mūs nemīlēs. Mēs izmisīgi cenšamies to kontrolēt, veidojot sevi un savu dzīvi tā, kā mums šķiet, ka būsim mīlēti un veiksmīgi. Tas padara mūs stresa pilnus, jo apzināti attālināmies no tā, kas mēs esam patiesībā.

Mēs neticam, ka esam labi tādi, kādi esam, un tas mūs dzen stresā.

Viena iespēja ir maksāt speciālistam, kas mums to apliecina un liek tam noticēt, bet tas ir bizness. Pamatā tomēr ir cilvēciskās attiecības. Mums trūkst kāda, kas klausās, kam uzticēties, kas sadzird, kas mīl, un tad vari mīlēt arī sevi. Cilvēks, kurš nav mīlēts, nesaprot, kas tas ir. Un šeit palīgā nāk kvalitatīva terapija. Ja nemīlēts bērns spēj runāt par savām sāpēm, tas ir pirmais solis uz pašdziedināšanos un sevis mīlēšanu.

– Vai jūs mīlat sevi?

– Domāju, ka jā, bet tas ir bijis garš ceļš. Man nebija pārāk laimīga bērnība, bet nekad nav par vēlu sev to radīt un izdzīvot. Šobrīd esmu mierā ar visu, kas noticis, jo manā dzīvē ir bijis gana daudz cilvēku, kas mani mīl. Par spīti tam, ka nesen biju ļoti slims, manī nav baiļu no nāves, jo esmu mīlēts un varu mīlēt sevi un citus. Protams, tas ir process, kurā nekas nekad nav perfekts, bet man ir 67 un esmu dzīves punktā, kur esmu nolēmis beigt strādāt ar sevi un iet uz terapijām, – jā, neesmu absolūti lielisks un esmu ar to mierā. Manī nav dziļas nepieciešamības turpināt strādāt ar sevi līdz nāvei, varbūt es tomēr varu atpūsties un ļaut Dievam darīt savu darbu.