Rīga +1°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Aijai un viņas kompanjoniem bija izdevība sastapt donu Alberto, vietējo šamani, kurš savas gudrības pārmantojis paaudžu paaudzēs.
«Dons Alberto stāstīja, ka vietējiem nepatīk, ja viņus dēvē par šamaņiem, viņiem tas asociējas ar šarlatānismu. Viņiem labāk iet pie sirds, ja viņus sauc par dziedniekiem vai dakteriem.» Dons Alberto latviešiem vadīja ajavaskas ceremoniju.
«Man nebija vēlmes vai vajadzības to pamēģināt, līdz pēdējam brīdim šaubījos. Tomēr sapratu, ka, ja reiz esmu tik autentiskā vietā, būtu jocīgi to neizmēģināt.»
Kad dziednieks vaicāja, ko visi sagaida no ceremonijas, latvieši atbildēja, ka vēlas tikai drusku pieskarties šim maģiskajam procesam un maķenīt ielūkoties ajavaskas pasaulē, bet neiet dziļumos.
«Gulējām lapenītē, šamanis dziedāja un spēlēja instrumentus, vadīja ceremoniju. Man visu laiku bija pilna apziņa. Kādā brīdī skatos – ļoti skaists krūms, tāda kā mandala! Paskatos pa kreisi, tur arī tāds pats, viss gaismiņās. Domāju, ka laikam mēness to apspīd vai jāņtārpiņi tā īpatnēji mirgo.
Tad es iemigu, sapņoju, paralēli klausījos šamaņa dziedājumā. Tā arī ceremonija pagāja. Izrādās, mums visiem bija līdzīga pieredze, nevienam nebija halucinācijas vai atklāsmes par dzīvi.
Pēc divām dienām izdomāju, ka jāaiziet apskatīties, kādi tie krūmi izskatās. Tur praktiski nebija nekā, parasta zāle!» Tā, lūk, ar to čučēšanu.
Visu interviju ar Aiju Andrejevu lasi Santa+
