Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts no žurnāla Ieva arhīva
Konsultē Marija Ābeltiņa, psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite.
Izdegšanas nosliece raksturīga cilvēkiem ar noteikta veida temperamentu un iedzimtajām nervu sistēmas īpašībām. Daži cilvēki pēc dabas ir jūtīgāki, un tas nav ne labi, ne slikti. Ja zini, ka esi jūtīga, izdegšanas profilaksei ir jāpievērš vēl lielāka uzmanība.
1. Fanātiskais sava darba darītājs
Izdegšanas sindroms ne vienmēr rodas tāpēc, ka darbs kā melns bubulis smacē un atņem dzīvības spēkus.
Izdegšanas riska grupā ir arī cilvēki, kuriem ļoti patīk sava profesija – viņus dēvē par sava darba fanātiķiem. Protams, jebkurš vadītājs ir laimīgs par darbinieku, kuram acis deg aizrautībā. Tomēr jāņem vērā – ja deg, tad pavisam viegli var arī pārdegt. Šādu cilvēku iekšējam mehānismam ir raksturīgs darba negausīgums. Un var būt arī tā, ka cilvēks strādāšanā sāk risināt visas dzīves problēmas.
Ja rodas stress, trauksme vai konflikts ģimenē, to mēģina izlādēt strādājot. Un pat stresu darbā mēģina pārvarēt, uzņemoties vēl lielāku darba daudzumu, kas ir bīstami, jo pastāv tikai viens mehānisms, kā tikt galā ar stresu, un tas pats ir saistīts ar iekšējo resursu izmantošanu. Vienā brīdī tā var nokļūt slazdā. Turklāt mūsu sabiedrībā joprojām pastāv darba kults – jo vairāk tu strādā, jo čaklāks un vērtīgāks esi.
Šos cilvēkus apbrīno par viņu darbaspējām, viņi saņem daudz bonusu naudas un panākumu izteiksmē.
Te var attīstīties darbaholisms, jo smadzenes jau kļūst mazliet atkarīgas no darba draiva. Turklāt pats cilvēks nejūt, ka ar strādāšanu ļoti pārspīlē un ir sev noteicis pārlieku augstus iekšējos standartus. Te nepieciešama ne vien ieradumu inventarizācija, bet arī pamatīga priekšstatu revīzija un attieksmes maiņa. Ja nav ģimenes, tad vienīgais stopkrāns ir veselības ķibeles, un darba fanātiķiem veselība cieš bieži – ir miega traucējumi un galvassāpes, jo viņi nespēj atslēgt pastāvīgās domas par darbu, moka muguras sāpes, kas saistītas ar nepārtrauktu muskuļu spriedzi, jo nav laika vingrot, var būt arī kuņģa un zarnu trakta problēmas, jo regulāri nav laika paēst pusdienas.
Starp citu, šo cilvēku izdegšanu dažkārt sākotnēji ir grūti pamanīt, jo profesionālā efektivitāte viņiem vēl kādu laiku ir ļoti augsta, kaut izdegšana jau ir sākusies. Neparādās arī negatīvā, atsvešinātā attieksme pret darbu, jo viņi to joprojām mīl. Ar laiku, protams, pārgurst arī fanātiķi, un viņu darba efektivitāte samazinās. Turklāt samazinās arī apmierinātība ar dzīvi, jo bez darba šim cilvēkam nav citu hobiju un interešu.
2. Sevi neizaicinošais
Pretstats pirmajam cilvēku tipam – sava darba fanātiķim. Sevi neizaicinošais ir pārliecināts, ka visu laiku sevi ir jāsaudzē, ka nemitīgi vajag uzmanīties. Viņam ir informācija par izdegšanas sindromu, un cilvēks sāk pārmērīgi sevi no tā sargāt. Un nekādā gadījumā nevēlas pieļaut pārstrādāšanos. Tad ir viegli aiziet citā galējībā. Cilvēks baidās pieņemt izaicinājumus, interesantus darbus, lielākus projektus. Nepārtraukti iztiek ar minimumu un darba dzīvi komfortā.
Ar laiku viņam kļūst bezgala garlaicīgi, jo darbs ir līdz riebumam paredzams, monotons, un cilvēks atzīst: es vienkārši gaidu pensiju.
Ja vadītājs ieminas – klau, bet tu esi labs speciālists, vai nevēlies pamēģināt ko jaunu, atbilde vienmēr ir: nē, es nevarēšu, tas man būs par daudz! Iespējams, cilvēks ir iesprūdis vienā darbavietā, lai arī reiz ir bijis sapnis strādāt pavisam kur citur. Tad rodas domas: ko tad es – ja jau neaizgāju no darba pirms desmit gadiem, tagad jau būs par vēlu.
Šāda attieksme noved pie cinisma, neefektivitātes sajūtas un emocionāla noguruma, jo smadzenēm ir svarīgi intelektuāli izaicinājumi. Ja tām pietrūkst intelektuālās barības, jo visas darba dienas paiet pilnīgi vienādi, smadzenes sāk veģetēt. Arī šajā gadījumā var rasties dažādas slimības. Ja salīdzinām ar ķermeni: muskuļi, kas ir pārspriegoti, var pārplīst (fanātiskais tips), bet muskuļi, kas nav noslogoti, – atrofējas. Un ne vienā, ne otrā gadījumā ķermenis nespēj efektīvi darboties un labi justies.
3. Nolaidis rokas un padevies
Trešajai kategorijai pieskaitāmi cilvēki, kuri darba dzīvē ir mēģinājuši ko sakārtot, iespējams, pat pieņemt kādus jaunus izaicinājumus vai komunicēt ar vadītāju par toksiskās darba vides problēmām, tomēr ir piedzīvojuši neveiksmju sēriju un ir padevušies. Nolaiduši rokas un nu ilgstoši krāj sevī bezspēcības un totālas bezizejas sajūtu.
Šis stāvoklis, kas radies neveiksmīgās pieredzes, prasmju trūkuma vai nežēlīgās vides dēļ, ir ļoti līdzīgs depresijai.
Ja cilvēks mēģinājis kontrolēt savu darba vidi, cīnīties par pozitīvu atgriezenisko saikni, uzņemties interesantus uzdevumus, kas atbilst viņa vajadzībām, bet tas nav sanācis, turklāt, ja vēl citās dzīves jomās gūta sāpīga pieredze, tad zūd ticība, ka iespējams arī labs iznākums.
No malas skatoties, varbūt šķiet: nu kāpēc tu padodies – vēl taču ir tik daudz! Te svarīgi, kāds ir bijis kāršu sadalījums pirmajā dzīves posmā – varbūt jau mazotnē ģimenes sistēmā bērns neko nespēja ietekmēt, tāpēc bezspēcības sajūta ir iemācīta jau kopš bērnības. Varbūt cilvēkam ir iekšējie resursi, bet dzīve pret viņu ir bijusi vardarbīga un apkārt nav bijis laba atbalsta tīkla. Tad ir ļoti grūti no šādas bedres izkāpt vienam pašam. Jo vairāk tad, ja nav arī naudas uzkrājumu.
Cilvēks apaug ar milzīgu bezcerības, bezspēcības, nomāktības, vainas sajūtu, viņam šķiet, ka dzīve ir neizdevusies, ka viņš ir nekam nederīgs.
