Vai aukstummīļi izmirst?

Neatkarīgi no viedokļu dažādības, klimata izmaiņas notiek. To apstiprina senu un ne tik senu vērojumu pieraksti, meteoroloģisko staciju uzkrātie dati, jūrā novietotās īpaši aprīkotās bojas un atmosfērā riņķojošie satelīti. Kopš 1850.gada vidējā gaisa temperatūra pasaulē paaugstinājusies par 0,76 grādiem, bet Eiropā – par vienu grādu. Turklāt straujākais temperatūras pieaugums reģistrēts tieši pēdējo 30 gadu laikā.

Kas notiek ar augiem klimata pārmaiņās?

Klimata izmaiņu pētījumos izmanto arī augu fenoloģiskajos novērojumos iegūtos datus. Fenoloģija ir zinātne, kas pēta dzīvās dabas parādību periodiskumu, savstarpējo sakarību un atkarību no klimata un citiem ekoloģiskajiem faktoriem. Novērojumos reģistrē konkrētu augu sugu lapu plaukšanas, ziedēšanas, augļu un sēklu nobriešanas, kā arī lapu nobiršanas laika sākumu.

Citi lasa

Ziņu aģentūra LETA

In memoriam

Mūžībā aizgājis Igors Šuvajevs – filozofs un komponista Imanta Kalniņa znots

Estere Jansone

Mode

Dubska un Ševeļovs pasaka, kas ir stilīgi, un kādu daudziem mīļu apģērbu būs jāizmet

Marta Kalniņa

Skandāls

Ar ko patiesībā auto meņģējās bijušais mērs Lasmanis? Policijā nonācis jauns iesniegums

Latvijā veģetācijas sezonas garums 20.gadsimta laikā ir palielinājies par 25,09 dienām, bet dienu skaits, kurās temperatūra zemāka par nulli, samazinājies vidēji no 140–150 dienām uz 110–120 dienām.

Pasaulē veiktajos zinātniskajos pētījumos konstatēts, ka klimata izmaiņas vairāk ietekmē savvaļas augus nekā kultūraugus.

To apliecina arī Latvijā iegūto agrometeoroloģisko datu analīze. Tā atklāja, ka kartupeļiem, graudaugiem, ābelēm un jāņogām fenoloģiskās fāzes gan iestājas agrāk, tomēr to izmaiņas nav tik būtiskas kā savvaļas augiem.

Nepārvērtējams palīgs vietējā klimata pētījumos, līdztekus augu sugu novērojumiem dabā, ir tagadējā Latvijas teritorijā vāktais herbārijs. Īpaši vērtīgi ir senākie – 19. gadsimta vākumi. Tie ļauj salīdzināt konkrētu augu sugu ziedēšanas laikus, sniedz priekšstatu par konkrētu sugu īpatnībām un ekoloģiju. Tā ir apjomīga un vērtīga dabas datu krātuve, kuras izmantošanas iespējas līdz ar tehnoloģiju attīstību tikai pieaugs.

Kā sugas pielāgojas?

Mainoties klimatiskajiem apstākļiem, mainās arī dažādu augu sugu spēja tiem pielāgoties. Katra suga uz temperatūras un mitruma režīma izmaiņām reaģē atšķirīgi. Klimatam mainoties, salīdzinoši īsā laika periodā, augu sugas var nespēt izmaiņām pielāgoties. Izdzīvošanas iespējas atkarīgas gan no populācijas lieluma un ģenētiskās daudzveidības, gan paaudžu nomaiņas ātruma. Lielākas izredzes adaptēties ir sugām ar ātrāku paaudžu nomaiņu.

Klimatam kļūstot siltākam, vairākas sugas kļūs retāk sastopamas vai pat izzudīs.

Savukārt citu izplatība jau pieaug vai tā tiek prognozēta. Grūtus laikus piedzīvos aukstā klimata sugas, jo tām nebūs piemērotu klimatisko apstākļu, uz kurieni migrēt. Tādēļ daudzām no tām draud izmiršana. To vietu aizņems siltāka klimata sugas. Uzskata, ka līdz 30% sugu nespēs pielāgoties augstākai gaisa temperatūrai un augteņu izmaiņām. Tādēļ ar laiku var veidoties pilnīgi jaunas dzīvo organismu kopas, kuras pēc sugu sastāva atšķirsies no līdz šim zināmajām. Apkopojot un analizējot iegūto informāciju, zinātnieki izstrādā iespējamos klimata izmaiņu scenārijus, kā arī gan globāla, gan arī lokāla mēroga nākotnes biomodeļus. To izstrādē izmanto datus par konkrētās vietas reljefu, dominējošiem vējiem, jūras ietekmi, hidroloģisko tīklu, utt.

Tomēr klimata izmaiņas mūsdienās ir uzskatāmas tikai par vienu no faktoriem, kurš ietekmē bioloģisko daudzveidību. Sugas izplatību un izdzīvošanas spējas katrā konkrētā vietā nosaka arī cilvēka saimnieciskā darbība, tās radītais vides piesārņojums un konkrētās sugas mijiedarbība ar citām, tai skaitā, invazīvajām sugām.

Ar likumu aizsargātas sugas

Iepazīsimies ar trim ar likumu aizsargātām vietējās floras augu sugām. Viena no sugām mūsu zemē saglabājusies kā kādreiz šeit bijušās arktiskās floras pārstāve. Otra, klimatam kļūstot siltākam, paplašinājusi izplatību, savukārt trešajai sugai klimata pasiltināšanās var sniegt iespēju nākotnē veidot jaunas atradnes.

1. Saglabājies kopš pēcledus laikmeta!

Pēc ledāja atkāpšanās Latvijas tagadējā teritorijā auga tundrai raksturīgie augi. Viena no šīm sugām – pundurbērzs Betula nana saglabājies kopš pēcleduslaikmeta kā arktiskās floras pārstāvis. Latvijas teritorijā, kā liecina purvu kūdrā atrasto ziedputekšņu analīzes, tas audzis pirms 10 000 gadu.

Pundurbērzs ir viena no četrām mūsdienu vietējās floras bērzu sugām. Atbilstoši nosaukumam tas ir neliels krūms, kurš reti pārsniedz viena metra augstumu. Tā zari ir pareti. Sīkās un ieapaļās, 0,5–1,5 centimetru garās un platās lapas ir ar rievainu malu un ļoti īsu kātu. Lapu virspuse ir tumši zaļa un spīdīga. Rudenī lapas krāsojas oranži dzeltenos toņos.

Latviju šķērso pundurbērza areāla dienvidu robeža. Purvos, purvu apmalēs, aizaugošu ezeru krastos pundurbērzu Latvijā var atrast apmēram 70 vietās, galvenokārt uz ziemeļaustrumiem no Daugavas. Sugas izplatību ierobežojušas ne tikai klimata maiņas. Piemērotas dzīvotnes pundurbērzs zaudējis meliorācijas un purvu izstrādes dēļ gan senāk, gan arī mūsdienās. Arī augšanas apstākļu izmaiņas, kas laika gaitā radījušas konkurējošās sugas, nelabvēlīgi ietekmē pundurbērza izdzīvošanas iespējas. Būdams tik reti sastopams, pundurbērzs ir saudzējams un iekļauts gan īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, gan Latvijas Sarkanās grāmatas otrajā kategorijā un Baltijas jūras reģiona Sarkanajā grāmatā. Par pundurbērza dzīvotgribu liecina tā spēja veidot hibrīdus ar pārējā vietējās floras kokaugu sugām – zemo bērzu, āra bērzu un purva bērzu.

2. Patīk siltums!

Klimatam mainoties, vienai augu sugai kļūst par siltu, savukārt citai tā ir iespēja paplašināt izplatību. Baltais āmulis Viscum album ir suga, kuru var uzskatīt par klimata pasiltināšanās indikatoru.

Senatnē cilvēki nezināja, ka ir augi-pusparazīti. Koku vainagā augošs mūžzaļais baltais āmulis – augs bez saknēm un bez uzkrītošiem ziediem, bet ar labi pamanāmiem baltiem augļiem – senatnē vedināja izturēties pret to ar bijību. Noslēpumainības un ārstniecisko īpašību dēļ baltais āmulis par maģisku augu uzskatīts daudzu tautu, īpaši skandināvu un ķeltu folklorā.

Baltais āmulis organiskās vielas zaļajās lapās un zaru mizā sintezē pats, bet ūdeni un tajā izšķīdušās minerālvielas iegūst no koka, uz kura aug. Baltajam āmulim ir liela formu un izmēru dažādība, vairumā gadījumu tā vainags ir ieapaļš, un tas var sasniegt pat vairāk nekā metru diametrā. Mūžzaļo lapu dēļ tā zaļās, nedaudz spurainās bumbas lapu koku kailajos zaros īpaši labi pamanāmas ziemā. Pavasarī baltais āmulis zied neuzkrītošiem sīkiem dzeltenīgiem ziediem. Tas ir divmāju augs. Vīrišķo augu ziedi ir lielāki nekā sievišķajiem. Baltie, caurspīdīgie augļi nogatavojas vēlā rudenī.

Baltajam āmuļa sēklām izplatīties palīdz putni. Notiesājot augļus, sēkla putna gremošanas traktā saglabājas neskarta un kopā ar fekālijām var nonākt uz koka zara. Reizēm sēkla pielīp putna knābim. Putnam tīrot knābi pret koka zaru, sēkla tam pielīp. Baltā āmuļa zinātniskais nosaukums Viscum album nozīmē – baltā līme. Senatnē āmuļa augļus tiešām izmantoja līmes iegūšanai. Sēklai dīgstot, jaunā auga audi ieaug kokā. Baltais āmulis ir ticis pie saimnieka auga vadaudos plūstošā ūdens un tajā izšķīdušajām barības vielām. Nākamajā gadā izaug pirmais lapu pāris.

Daudzviet Rietum- un Dienvideiropā balto āmuli uzskata par nīdējamu, jo reizēm augļu dārzos tas savairojies tādā apjomā, ka to nākas iznīcināt. Lai gan koks bez problēmām varot pieciest pat vairākus āmuļus, tomēr ir sūdzības par kaitējumu augļkopībai un mežsaimniecībai – koku zaru kalšanu, augļu ražas un koksnes pieauguma samazināšanos.

Latvijā baltais āmulis sasniedz areāla ziemeļaustrumu robežu. Tā aizsardzību nodrošina Ministru kabineta noteikumi par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu. Baltais āmulis ir iekļauts Latvijas Sarkanās grāmatas pirmajā kategorijā, kā arī Baltijas jūras reģiona Sarkanajā grāmatā. Baltā āmuļa iecienītākie koki ir trauslais vītols, parastā liepa, parastā kļava, parastā apse, mājas ābele, āra bērzs un blīgzna.

Iespējams, tiks veikta īpaši aizsargājamo sugu apdraudētības analīze, un tiks mainīts baltā āmuļa statuss, tas vairs netiks uzskatīts par izzūdošu. Tam ir pamats. Kopš 20. gadsimta deviņdesmitajiem gadiem baltā āmuļa izplatība ir strauji pieaugusi. Koku zaros to arvien biežāk var ieraudzīt Liepājā, Grobiņā un Durbē. Baltais āmulis sastopams arī Talsu, Preiļu, Daugavpils apkārtnē un citur. Izplatību nedaudz ietekmē arī entuziastu realizētā vēlme to ieaudzēt savā dārzā, ko apliecina ieraksti sociālajos tīklos.

Baltais āmulis kopš senatnes plaši izmantots tautas medicīnā. Arī zinātniskā medicīna piešķir lielu nozīmi tā ārstnieciskajai iedarbībai. Tā pastiprina citu drogu darbības efektu, arī paša āmuļa iedarbība ir spēcīga, tādēļ to nedrīkst lietot bez ārsta norādēm.

Jāatgādina, ka ar likumu aizsargājamu augu un tā daļas dabā ievākt nedrīkst.

3. Nākotnes biodegviela?

Dižā aslape Cladium mariscus ir zaļganpelēks, bagātīgi lapots grīšļu dzimtas augs, kurš var sasniegt pat divu metru augstumu. Tā sastopama galvenokārt kaļķainos zāļu purvos, ezeros ar seklu ūdeni un ezeru krastu slīkšņās. Labvēlīgos apstākļos dižā aslape, vairojoties ar sakneņiem, veido lielas audzes, kuru šķērsošana gājējam sagādā visai asas izjūtas, jo lapu malas un vidējā dzīsla ir dzeloņaini zobaina. Kaļķainie purvi ar dižo aslapi ir viens no retāk sastopamajiem un Eiropas Savienībā prioritāri aizsargājamajiem biotopiem Latvijā.

Citur dižā aslape aug ar barības vielām nabadzīgās augtenēs gan kaļķainās, gan skābās augsnēs seklā ūdenī un mitrainēs. Uzskata, ka suga ir plastiskāka attiecībā pret augsnes skābumu nekā barības vielu daudzumu. Auglīgākās augsnēs tā nespēj konkurēt ar parasto niedri, vilkvālīšu sugām un citiem šo augteņu augiem.

Visā pasaulē dižā aslape kopš seniem laikiem lietota saimnieciskos nolūkos. Ziemeļamerikas indiāņi tās sakneņu mizu izmantoja pinumu darināšanā, bet Havaju salās tā kalpoja kā sienamais materiāls. Ar dižo aslapi daudzviet Eiropā un Ugandā sedza māju jumtus, jo elastīguma dēļ to uzskatīja par labāku materiālu nekā niedres. Rumānijā un Malaizijā tā bija izejviela papīra ražošanā. Anglijā, tāpat kā kādreiz Latvijā, dižo aslapi izmantoja lopbarībai, sajaucot kopā ar vērtīgāku sienu, kā arī izmantoja pakaišiem. Anglijā dižo aslapi lietoja telpās kā pagaidu grīdas segumu, kā arī drenāžai – tās kūļus ievietoja izraktajos grāvjos un apbēra ar zemi.

Ar dižo aslapi kurinātas maizes cepamās krāsnis un, kā apliecina ieraksti Kembridžas koledžu kontu grāmatās, tā lietota kā kurināmais telpu apsildīšanai.

Daudzviet pasaulē purvi, kuros augusi dižā aslape, ir nozīmīgs kūdras ieguves avots, jo augs veido lielu biomasu, kura atmirstot un satrūdot, tūkstošu gadu laikā piedalījusies kūdras veidošanā. Kopš 20.gadsimta auga pielietojums mazinājies, jo nosusināšanas dēļ sarukušas tā augšanai piemērotās platības, tomēr mūsdienās ir vīzijas, ka biodegvielas ražošanā kukurūzu varētu aizstāt ar dižo aslapi.

Klimatam kļūstot siltākam un mitrākam, ar garāku veģetācijas periodu, dižās aslapes platības Latvijā varētu pieaugt. Ne tikai pieaugtu jau esošo atradņu platība, bet varētu veidoties arī jaunas atradnes. Citur dižā aslape aug arī skābās augsnēs, tādēļ iespējams, ka Latvijā tā varētu aizņemt arī šādas vietas. Jāpiebilst, ka Atlantiskajā periodā, pirms daudziem tūkstošiem gadu, dižā aslape Latvijas teritorijā jau bijusi ar plašāku izplatību, arī valsts austrumu daļā, kur mūsdienās to ir nedaudz.

Viena suga iznīdē otru? Abas aizsargājamas…

Kā rīkoties, kad vienas aizsargājamas sugas īpatņi tā izmaina vidi, ka tajā vairs nespēj augt citas aizsargājamas sugas? Atbilde – kuras sugas populāciju un tai piemērotu biotopu vēlamies saglabāt? Pati par sevi sugu nomaiņa ir likumsakarīga. Dzīvie organismi un vide ir nepārtrauktā savstarpējā mijiedarbībā. Pakāpeniski vienu dzīvo organismu kopumu dabā nomaina cits.

Optimālu apsaimniekošanas pasākumu veikšanas laiku palīdz noskaidrot sugu gada cikla pētījumi. Iegūtās zināšanas noder gan aizsargājamu sugu saglabāšanai, gan, tieši pretēji, nevēlamu sugu īpatņu skaita samazināšanai vai pat izskaušanai. Atbilstoši apsaimniekošanas pasākumi ir efektīvi, tie samazina izmaksas, tai skaitā cilvēkresursu patēriņu. Biotopu pilnīgas atjaunošanas izmaksas būs daudzkārt un nesalīdzināmi lielākas nekā pētījumos un atbilstošā apsaimniekošanā ieguldītās. To apliecina Rietumeiropas pieredze nosusināto purvu atjaunošanā. Izjauktais līdzsvars dabā atjaunojas ļoti lēni.

Katra dzīvotne ir konkrētu augu, dzīvnieku, mikroorganismu un sēņu sugu mājvieta. Aizejot nebūtībā kādai dzīvotnei un sugai, cilvēce ir zaudētāja, jo katram dzīvam organismam dabā ir bijusi sava vieta un sava nozīme.

Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.