Rīga +21°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Mūsu sarunā Renārs atklāj, kā viņam dzīvē noderējusi matemātika un pārgājieni pusaudža gados, kā arī vairākkārt uzsver pašdisciplīnas nozīmi.
Kā tu nonāci līdz gatavošanai dabā? Jau bērnībā gribēji būt pavārs vai varbūt kas pilnīgi cits?
Bērnībā man nebija ne idejas par pavārmākslu, ne arī biju dabas bērns – dzīvoju Imantā, mācījos Daiļamatniecības pamatskolā Rīgas centrā. Bet man padevās un arī patika matemātika, tāpēc pēc sestās klases iestājos Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā un to arī absolvēju. Paralēli vairākus gadus darbojos bērnu un jauniešu organizācijā Jaunie vanagi, kas nodarbojās ar neformālo izglītību ārpus telpām, pie dabas. Tur ieguvu pieredzi ar pārgājieniem un nakšņošanu mežā, bija nometnes, laivu braucieni, ārzemju braucieni, dažādi semināri… Domāju, ka skola cilvēkam iedod pamatu, uz kā stāvēt, un tā bija arī man, taču horizonta sajūtu, vēlmi atklāt jaunus apvāršņus un spēju rīkoties atbilstoši apstākļiem šeit un tagad man iedeva tieši ārpusskolas aktivitātes dabā.
Kāpēc tieši dabā?
Kad pavadi vairākas dienas pie dabas, tu dabiskāk mācies uzņemties atbildību, neatlikt darbus un citas svarīgas lietas, piemēram, ja ir auksti, ir jāiekur ugunskurs, un tas jādara tagad, nevis kaut kad vēlāk. Ja jādodas pie miera teltī mīnus 20 grādu salā, ir kārtīgi jāsaģērbjas. Joprojām spilgti atceros – šķiet, man bija 14 – to izdzīvošanas sajūtu un dzīves garšu, kad lielajā salā no rīta piecēlos un sapratu, ka esmu izdzīvojis! Tādos brīžos tādi filozofiski, no realitātes attālināti jautājumi kā, piemēram, ko es dzīvē gribu darīt vai kāda ir dzīves jēga, nenāk prātā. Esmu pateicīgs saviem vecākiem, ka viņi man toreiz ļāva nodarboties ar tādu nekomfortablu un reizēm pat bīstamu hobiju. Ceru arī sevī atrast spēku un mieru, kad paaugsies mani bērni un nāksies viņus palaist vienus…
Jau tolaik pārgājienos pie dabas mums bija arī jāgatavo ēdiens – klasiski tās bija ugunskurā ceptas desiņas, pārvārīti un piedeguši makaroni ar kečupu un tādā stilā, bet mums viss garšoja, par kvalitāti nebēdājām. Tikai vēlāk, kad jau strādāju restorānā, iedomājos, ka varētu taču pie dabas gatavot eleganti un garšīgi! Veiksmīgi sagadījās, ka man bija arī līdzīgi domājošie – Jānis Brūveris-Rīns un Justīne Kalēja. Viņi abi hobija stilā aizrāvās ar gatavošanu, un tā mēs visi kopā izveidojām konceptu Gatavo dabā. Tā, lūk, – mans parasta skolnieka ceļš līdz meža pavāram ritēja dabiski, sekojot savām interesēm.
Vai matemātikas patikšana pazuda?
Man patiešām ļoti patika un arī padevās matemātika, bet īsti sevi neredzēju, piemēram, studējam fizmatos. Es vienmēr saku, ka tā saucamā ikdienā noderīgā matemātika ir apgūstama līdz 7. klasei, pēc tam jau ir tādas sarežģītākas dziļumā iešanas, par kurām skolēni mēdz pukstēt: nez vai šis man kādreiz dzīvē noderēs… Nenoderēs, protams, tiešā veidā ne. Taču matemātika galvā rada loģisku darbību secību, un skaidri zinu, ka arī pārgājienos pie dabas tas man ļoti palīdz – tā nav tikai iešana un izdzīvošanas spēle, bet arī ļoti strukturizēta plānošana. To sapratu jau vidusskolā: lietas ir labi jāsaplāno un arī jānoved līdz galam, jābūt rezultātam. Jo pasauli neinteresē tavas problēmas, sabiedrība grib veiksmes stāstus, izaugsmi, sasniegumus.
Tad pēc vidusskolas nekur neiestājies, bet sāki strādāt restorānā?
Vispirms aizbraucu brīvprātīgajā darbā uz Gruziju, nodzīvoju tur gadu. Atgriezies Latvijā, sajutu, ka atkal gribas mācīties, – laikam jau ģimnāzijā biju pieradis pie diezgan lielas mācību slodzes, tāpēc pēc šā brīvā gada biju gluži vai noilgojies pēc eksaktām zināšanām. Atradu studiju kursu, kas visvairāk iepatikās, – Vides zinātne RTU, iestājos budžeta grupā. Studijas bija tendētas uz ilgtspējīgu attīstību, zaļo enerģiju, atkritumu apsaimniekošanu, tas mani interesēja. Bet studējot vajadzēja arī kaut kā dzīvot, tāpēc atradu darbu restorāna virtuvē, kur sāku ar trauku mazgāšanu. Paveicās ar šefpavāriem, kuri ierādīja un ļāva man darīt arī citus darbus – griezt, tīrīt, filēt, taisīt sagataves. Tā es ātri apguvu pamatus pavārmākslā un drīz vien saņēmu uzaicinājumu doties strādāt uz citu vietu par pavāru. Un pēc vairākiem virtuvē pavadītiem gadiem es sapratu kāda teiciena jēgu – lai darītu kaut ko, kas tev patīk, kādu laika posmu pirms tam jāpadara arī kaut kas nepatīkams.
Esmu dzirdējusi, ka vienu brīdi biji skābmaizes meistars un vairāku gadu garumā arī austeru speciālists. Kā aizsākās šie ceļi?
Ar maizi bija tā. Strādāju restorānā kopā ar vienu savu pamatskolas draugu. Mēs savulaik skolas gados bijām diezgan nebēdnīgi, tad nu turpinājām tādā pašā garā arī restorānā. Līdz brīdim, kad šefpavārs izlēma mūs sodīt, liekot katru rītu nākt uz darbu agrāk un cept maizi. Taču šis sods pārvērtās par ieguvumu! Man tas iepatikās. Nākamajā vietā, kur strādāju, savas prasmes maizes cepšanā vēl papildināju. Tad biju beidzis arī studijas un nedaudz paceļoju – Itālijā pirmo reizi pagaršoju skābmaizi un tas, nebaidos apgalvot, bija līdz šim garšīgākais maizes kumoss! Biju burtiski pārņemts. Itāļu pavārs man iedeva līdzi ieraugu, atvedu to uz Latviju. Piecus gadus es to uzturēju dzīvu, bet maizi izcepu vien paretam. Un tad sākās kovids, viss apstājās un man dzima doma: cepšu maizi katru dienu un piegādāšu cilvēkiem mājās! Ielas tukšas, sastrēgumu nav, varēja visur piestāt. Cēlos katru rītu četros, mazajā mājas cepeškrāsnī varēja izcept četrus kukuļus stundā, vajadzēja 12, tad nu ap 11 beidzu cept, pāris stundu vēl izvadāju maizi, tad pieņēmu pasūtījumus nākamajai dienai un jau pēc astoņiem vakarā kopā ar bērniem gāju gulēt. Un tā sešas dienas nedēļā.
Iespaidīgi!
Jā, un tajā laikā es pārliecinājos, ka labākā izaugsmes formula ir disciplīna, tas tevi var atšķirt no citiem. Jo brīdī, kad pazūd, teiksim, motivācija, kas arī ir tāds cēls un skaists jēdziens, tu vari vienkārši nedarīt, savukārt disciplīna atslābt neatļauj. Un es nepiekrītu sentimentālām frāzēm kā «negatavo ēdienu noguris vai sliktā garastāvoklī utt.» – nē, ja esi labs profesionālis un proti sevi disciplinēt, tu pagatavosi līmenī, vienalga, kādā garastāvoklī būdams.
Tad vienā brīdī atradu telpas, kur nopietnāk cept maizi. Arī atradās domubiedri, ar ko sākām darbu pie kafejnīcas Katkevich koncepta. Es strādāju par maiznieku, un joprojām ritēja kovids. Mēģinājām, testējām, riskējām, jo visu laiku mainījās ierobežojumi, un mums nebija, ar ko salīdzināt savus panākumus, jo normālā režīmā nebijām darbojušies. Kad kovids pagāja, atkal vairāk pievērsos savam aicinājumam Gatavo dabā. Sākumā es gatavoju draugiem, tad draugu draugiem, tad jau svešiem cilvēkiem, līdz vienā pasākumā man pavaicāja, vai varu izrakstīt pavadzīmi. Ā, pavadzīmi, tātad tas viss jau ir nopietnā līmenī, es aptvēru. Vajadzēja izveidot kādu struktūrvienību, saprast visu par izmaksām, nodokļiem un tā tālāk. Dibināju SIA Gatavo dabā, realizēju arī pāris projektu sadarbībā ar Lauku atbalsta dienestu. Biju panācis to, ka nedēļā notika 2–3 pasākumi ar dabā iešanu un gatavošanu, un tas pilnībā piepildīja manu nedēļu, jo vienam pasākumam dienu ir jāgatavojas un pēc tam vēl dienu tas viss jānovāc.
Bet kur palika austeru tēma?
Austeres sākās ap to laiku, kad strādāju vienā no pirmajiem restorāniem. Man bija kolēģis, austerēs ļoti ieinteresēts puisis Mārtiņš. Viņa aizrautība un vēl pāris citi cilvēki mani iedvesmoja, un arī es ieinteresējos par austerēm, tāpēc devos uz Franciju un ar velosipēdu, nobraucot apmēram 1000 kilometru gar piekrasti, apciemoju vairākas austeru fermas.
Tad pusgadu pastrādāju Parīzē, kur vadīju virtuves darbu nelielā restorānā, – man vienkārši gribējās, lai CV varu ierakstīt arī Parīzi… Tad satiku latviešus, sailgojos atgriezties. 2015. gadā apprecējos, un lieli ceļojumu plāni apsīka, jo man patīk Latvijā un gribējās šeit palikt. Pirmais un galvenais bija ģimene, mums piedzima divi bērni – nākamajā gadā pēc kāzām dēls Regnārs un vēl pēc diviem gadiem meita Freja.
Bet austeru interese bija klātesoša! Kopš 2018. gada strādāju ar austerēm restorānā Buržujs, rīkojam arī austeru atvēršanas sacensības, festivālus. Sāku nopietnāk trenēties un līdz šim mans lielākais sasniegums ir pērn iegūtā 2. vieta austeru atvēršanas pasaules čempionātā. Un vēl man izdevās piepildīt sākotnējo sapni, kuru neīstenoju toreiz, kad ar velosipēdu apbraukāju austeru audzētavas. Proti, sešas nedēļas nostrādāju austeru fermā Bretaņā – tā bija 2021. gada ziema. Izplānojām tā, ka aizbraucām turp visa ģimene ar abiem bērniem. Iepazinu austeru audzēšanas pusi – kamēr austere peld jūrā, tiek pārvietota lielos maisos un tā tālāk, tā ir tāds, kā lai saka, lauksaimniecības produkts. Līdz brīdim, kad tā kā delikatese nonāk uz šķīvja, ir pagājuši 3–4 gadi, un audzēšanas process prasījis lielu cilvēka iesaisti. Tāpēc arī cena. Nu, par austerēm es varētu runāt ilgi…
Kur tu ikdienā iegādājies pārtiku, kā to izvēlies, vai ir kādi principi, pie kuriem pieturies? Ko tev nozīmē zaļi dzīvot?
Esmu Latvijas slow food pavāru aliansē, un atbalstu latviešu zemnieku un ražotāju produkciju. Tas, protams, kļūst aizvien sarežģītāk, jo daudzi cilvēki, kuri lielveikalos atrod lētus un gana labus produktus, vairs uz tirgu neiet. Bet es domāju, ka tas atkal ir stāsts par disciplīnu.
Uzskatu, ka veselīgu uzturu nevar balstīt uz, teiksim, saņemšanos, piemēram, tagad saņemšos un mēnesi ēdīšu veselīgi. Nē, atslēga ir samērīgumā un apzinātībā. Ēdiens jau nav tikai garša, tas ir stāsts arī par izcelsmi, gatavošanas veidu, baudīšanu kopā. Tāpēc arī man ir tuvs Gatavo dabā koncepts, jo tur nav tikai ēdiena garša, tas ir vesels piedzīvojums, kur ēšana ir tikai viena no sastāvdaļām.
Ko man nozīmē zaļi dzīvot? Man liekas, ka zaļš cilvēks ir vienkāršs zemnieks, kurš dzīvo laukos, audzē dārzeņus, graudus, lopiņus un pats sevi apgādā. Diemžēl esam tādā situācijā, ka pasaulē ir milzīgas lielpilsētas, kur daudzi nevar būt zemnieki, un jābūt industrijai, kas to visu izaudzē. Bet, lai izaudzētu apjomos, jālieto, piemēram, pesticīdi un tā tālāk… Šī ir sarežģīta tēma, un jebkurš viedoklis te var tikt apstrīdēts. Visi šie jautājumi atduras pret to, ka vienu problēmu kaut kā ieviešana vai aizliegšana atrisina, bet cita tikmēr samilst. Politiķi un dažādas organizācijas to visu izmanto savās kampaņās, bet es varu tikai pateikt, ka atslēga ir samērīgums katra paša izvēlēs. Latvija ir maza, un, manuprāt, mēs varam darīt labāko, atbalstot un izvēloties vietējo.
Kas tev ir svarīgi, runājot par uzturu kopumā?
Svaigi produkti, gatavot pašam, ēst iespējami vietēji un sezonāli, uzņemt pietiekami daudz šķidruma, nelietot cukurotus dzērienus un pārmērīgus saldumus, nepārēsties, kas ir ļoti būtiski. Pārēdoties pat veselīgāko ēdienu pasaulē, no tā nebūs nekādas jēgas, tikai posts.
Mājās gatavojam ļoti vienkārši – nelielas porcijas, kvalitatīvi produkti. Bērniem, protams, garšo makaroni, bet viņi labprāt ēd arī vistas fileju, dārzeņus, labus medījuma gaļas cīsiņus, reizēm steiku ar sālīti. Labprāt aizvedu bērnus paēst arī ārpus mājas uz kādām bufetēm, kur ēdienus var redzēt, – man ir interesanti vērot viņu izvēles. Piemēram, reizēs, kad esam pārgājienā mežā, viņi ēd visu, jo ir pieraduši, ka tajās reizēs ir tikai tas, kas ir, bez izvēlēm. Jo tā lielā izvēlēšanās radusies no pārāk lielā komforta, kādā sabiedrība mūsdienās dzīvo. Jā, komforts pārņems visu vēl vairāk, jo tas ir tas, uz kā balstītas tehnoloģijas un visas lielās industrijas. Tomēr jāapzinās arī, ka pārmērīgas izvēles iespējas notrulina un iedzen cilvēkus nesaprašanā. Es negribu tagad dzīt visus izdzīvot mežā, bet aicinu kalibrēt savas vērtības – laiks bez sociālajiem tīkliem, laiks bez kāda produkta, laiks dabā. Aicinu izaicināt un satricināt sevi! Tas varētu būt pozitīvs virziens – satricināt savu komfortu.
Vai komforta satricināšana notiek arī tavos Gatavo dabā pasākumos? Kādi ir bijuši lielākie izaicinājumi?
Fiziski grūtākais bijis, kad ir plus divi grādi, līst un pūš sānvējš.
Izaicinoši apstākļi, kad cilvēki ieradušies, lai gūtu prieku un baudu svaigā gaisā, bet savā priekšā redzu satuntuļojušos un nosalušos, kuri grib ātri paēst un braukt projām, izvairoties no visa, kas vēl te, tajā aukstajā un slapjajā mežā, varētu notikt…
Tad viņi ir jāuzmundrina, jāiesaista darbos, un cik interesanti ir vērot, kā cilvēki, par spīti sliktiem laikapstākļiem, tomēr spēj atrast patikšanu tajā visā. Un, kad vēl dabū uzēst siltu, svaigi pagatavotu ēdienu, pavisam atmaigst! Jo dzīve ir piedzīvojums, ko tieši grūtajos brīžos spējam vislabāk novērtēt.
Ko tu gribētu ieaudzināt savos bērnos, kādas vērtības nodot?
Reiz kādā pasākumā, kur stāstīju, ka arī ar saviem bērniem brīvdienās dodos mežā, viena sieviete pajautāja – kā lai pierunā bērnus doties dabā? Es atbildēju, ka vispirms jau jāpierunā pašai sevi! Bērni skatās, viņi ņem piemēru no pieaugušajiem, viņi ir sabiedrības spogulis. Jo pieaugušie ir vairāk aizņemti ar darbiem, jo bērni būs vairāk aizņemti ar saviem telefoniem un spēlītēm. Tā tas ir, tāpēc bērniem ir nepieciešama uzmanība un ar viņiem jāpavada laiks kopā. Vienkārši pateikt, grūti izdarīt? Jā, bet ir jādara. Esmu novērojis, ka ir vecāki, kuri ļoti ieklausās vissīkākajās bērna izvēlēs. Bet es domāju, ka tad, kad bērns saka «es gribu darīt šo!», ne vienmēr ir par pilnu ņemams, jo viņš jau grib to, ko tajā brīdī redz, to, kas sagādās prieku un baudu… Cilvēka būtība nav doties diskomfortā un grūtībās, Ņūtona likums par inerci mūs tendē uz to – visdziļākajās šūnās mūsu pamatbūtība ir nekustēties, un jābūt citai inercei, kas to iekustina. Ja izdodas dabūt to iekustinošo inerci un cilvēks sāk kustēties, viss notiek labāk, parādās sasniegumi un rezultāti. Tāpēc man ļoti patika studēt fiziku un ķīmiju, jo tur ir visa ideja un filozofija iekšā no molekulām līdz pat zvaigznēm!
Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.
