• Matīss Karro: Tikai muļķim nav bail

    Motokross
    Ralfs Dravnieks
    Ralfs Dravnieks
    12. jūlijs, 2023
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Andrejs Terentjevs (F64)
    Matīsa Karro rokas spiediens ir tieši tāds, kā gaidīju, – ciets. Pretējā gadījumā justos vīlies. Karro ir izsmalcināts nežēlīgas pašdisciplīnas piekritējs, kurš jau sarunas sākumā atklāj – man patīk sevi pamocīt, lai redzētu, ko spēju. Viņa apsēstība ar atteikšanos no kaut kā ir iedvesmojoša. Ja šajā spēlītē ir iespējams uzvarēt, tad tikai tā.

    Intervija publicēta žurnālā Klubs 2014. gada 9. numurā.

     

    – Tu zini sava uzvārda izcelsmi?

    – Tas nav latvisks. Ļoti daudzi domā, ka man ir igauniskas saknes. Precīzi nezinu, kā raksta, bet igauniski karu nozīmē – lācis. Šos vārdus uztveru kā radniecīgus. Tātad esmu lācis. Atceros, skolā man bija jātaisa ģimenes ciltskoks, tālāk par vectēva tēvu neaizrakos, bet vectēvs ir latvietis.

    – Pats esi no Apes?

    – Nē, bet daudzi tā domā, jo mans tēvs ir uzaudzis tur. Esmu Rīgas puika, kurš Apē aizvadījis nevienu vien vasaras brīvlaiku. Savā ziņā pat priecē tas, ka cilvēki mani uzskata par Apei piederīgu, tomēr es lepojos, ka esmu rīdzinieks, jo – cik tad profesionālu motokrosistu ir nākuši no Rīgas? Neviens, izņemot mani!

    – Sportā, it sevišķi motosportā, dēli bieži vien ir tēvu nepiepildīto ambīciju izpildītāji.

    – Tā ir taisnība, ka daudzi vecāki uzspiež bērniem motosportu. Bērnam, protams, patīk braukt ar mocīti, bet, tiklīdz lieta kļūst nopietna un nonāk līdz sacensībām, kurās tēvs redz, ka citu tēvu dēli ir labāki par viņējo, sākas bļaušana un pat roku palaišana. Dažkārt pēc sacensībām varēja redzēt, ka busiņi šūpojas. Ir arī tādi tēvi, kuri neļauj pēc traumām bērnam pilnībā atlabt. Mans tēvs pret mani ne reizi nav pacēlis roku, un par to es viņu cienu. Tikai reizi mūžā viņš ir sabļāvis, jo es dusmās par to, ka finišēju tikai otrais, aizmetu ķiveri pa gaisu.

    Biju slikts zaudētājs, jo vienmēr tiecos pēc uzvaras.

    – Ieminējies par traumām. Esi daudz cietis?

    – Man ir bijusi viena nopietna trauma. Ķegumā sacensībās brīvajā treniņā no rīta smagi kritu. Protams, nobraucu sacensības un izcīnīju trešo vietu caur nežēlīgām sāpēm. Bet mājās naktī ne acu neaizvēru. Tik ļoti sāpēja. Aizbraucu uz slimnīcu, tur lika pasēdēt, uzgaidīt, bet pēc rentgena uzreiz pavēlēja apgulties. Izrādījās, ka esmu guvis muguras kompresijas lūzumu. Pat neļāva uz tualeti iet. Es viņiem teicu – nobraucu sacensības ar šādu muguru un aiziešu uz tualeti, ja gribēšu.

    – Pēc tik nopietnām traumām ir psiholoģiski grūti atgriezties trasē. Tev nebija bail?

    – Tikai muļķim nav bail. Motokross nav tas drošākais sports, bet kādam arī tas ir jādara. Nevar visi sēdēt bankās. Un visi nevar būt ārsti – ko viņi ārstēs?

    Kamēr esmu Latvijā, cenšos paņemt brīvlaiku no fiziskajiem treniņiem un vairāk koncentrējos tieši braukšanai trasē. Šodien no desmitiem līdz diviem atrados motocikla mugurā trasē – trenera pavadībā, kopīgi meklējot paātrinājuma risinājumus. Bet vispār mana nedēļa visbiežāk sākas ar piektdienu – ar rīta rosmi un agro lidojumu uz sacensībām. Mēdzu izstaigāt trasi, iepazīt to. Vienmēr līdzi ir velostatīvs, jo, paminoties ar velosipēdu pirms sacensībām, labāk asinis riņķo. Sestdien, kā jau tas ierasts, – kvalifikācija. Svētdien gonka. Pirmdien lidoju atpakaļ uz Holandi, un atkarībā no tā, kā ķermenis jūtas pēc sacensībām, veicu atjaunojošo treniņu.

    – Pirms četrdesmit gadiem sportisti paši skrūvēja savu tehniku. Tu arī to proti?

    – Jā un nē. Šo jautājumu bieži uzdod, un jāsaka, ka pasaulē braucēji tiešām neprot skrūvēt, bet Latvijā viņi to dara joprojām. Protu noņemt, uzlikt sēdekli, nomainīt ratus, filtru un sajūgu, bet iejaukšanos motorā labprātāk uzticu profesionālam mehāniķim.

    – Cik sezonas līdz šim esi nobraucis?

    – Es sāku trīsarpus gadu vecumā, un kopumā šī ir mana deviņpadsmitā sezona.

    To, cik vēl taisos braukt, ir ļoti grūti pateikt, bet profesionāļi parasti karjeru beidz ap trīsdesmit gadiem.

    – Studē?

    – Pabeidzu vidusskolu, un viss. Pēc desmitās klases aizgāju no Rīgas un iestājos Apes vidusskolā, jo Rīgā neatradās neviena skola, kura saprotoši izturētos pret maniem kavējumiem sporta dēļ. Daudz laika pavadīju ārzemēs, jo līmenis, kādu piedāvāja vietējais motokross, man nešķita atbilstošs.

    Tas tā skarbi skan, bet gribējās stiprākus konkurentus, lai izsistos.

    – Atgriežoties pie skolas sola – bija viegli tajā nosēdēt, zinot, ka dzīvi nepārprotami saistīsi ar motokrosu?

    – Traki bija. Brīdī, kad man vajadzēja izlemt, kādā novirzienā mācīšos vidusskolā, neiedziļinoties izvēlējos vispārizglītojošo klasi. Kas mani skolā interesēja? Sporta stundas, tik tās vien gaidīju. Arī amatmācībai nebija ne vainas.

    – Esi domājis par to, ko darīsi pēc profesionālās karjeras? Piemēram, Artis Rasmanis nonācis politikā.

    – Konkrēti par to, ko darīšu, domājis neesmu, bet skaidrs, ka atpazīstamība, kuru šobrīd iegūstu, man noderēs vēlāk. Par nākotni neuztraucos. Man iespējas būs.

    – Kur atrodas tas avots, no kura gūsti ticību?

    – Tas avots plūst manī. Milzīgs atbalsts ir arī treneris Andris Bārbalis. Bērnībā esmu pat dzīvojis pie viņa Ādažos. Viņš man ir kā otrs vecaistēvs, kurš pārdzīvo līdz ar mani. Pateicoties viņam, esmu kļuvis disciplinēts.

    – Bārbalis iemantojis skarbu slavu.

    – Viņš tāds ir. Daudziem nepatīk tas, ko viņš pasaka. Pretēji Andrim, kurš saka visu acīs, Latvijā daudzi motosporta treneri ir pielīdēji. Andris ir skarbs, bet sirdī ļoti labs cilvēks.

    Atceros, treniņos bērnībā, ja kļūdījos, Bārbalis lika veikt piecdesmit pietupienus, sakot – ja galva nestrādā, strādās kājas.

    Bet pēc labām gonkām viņš mūs, piemēram, aizveda uz makdonaldu. Kurš treneris vēl tā rīkojas? Neviens. Šodienas treniņā viņš bija tik priecīgs, ka mēs atkal strādāsim kopā (vienmēr, kad esmu Latvijā, trenējos pie Andra), viņš bija atvedis termosu ar tēju un kūciņām. Cilvēki no malas jautāja – kādam ir dzimšanas diena? Nu nē, Andris vienkārši atveda tortīti.

    – Ir dzirdēts, ka Bārbalis tev licis lēkt ar gumiju, lai nojauktu baiļu slieksni.

    – Ar gumiju es pats izlēcu. Arī ar izpletni esmu lēcis. Adrenalīns – vienkārši nenormāls. Man patīk. Bet es atceros, ka Bārbalis bija uztaisījis specializētu ierīci – ratu, kurā piesien rokas un kājas. Viņš pats stāvēja blakus un to grieza. Šī ierīce bija paredzēta ķermeņa sakausēšanai. Vēlāk kaut kādi vietējie ādažnieki satraumējās tajā verķī, jo nebija piesprādzējušies.

    – Pirms kāda laika publiski paziņoji, ka nelietosi alkoholu līdz savas profesionālās karjeras beigām. Joprojām ievēro šo celibātu?

    – 2012. gada 1. janvārī sev pateicu – gadu bez alkohola. Pagāja gads, un nolēmu termiņu pagarināt. Varbūt tas turpināsies vēl gadu, bet varbūt līdz profesionālās karjeras beigām. Intervijās jau parādījušies virsraksti – «Karro bez alkohola līdz profesionālās karjeras beigām». Nu ko? Tātad būs jāatturas.

    – Kur tad tu liec to šampanieti pēc pjedestāla?

    – Latvijā izšļakstu līdz pudeles dibenam, bet Anglijā man ir kāds labs draugs, kurš pieteicās izdzert katru atlikušo lāsi pudelē ar vienu elpas vilcienu. Un mēs joprojām to darām. Kā es tieku uz pjedestāla, tā daļa pudeles tiek manam draugam.

    – Varbūt vēl esi ko upurējis?

    – 2014. gada 1. janvārī atteicos no saldumiem. Nekādas šokolādes, nekādi cepumi, čipsi. Vienīgai joprojām uzturā lietoju riekstus, rozīnes un šad tad iedzeru jogurtu.

    – Tu biji saldummīlis?

    – Man ļoti garšo, siekalas pat runājot tek. Pirmās trīs dienas veikalā rokas trīcēja. Un vēl viena lieta – februārī atteicos no maizes. Lūk, tā ir attieksme, kuru man treneris ir iemācījis. Man patīk sevi paspīdzināt. Pirms dažiem gadiem kāda sporta ārste man stāstīja par metodi, kuru nolēmu pamēģināt. Pirmajā nedēļā ēdu salātus, griķus un rīsus, bet turpmākās četrpadsmit dienas vajadzēja dzīvot tikai uz ūdens. Izturēju deviņas dienas – sēdēju dīvānā, skatījos televizoru. Lēnām piecēlos, un manā acu priekšā bija melna bilde aptuveni desmit sekundes. Nācās notupties uz ceļiem, lai atgūtu attēlu acu priekšā. Tad es sapratu, ka tik ļoti sevi mocīt nevar.

    – Tu sportu uztver kā darbu?

    – Jā, motokross ir darbs. Daru to, kas man patīk, un nesūdzos.

    – Tev taču nav darba grāmatiņas?

    – Nē, man nekā nav. Nekad neesmu strādājis, bet pirms dažiem gadiem piehalturēju Buru sportā, liekot kopā jaunos riteņus.

    – Velosipēds ir tavs hobijs?

    – Man divi riteņi un stūre starp kājām – tas ir vienkārši super! Man ir vienritenis, kalnu velosipēds, šosejnieks, MTB dirtu ričuks un divi fiksīši.

    – Dzīvojot Holandē, neesi sācis pārvietoties ar pilsētas riteni?

    – Tas mani vēl nesaista. Varbūt vecumdienās, bet pagaidām pilsētas ritenis man ir fiksītis bez bremzēm un, ja kāda mašīna izbrauc priekšā, es nevis bremzēju, bet minos ātrāk, lai apbrauktu šo šķērsli.

    Holandē, tāpat kā Latvijā, ir aizliegts braukt ar fiksīti bez bremzēm, bet man vienalga.

    Esmu trenēts un, ja kāds policists mani stādinātu, es bēgtu. Lai mani ķer – iesēdies astē, policist, un minam treniņu, līdz es piekusīšu!

    – Šobrīd tava MXGP sezona ir tieši pusē. Jūties apmierināts?

    – Ir bijuši gan labi, gan ne tik labi rezultāti, bet pats galvenais, ka neesmu iedzīvojies traumās (trīsreiz nospļaujas).

    – Kāda gaisotne šobrīd valda pasaules čempionātā?

    – Esmu no tiem, kurš neuzbāžas nevienam. Protams, parunāju ar savējiem, bet tiem, kā saka, krutajiem neuzbāžos. Ir braucēji, kuri iet un runājas ar visiem. Es uzskatu, ka labāk to krutumu sasniegt ar rezultātiem – lai viņi nāk un runā ar mani.

    – Hokejā attiecības var noskaidrot spēles laikā. Kā ir motokrosā?

    – Tas ir skarbs jautājums (smejas). Man Latvijā bijuši daudz sūdu ar to kaušanos. Esmu saņēmis pelnītu un nepelnītu sodu, bet, par laimi, tas viss ir aizmirsts. Tagad, ja rodas vēlme iegāzt kādam, es pieceļu moci un aizbraucu, zinot, ka nākamajā aplī atspēlēšos trasē.

    – Nesen Anglijas čempionātā tev bija konflikts.

    – Trasē sadūros ar vienu īru, un pēc tam tviterī visi īri mani apsaukāja. Man tā nagi niezēja viņiem atbildēt, bet es zināju – ja to darīšu, tad tikšu ievilkts šajā diskusijā. Viņi ir drosmīgi internetā aiz tā ekrāna. Ja varētu pateikt man sejā, tad mēs runātu…

    – Nesen izteicies, ka esi patriots.

    – Jā, turklāt riktīgs. Starp citu, nesen runāju ar vienu angli, kurš, ņemot vērā notikumus Ukrainā, ironizēja par drīzo krievu ienākšanu Latvijā. Es viņam pateicu, ka tādā gadījumā es pieņemšu Anglijas pilsonību.

    – Tad tu tomēr būtu gatavs savu patriotismu iemainīt.

    – Diemžēl jā. Brīžiem šķiet – cilvēkiem patīk dzīvot savā valstī, bet, neraugoties uz to, viņi tomēr alkst pēc Krievijas. Nu kāpēc? Esam taču latvieši.

    – Deviņdesmitajos gados Eiropā retais zināja, kur atrodas Latvija. Kā ir tagad?

    – Amerikā, protams, daudzi nezina, kur Latvija atrodas. Saviem paziņām es saku – kad jums kāds prasa, kur ir Latvija, nesakiet – blakus Krievijai! Jo tad domās, ka arī mēs esam krievi. Sakiet – zini, kur ir Zviedrija, Norvēģija, Somija? Mēs esam uzreiz dienvidos.

    – Tev motocikla tiesības ir?

    – Nav, jo Latvijā motocikla tiesības var kārtot no divdesmit četru gadu vecuma. Man nav arī velosipēda vadītāja apliecība. Ir tikai autovadītāja tiesības. Pirms kāda laika Saldū mani apturēja ceļu policisti. Centās piesiet septiņdesmit kilometrus apdzīvotā vietā. Es, protams, strīdējos pretim. Iedevu policistam dokumentus. Viņš pēc brīža atnāk atpakaļ, atdod tiesības un saka – nākamreiz iebrauc desmitniekā!

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    Satura mārketings

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Personības

    Vairāk

    Skaistums un mode

    Vairāk

    Bērni

    Vairāk

    Māja un dārzs

    Vairāk

    Izklaide

    Vairāk

    Labākai dzīvei

    Vairāk

    Aktuāli

    Vairāk

    Abonē