Mārtiņš Aleksandrovičs: Es nebaidos no sevis izvirzītajiem mērķiem

Saruna publicēta žurnālā Klubs 2017. gada 8. numurā.

– Uz tavu dzīvokli otrajā stāvā ved stāvas kāpnes. Kā tu tiec lejā?

– Uz elkoņiem. Un augšā tāpat. Ārā no mājas dodos katru dienu. Draudzene mani iesēdina mašīnā, ieliek tur arī riteņkrēslu, un tad es braucu savās darīšanās. Kad esmu atbraucis uz tikšanos, kāds man palīdz izcelt ratus, tad izkāpju pats un varu kārtot darījumus. Šobrīd ir baigi daudz darāmo darbu.

– Bet jūties laimīgs?

– Pilnīgi noteikti. Man ir salauztas tikai rokas un kāja. Tas sadzīs. Visā visumā es no rīta ceļos un esmu kaifā no tā. Un ar nepacietību gaidu, ko diena man ir sagatavojusi. Pat tad, kad jūties nelaimīgs, esi laimīgs, jo viss notiek tevis pilnveidošanai un mērķu sasniegšanai.

– Skats, kāds paveras, sēžot riteņkrēslā, ir citādāks?

– Visa pasaule izskatās pavisam citādi. Mašīnas izskatās augstākas un lielākas, šķiet, ka tās tev brauc virsū. Veikalā esi maziņš. Lielākajā daļā iestāžu pat nevari iekļūt. Esot riteņkrēslā, aizdoties forši paēst ir sarežģīts pasākums. Mēs jau ar draudzeni smējāmies, ka varētu uztaisīt blogu, kurā publicēt apskatu par vietām, kur invalīdi var normāli ieiet un paēst. Pārsvarā visur ir trepes. Kā tad man tur tikt? Pacelties un uzlidot? Kabuki uz Martas ielas var ieiet? Sūdu tur var iet! Vari sēdēt terasē uz asfalta. Uz Delisnack ved divas sliedes, pa kurām es, būdams ekstrēmists, pat neuzdrošinātos braukt.

– Cits ar salauztu kāju guļ mājās un vaid, ka nevar noiet līdz veikalam pēc maizes, bet tu braukā pa darīšanām.

– Man nav variantu. Jāsāk kustēties citā virzienā.

– Kāpēc tev nav variantu?

– Tāpēc, ka sports vienlaikus bija arī mans maizes darbs.

Lielākajai daļai sponsoru vairs neesmu interesants. Man jādomā, kā dzīvot tālāk.

– Tik vienkārši? Izlido no aprites, un sadarbības beidzas?

– Nu ja. Ar manu starpniecību sponsori vairs nevar reklamēt savus produktus. Tagad ir sākusies jauna dzīve. Transformācijas moments ir mazlietiņ tricky*.

– Sākt jaunu dzīvi ir grūtāk, nekā uzmest salto?

– (Brīdi domā un sāk smieties.) Nē! Es jau gada sākumā biju izlēmis, ka šī būs mana noslēdzošā sezona. Šo lēmumu pieņēmu pēc pagājušā gada traumas. Man vairs negribējās uzņemties tik lielu risku. Man tomēr ir jau 39 gadi, tāpēc gribas kaut ko citādāku, jo nevēlos palikt par mūžīgo motobraucēju. OK, galva man ir sakārtota, es vēl pāris gadu varētu lēkt. Bet ko pēc tam?

– Tev ir bijuši sponsori, no kuriem esi atteicies principu pēc?

– Atteicies neesmu, bet dzīve pati visu ir sakārtojusi. Man bija ļoti maza sadarbība ar Minicredit.lv. (Iesmejas) Tā ir reklāma, kas kož tev pašam. Kas ir mazo kredītu? Citu cilvēku nelaimes, betona bļodas bandītiem, kuri cilvēkus met no tiltiem. Tādēļ arī šie sponsori nav tie foršākie.

– Pats arī juti iekšēju diskomfortu, zinot, ka uz tavas formas ir šāda sponsora vārds?

– Man ir gadījies, ka pienāk cilvēki un saka, ka dažas no manām reklāmām nav foršas, jo uz mani skatās arī bērni. Bet tajā brīdī par to nedomā, jo nepieciešami līdzekļi, lai eksistētu un brauktu. Tāpēc ir skaidrs – ir reklāmas, kuras nedrīkst likt uz formas. Jo tas izsauc nevajadzīgas negācijas no cilvēkiem.

– Un to nevar noliegt – sponsori ir neatņemama sporta sastāvdaļa.

– Tas ir nenormāls darbs. Komunikācija ar sponsoriem, sevis prezentēšana un pateicības pasākumi pēc sezonas. Man nebija menedžeru, es visu darīju pats.

Ekstrēmajā sportā ar finansējumu ir grūti. Valsts šo nozari nesponsorē, kā tas ir ar olimpiskajiem sporta veidiem.

– Ekstrēmistiem neatliek nekas cits, kā iepatikties Red Bull.

– Kamēr tu neesi augstākā līmeņa sportists, tev nav nekādu izredžu sadarbībai ar viņiem. Un tas ir diezgan jocīgi – kā līdz tam nonākt? Latvijā ir daudz labu ekstrēmu atlētu – skeiteris Madars Apse, MTB frīstailists Māris Orniņš, BMX frīstailisti Eduards Zunda un Viktors Kronbergs. Daži no viņiem ir izsitušies, bet daži palikuši līdz galam nenovērtēti.

– Pirms diviem gadiem plānoji lēcienu pāri reaktīvajai lidmašīnai. Tas izdevās?

– Nē, nesanāca. Un ne velti. Šosezon Polijā lēcu atrakciju parkā kaskadieru triku uzvedumā, un jau tad parādījās problēmas ar motociklu, izšķīda virzulis. Tas šķita jocīgi. Virzulis bija mēnesi lietots.

Bet otrajā reizē nekas neliecināja par to, ka motors varētu pievilt. Es uzgāzēju, motors darbojās. Izbraucu uz lēcienu, bet tajā momentā, kad devu gāzi, motors sāka tarkšķēt, bet jauda nepalielinājās.

– Tu jau biji uz rampas?

– Pirms rampas devu aso gāzi, lai paātrinātos. Tajā brīdī sasniedzu labi ja 80 procentus no nepieciešamā ātruma.

– Un kādas bija izjūtas brīdī, kad saprati, ka ātrums, lai pārlēktu, ir par mazu?

– Cerēju uz to labāko, ka izdosies aizlēkt tālāk. Man sanāca uzāķēt priekšējo riteni nosēdienā. Pietrūka viena metra, tas mani būtu glābis daudz vairāk. No sitiena motociklam nolūza aizmugurējā dakša. Japāņu motocikliem nekad neko tādu neesmu redzējis. Krītot nošķīlu visu kreiso pusi. Domāju, tas notika instinktīvi, es pats pārnesu visu svaru uz kreiso sānu,  jo labā potīte man ir traumēta no pagājušā gada un ir pilna ar metālu.

– No cik liela augstuma kriti?

– No desmit metriem. Tā bija 25 metru distance. Mans lidojuma ātrums varēja būt kādi 45 kilometri stundā.

Piezemējoties sapratu, ka labi nav, jo kreisās rokas locītava bija nolauzta uz vienu pusi. Arī kreisā kāja bija smagi sadragāta.

– Atgriežoties pie bojātā virzuļa, saki – tu pievērs uzmanību zīmēm?

– It kā jā. Man jau kāds uzdeva šo jautājumu pēc tam, kad virzulis sagāja grīstē, – kā tev šķiet, nav jābeidz? Uz ko es atbildēju, ka man ir jāpabeidz iesāktais. (Iesmejas.) Esmu diezgan ietiepīgs kā vērsis. Visvairāk klausu pats sev. Lai gan ir cilvēki, kuru teikto ņemu vērā.

– Ar ko cilvēki, kuros ieklausies, ir izpelnījušies tavu atzinību?

– Vo, kādus jautājumus uzdod! Es pat nezinu, ko atbildēt. Kika, palīdzi man! (Uzsauc draudzenei, kas virtuvē gatavo kafiju. Pēc mirkļa atskan atbilde: «Es nevaru runāt tavā vietā. Pakustini to atlikušo muskulīti.»)

– Jā, smadzenes jau nevar salauzt.

– Var salauzt. (Smejas.) Viņa lauž! Viņa man ir baigā gudriniece. Kad lēcu motofrīstailā, man bija stabils modelis un vajadzēja domāt mehāniski pareizas lietas. Es nedrīkstēju domāt, ka piedzīvošu kritienu. Ja tā domātu, tad kristu. Jādomā, ka viss sanāks un izdosies. Un viss ir galvā jāvizualizē ar vēlamo rezultātu. Ja šovs ir sarežģīts, tu brauc un brauc galvā tam cauri, mēģinot vizualizēt pozitīvo iznākumu.

Un pienāk brīdis, kad tu no tā visa nogursti, jo izjūta ir tāda, ka sēdi uz dinamīta mucas, nezinot, kad tā eksplodēs. Pēdējā laikā šīm mucām ir sūdīgs iepakojums. Tās man eksplodē baigi bieži.

Pirmā foršā izjūta, kas nāca kopā ar to, ka viss ir salauzts, – es sapratu, ka viss ir beidzies. Un es vairs nekad nestāvēšu pie rampas un nejukšu prātā.

– Kur tu gūsi tās pozitīvās izjūtas, ko saņēmi pēdējo sešu gadu laikā, esot gaisā?

– Tās izjūtas es nevarēšu dabūt nekur. Tā ir dzīve ar nāves bailēm. Visdrīzāk man kļūs garlaicīgi, un tad es atradīšu, ar ko nodarboties. Šobrīd es vairāk domāju, kā sakārtot savu dzīves platformu. Un tad jau redzēs, uz kuru pusi pavilks. Varbūt spīdvejs (smejas), varbūt šosejas motocikls, drifts vai rallijkross. Ir, no kā izvēlēties. Taču tā noteikti nebūs tik bīstama opcija, lai tuvākajiem cilvēkiem un manai sievietei nav jājūk prātā no tā, ar ko es nodarbojos.

– Vērojot tevi no malas, liekas, tu dzīvi un pārmaiņas tajā uztver viegli.

– Protams! Ko tad man vajadzēja darīt? Sajukt prātā un, saliecoties divdesmit līkumos, ņaudēt, ka viss ir slikti? No tā nekas nemainīsies.

– Bet tevī nav palicis rūgtums, ka karjera jābeidz, pirms pats to vēlējies?

– Nē. Rūgtums būtu pirms diviem gadiem.

Tagad gribas sevi pierādīt citās sfērās un parādīt, ka neesmu vienkārši stulbs motobraucējs, kā kādam no malas varētu šķist.

Ja spēju sasniegt virsotnes sportā, domāju manī ir visas kvalitātes, lai būtu veiksmīgs arī biznesā – stratēģiska, neatlaidīga mērķtiecība un drosme. Es nebaidos no sevis izvirzītajiem mērķiem.

– Mani interesē, vai laikā, kamēr nodarbojies ar motofrīstailu, tevī bija apziņa, ka tas, ko dari, ir īsti? Apzinājies, ka katrs lēciens var būt pēdējais?

– Saprotams, uz to nemaz citādi nebija iespējams skatīties. Pretējā gadījumā tas būtu mani nogalinājis. Viss ir ļoti nopietni. No malas izskatās, ka es smaidu un pieduros. Es apzinājos risku, bet ikreiz, pārvarot bailes, gūsti baudu un milzu gandarījumu. Tā ir neaprakstāmā sajūta, kad tūkstošiem skatītāju šovā ir sajūsmā par to ko dari. Tā bija mana degviela.

Polijā pēc kritiena dakteri šūpoja galvas, un es sapratu, ka nav baigi labi. Viņi pārsūtīja rentgenus dakterim Valdim Andersonam, kurš teica, ka atkal visas ekstremitātes esmu sadzinis putrā un, lai ved mani uz Latviju.

– Kā tevi no Polijas transportēja?

– Mani atveda manā melnajā pikapā.

– Es reiz dzirdēju stāstu no kāda gida, kura grupā gadījusies pavecāka kundze, kas kalnos pilnīgā nekurienē salauza kāju. Ātrā palīdzība viņu veda pa bedrainu zemes ceļu. No nelīdzenumiem kāja ļoti stipri sāpēja, un sieviete raudot kliedza, lai viņu labāk nošauj, nekā turpina vest.

– Visu cieņu poļu mediķiem! Serviss bija augstākajā līmenī. Mani operatīvi uzlika uz galda, ieliekot locītavu atpakaļ vietā. Uzlika arī fiksatoru kājai, sabaroja ar zālēm un līdzi iedeva sistēmu, kura pie Varšavas beidzās. Tad sākās sāpes, un es pārslēdzos uz ārstu līdzi iedotajām pretsāpju zālēm. Kad nonācu traumās, mani noskenēja un secināja, ka arī otra roka ir cietusi. Jocīgi, jo, salīdzinot ar visu pārējo, šķita, ka tā roka nesāp vispār.

– No sāpēm esi raudājis?

– Skatoties, no kādām. No fiziskām sāpēm ne. Dvēseles sāpes ir daudz sāpīgākas. (Pieliek plaukstu pie krūtīm.)

– Karjeras laikā tu zaudēji trīs savus biedrus.

– Nosacīti trīs. Ir aizgājuši vairāki. Bet viens ir tāds, ar kuru esmu pavadījis kopā daudz laika, esam lēkuši kopā. Vēl viens iekrita smagā komā uz trim nedēļām, bet nu jau ir uz kājām un Nitro Circus sacensībās tikko dabūja otro vietu best trick disciplīnā. Tas tikai parāda, ka, neņemot vērā to, kas ar tevi notiek, ejot uz savu mērķi, tu to sasniedz. Vienīgi paliek jautājums – vai galu galā tu būsi apmierināts ar saviem sasniegumiem? Vai tas būs tas, kas tev bijis nepieciešams?

Cilvēks pats sev izvirza problēmas. Un jo lielākas problēmas viņš izvirza un spēj ar tām tikt galā, jo gandarītāks un laimīgāks viņš ir.

– Proti, tiem, kuriem dzīvē nav, ko risināt, ir garlaicīgi.

– Tie dzīvo nost, viss viņiem ir viegli. Bet, kad koncentrējies uz panākumiem, tev galvā runā divi džeki – viens esi tu, otrs ir tavs brālēns no Amerikas, kurš saka: «Come on, come on! Ko tu nevari? Saņemies, lupata!» Un tu viņam saki: «Varbūt dzīvojam mierīgi?» Bet viņš tā nav ar mieru, un tad sākas…

– Cik sen ar šo brālēnu dali vienu galvu?

– Viņš atnāca 2000. gadā, un ar viņu kopā atnāk apziņa, ka tu vari. Tu dzīvo, dzīvo, bet te pēkšņi tev viss izkristalizējas un kļūst skaidrs, kāds tu esi. Nedaudz pēc divdesmit apmēram sapratu, kas es esmu, no kā esmu taisīts, kāds ir mans kodols un ko es varētu sasniegt. Un līdz ar šo apziņu parādījās arī tas kretīns. (Smejas.) Tu it kā varētu atlaisties savā komforta zonā un neiespringt, bet viņš saka: «Laižam! Ko tad tu te brauc to motokrosu? Jābūt visiem priekšā.» Un tu viņam atbildi, ka negribi skriet krosiņu, bet gribi iet patusēt, uz ko viņš atbild: «Vai tu stulbs esi? Mums tas ir jāizdara, ejam trenēties.»

Tu griez to salto, griez, griez un griez. Un tad brālēnam ienāk prātā, ka jāgriež kombinācijas. Un tu sāc to darīt. Tu aizbrauc uz treniņu, un tev ir slikta dūša no tā, ko grasies darīt, bet balss galvā saka: «Laižam, viss būs labi.» Visbeidzot tu sāc domāt pozitīvi, apģērbies un izdari to.

– Tam tavam brālēnam, kā tu to dēvē, ir arī trūkumi?

– Jā, viņam neeksistē nekādi ierobežojumi. Nav limitu. Taču viņš ir mērķtiecīgs.

– Vēl par zaudētajiem biedriem. Tevi šie negadījumi mudināja uz pārdomām?

– Kad Viljams nonāca komā, bija ļoti interesanti. Bija, par ko padomāt. Taču beigu beigās brālēns ņēma virsroku, sakot: «Atceries, kāpēc tu sāki!» Otrs jocīgais moments bija nesen Polijā. Līdzi bija mans audzēknis Kalvis Skrastiņš, kurš smagi krita un uz trim dienām nonāca komā. Es teiktu, ka viņš ir ļoti talantīgs. Viņam viss notiek vēl vieglāk nekā man. Bet, vai viņš turpinās iesākto, redzēsim. Tas atkarīgs no Kalvja vecākiem.

– Kas ir tas, ko mēs neredzam? Kas notiek motofrīstaila virtuvē?

– Sākumā šī nodarbe tev rauj nost pauri, tu kļūsti par ļoti aktīvu naktsdzīves piekritēju. Bet, laikam ejot, tas mainās. Arī brālēns sāk pieaugt, sakot, ka vairāk vajag koncentrēties uz to, ko dari, nevis izsijāt savu enerģiju riņķī apkārt.

– Ilgu laiku dzīvoji Spānijā. Tur bija jautra naktsdzīve?

– Pēdējo gadu laikā vispār neesmu gājis ārā. Es dzīvoju frīstailam. Tu zini, ka rīt būs labs laiks, tāpēc negribi zaudēt ne dienu. Bet, ja iepriekšējā vakarā būsi atslābinājies, tad nākamajā dienā būsi nekāds, turklāt nespēsi koncentrēties, tev nebūs asuma.

– Kurš tev šo naktsdzīvi ierādīja?

– (Nopūšas.) Pēc lielajiem pasākumiem afterpārtiji notiek bez ierobežojumiem. To zina arī ikviens, kurš apmeklējis Night of the Jumps Arēnā Rīga, jo pēc tam visi frīstailisti ir sastopami kādā Rīgas naktsklubā, kur rauj nost pauri un slēdz ārā savas smadzenes.

Taču es jau sākumā ātri vien sapratu, ka panākumi ir atkarīgi no manis paša. Man ir acis, un es skatos.

Es redzēju, ka labākie lēcēji ilgi netusē, viņi drīz vien dodas mājās. Un tu sāc aizdomāties, kāpēc viņi tā dara, kāpēc pārējie ir sasnieguši tik, bet viņi tik, kāpēc ir pelēkā frīstailistu masa un kāpēc ir ikonas. Tad tu saproti, ka ikonas fokusējas uz to, ko dara. Bet jaunie gan ir debili. Viņiem noteikumi nav rakstīti. Viņi var nakti notusēt un nākamajā dienā bliezt it kā nekas nebūtu bijis.

– Kas atlaiž vislabāk? Alkohols, sievietes?

– Viss kopā. Nekas netiek smādēts. Tu dzīvo megakokteilī. Sezonas laikā, gan īpaši nevar atlaist, jo frīstailistus bieži pirms šoviem pārbauda. Tad tu izvērtē, vai šodien vērts atslābināties, zinot, ka rīt vari dabūt diskvalifikāciju uz 8 gadiem.

– Šobrīd dzīvi sāc vēlreiz no nulles punkta. No vienas puses – tu priecājies, ka iepriekšējais dzīves posms ir beidzies.

– Jā, jo man vairs nekad nebūs jājūk prātā pie rampas, skatoties un domājot – ak, šausmas, ko es tagad grasos darīt. Jo ar prātu to izdarīt nevar. Prāts ir jāizslēdz.

– No otras puses, tēlaini izsakoties, tu stāvi pie jaunas rampas.

– Un es nezinu, kā viņa metīs un kā pa to jālec. Bet es to noteikti apgūšu. Ja spēju to, ko spēj tikai 250 cilvēki uz visas planētas vai es nespēšu izdarīt to, ko spēj ikviens? Tagad man nav jābaidās no prāta pieslēgšanas.

– Kas tevi stimulē dzīties dzīvē uz priekšu? Izdzīvošanas instinkts?

– Divas nedēļas nogulēju slimnīcā, tikmēr domāju, ko varētu darīt. Pirmkārt, apskatīju sfēras, kas nes naudu, un sapratu, ka ir bezjēdzīgi – domāt par naudu kā pašmērķi. Ja tu patiešām gribi gūt panākumus, tad lietai, ar ko nodarbojies, tev jāpatīk. Motivācija nevar būt nauda. Šobrīd jūtos ļoti saviļņots ar skatu nākotnē. Kamēr manas ieceres nav sākušas darboties, negribu par to runāt. Bet gada laikā tam visam jābūt gatavam.

– Tu jau reiz nodarbojies ar biznesu.

– Nosacīti. Man bija vairākas brigādes, vairāki objekti, un mēs būvējām mājas. Divtūkstošo gadu pirmajā desmitā tas bija populāri. Viss notikās.

– Labie gadi.

– Labie gan. Es jau nesūdzos, ka bija slikti. (Smejas.) Tagad man ir aizsista elpa. Ļaujiet man atelpoties, un tad jau skatīsimies, kas notiks tālāk.

– Bizness ir sarežģīts?

– Savā ziņā tas arī ir motofrīstails, tikai ar skaitļiem. Tu nezini, vai iecerētais darbosies. Ja frīstailā viss galvenokārt atkarīgs no tevis – vai spēsi izpildīt triku –, tad biznesā ir svarīgi, vai spēsi ar to paņemt cilvēkus.

– Lasīju, ka ilgi esi cīnījies ar murgiem. Tagad spēj izgulēties?

– Nespēju. Baigi sāp. Sāp tā, ka vispār neguļu. Es naktīs kā rēgs vizinos ar ratiem pa māju, jo nevaru nogulēt. Protams, lietoju pretsāpju zāles, bet arī tām ir zināmi ierobežojumi. Dienā apēdu par vienu tableti vairāk. Domāju, vēl nākamās trīs nedēļas būs sarežģītākas.

Drīz jau drīkstēs iedzert nākamo tableti. Tad uz divām stundām būs labi, bet pēc tam pāris stundu jāpaciešas līdz nākamajai devai.

Murgi, kas mani mocīja karjeras sākumā, lēnām gāja mazumā, es pieradu, un tie pazuda. Mani nomāca latiņa, ko pats biju uzstādījis.

Vienā brīdī man pašam kļuva bail no domām, ko esmu izdomājis. Tās sāka traucēt naktsmieru.

– Arī tagad tev sāp? (Mārtiņš nepārtraukti maina ķermeņa pozas, sēžot dīvānā. Te izlaižas guļus, te atkal ceļas sēdus. Un tā visu sarunas laiku.)

– Protams. Turklāt šoreiz sāp dīvaini. Ir pulsējošās sāpes, tirpstošās sāpes, nervu uzvilktās sāpes, kas ir supernepatīkamas. Ir tādas sāpes, it kā tev dotu cauri ar elektrību. Pēdai šobrīd ir tirpstošās sāpes. Traumatologi Kalvis Krastiņš un Igors Terjajevs mani ir salikuši, izveidojot šedevru. Vissarežģītāk gāja ar kāju, iesākumā vajadzēja izstiept potīti, garie kauli bija nodrupuši un iedūrušies potītē. Brīdi pat pavīdēja versija, ka man no gurna ņems kaula gabalu un liks kājā. Taču visums manu gurnu pasargāja.

– Bairons ir teicis, ka nekas tā nenomierina kā rums un patiesa reliģija.

– Mana reliģija ir mana ticība sev, bet rums nomierina. Varbūt tāpēc es šad tad piemetu pie piparmētru tējas piecdesmit gramus.

– Mārtiņ, bet bija tā vērts?

– Viss tas, ko esmu darījis? Bļāviens, jā! Bija gan. Tas bija foršs laiks. Tagad jāliek cita bilde iekšā, lai nāk cits foršs laiks.

 

* viltīgs (angļu val.)

Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.