Rīga +1°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Līdz šim nepārspēts palicis 1997. gada koncerts Maskavā, kuru pilsētas 850. jubilejas ietvaros klātienē baudījuši 3,5 miljoni cilvēku. Viņš tagad sola radīt ko vēl iepriekš neredzētu.
Par Žāra intensīvo darbu, politiku, Edvardu Snoudenu un frančiem runājam viņa balti krāsotajā plašajā Parīzes dzīvoklī vien dažus stāvus virs luksusa zīmolu veikalu rindas. Uz galda stāv nupat nodrukātas autobiogrāfijas kaudze, bet ir stipri pāragri runāt par aktīvās karjeras noslēgumu.
– Mani šeit pārsteidz klusums.
– Vienmēr tā nav, dažkārt te ir ļoti trokšņaini. Atkarībā no noskaņojuma klausos gandrīz visu. Protams, mani visvairāk interesē elektroniskā mūzika, bet man patīk arī klasiskā mūzika, džezs, smagais metāls vai roks, fanks un popmūzika. Ļoti mainīgi. Esmu ļoti atvērts attiecībā gan pret mūziku, gan filmām.
– Vai sekojat līdzi aktuālajai popmūzikai?
– Jā, mūsdienās nemaz nav iespējams izbēgt no popmūzikas dzirdēšanas. Turklāt šajos māksliniekos vienmēr ir kaut kas interesants un jauns, ko, pat ja tas nav mans stils, ir aizraujoši pavērot. Mani gan dažkārt garlaiko amerikāņu popmūzikas formāts, kas vienmēr atbilst vienai receptei ar vieniem un tiem pašiem akordiem, ar vienu un to pašu plānu, kas darbojas gluži kā industriālā mašīna.
Turklāt vienā dziesmā var būt iesaistīti ap 20 cilvēku, bet viņi neviens var pat nezināt, kāds būs rezultāts. Būdams radoša personība, es šai pieejai nejūtos tuvs, tomēr to pilnībā pieņemu.
– Kas dzen jūs? Brīžiem aktīvi kritizējat politiskos notikumus – vai tie jūs iedvesmo?
– Katra radoša kustība ir laikmeta nospiedums, un mūzika ir sabiedrības, kurā tā radīta, atspulgs. Piemēram, klasiskā mūzika bija atkarīga no mūziķu attiecībām ar karali vai galmu. Džezs bija sava veida reakcija uz pastāvošo iekārtu – gluži kā rokenrols, fanks un arī elektroniskā mūzika. Elektroniskā mūzika pārsvarā ir instrumentālā mūzika, un tas ir īsts Trojas zirga gājiens doties uz valstīm, kurās cilvēki uzskata, ka dziesmas ir bīstamas to vārdu dēļ, bet arī elektroniskā mūzika var būt bīstama, jo tā var ietekmēt dzīvesstilu, pastiprināt emocijas, brīvības izjūtas un vēlmi izlauzties.
Kad pēc dzelzs priekškara krišanas pirmoreiz devos uz Krieviju, atklāju, ka mana mūzika labu laiku bijusi aizliegta, jo padomju ierēdņi to uzskatīja par nevēlamu Rietumu invāziju.
Tas ir interesanti, ka elektroniskā mūzika sevī to var ietvert. Protams, tas ir cieši saistīts arī ar politiku.
– Esat arī ierakstījis dziesmu kopā ar Edvardu Snoudenu, kā arī pievienojies paneiropeiskai politiskajai kustībai, kuras priekšgalā ir tādi skaļi vārdi kā grieķu ekonomists Jans Varufakis, slovēņu kreisais filozofs Slavojs Žižeks un Wikileaks dibinātājs Džulians Asanžs. Kāpēc viņus redzat kā savējos?
– Mana mamma bija aktīva pretošanās kustības dalībniece vācu okupācijas laikā, un tas iemācīja, ka valdošā vara var radīt idejas un faktus, kas var kaitēt sabiedrībai, un kādam pret to ir jāiestājas. Tas arī ir iemesls, kāpēc ierakstīju skaņdarbu kopā ar Edvardu Snoudenu. Viņš bija un joprojām ir perfekts modernā varoņa piemērs. Viņš izdarīja to, ko izdarīja, nevis lai kaitētu savai valstij, bet gan lai to uzlabotu. Jebkurš progress ir bijis pretējs pastāvošajai iekārtai.
Vai tā būtu verdzības atcelšana vai pat ASV neatkarība, kad demokrātiskas republikas dibinātāji karaļa acīs bija nodevēji. Tas pats attiecas uz sieviešu tiesībām, uz tiesībām taisīt abortu, tas vienmēr bijis pretēji sistēmai. Snoudenu vajadzētu slavēt un respektēt par to, ko viņš izdarīja, jo viņš mums visiem deva apziņu par briesmām, kādas rada internets mūsu privātumam.
Pirms viņa mēs bijām ļoti naivi, domājot, ka Facebook, Google un citas lielās kompānijas ir mūsu pusē.
Tomēr tās ir valdības pusē, ļaujot izsekot katru uz šīs planētas. Līdz ar to es nesaprotu, kāpēc Eiropas valstis viņu neaicina pie sevis.
– Viņš ir pretrunīgi vērtēta persona – patvērās Krievijā, pret kuru Eiropā nevalda simpātijas.
– Tās ir muļķības. Kad viņš tur devās, Krievijas specdienesti jau sen zināja visu, ko viņš zina un bija jau izpaudis. Tas nebija nekāds noslēpums. Tikmēr Rietumu specdienesti gribēja, lai sabiedrība domā, ka viņš ir Krievijas aģents. Tas gan ir absolūti traki.
Attiecībā uz politisko kustību – es tai nepiederu, tikai devu savu svētību cilvēkiem, kuri grib mainīt Eiropas tēlu. Arī es pats strādāju pie tā, lai Eiropā tiktu aizsargāts intelektuālais īpašums, strādāju kopā ar Eiropas Parlamenta pārstāvjiem, lai aizsargātu māksliniekus ne tikai Eiropā, bet visā pasaulē.
Mēs zinām, ka Eiropa ir trausla un sarežģīta un to noēno un vājina ASV, Krievija un Ķīna, jo stipra Eiropa nav šo valstu interesēs.
Tāpēc manā skatījumā ir jāpadod roka tiem cilvēkiem, kuri vēlas stiprināt Eiropas dvēseli, Eiropas garu.
– Kā jūs domājat, kurp dodas Eiropa un Francija?
– Māksla un mūzika vienmēr ir sava laika spogulis, un šobrīd man šķiet, ka mēs tajā varam lasīt lielu trauksmi. Iespējams, tas ir mediju un to uzsvērti slikto ziņu dēļ. Tumšajām ziņām ir vērtība, un šobrīd tās mūs bombardē.
Pat ja tā visa ir taisnība, pasaule nesastāv tikai no tām, tomēr tās rada trauksmi. Francijā, gluži kā visur, sabiedrība iedalījusies divās daļās – tajā, kurai ir darbs un kas var izdzīvot, un tajā, kas pamesta novārtā. Tāpēc šī paneiropeiskā partija un daudzi citi cenšas šo situāciju mainīt. Domāju, arī Francijas prezidents smagi pūlas, lai to mainītu. Mēs, sabiedrība, gan gribētu, lai viss mainās ātrāk, tomēr tas ir daudz sarežģītāk, jo, mainot vienu lietu, tiek ietekmētas arī citas. Būt prezidentam ir pats sasodīti neiespējamākais darbs.
– Vai pats esat lepns francūzis?
– Lepns nav īstais vārds. Esmu ļoti privileģēts, ka esmu dzimis Francijā. Jo vairāk dzīves laikā ceļoju, jo vairāk iemīlu savu valsti. Ceļojot var paskatīties no malas un novērtēt to. Bet Francija ir unikāla. Ir joks, ka Dievs radīja Franciju kā pašu labāko valsti pasaulē, un visas pārējās valstis bija greizsirdīgas uz Franciju. Tomēr, lai ieviestu kaut kādu līdzsvaru, Dievs radīja frančus. Tā ir taisnība. Tomēr, ja kaut kas nestrādā, te cilvēki iziet ielās, un mēs zinām, ka esam ar to pazīstami. Tas ir iemesls, kāpēc mums nekad nebūs Tramps.
– Vai jūs vēl gleznojat?
– Nē, diemžēl vairs ne. Vismaz ne tradicionālajā veidā, bet vizualizācijas ir ļoti svarīgas manā radošajā dzīvē. Tas ir fakts, ka jau no savas karjeras pirmsākumiem esmu pazīstams kā īpašu koncertu rīkotājs, kurā redzamajai pusei ir milzīga nozīme. Tas kaut kādā veidā turpina manu gleznošanas praksi. Vispār tas ir nedaudz dīvaini, jo, kad es strādāju ar mūziku, es parasti nedomāju par attēliem.
Kad mūziku esmu sarakstījis, sāku domāt par to, kā lai to vizualizēju. Tā es strādāju koncertiem un dažādiem projektiem. Arī mani pašu vairāk nekā mūzika ietekmē vizuālais, piemēram, filmas, labi seriāli vai izstādes. Es klausos ļoti daudz mūzikas, bet tā mani salīdzinoši tik daudz neietekmē. Nekad iepriekš neesmu par to domājis, bet, patiesu iedvesmu gūstu tieši no filmām un izstādēm.
– Par gleznošanu jautāju, jo atcerējos leģendu par to, ka grupas Massive Attack dalībnieks Roberts del Naja, iespējams, ir Benksijs. Slavens mūziķis un politiskais aktīvists, ļoti iespējams, politiskajai kritikai izmanto savas vizuālā mākslinieka prasmes. Vai jūs vēlētos darīt ko tādu kā Benksijs?
– Benksijs ir mans mūsu laiku absolūti mīļākais mākslinieks. Es domāju, ka viņš ir izcils. Esmu ļoti greizsirdīgs, jo gribētu, lai mans darbs dotos šajā virzienā. Tas ir ļoti, ļoti gudri un ģeniāli, kā viņš pagriež un maina veco sistēmu. Dažkārt tik ļoti daudz cilvēku ir iesaistīti kāda ziņojumu pavēstīšanā, ka viņu mākslinieciskais darbs nav tik interesants un aizraujošs, bet Benksija darbi ir apbrīnojami – viņš ir vienlīdz nozīmīgs un svarīgs gan radošajā grafiskajā izpildījumā, kas ir nesajaucami personīgs un ļoti profesionāls, gan savā vienmēr spēcīgajā, humora pilnajā un pat ironiskajā vēstījumā. Viņš ne tikai ir lielisks mūsdienu mākslinieks, bet arī iemieso visu to, kam māksliniekam būtu jābūt.
Savukārt šīs baumas par Massive Attack nav patiesas, bet viņi pārstāv Bristoles radošo komūnu, kas pati par sevi ir ļoti interesanta. Man patīk Massive Attack. Viņu mūzika ir ļoti dziļa. To līmeni sasniegt ir ļoti sarežģīti. Un man patīk Roberts del Naja, kurš ir patiešām lielisks vizuālais mākslinieks ar pseidonīmu 3D. Viņš ir lielisks gleznotājs, un man patīk viņa stils.
– Kādā intervijā izteicāties, ka elektroniskajai mūzikai nav nekā kopīga ar anglofono pasaules daļu – Lielbritāniju, ASV. Patiešām tā domājat?
– Tas ir patiešām interesanti. Kad biju tīnis un aizrāvos ar rokmūziku, Parīzē klubos uzstājās ļoti daudz britu rokgrupu, kuras gāju klausīties. Te spēlēja daudzas leģendas, kuras tolaik vēl nebija leģendas, piemēram, King Crimson, Cream, Soft Machine un pat agrīnie Pink Floyd. Kā pusaudzi mani aizrāva The Troggs, Animals un citas, kuras atzīstu par mana laika mūzikas grupām, bet tā muzikālā revolūcija ir viņu (britu) revolūcija, ne mana. Tikmēr es kā francūzis un, pieļauju, arī jūs, lai gan politisku iemeslu dēļ situācija, kā zinām, pie jums bija pavisam cita, to neuzskatām par savu, jo mums kontinentālajā Eiropā nepieciešama sava revolūcija.
Es savu atradu, kad saskāros ar elektronisko mūziku. Es teicu: lūk, tā ir – mūzika, ko neveido solfedžo notis, bet gan trokšņi un skaņas.
Šī mūzika nāk no kontinentālās Eiropas – Vācijas, Francijas, Itālijas un Krievijas, kur jau 1920. gados radīja termenvoku. Jau 1910. gadā itāļu muzikologs Luidži Rusolo uzrakstīja manifestu Trokšņu māksla. Viņš bija tāds kā mūzikas futūrisma rakstnieks, paredzot, ka tehnoloģijas un mašīnas mainīs to, kā mēs veidojam mūziku. Un notiek tieši tā, kā viņš paredzēja, – tā vietā, lai rakstītu mūziku uz papīra, mēs to radām ar iekārtām.
Visām šīm idejām nav nekā kopīga ar džezu, roku, blūzu. Vēlākos gados daudzi dīdžeji uzskatīja, ka elektroniskā mūzika dzimusi Detroitā līdz ar tehno, bet tā nav patiesība. Tas viss ir nācis no kontinentālās Eiropas un skaidro, kāpēc tieši pie mums arī vēlāk radās tik plaša elektroniskās mūzikas skatuve. Ja par piemēru ņem instrumentus Fender, Gibson, Ludwig, Marshall, Vox – visi šie pastiprinātāji un ģitāras nāk no anglosakšiem. Savukārt elektroniskajā mūzikā pat mūsdienās pastāvošie Avid, Steinberg, Native Instruments, Cubase nāk no Eiropas. Patiesībā tie visi ir vācu. Bet ir arī Arturia Francijā un Erica Synths pie jums Latvijā. Mums Eiropā ir daudz produktu, kas rada pamatu elektroniskās mūzikas radīšanai. Džons Lenons mēdza teikt, ka franču roks ir tādā pašā līmenī kā angļu vīns. Līdzīgi ir ar elektronisko mūziku – tā ir daļa no mūsu kultūras DNS.
– Zinu, ka lietojat latviešu Erica Synths sistēmas.
– Man ļoti patīk Erica Synths. Viņi ir perfekts piemērs tam, kādai būtu jābūt elektroniskajai amatniecībai. Tas ir kā digitālā laika un mūsu – no miesas un asinīm veidoto analogo dzīvnieku – sajaukums. Mums vajag pogas un slēdžus, kurus var aptaustīt, šo taktilo un organisko pieeju tehnoloģijām. Erica Synths man atgādina par elektroniskās mūzikas pirmsākumiem, kad neliela cilvēku grupa savā garāžā vai salonā sāk veidot sapņa konceptu par to, kā radīt kaut ko atšķirīgu, ar citādu pieeju.
Ar laiku elektroniskā mūzika, gluži kā visa mūzikas pasaule, kļuva par industriju. Tas noveda pie fabriku būvēšanas, kurās sintezatorus ražo kā automašīnas.
Kompānijas, kā šī, pavisam jaunajiem cilvēkiem, kuri dzimuši digitālajā laikmetā, ļauj atklāt elektroniskās mūzikas saknes. Otra lieta, kas man Erica Synths patīk, ir viņu instrumentu specifiskā skaņa, kuru moduļu skaņas var izšķirt gluži tāpat, kā var dzirdēt atšķirību starp Gibson un Fender ģitārām. Un tas, ka Erica Synths darbojas kā ģimene, kā banda, lai iekarotu pasauli, man atgādina to, kāda elektroniskā mūzika bija savos pirmsākumos, – tā darbojās pret sistēmu kā Trojas zirgs, ieejot iekšā un tad mainot to, kā vispār tiek radīta mūzika. Savā ziņā tas notiek arī tagad – vairums elektroniskās mūzikas pastāv, pateicoties mazām izdevniecībām un šādām kompānijām.
– Kā vērtējat mūsdienu mūzikas platformas – šo iespēju klausīties mūziku visu laiku, kas pārslēdzas no dziesmas uz dziesmu atbilstoši algoritmiem?
– Domāju, ka Spotify būs 21. gadsimta gramofons. Tas ir svarīgs, tomēr tikai pirmais solis tajā virzienā, kā mēs klausīsimies mūziku nedaudz vēlāk. Tas, kas ir mainījies, – mūzika ir zaudējusi savu ekonomisko vērtību un ir klausāma jebkurā vietā un laikā, kamēr māksliniekiem ir kļuvis grūtāk izdzīvot. Šīs kompānijas pelna miljardus uz mūsu un jūsu saturu. Tā kā esam virtuālie kompāniju īpašnieki, mums vajadzētu iegūt daļu no tā. Es nerunāju par sevi, jo šajā ziņā esmu privileģēts, bet gan par jauno paaudzi.
Protams, arī mākslīgais intelekts šo spēli pilnībā mainīs, kad tas drīz sāks veidot savu oriģinālo saturu – mūziku, filmas, stāstus un visu citu. Mums no tā nevajag baidīties, tā būs tikai revolūcija, taču atnesīs lielākas pārmaiņas nekā elektrības parādīšanās.
Tas mainīs visu, ne tikai radošo pasauli, bet to, kā pavadām ikdienu. Mums jābūt gataviem pielāgoties jaunajiem noteikumiem. Es internetu redzu tikai kā pāreju uz kaut ko jaunu. Tas ir ļoti jauns – daži desmiti gadu nav nekas iepretim cilvēces attīstībai. Es ļoti aizraujos, domājot par to, kā nākotnē mūzika nonāks pie cilvēkiem, kāda ir platformu nākotne. Starp citu, plašu tirdzniecība atkal kļuvusi aktuāla, jo cilvēki grib kaut ko sataustīt, grib iegūt kaut ko fizisku, ne tikai virtuālu.
– Kā mūzikas platformas ietekmē jūsu darbu?
– Es principiāli albumu kopumā veidoju kā mākslas darbu, ne tikai atsevišķu skaņdarbu apkopojumu. Elektroniskajai mūzikai un vispār instrumentālajai mūzikai manā skatījumā nav jāatbilst trīs minūšu formātam. Uzskatu, ka māksliniekam nav jāpielāgojas auditorijai, bet gan jāpielāgo auditorija tam, ko viņš dara.
– Jūsu mūzika kopš pirmā albuma tiek saistīta ar futūrismu, ar kosmosu, bet saprotu, ka tas nav jūsu mērķis.
– Nekad neesmu centies ilustrēt fantastikas vīzijas. Lai gan apzinos, ka daudzi manu mūziku saista ar kosmosu, mana mūzika ir par vidi ap mums, ne starpplanētu telpu. Iemeslus, kāpēc to tā uztver, es saprotu, jo elektroniskā mūzika vienmēr bijusi saistīta ar tehnoloģijām un agrīnie NASA vadības paneļi ar daudzajām pogām vizuāli daudz neatšķīrās no pirmās elektroniskās ierakstu studijas.
Tomēr laba mūzika nav ierobežota laikā, un tādā ziņā tā noteikti ir saistīta ar nākotni.
Man patīk ideja, ka manu mūziku kāds klausīsies pēc simts gadiem. Tā, protams, ir piesaistīta kādam laika periodam, bet gluži kā ar grāmatām – emocijas, ko tā rada, ir pārlaicīgas. Varam lasīt 18. gadsimta romānu un izjust tādu pašu pārdzīvojumu, kādu izjuta pirmie lasītāji.
– Esat sadarbojies ar ļoti daudziem mūziķiem. Pēdējos albumos vien var dzirdēt gan Pet Shop Boys, gan Arminu van Bīrenu, gan Hansu Cimmeru – dažādība ir milzīga. Vai iepriekš izpētāt visu viņu daiļradi?
– Protams. Tas ir kā gatavojot – vienlaikus var garšot gan zivs, gan melone, gan šokolādes krēms. Tas it īpaši attiecas uz Electronica projektu (divi albumi iznākuši 2015. un 2016. gadā – aut.). Mana ideja tajā bija strādāt ar māksliniekiem, kuri bija un joprojām ir mani iedvesmas avoti. Protams, zinu viņu darbus un man tie patīk. Vēl pirms tikšanās ar viņiem es cenšos radīt kādus demo ierakstus vai kaut kādu skaņdarbu, kurā ne obligāti kopēju viņus, bet cenšos atstāt piemērotu vietu, kurā viņi var dot savu pienesumu, ieguldīt projektā paši savu DNS.
Esmu iesaistīts daudzos dažādos projektos. Nupat tikai pabeidzu autobiogrāfiju, kura man prasīja ļoti daudz laika. Electronica projekts turpinās, bet pagaidām es esmu tikai pašā trešā albuma sākumā.
– Jūs radījāt divus pirmos Electronica albumus un tad turpinājāt pirms vairākiem gadu desmitiem sāktās Oxygène un Équinoxe albumu sērijas, kas skan pavisam citādi. Tagad atkal top Electronica. Kāpēc atgriežaties pie iepriekšējā?
– Es tos redzu kā paralēlus projektus visam pārējam. Esmu atklājis to aizrautību un īpašo sajūtu satikt cilvēkus laikā, kad ļoti daudzi piedalās projektos, tikai nosūtot failus bez personīga kontakta. Kā mūsu tikšanās – tas būtu pavisam citādi, ja jūs atsūtītu man savus jautājumus un es uz tiem atbildētu e-pastā. Tāpat es atklāju, ka vēlos attīstīt Electronica projektu, šo muzikālo un cilvēcīgo piedzīvojumu, paralēli studijas un dzīvā ieraksta albumiem vai koncertiem.
– Teicāt, ka nupat pabeidzāt rakstīt autobiogrāfiju. Kādu vēstījumu ar to vēlējāties sniegt?
– Es vienmēr esmu bijis ieinteresēts lasīšanā un rakstīšanā, un sākumā gribēju rakstīt romānu. Man bija gatava struktūra un virsraksts, bet mani pārliecināja, ka man jāraksta autobiogrāfija. Es paturēju virsrakstu, bet stāstu savu stāstu caur dažādiem priekšmetiem, kas atspoguļo manu dzīvi. Priekšmeti savā ziņā ļauj pārcelties pagātnē un atgriezties tagadnē, pārāk nepieturoties pie hronoloģiskās secības. Man pašam iepriekš likās, ka esmu dzīvojis tik daudz dažādas dzīves, ar ko es gribēju dalīties, bet tikai rakstot sapratu, ka visi haotiskie mirkļi ir ļoti saistīti, veidojot to, kas esmu.
– Jūs savu darbu redzat kā paralēlus projektus. Tādu tagad ir daudz?
– Nekad iepriekš neesmu strādājis tik daudz kā patlaban. Nepilnu piecu gadu laikā esmu izdevis piecus albumus, nospēlējis 250 koncertus, uzrakstīju grāmatu, kā arī piedalos projektos, kas saistīti ar mākslīgo intelektu, un vēlos pēc iespējas ātrāk pabeigt Electronica III. Tieši tagad es ļoti domāju par to, kādu veidot nākamo lielo uzvedumu. Redzu, ka tagad dažādi elektroniskās mūzikas festivāli dara to, ko es darīju pirms 25 gadiem. Es to nevēlos atkārtot un nedaudz atkāpjos, lai saprastu, ko es tagad gribu sasniegt koncertā un ko turnejā. Tas nav viens un tas pats. Tam, ko taisīšu, jābūt atšķirīgam no visa, ko esmu darījis un redzējis.
Interesanti, ka pēc katra projekta uznāk tā dēvētie melnie, tāda kā depresija.
Tikai salīdzinoši nesen atklāju, ka šī stadija ir ļoti tuva tam, kādā mēs esam, kad esam pusaudži. Iekšā ir melanholijas un aizrautības sajaukums, kad viss ir iespējams, bet ir sajūta, ka daudzo iespēju dēļ esmu pazudis. Pieaugušo dzīvē pieredze ar laiku sašaurina horizontu un iespējas. Kad domāju par konkrētu projektu, perspektīva ir ļoti šauri koncentrēta, bet pēc tā pabeigšanas seko pilnīga atvērtība. Mēs, pieaugušie, no tā baidāmies, jo negribam būt pazuduši, bet nevajag baidīties. Tagad redzu, ka to izjust ir laime. Tas ir brīdis, kurā visas iespējas atveras no jauna gluži kā pusaudžu gados – var radīt un doties pavisam jaunos virzienos.
