Rīga -2°C 
Raksts no žurnāla Klubs arhīva.
Atkārtošos – katrs otrais pacients pasaulē, Eiropā daži autori min skaitli 60%. Un man nav pamata domāt, ka latvieši ir čaklāki tablešu ēdāji par vāciešiem vai poļiem. Tātad – ārsts domā, ka pacients ārstējas ar tabletēm, ko par savu naudu nopircis aptiekā vai kuru cenu pilnībā vai daļēji kompensējis veselības budžets, bet patiesība ir citāda.
Vienkāršoti tas izskatās tā: 12% pacientu izrakstītās zāles vienkārši nenopērk, 12% nopērk, bet pat nemēģina lietot (kopā sanāk ceturtā daļa visu pacientu), bet 29% lieto par maz, zāļu lietošanu pārtrauc pārāk ātri, lieto neregulāri, aizmirst iedzert, pazaudē tablešu blisteri, nevar atskrūvēt bērnu drošo kārbiņu.
Medicīniskā nelīdzestība ārstiem rada šķēršļus un nesapratni, pacientiem samazina ārstēšanas rezultātus, ministrija un birokrātija izliekas, ka problēmas nav vai meklē vainīgos – ārstus un pārlieku lielos aptieku uzcenojumus zālēm (1%).
Līdzestības esamība vai neesamība nav nekas labs vai kaut kas slikts. Līdzestības vienkārši ir vairāk vai mazāk – no pilnīgas līdzestības ārstēšanai līdz pilnīgai nelīdzestībai, bet biežāk pa vidu. Pacients nevis precīzi lieto visas sešas dažādās zāles precīzi tādās devās, kā norādīts, bet daļu tablešu lieto allaž, dažas neregulāri, daļu nekad, bet daļu – vispār neiegādājas pat tad, ja tās ir valsts kompensētas.
Vīrieši ir vairāk zāļu nelīdzestīgi nekā sievietes.
Visvairāk nelīdzestīgi ir slimnieki ar psihiskām slimībām, tiek uzskatīts, ka zāles nelieto vai pārlieku mazās devās lieto 60% psihisko slimnieku.
Pāreja uz psihisko slimnieku ambulatoru ārstēšanu ārstam rada raizes – vai pacients ir lietojis viņa izrakstītās un valsts kompensācijas sistēmas apmaksātās tabletes vai nav. Lai cik tas dīvaini liktos, psihisku slimnieku grupā nelīdzestība pret valsts apmaksātām tabletēm ir lielāka nekā to slimnieku grupā, kas paši pērk tabletes. Sava maciņa līdzdalība zāļu iegādē nereti ir disciplinējošs faktors (tie gan nav Latvijas dati).
Slimnīcā zāles lieto līdzestīgāk nekā ambulatori. Tās tabletes, ko pie gultas atnes māsiņa, pacients izdzer labprātāk, īpaši, ja māsiņa stāv blakus un pasniedz ūdeni, ko uzdzert.
Padomju laikos visnelīdzestīgākie bija tuberkulozes pacienti, tabletes nedzēra, slēpa puķu podā vai izmeta tualetē. Bija ērti un labi gadiem ārstēties slimnīcā. Kopš tiem laikiem tuberkulozes ārsti visskrupulozāk izsniedz medikamentus un visnopietnāk vēro, kā pacienti tās norij (nevis tikai aizliek aiz lūpas, bet pēc tam izspļauj).
Zāļu nelietošana vai zāļu nelīdzestība ir tīša vai netīša, un tiek pieņemts, ka šis skaitlis ir 50:50%. Jauni vīrieši biežāk zāles nelieto apzināti un tīši, vecāka gadagājuma vīrieši – aizmāršības vai kādu netīšu iemeslu dēļ.
Tīša zāļu nelietošana
Tīši zāles pacients nelieto daudzu dažādu iemeslu dēļ. Pacientiem var būt bail no iespējamām blaknēm. Iespējams, blaknes ir bijušas citam pacientam, kas lietojis tās pašas vai līdzīgas (pēc izskata!) zāles, vai arī netiešā saziņā (sociālajos tīklos) ir izplatīts uzskats, ka šīs zāles ir izraisījušas problēmas. Īpatnēji, ka zāļu tīša nelietošana baiļu dēļ ir īpaši efektīva, ja zāles attiecas uz citiem, piemēram, bērni noslēpj vecākiem izrakstītās zāles vai atsakās no bērnu vakcinācijas.
Zāļu izmaksas var būt gan tīšs, gan netīšs to nelietošanas aspekts. Lielai daļai pacientu zāļu iegāde nav pirkumu prioritāte. Klasisks piemērs, ko man aprakstīja lauku aptiekāre, – atnāk veca paciente, kam izrakstītas 6 dažādas tabletes.
Māmiņa izvēlas iegādāties 2 no šīm zālēm, bet papildus nopērk divus uztura bagātinātājus, ko reklamē radio.
Šiem uztura bagātinātājiem ar medicīnu nav nekādas saistības.
Hroniski pacienti, kā arī pacienti, kuru slimībai nav acīmredzamu simptomu (sāpes, reiboņu), bieži nesaprot zāļu nepieciešamību, blakņu raksturu vai laiku, kas vajadzīgs ārstniecības rezultātu noskaidrošanai. Tipisks piemērs ir hiperholesterinēmija – ārsts uz pacienta augstajiem holesterīna skaitļiem reaģē, izrakstot tabletes, ko vajadzētu lietot visu atlikušo mūžu. Pacientam aterosklerotiskās pangas ir nesaprotams jēdziens, tabletes viņš sāk lietot tikai pēc pirmā insulta vai infarkta.
Bieži vien iemesls zāļu lietošanas pārtraukšanai ir tūlītējas uzlabošanās neesamība – pacients ir cerējis uz labiem rezultātiem pirmās ārstēšanas dienas vakarā, bet, slimībai saglabājoties vēl dažas dienas, zāles vienkārši pārtrauc lietot un skrien meklēt citu ārstu, lai tas izraksta citas tabletes.
Eiropā vecāka gadagājuma cilvēkiem vienlaikus ir dažādas kaites, un pret katru no tām jālieto cits medikaments. Daudz medikamentu vienam pacientam saucas polipragmāzija. Jo lielāks dažādu izrakstīto zāļu skaits un jo lielāks zāļu lietošanas biežums, jo lielāka iespēja, ka pacients būs zāļu lietošanai nelīdzestīgs. Pacients, kuram izrakstīts vairāk par sešiem medikamentiem, noteikti par to lietošanu kaut ko sajauc vai aizmirst.
Nelīdzestību nereti nosaka pacienta bažas par iespējamu atkarību no zālēm. No zālēm citu slimību ārstēšanai bieži izvairās pacienti ar depresiju. Ir vēl kāds iemesls, kāpēc pacienti apzināti nelieto tabletes, – viņi ir aizdomīgi par sava ārsta motīviem konkrētu zāļu izrakstīšanā. Avīzēs, portālos un (sieviešu) žurnālos nereti tiek plaši aprakstīti farmācijas uzņēmumu mārketinga centieni, un
pacients salasījies stāstus par profesoru apmaksātiem braucieniem uz konferencēm un kongresiem, uzskata, ka zāļu ražotāji piespieduši ārstam izrakstīt šīs vai tās zāles.
Esmu pamēģinājis nolikt uz galda redzamā vietā noplēšamo papīriņu klucīti ar medikamenta nosaukumu un kalendāru ar šo pašu nosaukumu. Pacients ar aizdomām paskatās receptē – vai es neesmu izrakstījis tieši šo medikamentu.
Pret tīšu zāļu nelīdzestību ir grūti, neiespējami cīnīties, un tās apjoms pasaulē pieaug. Vienīgā cerība ir, ka, ienākot personalizētajai medicīnai, katram pacientam tiks izgatavota tikai viņam paredzētā tablete ar visām vajadzīgajām sastāvdaļām. Ja būs jālieto viena tablete dienā, nevis divpadsmit dažādas, pacients būs līdzestīgāks (bet šī tablete būs daudzkārt dārgāka, jo to gatavos speciāli pacientam, nevis 1 miljardam pacientu).
Netīša nelīdzestība zāļu lietošanā
Pacients pie ārsta atrodas pārāk īsu laiku, vizītes laikā ir satraucies, arī ārsts nav visu labi izskaidrojis – tas ir galvenais iemesls netīšai zāļu nepareizai lietošanai. Savulaik kādā plašā globālā pētījumā tika noskaidrots, ka vairāk nekā 90% pacientu itin labi saprot norādījumu «vienu tableti vienu reizi dienā». Toties 43% pacientu ārsta kabinetā mērena personiska stresa un steigas apstākļos pārprot vai sajauc norādes «vienu tableti divas reizes dienā» un «divas tabletes vienu reizi dienā».
Pētījumi liecina, ka, neraugoties uz ārsta pūliņiem, pacienti no ārstu kabineta iziet ar informāciju, kas ir mazāka par 50% no tā, ko ārsts ir stāstījis. Galvenie divi iemesli, kāpēc pacients nesaprot ārsta teikto – ārstam ir pārāk maz laika sarunai ar pacientu, ārstam ir pārāk daudz birokrātisku šķēršļu sarunai ar pacientu – veidlapas, uzskaites žurnāli, taloni, formas, reģistri, kas jāaizpilda par katru pacientu (Veselības ministrija ar Ministru kabineta noteikumiem paģērējusi, ka papīra smērēšana un klikšķi datorā ir īstenā ārstēšana).
Medicīnā nav nekas svarīgāks par pietiekami ilgu pacienta sarunu ar ārstu.
Ārstam un pacientam lēmums par ārstēšanu būtu jāpieņem kopā – pretējā gadījumā pacients to pieņems pats, tabletes izmetot tualetē. Šī lēmuma pieņemšana nozīmē kaut ko vairāk par pacienta piekrītošu galvas mājienu, lāgā nesaprotot, ko nozīmē ārsta sniegtā informācija.
Pacientam, izejot no ārsta kabineta, būtu jāsaprot, ka viņa veselības stāvoklis lielā mērā ir paša rokās.
Mīļie pacienti, ja jūs kaut nojaustu, cik sarežģīti ir katru reizi pacientam atkārtoti pastāstīt, kādas nevēlamas sekas būs zāļu nepareizai, neregulārai lietošanai vai nelietošanai, uzsvaru liekot uz šādas rīcības nodarītu kaitējumu pacientam pašam, slimības paildzināšanos un padziļināšanos, lieku mediķu darbu, paša rūpēm un papildu finansiāliem izdevumiem nākotnē. Ārsts tiešām tic, ka pacients ir apzinīgāks un pats saprot ārstēšanās nozīmi, bet kā jau teikts – katrs otrais kaut ko no zāļu lietošanas veic aplam.
Netīša nelīdzestība ir fiziski un garīgi šķēršļi zāļu lietošanai, tie vairāk raksturīgi vecāka gadagājuma cilvēkiem. Redzes traucējumi cilvēkam var būt iemesls, kāpēc viņš pienācīgi neizprot rakstiskus norādījumus. Cilvēki ar dzirdes traucējumiem var ievērojami sliktāk vai nepilnīgi uztvert ārsta sacīto. Cilvēkiem pēc insulta vai ar kustību traucējumiem var būt sarežģījumi ar tablešu pudelītes atvēršanu vai tabletes izņemšanu no blistera. Nereti gados vecākiem pacientiem ir grūti norīt tabletes. Tomēr biežāk iemesls zāļu nelietošanai ir kognitīvi traucējumi, aizmāršība, depresija, trauksme vai demence, kas var ietekmēt zāļu lietošanu. 25% no zāļu neieņemšanas gadījumiem saistās ar aizmāršību vai objektīviem atmiņas un kognitīviem traucējumiem vecākiem cilvēkiem.
Diemžēl medmāsām, ārstiem vai farmaceitiem nereti nav zināmas vai arī netiek atklātas fiziskās un garīgās problēmas, kas traucē medikamentu lietošanu, bet nereti arī medicīnas darbinieki ar šo informāciju nepadalās tālāk.
Netiešā nelīdzestība zāļu lietošanai ir katra KLUBA lasītāja nākotne, iespējams, viņš ir pamanījis, ka šāda problēma jau šodien ir viņa vecākiem. Daži mani ieteikumi, ko derētu ielāgot:
- ja pacients kaut ko nesaprot par zāļu lietošanu, laiku un devām, par blaknēm, jālūdz palīdzība ārstam vai farmaceitam;
- pacientam, kam varētu būt grūtības izprast ārstu vai farmaceitu, dodoties pie ārsta vai farmaceita, jāņem līdzi draugs, rads vai mīlēts cilvēks, kas var ieklausīties, palīdzēt un pierakstīt;
- aptiekās ir pieejami tablešu konteineri. Var iegādāties tādu, kam ir sadaļas katrai nedēļas dienai un konkrētai diennakts stundai;
- labs ieradums ir izveidot savu zāļu kalendāru;
- jāpastāsta ārstam par finansiālām problēmām (nespēju samaksāt par recepšu medikamentiem) – ārsts izrakstīs ģenēriskas zāles vai, iespējams, atradīs citus ieteikumus, piemēram, dažas farmācijas kompānijas piedāvā atbalsta programmas;
- var ieviest zāļu ieņemšanas atgādinājumu aplikāciju viedtālrunī.
Nāves iemesls – nelīdzestība ārstēšanai kā diētas, kustību režīma, smēķēšanas un alkohola atmešanas neievērošana
Nelīdzestība ir daudz plašāks jēdziens nekā tikai tablešu norīšana vai izmešana tualetes podā. Sen zināms, ka pacientam, kas slimnīcā neuzticas ārstēšanai, nedomā ārstēšanas procesā līdz, ir sliktāki ārstēšanas rezultāti. Tabletes ir neliela ārstniecības daļa.
Visnelīdzestīgākais pacients ir vīrietis labākajos gados ar lieku svaru, paaugstinātu asinsspiedienu, 2. tipa cukura diabētu, hiperholesterinēmiju, smēķētājs un mērens alkoholiķis
(pieņemsim, ka gādīgs ģimenes tēvs un vectēvs, čakls nodokļu maksātājs). Ko tik viņš nav gatavs izdarīt – operēt vēnas, operatīvi izņemt liekos taukus no vēdera priekšējās sienas, dzert novājēšanas tabletes no portāla reklāmas, lai tik nevajadzētu ievērot diētu, kustēties katru dienu, pārtraukt smēķēšanu un lietot vajadzīgās tabletes. Ar lielāko varbūtību šis pacients par sevi sāks rūpēties tikai pēc pirmā infarkta un ar četriem stentiem sirds vainagartērijās, un arī tikai attiecībā uz tabletēm un nelielu kustību režīmu. Smēķēšanu šis pacients parasti atmet tikai tad, kad pārlieku agri atnācis vēzis.
Smēķēšana, pārlieka pierīšanās un sportošana siltajās čībās pie televizora ir 21. gadsimta smagākā globālā sabiedrības veselības problēma.
Starp citu, no nelīdzestības mirst. Puse no tiem, kas nomirst zāļu nelietošanas dēļ, ir augsta asinsspiediena pacienti (lielākoties, vīrieši), kas asinsspiediena tabletes dzer ļoti neregulāri, par sevi nerūpējas un pēc insulta vai infarkta ar savām bērēm liek dzīvi pārdomāt saviem klasesbiedriem un darbabiedriem.
No nelīdzestības pret zāļu lietošanu un režīma neievērošanu mirst desmitkārt vairāk nekā no slepkavībām un nelaimes gadījumiem kopā. Tā ir sarežģīta aksioma, jo ir pilnīgi pretrunā sensāciju riskiem, kas veido stāstus populārajos plašsaziņas līdzekļos un tīmekļa sociālajās vietnēs.
Līdzestība ārstēšanā ikvienam pacientam nozīmē ikdienas kustības – vismaz kājām vai ar velosipēdu veiktu ceļu uz darbu, trepes lifta vietā, pastaiga ar suni vai mīļoto sievieti. Laiks atsākt sportot!
Starp citu – līdzestība ārstēšanā nozīmē rūpes par savu un valsts ekonomisko stāvokli. Augsta asinspiediena vai diabēta pacients, kas precīzi lietojis zāļlīdzekļus, valsts medicīnas budžetam izmaksā par 4000–8000 eiro mazāk nekā pacients, kas zāļlīdzekļus lieto nepareizi, neregulāri un ieteikto ārstniecības režīmu neievēro. Globāli pētījumi liecina, ka līdzestīgiem hipertensijas un diabēta pacientiem ir ievērojami augstāka darba produktivitāte (ASV dati – ieguvums ir 18 000 dolāru).
Ja nu jūs esat tik tālu izlasījuši šo rakstu, tad jums droši vien interesē, kā tiktu klasificēta jūsu pašu nelīdzestība. Galvenie iemesli, kāpēc pacienti neievēro ārstēšanas plānu – diētu, kustību režīmu, smēķēšanas un alkohola atmešanu, zāļu regulāru lietošanu, ir:
- problēmas noliegšana – daudzas slimības un veselības stāvokļa problēmas ir viegli ignorēt pat tad, kad tās ir diagnosticētas. Tas īpaši attiecas uz slimībām, kad pacientam nav pamanāmu un traucējošu simptomu. Piemēram, diabēts vai hipertensija ne vienmēr ir ar ikdienā traucējošiem simptomiem, bet par slimību pacients uzzinājis, viņaprāt, nejauši, izmērot asinsspiedienu vai nododot asinsanalīzes;
- ārstēšanas izmaksas – dzīvot veselīgi ir lētāk nekā slimot, tādēļ pacienti mēdz «slimošanu atlikt»;
- uztveres grūtības – pacientiem var būt grūtības ievērot norādījumus, īpaši, ja ir atmiņas traucējumi vai demence;
- netīkams ārstēšanas process netieši samazina pacienta līdzestību – piemēram, pacientam nav patikusi zāļu garša, ļoti nepatikušas injekcijas vai fizioterapeita radītās kustības sāpes;
- uzticības trūkums – pacients racionāla vai iracionāla iemesla dēļ netic ārstniecībai, tas mazina motivāciju ārstēties, daudz biežāk nekā tas šķiet pacients netic konkrētam ārstam;
- apātija – samazina ārstēšanas svarīgumu dzīves prioritātēs;
- negatīva iepriekšējā pieredze – hronisku vai atkārtotu slimību gadījumos pacienti dažkārt nolemj, ka ārstēšana iepriekš nav notikusi, tāpēc viņi ir negribīgi un nelīdzestīgi, nevēlas ārstēšanu mēģināt vēlreiz.
Mans pirmais ieteikums šādā situācijā ir – aprunājieties ar savu ģimenes ārstu un atzīstieties palaidnībā – tabletes nedzērāt bērnībā (slēpāt puķu podā) un nedzerat arī šobrīd (vienkārši esat noslēpis blisterīti tālā, nepieejamā vietā, ko esat jau piemirsis). Nespējat atzīties savam ģimenes ārstam un nespējat mainīt savus paradumus – mainiet savu ģimenes ārstu! Jums ir vajadzīgs cilvēks, kas jūs pārliecina.
Nelīdzestību ietekmē politiski, ekonomiski faktori un tradīcijas
Līdzestība zāļu lietošanā ir visai maz saistīta ar turību vai izglītības līmeni. Ar nelīdzestību statistiski grūti vai pat neiespējami sasaistīt konkrētu pacientu sociālās un demogrāfiskās pazīmes. Apgalvojums, ka zemākas izglītības un dzīves standarta pacients ir mazāk līdzestīgs zāļu lietošanā, korelē tikai ar to sadaļu – neiegādājas zāles naudas trūkuma dēļ (turīgs cilvēks iegādājas visas izrakstītās zāles, bet daļu nelieto; mazturīgs iegādājas tikai daļu no zālēm, bet tās lieto).
Neatkarīgi no pacienta vecuma, kultūras vai izglītības līmeņa, jebkuram pacientam nopietnas bažas un trauksmi rada skaidrojums par zāļu lietošanu, cenu, ietekmi, blakusparādībām.
Pārāk bieži ārsta kabinetā netiek izrunāts jautājums par to, cik ilgi pacientam zāles nāksies lietot. Ja slimība ir akūta, ārsts var itin precīzi noteikt, piemēram – sešas dienas. Ja slimība ir hroniska, ārsts izraksta zāles, bet pieļauj, ka devas un medikamenti būs jāmaina. Nereti ārsts zāles izraksta, apzinoties, ka šīs zāles pacientam būs jālieto visu atlikušo mūžu līdz brīdim, ko vidusmēra pacients pat nespēj iztēloties – līdz nāvei.
Daļai medikamentu valsts kompensē 50%, 75% vai pat 100% cenas. Šiem kompensējamajiem medikamentiem lielai daļai pacientu receptes tiek atjaunotas itin automātiski, nepainteresējoties par līdzestību zāļu lietošanai.
Recepšu atjaunošanas dati rada mākslīgi augstu zāļu lietošanas procentu. Patiesībā cilvēki sāk uzkrāt zāles, ko viņi nelieto.
Valsts tādējādi maksā gan par pašām nelietotajām zālēm, gan par zāļu nelietošanas rezultātiem.
Par zāļu lietošanas nelīdzestību nemēdz runāt no politiskām tribīnēm. Kāpēc? No politiskām tribīnēm mēdz runāt par vieglāk saprotamiem jēdzieniem, piemēram, par zāļu cenu. No politiskām tribīnēm runā par tiem medikamentiem, kas samazina simptomus (temperatūru, galvas sāpes), bet neārstē slimību. Normāls politiķis ir lietojis piecus medikamentus (no Latvijā pieejamajiem 10 000), un šie pieci medikamenti ir izveidojuši viņa viedokli par zāļu tirgu. Politikā vienmēr ir ekonomiskais komponents – ministri un deputāti dažkārt lobē oriģinālpreparātus, dažkārt ģenēriskus preparātus, kaut abos parasti ir viena un tā pati sastāvdaļa, un, iespējams, pamatviela pasmelta no viena un tā paša ķīmiskās rūpnīcas grāpja Bangladešā vai Pakistānā (to ļoti labi saprot ārsti, bet grūti saprast pacientam – tabletes ir atšķirīgas, iepakojums ļoti atšķirīgs un daudzkārt atšķirība ir cena). Šo rindu autors uzskata, ka pacientiem būtu iespēju robežās jālieto ģenēriskie preparāti savas un valsts naudas taupīšanas nolūkos.
Veselības ministrija mēģina samazināt kompensējamo zāļu koridoru līdz 100%, bet nākotnē plāno kompensēt tikai vienu – lētāko analogu. Diskusijā, kurā iesaistījies pat Ministru prezidents, uzsvars tika likts uz tehniskām problēmām un zāļu blistera cenu, aptiekas un vairumtirgotāja uzcenojumu, nevis zāļu lietošanas līdzestību.
Diskusijas būtība ir apstāklī, ka viens un tas pats preparāts ar vienu un to pašu ķīmisko sastāvu un vienu un to pašu devu tiek pārdots ar dažādu nosaukumu, dažādu noformējumu un var maksāt ļoti atšķirīgi. To itin labi saprot aptiekārs vai ārsts, bet ne tik viegli pacients, kuram dižā medikamentu ražotāja X slaveno zilo Y kapsulu vietā tagad būs jālieto Austrumeiropas nezināmajā rūpnīcā Z ražotās dzeltenās tabletes W.
Kā rāda pasaules pieredze, zāļu maiņa ir nozīmīgs faktors līdzestības mazināšanai, bet vēl daudz nozīmīgāks faktors ir zāļu daudzkārtēja maiņa – kompensācijas apjoms tiek pārskatīts ik trīs mēnešus, kamdēļ var pieņemt, ka katrus trīs mēnešus kāds cits ģenēriskais preparāts būs lētāks un pacientam nāksies atkal mainīt ierasto medikamentu, piemēram, uz Q fabrikas sārtajām kapletēm T. Neuzticība šai maiņai, pirmkārt, pārvēršas netīksmē pret aptiekāri (jo aptiekā taču neatrodas ministre vai ierēdnis, uz ko izgāzt dusmas), bet, otrkārt, – pacienta netiešā vēlmē medikamentu lietot retāk, neregulāri vai nemaz, ko sauc par nelīdzestību.
Par šo procesu nav pieņemts publiski diskutēt. Bet nelīdzestības dēļ slimību ārstēšana kļūst dārgāka un pacienti slimo smagāk, kā arī mirst no izdziedināmām slimībām. Zāļu lietošanas līdzestības uzlabošana var vairāk ietekmēt planētas un valsts iedzīvotāju veselību nekā jebkuras jaunas terapijas atklāšana.
Un vēl viena atziņa – pacienti ļoti nelabprāt ārstam atzīstas faktā, ka zāles nelieto. Ārsts bieži ir pārliecināts, ka viņa parakstītās zāles ir aptiekā iegādātas un precīzi lietotas atbilstoši vadlīnijām un instrukcijām.
«Zāles nedarbojas pacientiem, kas tās nelieto,» šis teiciens ir piedēvēts bijušajam ASV veselības ministram jeb galvenajam ķirurgam (Surgeon General of the United States) Čārlzam Everetam Kūpam, bet līdzīgi jau trīsdesmitajos gados ir izteicies arī viens no Latvijas terapijas skolas dibinātājiem profesors Mārtiņš Zīle.
Vienkāršots skaidrojums nelīdzestībai
Ir itin labi zināms, ka katram otrajam vīrietim, vecākam par 60 gadiem, ir mirdzaritmija, proti, sirds laiku pa laikam darbojas neritmiski. Šādas neritmiskas sirdsdarbības laikā priekškambaros veidojas asins trombi, kuriem ir tendence aiziet pa asinsriti. Ja šāds trombs aiziet pa asinsriti un notrombozē pašas sirds vainagartēriju, rodas infarkts. Ja trombs notrombozē smadzeņu asinsvadu – insults. Bet šādu bīstamību var mazināt vai pat pilnībā novērst, ja pacients katru dienu dzer tableti pret trombu veidošanos. Bet šādā gadījumā viņam tablete jādzer katru dienu, sākot no šodienas līdz viņa nāvei, kas sešdesmitgadīgam vīrietim būtu pēc trīsdesmit gadiem. Tātad – negribi insultu, negribi paralīzi, negribi gulēt pamperos, bet vēl trīsdesmit gadus sportot, nodarboties ar biznesu, iet meitās, dzert viskiju, medīt, iet politikā un visiem dot padomus – jādzer prettrombu līdzekļi katru dienu.
Lai vieglāk ilustrētu, cik viegli vīrietim pēc 60 gadiem iemācīt katru dienu iedzert pa tabletei, kaut ir itin laba pašsajūta, nekas nesāp, sirds vēl gluži mundra, alfabēta kārtībā pilnīgi iztēlojaties 50 vīrus vecumā pēc 60. Pieņemsim, ka viņiem ir veikta slodzes elektrokardiogrāfija un holtera izmeklēšana, un, kā jau bija domāts, – 25 no šiem 50 esam ieraudzījuši ritma traucējumus. Dažiem kardiogrammā jau ir infarkta pēdas.
Saliekam šos džentlmeņus rindā un katram otrajam izsniedzam tabletes, kas viņam būs jāēd katru dienu nākamos trīsdesmit gadus. Kā jums šķiet, kāda būs viņu līdzestība ikdienas zāļošanai pat ar nosacījumu, ka valsts šos medikamentus kompensē? Iedomājos Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas prezidenti Sarmīti Veidi kā ģimenes ārsti, kura katram no šiem džentlmeņiem skaidro, kā šī tabletīte jāēd, kā katru mēnesi jānāk pēc jaunas receptes, kā valsts apmaksās dažreiz šo, bet dažreiz analoģisku tabletīti ar citu nosaukumu.
Ja mēs korekti analizējam nelīdzestību, tad no tiem 25, kam ģimenes ārste būs izrakstījusi zāles, trīs tās nenopirks, divi nopirks, bet neatvērs paciņu, četri atvērs paciņu, kādu laiku tabletes dzers, taču pēc nākamās receptes neaizies un zāļu lietošanu pārtrauks, vēl četri lietos ilgi un gadiem, taču reti un neregulāri, galvenokārt uz paģirām vai gripas epidēmijas laikā.
Ir cerība, ka 12 tabletes lietos regulāri tā, kā ģimenes ārsts un kardiologs parakstījis.
Smieklīgākais ir tas, ka pēc desmit gadiem, tad, kad viņi būs grupā V70, statistika saka: seši no šīs kompānijas būs miruši – viens nelaimes gadījumā vai pašnāvībā, viens no vēža, bet četri no infarkta vai insulta, zāles nelietojuši vai pat līdz zāļu izrakstīšanai netikuši, bet atsevišķas mirdzaritmijas lēkmes pēc desmit gadiem jau būs divām trešdaļām no atlikušās ierindas. Ierindai mēs izsniegsim tabletes – diviem dodam, vienam vēl ne. Tad šie kungi būs zālēm līdzestīgāki, bet viņiem būs skleroze, kas dažiem liegs atcerēties par ikdienas tableti.
