Rīga +11°C 
Vēl vairāk. Kādā brīdī sapratu, ka tūlīt apraudāšos, un šķita, ka emocijas, iestrēgušas kaklā, sāk smacēt. Deviņdesmito gadu sākuma policiste manī no iekšpuses spārdījās, brēcot, ka nevajag viņai to visu redzēt. Es paklausīju un izskrēju no zāles, jo no malas tas noteikti tā izskatījās – pēc izskriešanas. Ar kafijas krūzi apsēdos ārpusē un gaidīju savu līdznācēju, kurš nemaz tik drīz neparādījās. Tātad kopā ar mazo leitnanti sevī biju izturējusi apmēram divas trešdaļas filmas.
Mana pirmā īstā policistes darbavieta bija deviņdesmito gadu sākuma Kriminālpolicijas sestā daļa – cīņai ar organizēto noziedzību. Es biju opers ar visām no tā izrietošajām sekām un pistoli pagalvī, gultasvietu dažreiz uz sastumtiem padomjlaika beņķīšiem, bet ar lielu degsmi un arī savam vecumam atbilstošu naivumu.
Toreiz biju tik jauna, ka romantika bieži ņēma virsroku pār elementāru izdzīvošanas instinktu un darbs dažkārt šķita kā no romāna lappuses, ne tas, par ko man maksā algu.
Es gāju operatīvajos plašumos, rakstīju ziņojumus, man bija pārinieks, un es, salīdzinot ar viņu, biju maza meitene, kuru bieži stūma pa priekšu dažādās situācijās tā vienkāršā iemesla dēļ, ka neviens bandīts mani nenoturētu par operatīvo darbinieku. Vienlaikus mani arī sargāja. Ja atskanēja šāvieni, tad noteikti biju nostumta kaut kur aiz mašīnām, lai nelienu pa priekšu, kā pašai gribētos.
Mana nodaļa aizturēja tā laika nežēlīgākos noziedzniekus – reketierus, kas bija spējīgi kājām spārdīt vecas omītes, lai dabūtu no viņām informāciju par noslēptu noziedzīgu mazdēlu naudas maisiem. Mēs naktīs sēdējām ierakumos un dienās izsekojām noziedzniekus un viņu mašīnas, toreiz daudz kas bija jāpaveic pašu spēkiem.
Liela daļa bijušo kolēģu ir miruši vai sen pensijā. Man tai laikā bija 21, viņiem jau 30–50. Ir pagājuši vairāk nekā 35 gadi. Es viņiem nevaru piezvanīt un apspriest filmu. Bet katram, kurš tajā laikā dienēja sistēmā, par Tumšzilo evaņģēliju gan var būt viedoklis.
«Vai jūs tā lamājāties iecirknī?» piezvanīju jaunības draugam. Jo pašas atmiņās palicis, ka neviens tik rupji nerunāja.
Pa kādam krievu lamuvārdam gadījās, kad neveicās vai aizturēšanas karstumā, bet tiešām retu reizi.
Varbūt tikai manā klātbūtnē vīri valdījās? Sarunas biedra atbilde bija – «noteikti ne tā kā filmā, kur lamuvārdu ir vairāk nekā parastas sarunvalodas». Un tas ir cilvēks, kurš zina, ko runā, jo tolaik dienesta pienākumu dēļ brauca pa visu Latviju, tāpēc var droši apgalvot – nekur neviens neveltīja tik daudz rupjību citiem. Un kas tā vispār par lamāšanos – viens vārds latviski, viens krieviski? Kur tā lamājas? Šķiet, tikai šajā filmā.
Dzīvē – vai nu vienā valodā, vai otrā un arī ne cauru diennakti visās iespējamās vietās. Arī tiesu medicīnas eksperti nenolaistos līdz tādam līmenim kā filmā, kur šā aroda pārstāve sieviete lieto krievu lamuvārdus sarunā ar policistu. Tiesu medicīnas eksperti ir citas ministrijas pakļautībā – tie ir mediķi, ne policisti, un arī tas ir labs iemesls nodalīt vispārējo lamāšanos visās telpās, kur šķietami risinās filmas notikumi.
Patiesībā jau sižets ir it kā par Rīgas iecirkni. Vienkāršu iecirkni, kas nekad nav bijis saistīts ar organizētās noziedzības apkarošanu, jo ar to nodarbojās centrālais aparāts, t. i., mana sestā vai pilsētas sestā daļa. Neviens iecirknis uz savu galvu nesāktu apkarot organizēto noziedzību. Jo pastāv taču subordinācija, pienākumu, atbildības sadalījums.
Arī virsnieki distancējas no padotajiem. Ne tikai tagad, tā ir bijis vienmēr un būs vienmēr – elementāra subordinācija dienestā. Ja kabinetā ienāk augstākstāvošs vadītājs, zemākas pakāpes policisti pieceļas. Nevis visi mīcās vienā kabinetā, apmainās rupjībām, kopā dzer un it kā vienlaikus risina darba lietas.
Tas, ka iecirkņa darbinieki līķi pārvilka no sava uz blakus iecirkni, gan ir balta patiesība – par to runāts vienmēr.
To darīja, lai noveltu no sevis atbildību un samazinātu jau tā lielo darba slodzi. Iespējams, šajos laikos tā vairs nenotiek un arī līķu, par laimi, ir ievērojami mazāk, nekā tas bija deviņdesmito gadu sākumā.
Otra patiesība ir visā pasaulē izplatīts melnais joks par pirkstu nospiedumiem: tos noņem kopā ar pirkstiem – atnesīsiet pirkstiņus? Nevajag daudz iztēles tādu iepīt sižetā, jo par nocirstu pirkstu, ar kuru atver slepenu kosmosa staciju durvis, daudzas filmas uzņemtas visā pasaulē.
Vai iecirknī kāds kādu varēja piesegt? Protams, piemēram, kandžas tecinātājus, ja tie norēķinās kandžā vai naudā, jo tā ir iecirkņa specifika – zināt savu teritoriju un ieviest tajā kārtību. Bet piesegt kādu no organizētās noziedzības teorētiski varētu tikai centrālajā aparātā, jo iecirkņa pašdarbība uzreiz kļūtu zināma, un neviens organizētās noziedzības pārstāvis arī neriskētu ar iecirkņa jumtu.
Tādas detaļas var zināt tikai zinātāji. Skatītāji, kas nekad nav bijuši saistīti ar deviņdesmito gadu notikumiem, pat attālināti nevar zināt, kā tad bija, ja nav sekojuši līdzi rakstiem un tos analizējuši. Daudzi, satiekot mani, jautā: «Vai tā bija? Vecie nokauj jauno ideālus?» Varu atbildēt tikai par sevi, toreiz pavisam jauno, kuras ideālus vecie tikai stiprināja, – es gribēju līdzināties vīriem, kas mani apmācīja.
Atskatoties uz tiem gadiem, man ir dažas atmiņas, kas var liecināt par to, ka ne viss filmā bija līdz galam pareizi.
Zagtās automašīnas bieži varēja atgūt tieši ar policistu palīdzību.
Dažu stundu laikā žigulis bija nolikts tur, kur paņemts, pēc zvana kādam pazīstamam policistam. Protams, tas, visticamāk, bija maksas pakalpojums.
Mans lielākais grēks policijā bija pārbaudīt draudzeņu pielūdzēju sodāmības. Ja kāda iepazinās ar puisi, tad es biju tā, kura varēja pateikt – atstājam vai ne. Tajā laikā datubāze atradās kādā kabinetā un uzvārdi kartotēkā kartītēs. Piezvanot uz kabinetu, bija jānosauc parole un uzvārds, kura sodāmību pārbauda. Tolaik tas nebija nekas aizliegts, tagad par to draudētu disciplinārsods. Mūsdienās pirms randiņa pielūdzējam var paprasīt izziņu par to, ka viņš nav tiesāts…
Tieši policija bija tā vieta, kas manī nostiprināja pārliecību – es kādreiz būšu iekšlietu ministre. Jo es redzēju, kā ikdienā pietrūkst un kas būtu jāmaina. Tas, ka kļuvu par iekšlietu ministri pavisam sliktā laikā, ir cits stāsts.
Šis stāsts ir par to, kāpēc es arī otro reizi nevarēju sevi piespiest noskatīties filmu līdz galam. Par daudz rupjību, par maz atbilstības realitātei, par daudz policijas diskreditācijas.
