Ko nākamis gads tev nesīs? Tava astrologa prognoze pateiks! 
Rīga -11°C 
Nav viegli, bet interesanti gan!
Dagmāru Veilandi (72 gadi) sazvanu, kad viņa ar tramvaju dodas pie namu pārvaldnieka pateikt, ka viņas īres dzīvoklī tek notekas un māja kļūst mitra. Tad viņa dosies uz mālu darbnīcu darīšanās, bet pēc tam – uz bibliotēku apmainīt grāmatas.
«Esmu nesaprātīgi pensionējusies – varēju turpināt strādāt, esmu pilnīgi darba spējīga, bet gribēju braukt dzīvot pie dēla Īrijā un pensionējos. Nu ir pieņemts jauns darbinieks un neko vairs nevar darīt. Man piedāvāja strādāt Mākslas muzejā, bet atteicu – es tur nomiršu, ja man būs jāsēž klusajās zālēs un jāskatās.
Nu, nevaru es strādāt tādu mierīgu un garlaicīgu darbu!
Visu mūžu, kopš 1974. gada esmu strādājusi dzimtsarakstu birojā – laulāju, reģistrēju bērnus, visu esmu darījusi. Man ļoti patīk komunikācija ar cilvēkiem. Pārsteigumi, kas tur bija, nekad nebeidzās – kad mums jau šķita, ka viss ir piedzīvots, atkal parādījās kas jauns. Laulības reģistrācija liekas vienmuļa, lai gan runājamais teksts atšķiras, un, kamēr cilvēks atnāk līdz galdam, man jau prātā sastājas, ko tieši viņam – pēc gaitas, izskata – konkrēti pateikt, jo man ir milzīga pieredze. Ļoti interesants un piepildīts darbs – ar prieku gāju uz darbu un ar prieku nācu mājās. Esmu runātāja, un mums arī bija ļoti daudz apmācību par šo tēmu.
Gribat kādu stāstiņu? Vēl padomju laikos pirms laulībām vajadzēja uzrādīt izziņu par veselības stāvokli. Atnāk 50 gadu veca kundze un kundziņš, abi ebreji, un grib stāties laulībā. Prasu izziņas, bet kungam nav – atnesīšot vēlāk. Atnes izziņas, abi parakstās, salaulājam. Pēc trim dienām kundzīte klāt un prasa, lai parādu vēlreiz to veselības izziņu. Parādu, tur rakstīts, ka kungam nekādu infekcijas slimību nav. Bet viņa iesaucās: «Jā, bet viņam taču nekā nav! Nekā viņam nav!» Viņi izšķīrās, un viņa apprecēja savu bijušo vīru. Toreiz viņai vaicāju, vai tad pirms tam tiešām jūs nemaz un neko? Jums taču 50 gadu! Kā viņa uz mani kliedza un draudēja sūdzēties vadībai, kā es iedrošinoties domāt, ka pirms laulībām kaut kas vispār var būt!
Vai šāds gadījums bija aizpagājušajā gadā – cilvēkiem pāri 80 gadiem, abi raksta laulību iesniegumu un drausmīgi strīdas. Pieeju un vaicāju, kāpēc jūs precaties, ja esat tik aizvainoti un tā strīdaties? Kundze iesaucas: «Hā, es dabūšu viņa pensiju veselu gadu!» Saku, bet, kundzīt, varbūt viņš dabūs jūsu pensiju un vēl arī jūsu dzīvokli. Jums bērni ir? Testaments ir uzrakstīts? Kā, vai tad viņš var mantot? Bet protams! Kundzīte piecēlās un aizskrēja kā vējš. Domāju, ka kungs man acis izbakstīs. Tāda ir dzīve dzimtsarakstā, un par to man gribētos uzrakstīt grāmatu.»
Vīrieti nemeklēju!
«Man ir ļoti aktīva dzīve, un kopš šova mani visur aicina piedalīties.
Tie, kas skatījās Sirdslietu noslēguma balli, jau redzēja, ka mēs ar Viesturu esam vienīgie, kas sākuši dzīvot kopā.
Abi apmeklējam ļoti daudz kultūras pasākumu, esmu arī senioru klubā, divas reizes nedēļā spēlēju tenisu – esmu tāda mazā līmeņa spēlētāja. Tad aizeju uz veco darbu uzsist klaču – man ir daudz, ko darīt.
Kā nonācu šovā? Biju atvaļinājumā, un man bija nopirktas biļetes uz Īriju pie dēla. Domāju tā: ja līdz aizbraukšanai vai no turienes pārdošu savu divstāvu māju, kurā man vienai nav, ko darīt, tad atpakaļ nebraukšu. Ja nepārdošu, atgriezīšos. Māju pārdevu, atpakaļ nebraucu, bet padzīvoju Īrijā, līdz sapratu, ka tur nevaru. Esmu pats sev karalis, nevaru dzīvot dēla ģimenē, un tā nav mana dzīve – gribu atpakaļ uz Latviju, kaut vai karš!
Bet man nekā nebija, viss pārdots. Ar vienu labu draudzeni skaistā vietā Bieriņos abas nopirkām dzīvokli, un tā atgriezos. Taču ļoti pārdzīvoju – gan šķiršanos, gan pensiju, kaut būtu varējusi strādāt vēl un vēl, un paziņas teica, ka man vajag psihologu. Atteicu, ka pati tikšu galā, esmu stipra! Tad pieteicos senioru klubā, un tur bija kolosālas sievietes, kuras pacēla mani augstumos. Braucām ekskursijās, gājām cita pie citas ciemos, un, kad parādījās pieteikšanās šovam, visas man teica: «Tev jāpiesakās!» Viņu ietekmē arī pieteicos, bet
nemeklēju vīrieti – biju šķīrusies un man vīrieti vairs nevajadzēja, biju dusmīga uz visiem večiem.
Vārdu sakot, pieteicos, lai būtu piedzīvojums, lai redzētu, kas un kā notiek televīzijā, kādas ir sajūtas. Mans mērķis bija vienkārši aizpildīt savu laiku. Un paskat, kā tas viss izvērtās! Gāju pilnīgā mieriņā, bet bija dzirkstele: Viesturs ir tik dzīvs, gudrs, nešpetns un visāds – kā mēs cērtamies! Jo katrs ir liels savā garā. Viegli nav, bet man ir interesanti. Mans vīrs bija ļoti pakļāvīgs, un es biju tā stūmēja, tāpēc tagad grūti pierast, ka kāds ir stiprāks par mani, bet tieši tas mani interesē.»
Kosmoss 72 gados
«Kas man svarīgs partnerī? Dzīvas acis, dzīva saruna, lai viņam ir dzirkstošas acis, lai viņš zina, ko runāt, un tas, ko viņš saka, ir saturīgs. Un tīri fiziski ir patīkams vīrieša pieskāriens. Vēl pēc otrā randiņa ar Viesturu aizbraucu ciemos uz Īriju uz divām nedēļām, un mums bija tik gara sarakste, sarakstījām katru dienu, arī sazvanījāmies – kaut kas notika, un tas bija kosmoss. Man mūžā tā nekad nebija bijis, bet, lūk, 72 gados tas notika!
Man ir trīs bērni, seši mazbērni un viens mazmazbērns. Man patīk ceļot, bet tagad, lai cik tas nebūtu dīvaini, mana prioritāte ir aizbraukt pie bērniem un mazbērniem, jo gribu satikt savus cilvēkus un gribu viņus vairāk nekā jebkuru ceļojumu. Vēl man ļoti patīk māksla, kādreiz stājos rozentāļos, tāpēc man gribas mājās visu ko darīt, izpausties. Esmu kustīga un darbīga, un vēl man ļoti patīk gatavot ēst. Tieši šodien pagatavoju garšīgu voku! Man gribas darboties, darīt ko radošu, kaut ko tādu, kas attīsta, bet vēl nevaru saprast, ko tieši. Varbūt to grāmatu uzrakstīt? Gribas kaut ko personīgai izaugsmei. Savukārt ar Viesturu, kā lai saka, es negribētu mieru, bet mierīgāku līdzāspastāvēšanu gan. Ar gadiem katram ir izveidojusies sava personība, saproti, ka otrs būs atšķirīgs, bet pierīvēties ir daudz grūtāk. Esmu bijusi amatā, kurā pret mani izturējās ar cieņu, bet te viens mājās iedomājas sevi gudrāku esam (smejas). Bet šādi mana dzīve nezaudē garšu un krāsu – tas nu ir tiesa!»
Gribas mīļu, dvēselisku sirds mīlestību
Edvīns Mazjānis (79 gadi) no Smiltenes novada ir ļoti aizņemts kungs – ar pirmo reizi sazvanīt viņu neizdodas, jo izrādās, ka Edvīns ar senioru deju kolektīvu uzstājas Alūksnē. Arī otro sarunu nākas pārcelt mazliet agrāk, jo šoreiz Edvīnam jābrauc uz baseinu.
«Tā tās dienas aizrit, bet vispār jau dažādas tās ir. Bieži esmu mežā – man Smiltenē ir klienti, kurus gadu no gada apkalpoju un kuriem sagatavoju un piegādāju malku. Dejoju Gaujienas senioru deju kopā Sinda – esmu piedalījies vairākos Dziesmu un deju svētkos. Dejoju jau no skolas sola. Mana bijusī sieva mācīja dejot, un es apprecēju skolotāju. Esmu arī piedejojis Siguldas Kultūras centra senioru deju kolektīvam Sidrabdancis. Un kur tik mēs nepabijām – Maķedonijā, Bulgārijā, Somijā, nerunājot par Poliju, Lietuvu un Latviju. Somijā esmu piedalījies pasaules līmeņa dievkalpojumā dievnamā – mēs tur bijām ap 600 cilvēku, nedēļu dzīvojām Somijā pie mācītājiem un klausījāmies dievkalpojumus.
Visu mūžu dzīvoju Variņos un esmu nodarbojies ar dzelžiem un tehniku.
Ja būtu skolā mācījies un paklausījis audzinātājai, tad varbūt es būtu debesīs – man zvaigznēs rakstīts, ka mana profesija varēja būt lidotājs. Tagad ir žēl, ka tas nav īstenojies. Kādreiz man bija sava saimniecība, arī Ķirsona Lido Vecrīgā piegādāju kartupeļus – vienreiz tur bija ciet viena no ielām, tāpēc līdz Alus sētai esmu braucis pat pa Doma laukumu.
Tagad esmu atraitnis – mana sieva aizgāja mūžībā 63 gados, viņai bija asins vēzis. Agri apprecējāmies, nodzīvojām 36 gadus. Mums ir divas meitas un nupat arī viens mazmazbērns.»
Mūžīgi smaidošais optimists
«Šovā runāja, ka man jau esot draudzene. Patiesībā viņa ir deju partnere, mums ir draugu attiecības. Kopš kopā dejojam, es viņai šad tad palīdzu. Pirms šova mums sanāca domstarpības, un mēs pašķīrāmies, un es nolēmu pieteikties. Bet nebiju domājis, ka tā dalība būs tāda…
Mana motivācija pieteikties Sirdslietās bija atrast ļoti mīļu, dvēselisku sirds mīlestību.
Īsajos randiņos biju ar Austru un Dagmāru, bet viņas mani neizvēlējās. Ka ne, ta ne – miers mājās. Pēc balles gan esam ar Austru sazvanījušies, gaidu arī, ka varbūt Daina piezvanīs. Saprotams arī, ka katram ir sava māja un sava saimniecība – kura tad gribēs braukt uz Variņiem? Vai es braukšu uz Rīgu vai Mārupi? Labajos gados uzcēlu tādu māju, bet tagad esmu viens. Man jau nav domas par kopā dzīvošanu, bet man gribētos draudzeni, ar kuru sazvanīties, iet uz pasākumiem. Ik pa laikam tikties ir interesantāk un mīļāk, jo kopdzīvē jau iet, kā iet.
Neslēpju, ka man patīk horoskopi.
Pats esmu dzimis tieši Pilnmēnesī, 16. lunārajā dienā, kas ir vislabākā diena. Esmu dzimis baltā krekliņā – četras reizes esmu augšāmcēlies. Man ir bijušas divas ļoti smagas avārijas, vienreiz saindējos ar tvana gāzi un vienreiz pēc ērces koduma mēnesi slimnīcā nogulēju. Visādas likstas man ir bijušas, bet esmu optimisma pilns. Vispār esmu ļoti priekpilns un pozitīvs, tāds esmu bijis visu savu mūžu. Kad piedejoju Lizumā, man izsniedza pateicības rakstu, kurā bija rakstīts: «Mūžīgi smaidošajam Edvīnam.»
