Rīga +16°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Viss ļoti agri pārslēdzas uz izdzīvošanas režīmu, ikdienas problēmu nav vispār, tās nepastāv. Ģimene tavā apziņā parādās tikai vakaros, kad tu ar to sazinies – es katru vakaru sakontaktējos ar vīru un māsu. Taču vispār tu domā tikai par to, kā iesi, ko ēdīsi un ko darīsi. Kā noiesi septiņus kilometrus vairāk, nekā bija paredzēts, un kā noturēsies kopā ar saviem ceļabiedriem, neatpaliksi, nepazaudēsi viņus.
Ikdiena pazūd, ir tikai izdzīvošana, tu neesi pieradusi pie tā, ka tev katru dienu ir jānoiet tik liels gabals. Turklāt katru dienu celies ar domu, ka atkal darīsi to pašu, ko darīji iepriekšējā dienā, – vienkārši iesi. Tas nav viegli,» Klubam saka Līga, kura Santjago ceļu pieveica 2016. gada rudenī – 30 dienu laikā 900 kilometrus. Viņai tas bija sens, daudzus, daudzus gadus lolots sapnis, un, lai gan mūsdienās šo ceļu iet daudzi un tas kļuvis par Rietumu pasaules pašattīrīšanās simbolu, katrs stāsts ir atšķirīgs un dziļi personīgs. Romantisks, patiess un nedaudz skaists.
Ilgi lolots sapnis
Līga nevar atbildēt uz jautājumu, kāpēc gribējusi noiet Santjago ceļu. Visdrīzāk vienas atbildes uz šo jautājumu arī nemaz nav. Viņai vienmēr paticis iet dažādos pārgājienos. Daudzus gadus lasījusi visus iespējamos internetā atrodamos blogus un rakstus par šo tēmu, runājusi arī ar draudzeni, kura to paveikusi kopā ar savu puisi. Licies, ka tas vienkārši ir kolosāls piedzīvojums un domāts tieši viņai. Lūzuma punkts bijis vasarā izlasītais latviešu meitenes Dinas Preisas blogs par ceļā piedzīvoto, pēc tam Līga pa taisno aizgājusi pie sava priekšnieka un pajautājusi, vai būtu iespējams dabūt mēnesi brīvu. Viņš atbildējis apstiprinoši, un pārējais jau bijis Līgas rokās. «Tiklīdz boss manu lūgumu akceptēja, uzreiz zvanīju vīram Mārtiņam un izstāstīju par savu lēmumu. Viņš jau kopš dienas, kad iepazināmies, zināja, ka gribu šo ceļu noiet, un tāpēc ļoti priecājās par mani. Man tikai atlika rezervēt lidmašīnas biļetes un sākt gatavoties ceļam,» atceras Līga.
Sākotnēji viņa bija iecerējusi visu Santjago ceļu veikt vienatnē, taču, kā jau šādās reizēs tas mēdz notikt, plāni mainās. Jau otrajā piedzīvojuma dienā viņa iepazinusies ar meiteni no ASV un abas kopā pavadījušas visu gājienu. Meitene paralēli rakstījusi blogu, kas patiesībā līdzinājies esejai, un Līga, katru vakaru izlasot jauno ierakstu, nodomājusi, ka abas domā un jūt absolūti vienādi. Tik emocionāli līdzīgas abas izrādījušās, un šis kontakts nav zudis joprojām – meitenes sociālajos tīklos sarakstās katru dienu. Vēlāk viņām pievienojušies arī divi puiši – viens no Francijas, otrs no Itālijas, un finiša taisnē kompānija iegājusi jau četratā. Protams, bijuši arī cilvēki, kuri pievienojušies kādos atsevišķos ceļa posmos, tomēr pēc tam atkrituši, un tikai kodols palicis nemainīgs.
Saullēkta brīnums
«Pastāv uzskats, ka cilvēki tur iet, lai meklētu atbildes, ja viņiem dzīvē kaut kas nav kārtībā. Vai arī es meklēju atbildes? Ja godīgi, tad nezinu. Es tiešām nezinu.
Ceļa laikā domāju par to, ko daru savā dzīvē, vai tas, ko daru, ir tas, ko tiešām gribu darīt.
Un tagad, kad ceļš ir jau aiz muguras, droši varu teikt, ka neko jaunu par sevi neuzzināju. Taču pārliecinājos par daudzām patiesībām, kuras zināju jau iepriekš. Man ir sajūta, ka ceļojuma laikā ļoti daudz uzmanības pievērsu it kā sīkām lietām, kurām ikdienā uzmanību nepievēršu. Kaut vai pavisam, pavisam maziņām. Piemēram, tie paši saullēkti! Es redzēju gandrīz katru saullēktu tajā ceļojumā un tad, kad atgriezos, sāku iet kājām uz darbu, jo man gribējās redzēt, kā lec saule. Es biju tā pieradusi pie tā, ka man bija grūti pieņemt, ka pēkšņi to vairs neredzēšu, ka tā man dzīvē vairs nebūs. Jo ikdienā jau bieži vien mēs mostamies tad, ka saule jau ir uzlēkusi, bet no darba izejam tad, kad tā ir norietējusi. Un ir periodi, kad saules mūsu ikdienas dzīvē tikpat kā nav,» saka Līga.
Ceļojuma laikā viņa cēlusies pussešos no rīta un dienā nogājusi vidēji 30 kilometrus. Īsi pēc pusdienas laika tie bijuši pieveikti un pēcpusdiena veltīta atpūtai. Šāds lēmums pieņemts, jo dienas laikā bijis ļoti, ļoti karsts. Vieglāk ir iet no rīta, kad vēsāks. Katru dienu stipri sāpējušas kājas, taču, iespējams, pats grūtākais bijis nevis pats gājiens, bet atgriešanās mājās. Tagad Līga saprot, kā pēc atgriešanās jūtas cilvēki, kuri daudz ceļo – ikdienā ieiet ir ļoti grūti, domās joprojām esi kaut kur citur. Jau tagad viņa plāno maijā Santjago ceļu – tikai citā maršrutā – noiet atkal.
Nē vienatnei
«Esmu ļoti mainījusies, mainījies ir tas, kā domāju, kā jūtos. Pirms ceļa noiešanas ļoti daudz ko darīju viena un jutos ļoti labi. Es pat viena gāju pārgājienos! Bet tagad viena vairs nejūtos omulīgi. Man ir vajadzīgi cilvēki, ar kuriem dalīties tajā, ko es daru. Gājiena laikā dalīju katru prieku ar cilvēkiem, kuri gāja man blakus. Kaut vai par tiem pašiem saullēktiem. Tu neesi viens, tu visu piedzīvo ar kādu kopā. Un tas man tagad ir svarīgi. Pēc šā brauciena es vairs nevaru būtu viena,» saka Līga. Tāpat viņa pamanījusi sevī divas it kā savstarpēji izslēdzošas rakstura īpašības, kurām iepriekš nebija pievērsusi uzmanību. Pirmkārt, atklājusi, ka var būt neiecietīga pret cilvēkiem, ka viņai ir grūti saprast, ka viņi nerīkojas tā, kā viņa uzskata par vajadzīgu. Līga ir iemācījusies to vienkārši neizrādīt citiem, jo tas neko labu nedod. Otrkārt, viņa ir apjautusi, ka māk rūpēties par citiem. Jūtot, cik brīžiem grūti ir pašai, Līga spējusi iejusties arī citu ceļabiedru ādā un, ja manījusi, ka kādam ir grūti, vienmēr pagājusi blakus, pagaidījusi, atbalstījusi.
Ceļš kā attiecību terapeits
Piedzīvojums mainījis arī viņas attiecības ar vīru. Tomēr pirmām kārtām tas noticis tāpēc, ka mainījusies viņa un viņas attieksme pret lietām. Šā vairāk nekā mēneša laikā Līga pieradusi domāt par sevi, un atgriežoties bijis grūti domāt par citiem. Tas, viņasprāt, nav labi. Vienlaikus gan Līga, gan viņas vīrs, kurš darba specifikas dēļ katru gadu ārpus valsts atrodas trīs līdz četrus mēnešus, uzsver, ka tieši ceļošanas dēļ viņi katru reizi pēc šķirtības perioda uzšķiļ attiecībās dzirksteli. «Tas, ka Mārtiņš tik daudz ir prom, mūsu attiecībās patiesībā ir pluss, nevis mīnuss.
Jebkurās attiecībās ļoti bieži iestājas rutīna. Bet, ja kāds kādu laiku ir prom, tas uzlabo attiecības, jo, kad abi atkal satiekaties, viss ir skaisti.
Šoreiz gan šķirtības periods iznāca pārāk ilgs, jo jau dažas dienas pēc manas atgriešanās no Santjago ceļa, Mārtiņam bija uz mēnesi jābrauc prom darba darīšanās. Kopā nebijām vairāk nekā divus mēnešus. Es šajā laikā tik ļoti pieradu būtu viena, ka man joprojām ir grūti pieslēgties atpakaļ. Es tiešām to jūtu. Tas, piemēram, izpaužas tā, ka viena vakarā varu aiziet uz otru istabu, ieslēgt televizorā to, ko man gribas, un desmitos aiziet gulēt, jo man gribas iet gulēt. Es tik ļoti esmu pieradusi darīt to, ko es radu darīt, būdama viena, ka citādi nevaru. Es daudz domāju par sevi,» atklāj Līga.
Savukārt viņas vīrs Mārtiņš norāda, ka par šīm pārmaiņām ir priecīgs, nevis bēdīgs, jo tas, ko vīrietis sievietē novērtē, ir viņas personība. Un viņš ir laimīgs, ka Līga pēc ceļojuma ir augusi tieši kā personība. «Uzskatu, ka pāru attiecībās ir labi ceļot vienatnē. Ne vienmēr, bet reizi gadā noteikti. Tu vari domāt par sevi, darīt to, ko tu vēlies, tev nav jāpielāgojas. Vīrs ir teicis, kad tad, kad atgriezos, viņš no jauna manī iemīlējās. Par sevi es tā neteiktu, bet tas, ka attiecībās vairs nav rutīnas, tas gan ir skaidrs. Rutīna ir tad, kad esi pieradis pie visa un zini, kas kurā laikā notiks. Tagad tā vairs nav, un tas ir ļoti skaisti. Savukārt, ja runājam par to, vai ceļojuma laikā citādā gaismā ieraudzīju vīru, tad jāatzīst, ka nē. Kopā esam jau deviņus gadus, un esmu viņu atkodusi. Taču es pēc viņa visu laiku ilgojos un sapratu ļoti daudz par to, kā jūtas viņš,» klāsta Līga.
Dzīve kā sapnis
Ceļā Līgai nav bijis viena lūzuma punkta, pēc kura pārvarēšanas pēkšņi kļuvis vieglāk. Fiziski grūti bijis visu laiku, savukārt izpalicis emocionālais grūtums, par kuru savās atmiņās mēdz stāstīt citi Santjago ceļa veicēji. Turklāt nav tā, ka Līga būtu devusies ceļā fiziski negatava – ikdienā viņa regulāri spēlē volejbolu, bieži dodas pārgājienos. «Savā dzīvē vēl nekad nebiju sevi tā lauzusi. Pārgājienu gars manī ir bijis visu dzīvi. Taču Latvijā es nekad nebiju varējusi pilnībā atbrīvot domas. Santjago ceļa pēdējā trešdaļā iemācījos palaist vaļā visu un varēju domāt par jebko.
Mans domu lidojums bija absolūti brīvs – brīžiem es savas domas skatījos kā sapni. Biju absolūti un pilnīgi es pati.
Viņa to dēvē par sava veida sevis iniciēšanu lielajā pasaulē. Ceļa laikā iemācījusies pamanīt visus, visus sīkumu. Kad cilvēkam ir fiziski grūti, viņš nedomā par eksistenciālām lietām, tādām domām vienkārši neatliek laika, un, iespējams, tieši šāda atslēgšanās no visa arī ir tas, pēc kā mūsdienu cilvēki tik ļoti tiecas.
Kas ir Santjago ceļš
Svētā Jēkaba ceļš jeb Santjago ceļš, jeb «camino de Santiago» ir rūpīgi izstrādātu maršrutu tīkls, kuru sākuma punkti meklējami ne tikai Spānijā, bet arī citur Rietumeiropā. Lai gan pastāv vairāki Jēkaba ceļi, svētceļojumu mērķis ir viens – katedrāle Santjago de Kompostelas pilsētā, kura vērsturiski līdz ar Jeruzalemi un Romu ir nozīmīgs kristiešu svētceļojumu gala mērķi.
Raksts publicēts žurnālā «Klubs» 2017. gada 2. numurā.
