Izplatītākā reliģija pasaulē ir nauda.
***
Pirtī sarunājas divi paziņas. Viens:
Citi lasa
– Kāpēc tev uz katra pleca uztetovēta tāda paresna kundze?
Otrs:
– Pirms kāzām biju apsolījis sievu uz rokām nēsāt…
***
Tās nepatīkamās sajūtas, kad tu mazgā traukus un kāds no aizmugures ieliek vēl netīrus traukus izlietnē. It sevišķi tad, ja tu dzīvo viens…
***
Starp pateikšanu – Es eju gulēt – un aizmigšanu vienmēr nez kādā veidā vienmēr paiet divas stundas.
***
Divi somi makšķerē. Te viens no viņiem izvelk skaistu nāru. Vairākas minūtes uz viņu skatās un tad palaiž atpakaļ ūdenī.
Pēc pusstundas otrs soms prasa pirmajam:
– Kāpēc?
Vēl pēc pusstundas pirmais atbild:
– Bet kā?
***
Satiekas divas senas draudzenes, sāk runāt par visu ko. Viena prasa:
– Cik tu tagad sver?
Otra:
– Nezinu. Man mājās nav svaru, lai nemaitātu nervus.
Pirmā:
– Nu, tā tev ap četrdesmit gadiem mājās arī spoguļa nebūs!
***
Mēs nekomunicējam tādēļ, lai dzertu. Mēs dzeram tādēļ, lai komunicētos.
***
Psihiatriskajā klīnikā medmāsa ienāk ārsta kabinetā un saka:
– Dakter, pacients no sestās palātas uzskata, ka viņš ir vilks. Ko ar viņu darīt?
Ārsts:
– Neko īpašu. Tikai neļaujiet viņam tikties ar vecmāmiņu.
***
Bijušais skolasbiedrs, ārsts, kurš man jau labu laiku ir parādā naudu, piezvana un saka:
– Paklau, es neesmu aizmirsis, ka esmu tev parādā, bet naudas man joprojām nav. Varbūt darām tā, ka es tev par visu summu hemoroīdus izārstēšu? Tev nebūs hemoroīdu, un man arī prāts mierīgāks.
Es atbildu:
– Bet ja nu man nav hemoroīdu?
Ārsts:
– Atradīsim.
***
Viņa ir nevis mīļākā, bet dubliere bīstamu seksuālu triku izpildīšanai.
***
Sieva pārrodas mājās no frizētavas neapmierināta un nervoza, ilgi pēta savu frizūru spogulī un beigās saka vīram:
– Nu redzi, tagad mūsu ģimenē ir divi ķēmi!
***
– Paklausies, ko es uzzināju. Izrādās, Senajā Ķīnā magnēts tika lietots visādu kaišu ārstēšanai.
– Kur tad tu to uzzināji?
– Pazīstami senie ķīnieši izstāstīja…
***
Jautājums valodniekiem – kā pareizi saucams krēma uzlikšanas process – kremēšana vai kremācija?
***
Kādā mežā dzīvoja dažādi zvēri. Viņu valdnieks bija tīģeris. Grūti klājās mazajiem zvēriņiem – tīģeris un viņa gaļēdāju padomnieku svīta tos ēda. Reiz mazie zvēriņi sacēlās un nokratīja tīģera jūgu. Ievēlēja par savu valdnieku zaķi. Nopriecājās – beidzot sāksim dzīvot zaļi! Zaķis lika visiem kļūt par veģetāriešiem. Taču viņš un viņam pietuvinātie zvēri tūlīt visus pārējos zvērus aplika ar nodokli – zaķa pilij bija jāatdod puse ražas, tika noteikta augsta minimālā ogu, augļu, sakņu un graudaugu sagādes norma. Zvēriņi sāka vārgt smagajā sagādes darbā un beigties nost no bada. Tad viņi nolēma saukt tīģeri atpakaļ – lai labāk viņš ar saviem draugiem apēd dažus zvēriņus, nekā visi nomirst no bada un nepanesami smaga darba.
Tīģeris bija ar mieru. Zvēriņi patrieca zaķi un līksmoja. Taču jau nākamajā dienā parādījās tīģera pirmais rīkojums: ražas sagādes normu trīskāršot. Zvēriņi devās pie tīģera prasīt: kā tad tā, mūsu sarg un barotāj? Tīģeris paskaidroja: lieta tāda, ka mēs ar maniem padomniekiem kopš tiem veģetārisma laikiem esam galīgi atraduši ēst gaļu bez visādu zaļumu garnējuma un piedevām, nevaram vairs bez tā.
***
– Lienīt, iesim pie manis, nodarbosimies ar seksu!
– Vispār mani sauc Baibiņa…
– Nu, labi, bet ne jau to es prasīju.
***
Satiekas divi draugi. Viens prasa:
– Paklau, runā, ka tev vakar Janka esot iekrāvis pa seju un tu neesot reaģējis!
Otrs:
– Kā – neesot reaģējis? Kurš tad nokrita?