Rīga +11°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Basīte ir sieviete
«Tā ir trīspadsmitā manis izgatavotā basīte – velna ducis!» saka Andris Roze, Drabešu muižas Amatu mājas meistars. Instrumenta īpašā loma, kā jau basam, ir skanējuma dziļā, pamatīgā dimensija.
Kad uz skatuves kāpj base, to pamana visi – kas par augumu! Čellam un kontrabasam izmērā līdzīgā base, basīte jeb dižā base ir latviešu tradicionālais instruments, kas savulaik līdzās vijolēm, cītarām un bungām bija populārs lauku deju mūzikas kapelās.
Par laimi, base Latvijā piedzīvojusi renesansi. Kam dūša un abas rokas nav kreisās, internetā var atrast basīšu entuziasta Vara Auziņa izstrādāto Latviešu tradicionālās bases izgatavošanas rokasgrāmatu un ķerties klāt. Bet, ja pašam nekas neizdosies, būs vien jābrauc uz Drabešiem, jo tur strādā Andris – Latvijā retais basīšu meistars. Kad viņam pasūta dižo basi, Andris instrumentu sola gatavu apmēram trīs mēnešu laikā – katru dienu netaisīsi, bet mēnesi tīra darba noteikti vajag. Pēdējā meistara gatavotā base, trīspadsmitā, aizbrauca uz folkloras kopu Krāce Krustpilī, un nu jau top nākamā – folkloras kopai Jūrmalā.
Lai basi izgatavotu, vajadzīgs ne vien labs koks korpusam, bet arī īsti mūsdienu dārgumi: grodi savītas cūku zarnas stīgām un zirga astri lociņam. Bases pamatā ir no saplākšņa izveidota forma, ap kuru liekt finieri. Pēc tam mēra, griež, grebj un slīpē, savelk un līmē, beicē un lako, un basīte var skanēt.
Andrim ir pavisam piecas dažādas basīšu formas, un meistars piekrīt, ka tā katra maķenīt atgādina sievieti: «Protams! Un vijolei un čellam arī forma no sievietēm noskatīta.»
Andris ir dzimis kurzemnieks, bet vēlāk kļuvis par cēsnieku. Mācījies Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā, pēc profesijas – mežu inženieris, bet ar amatnieka sirdi, tāpēc allaž gatavs mācīties kādu jaunu amatu: «Nav nekā neiespējama – jāsāk tik darīt! Man ļoti patīk kaut ko gatavot, jo nekad nevari zināt, kas īsti beigās sanāks. Piemēram, gatavojot kokli, ir parametri, kas nemainās, – stīgu garums un attālums starp tām, bet pārējo izdomāju gatavošanas procesā, tāpēc nav divu vienādu kokļu.» Cik kokļu viņš dzīvē izgatavojis – nav ne jausmas, bet ir krusttēvs vismaz 200 koklēm, kuru darināšanā stāvējis klāt ar savu prātu, pieredzi un padomu, un to neliedz arī tiem, kas grib tikt pie savas basītes.
Sarunāt ar instrumentu
«Kā teātris sākas ar garderobi, tā pūtēju orķestris sākas ar instrumentu – mirdzošu kā spogulis,» saka trompetists Jānis Šīmanis. Viņš jau 15 gadu remontē metāla pūšamos instrumentus.
Mūzikas instrumentu veikala nartiss.lv darbnīcā rindā pie Jāņa stājas trompetes, kornetes, flīgelhorni, mežragi, tromboni, tenori, alti, baritoni, eifoniji un tubas no visas Latvijas. Meistars remontējis vairāk nekā 1500 metāla pūšamo instrumentu, turklāt daļu – ne reizi vien.
Meistara arodu Jānis apguva pēc ilgiem gadiem armijas orķestrī, kad ekonomiskajā krīzē zaudēja darbu un aizgāja izdienas pensijā. Latvijā mūzikas instrumentu remontēšanas māku var apgūt pašmācībā vai pie veciem meistariem. «Man palaimējās satikt labākos – Ojāru Indusu un Aleksandru Tihonovu jeb Sašu. Viņš strādāja Rēzeknē, reizi nedēļā četras stundas braucu pie Sašas, četras stundas mācījos un četras stundas braucu atpakaļ,» atceras Jānis.
Diemžēl ir cilvēki, kuri domā, ka prot pilnīgi visu, – ja māk pielikt gleznu vai salabot tabureti, tad prot saremontēt arī mūzikas instrumentu. Ik pa laikam uz darbnīcu atnes kādu instrumentu, kura saimnieks žēli atzīst – opītim tomēr neizdevās… Skāde pamatīga – opis izvilcis no aizkrāsnes veco lodāmuru un salicis tādu alvas kaudzi, ka instrumentam kauns no futrāļa izkāpt!
«Reizēm ir sāpe, vērojot Dziesmusvētku gājienu – kad nāk pūtēju orķestris, uzreiz pamanu gan tos, kas aptīti ar skoču, nevis atnesti uz remontu, gan netīros un nenospodrinātos instrumentus. Kā teātris sākas ar garderobi, tā pūtēju orķestris sākas ar instrumentu – mirdzošu kā spogulis. Uzpucēt to var katrs pats, tikai jāatrod stundiņa laika,» saka Jānis.
Meistaram vajadzīga liela pacietība. Sākumā tās reizēm trūcis – gribējies visu izdarīt ātrāk, bet tagad Jānis var ilgi sēdēt pie katra sīkuma. Dažkārt klienti grib zināt, cik laika vajadzēs remontam. Tad meistars atbild: «Kā instruments ar mani runāsies, cik būs gatavs mūsu kopīgajai sadarbībai.» Jānim netīk, ja remonta laikā instrumenta saimnieks stāv blakām. Nekādu slēpjamu firmas noslēpumu nav, viņš tikai gribu būt ar instrumentu divatā. Vispirms aprunājas. Saka: «Nu, kā būs – sanāks mums kaut kas šodien vai nesanāks?» Gadās, ka darbs nevedas – ko citkārt izdarītu desmit minūtēs, tam šodien stundas par maz. Kas zina – vai meistars ne tā paskatījies, vai instrumentam todien niķis, un mēdz būt arī pavisam nepaklausīgie. «Gadās, ka netieku galā ar vienkāršu rutīnas remontu, jo instruments negrib pakļauties manām vēlmēm. Tad lieku malā, paņemu pēc laika, un viss izdodas – esam sarunājuši,» stāsta meistars. Ikreiz, kad darbs padarīts, viņš pasaka instrumentam paldies – kas zina, ies laiks, un atkal satiksies.
Dejojiet, lai kurpniekiem darbs!
«Ādas apavi ir mana sirdslieta,» saka rēzeknietis Andris Kačkāns. Viņa uzņēmumā Kristāla kurpīte darinātos apavos auj lielākā daļa Latvijas deju kolektīvu, folkloras kopu un ansambļu.
«Kad rūpnīcā apaviem izvēlos ādu, vienmēr pārbraucu ar plaukstu, jo ar acīm vien neko saprast nevar. Roka sajūt, un saku: «Mīkstāku, mīkstāku vajag!» Darbnīcā neesmu tikai priekšnieks – joprojām labprāt ņemu rokās āmuru un pats strādāju. Visvairāk man patīk piegriezt ādu – aptaustīt, pačubināt,» stāsta Andris.
Meistars lēš, ka Rēzeknē darinātajos apavos dejo ap 80 % tautas deju kolektīvu Latvijā – darbnīcā top dažādu krāsu pastalas, arheoloģiskie zābaki, sievu un vīru tautas deju kurpes un zābaki, arī jostas, somas, maciņi.
Andra gatavotie vēsturiskie apavi izmantoti arī filmā Nameja gredzens, bet kurpes pāri tālām jūrām aizbraukušas pat uz Āfriku.
Šopavasar darbnīcā Dziesmusvētku gaidās rosība no rīta līdz vakaram. Dažos mēnešos izgatavoti vairāk nekā 500 pāri apavu – āmuri klaudz vien. «Nevar saprast, dejotāju vairāk vai meistaru mazāk, bet šogad ir sajūta, ka pēc kovida deju kolektīvi pasprukuši vaļā – mani sauc uz visām pusēm ne vien Latvijā, bet arī Lietuvā un Igaunijā,» saka Andris.
Individuālā pasūtījuma apavu izgatavotāja kvalifikāciju viņš ieguva 1983. gadā Rīgas Profesionālajā vidusskolā un joprojām ar labu vārdu piemin savu ebreju izcelsmes skolotāju Hirsonu Merjazepovu. Lai arī Andrim pēc skolas beigšanas piedāvāja darbu prestižā Rīgas rūpnīcā, viņš tomēr atgriezās Latgalē un 1997. gadā izveidoja savu apavu ražošanas uzņēmumu.
Andrim neder teiciens, ka pats kurpnieks bez kurpēm. Daļu ikdienas apavu viņš sev gatavo pats, un dzīve tā lēmusi, ka ar gadiem tam jāvelta arvien vairāk prātā, laika un darba. Pusaudža gados Andris smagi saslima ar specifisku kāju kaiti, tādēļ ilgstoši nācās ārstēties. Ar gadiem slimība liek sevi manīt, bet Andris tikai pasmejas – kurpniekam pat piestāvot mazliet pieklibot. Tieši slimība savā ziņā bija ceļš uz amatu. Astoto klasi Andris slimības dēļ ilgstoši pavadīja gultas režīmā, tāpēc no domas būt traktoristam vai šoferim vecāki atrunāja – jādomā par veselību. Atrada Rīgā skolu, kur mācīties par pulksteņmeistaru, fotogrāfu vai kurpnieku, un Andris teica – labi, būšu fotogrāfs! Aizbraucot uz skolu, izrādījās – fotogrāfus togad neuzņem. Knibināt pulksteņus puika negribēja, ko nu citu – būs kurpnieks, un par šo sagadīšanos joprojām ir pateicīgs. «Kamēr latvieši dziedās un dejos, kurpnieki būs vajadzīgi,» saka Andris.
