Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Toreiz un tagad
Kā mēdz teikt, kad mēs augām, nebija daudz variantu – cirks, ričuračs, loto un vēl dažas galda spēles, kuras varētu dēvēt arī par veiksmes spēlēm. Cik uzmetīsi, tik paiesi, turklāt ne vienmēr vairāk nozīmē labāk…
Mēs bērnībā centāmies izgudrot dažādas maģiskas metamā kauliņa kratīšanas metodes un īpašus izmešanas leņķus, lai uzripinātu vēlamo skaitli. Mēs zinājām, ka cirkā, uzbraucot pa lāci, jāuzmet četri, lai tiktu augšā ar lielisko lauvu. Mēs laimīgi dvesām, ja izdevās uzkāpt uz baltās zoss, jo tā aizveda mūs drošībā tieši aiz briesmīgās kazas trepēm! Protams, mēs sirsnīgi ienīdām gan klaunu ar lietussargu, gan abus vingrotājus, kuri līgani aizsūtīja lejup brīdī, kad uzvaras kauss šķita jau teju rokā.
Ak, jā, vēl jau mums bija spēļu kārtis ar durakiem, ēzeļiem, kikerigū, meļiem, džokeriem un zolīti. Kāršu spēles, īpaši jau pēdējā, prasīja vairāk izdomas, paredzēšanas un stratēģijas, salīdzinot ar minētajām galda spēlēm. O, un tad jau parādījās arī Monopols, viena no pirmajām īsteni stratēģiskajām galda spēlēm, kura ievilka savā pasaulē uz vairākām stundām, nereti krietni pēc pusnakts. Turklāt šo spēli sākumā nemaz tā nevarēja dabūt un daudzi no mums vairākus vakarus veltīja tam, lai savu monopolu uzzīmētu paši.
Citi lasa
Salīdzinoši šodien spēļu ir tik daudz un tik dažādas, ka grūti ieteikt labākās, tāpēc lūdzām talkā profesionāļus, spēļu veikalu Brain Games.
Šā brīža galda spēļu TOPS
- Pigasus. Ātra reakcijas spēle visai ģimenei, kurā jāmeklē jāpamana divu dzīvnieku sajaukums (no 7 gadu vecuma)
- The Mind. Neparasta sadarbības kāršu spēle, kurā spēlētājiem kopējiem spēkiem jācenšas tikt pēc iespējas augstākā līmenī, pielīdzinot savējo iedomu atskaiti viens otram. Skaitļi jāliek no mazāka uz lielāku, bet spēlētāji nedrīkst sarunāties savā starpā par to, kādi skaitļi katram ir rokās (no 8 g.v.)
- Yogi. Jautra ballīšu spēle visai ģimenei, kurā spēlētāji cenšas pildīt pēc iespējas vairāk izaicinājumu vienlaikus.
Katrā gājienā spēlētāji paceļ kārti un pilda tajā norādīto izaicinājumu. Katra kārts jāpilda līdz pat spēles beigām. Spēlei turpinoties, spēlētājiem kļūs arvien grūtāk pildīt visu savu kāršu uzdevumus, tāpēc ar laiku viņi zaudēs. Beigās tikai viens no spēlētājiem var uzvarēt! (no 8 g.v.)
- Black Stories. Mistērijas pilna ballīšu un viesību galda spēle. Spēle, kurā vadītājs izlasa vienu no daudziem šausminošajiem scenārijiem un pārējiem ir jāuzdod jautājumi, uz kuriem vadītājs var atbildēt tikai ar Jā/Nē. Visi spēlētāji kopīgiem spēkiem cenšas izprast situāciju un tādā veidā uzvarēt. (no 12 g.v.)
- Team 3. Sadarbības komunikācijas spēle, kurā spēlētāji strādā kopā, lai pabeigtu celtni, iekļaujoties laika limitā. Taču ir kāds āķis! Strādājot trīs darbinieku komandā, katrs spēlētājs uzņemas īpašu lomu: spēlētājs, kurš nevar runāt, spēlētājs, kurš nevar redzēt un trešais, kurš nedzird. (no 14 g.v.)
Par 2019. gada labāko spēli pasaulē ir atzīta Just One (Tikai viens), kas ir pieejama arī latviešu valodā!
Kā izvēlēties spēli veikalā?
Izvēloties spēli veikalā, ir vērts pievērst uzmanību vairākiem parametriem, kas parasti arī norādīti uz iepakojuma. Proti, kādam vecumam spēle domāta, cik ilgi tā spēlējama, kādā galda spēļu kategorijā tā ietilpst (stratēģiskā, sadarbības, veiklības utt.).
Norādītais spēlētāju vecums ir būtisks, lai spēle neizrādītos par grūtu vai tieši otrādi – par vieglu. Tomēr vecums ne vienmēr ir noteicošais faktors, jo vērojama tendence – mūsdienu bērni arvien biežāk saprot sarežģītākas spēles, kas teorētiski neatbilst viņu vecumam, savukārt darbos nogurušie pieaugušie labprātāk izvēlas uzspēlēt kādu vieglāku, raitāku un jautrāku spēli, kas teorētiski iedalāma bērnu spēļu kategorijā.
Izvēloties spēli ģimenei, vēlamais spēles ilgums ir tiešā sakarā ar pieaugušo aizņemtību – lai cik aizraujoša būtu stratēģiskā spēle Katanas ieceļotāji, tai ir nepieciešams laiks, kura parasti trūkst, it īpaši darbdienas vakaros. Lai izbaudītu kopābūšanu, labāk uzspēlēt pāris īsas kāršu partijas, nevis ievilkt garo spēli līdz naktij, kad noguruma iespaidā arī sastrīdēties top krietni vieglāk.
Ģimenes strīds spēles laikā – vai tas ir normāli, un ko darīt?!
- 1. gadījums. Bērns raud!
Jautrā noskaņā mēs visi četri (mamma, tētis, abi bērni) sarunājam uzspēlēt cirku, to pašu veco, labo, ar superīgo lauvu pretim uzvarai un briesmīgo kazu lejup… Vienmēr esam spēlējuši tā, ka jāuzmet seši vai viens, lai vispār uzsāktu un uzkāptu uz pirmā lauciņa. Mjā, protams… Kurš ir tas nelaimīgais, kas nevar uzmest īsto skaitli un izlaiž jau trešo gājienu? Protams, tā ir sešgadīgā meita, kura pie ceturtās neveiksmes laiž vaļā raudienu…
Lielie mierina, kā nu prot: mīļumiņ, tā taču tikai spēle, paskat, tētis nupat nobrauca pa cūku, bet brālis aizmeta garām lauvai… Nē, tas nelīdz, tas neder mierinājumam! Kauliņi pa gaisu, dusmas un asaras: «Visi man ir priekšā… Es arī gribu būt tālāk!» Ko darīt?
Komentē INTA POUDŽIUNAS, psihoterapeite:
«Sešgadīgam bērnam tā ir dabiska nespēja izturēt spriedzi. Iedomāsimies, ka pieaugušie, pa ielu ejot, aizietu tālu prom un mazais nevarētu viņus panākt… Viņš justos izmisis un raudātu, jo nevarētu būt atpakaļ drošībā, kopā un pie. Tieši tas pats notiek spēlē – bērns netiek līdzi, nevar būt kopā. Ja šī situācija bērnam ir tik ļoti satraucoša, un simboliskā nozīmē tas viņam nozīmē «būt kopā», «būt pie», «būt reizē ar», tad vienīgā iespēja, kā patīkami spēlēt cirku, ir atvieglot noteikumus un iziet ar jebkuru uzmesto skaitli. Proti, izmainīt spēles noteikumus tā, lai tie ir izturami visiem.
Savukārt par veiksmi tikt vai netikt uz priekšu – to mēs, pieaugušie, varam attiecināt arī uz sevi. Kā tas ir, kad mums dzīvē zūd kādas priekšrocības, kas citiem ir, bet ko mēs nevaram ietekmēt? Mēs arī reaģējam ar dusmām, bezspēcību, sērām, bailēm…
Bērnam sešu gadu vecumā vēl nav īsti robežas starp iztēli un realitāti – tas, kas simboliski notiek spēles laukumā, viņam ir realiāte.
Atgriežoties pie cirka – ir jau arī vienkāršākas spēles par šo. Otrs variants – pieaugušajiem ir jājūt līdzi un jāpriecājas līdzi, un jāmāca bērnu šīs jūtas izturēt. Dusmas taču var izturēt? Zaudējumu var izsērot… Bet tam ir jādod laiks. Kad nobrauc pa kazu, jādod laiks izsērot, jāsniedz mierinājums. Te ir laba arī iespēja mācīt bērnam empātijas spēju – mēs mierinām tevi, tu atkal mūs. Mēs priecājamies par tevi, tu par mums…»
- 2. gadījums. Neiztur mamma!
Spēle Carcassonne. Ar lauciņu iepirkšanu, savas teritorijas paplašināšanu un svešu iekarošanu, vārdu sakot, stratēģiskā. Spēlējam trijatā ar vīru un pusaudzi dēlu. Viņi abi bez problēmām tirgojas, ieņem viens otra teritorijas un spiež pretinieku stūrī vienā mierā…
Es saprotu, ka īsti labi nejūtos šajā pasākumā – cenšos iepirkt zemes attālāk no pārējiem, nevēlos tirgoties, gribu būvēt «savu zemes pleķīti» un apdomīgi, lēnām to attīstīt.
Brīdī, kad dēls man piebūvējas klāt un taisās iekarot manas pļavas, es galīgi aizmirstu, ka «šī taču ir tikai spēle» un sadusmojos uz viņu pa īstam: «Ko tu dari, vai tev nav vietas, kur izplesties?! Kāpēc lien manā teritorijā?» Dēls ar patiesu izbrīnu uz mani skatās un saka: «Mammu, vai tev visi mājās? Tā taču ir spēle un es gribu uzvarēt!» Jā, un, lai arī es to teorētiski ļoti labi saprotu, man tomēr ir nelāgi ap dūšu un gribas iecirsties, paziņojot: «Ei, viss, es šitā nespēlējos!» Tā kā tādam bērnam… Kāpēc tā?
Komentē INTA POUDŽIUNAS, psihoterapeite:
«Arī pieaugušajiem ir līdzīgi kā bērniem – dažkārt robeža starp iekšējo realitāti (intropsihisko) un ārējo realitāti reizēm nemaz tik stingra nav! Un tad uztvert spēli tikai kā spēli, kas faktiski mani neietekmē, nav iespējams! Jo kā gan citādi mēs šo spēli spēlētu, ja tā neradītu reālas emocijas? Nevajadzētu teikt: «Ai, man vienalga, tā taču tikai spēle! Nu un, ka zaudēju? Es par to pat nesatraucos!» Tad jau tā nav spēle.
Ja ir vienalga un kopība nav vajadzīga, tad ejam skatīties televizoru vai lasām katrs savu grāmatu.
Bet var būt arī, ka tā ir aizsargreakcija – jo patiesībā gribas būt kopā, nav vienalga un gribas spēlēt, tikai grūti paciest…
Dzīvē mums nereti problēmas rodas ar notikumiem, ko esam iztēlojušies, atceramies vai ļoti vēlamies… Piemēram, ģeneralizētai trauksmei kā psihiskai diagnozei viens no simptomiem ir potenciālas nelaimes/neveiksmes/zaudējumu izjušana – pat, ja tas vēl nav noticis, cilvēks jau to izjūt! Spēlē ir tāpat: mēs izjūtam, kas notiek, un, ja tas ietrāpa vājajā vietā…
Piemēram, ja svarīga ir drošības izjūta un tā saistīta ar uzkrāšanu, kas notiek, ja pretinieks tevi aplaupa? Šausmas! Savukārt, ja piemīt tieksme visu kontrolēt un uzņemties atbildību par paveikto, tad spēlēs, kur rezultāts ir atkarīgs no paša rīcības, būs gan liels prieks par uzvaru, gan pietiekami laba spēja izturēt arī zaudējumu. Ja var izturēt, var spēlēt.»
