Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Par tuberkulozes vakcīnu
Pret tuberkulozi vakcinē mazuļus 3–5 dzīves dienā. Pēc tam atkārtota vakcinācija vairs nav nepieciešama, un šī pote pasargā no smagām, dzīvību apdraudošām slimības formām pirmajā dzīves gadā.
Jau vairākus gadus imunizācijā pret tuberkulozi izmantojam Polijā ražotu vakcīnu līdz šim lietotās dāņu vakcīnas vietā.
Iemesls ir gaužām prozaisks – Dānijā prettuberkulozes vakcīnas ražošana pārtraukta, tā vairs nav pieejama.
Līdzīga situācija bija arī 2006. gadā: tad sākām izmantot dāņu vakcīnu, jo līdz šim izmantotās franču vakcīnas ražošana apstājās.
Polijā ražotā vakcīna patiešām nav reģistrēta Latvijas Zāļu reģistrā, taču tai ir Polijas nacionālā reģistrācija. Kā zināms, zāļu reģistrācija ir dārgs un visādā ziņā sarežģīts process, ko Latvija no savas puses nevienam ražotājam nevar uzspiest. Ja uzņēmums nevēlas reģistrēt savus ražojumus kādas valsts tirgū, acīm redzot tam ir kādi iemesli. Iespējams, kāds tirgus nav sevišķi interesants, jo ir neliels.
Ir valstis, kurās pret tuberkulozi vairs nevakcinē, jo uzskata, ka tur šī slimība izskausta. Bet Latvijā tuberkulozes incidence jeb gadījumu biežums joprojām ir augstā līmenī. Ar to var inficēties un saslimt, ik gadu tā notiek ar vairākiem simtiem cilvēku. Tā kā tuberkuloze ir viltīga un uzreiz var neizpausties, saslimis cilvēks paspēj inficēt vēl daudzus citus…
Tāpēc nevakcinēt pret tuberkulozi nedrīkstam, vakcīna mums ir vajadzīga.
Ja pie mums nav reģistrēta neviena prettuberkulozes vakcīna, pastāv iespēja to ievest no valsts, kur to ražo un kur tā reģistrēta. Saskaņā ar Zāļu valsts aģentūras informāciju, šādu iespēju paver attiecīgie valdības noteikumi, kuros minēts: nepieciešamības gadījumā tā drīkst rīkoties, ja vien konkrētajam medikamentam (šajā gadījumā – vakcīnai) ir attiecīgās valsts kontroles institūciju izsniegts sertifikāts, kas apliecina, ka tas ražots atbilstoši visām ES prasībām.
Un vēl – par vakcīnas anotāciju latviešu valodā. Tik tiešām, tā nav plaši pieejama internetā, taču vakcīnas kārbiņā iztulkota anotācija ir ievietota. Parasti vakcinējot devu no kastītes izņem, taču mazā pacienta vecākiem ir tiesības tikt skaidrībā par izmantoto medikamentu, tāpēc var lūgt iedot anotāciju.
Skandāls
Skaļš skandāls nesen izcēlās pēc tam, kad latviešu ārste Kristīne Pitkeviča, kas dzīvo un strādā Vācijā, feisbukā uzrakstīja skumju stāstu par kādas kolēģes pārdzīvoto: bija nomiris viņas pacients, sešus gadus vecs puisītis, kuram pēc pārciestās difterijas bija radušies smagi sirds bojājumi.
Zēns nebija vakcinēts, viņa vecāki bija pārliecināti vakcinācijas pretinieki, beigās pierakstīja daktere. Un tad sākās! Cilvēki, kuri iebilst pret vakcināciju kā pretdabisku un nepareizu, izmantoja gadījumu, lai ne tikai draudētu Kristīnei Pitkevičai, bet arī lieku reizi celtu gaismā savas šaubas par difterijas potes efektu un nepieciešamību.
Parādījās arī informācija, ka Latvijā bērnu vakcinācijai pret tuberkulozi no šā gada izmanto Latvijā nereģistrētu poļu vakcīnu, kurai nav pat instrukcijas latviešu valodā. Šī ziņa satrauca daudzas jaunās māmiņas, kurām mazuļu potēšana ar drošām un efektīvām vakcīnām ir īpaši svarīga: pret tuberkulozi imunizē jau pirmajās dienās pēc piedzimšanas, bet pirmās trīs potes pret difteriju mazulis saņem pirmajā dzīves gadā. Tāpēc sniegšu neitrālu skaidrojumu par situāciju ar potēšanu pret difteriju un tuberkulozi. Bez emocijām.
Par difterijas poti
Pret difteriju bērnu pirmo reizi potē divu mēnešu vecumā, pēc tam – četros un sešos mēnešos. Tā ir pamata vakcinācija; katrā no šīm reizēm mazulis saņem sešvērtīgu vakcīnu – tādu, kurā ir sešu veidu antigēni, un difterijas antigēns ir viens no tiem. Arī ceturtā – balsta deva, kuru bērnam injicē 12–15 mēnešu vecumā, ir tāda pati sešvērtīga vakcīna.
Piekto devu bērns saņem, uzsākot skolas gaitas. Tad injicē četrvērtīgu vakcīnu, kurā ir difterijas, poliomielīta, garā klepus un tetānusa jeb stingumkrampju antigēni. Sesto devu ievada pusaudža vecumā – 14 gados. Tad injicē divvērtīgu vakcīnu, kas satur difterijas un stingumkrampju komponentes. Tādu pašu vakcīnu izmanto arī turpmāk, revakcinējot pieaugušos ik pēc 10 gadiem, tātad – 24, 34,
44 utt. gadu vecumā.
Kāpēc potējam?
Pēc Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra datiem, laikā no 2011. līdz 2017. gadam no visiem Eiropā reģistrētajiem difterijas gadījumiem 27 procenti (!) reģistrēti Latvijā – šajā ziņā esam līderpozīcijā (jaunāki dati vēl nav apkopoti). Absolūtos skaitļos tas gan neizskatās tik briesmīgi. Lūk, cik daudz difterijas gadījumu pie mums bijis pēdējā laikā!
No vienas puses – izskatās pavisam nedaudz. No otras – tas nozīmē, ka citās Eiropas valstīs ir vēl mazāk vai nav nemaz. Kāpēc pie mums tomēr vēl joprojām ar difteriju saslimst un – reti, bet tomēr – arī mirst? Pērn nomira viens no diviem saslimušajiem – tas bija kāds 87 gadus vecs cilvēks, kurš nebija vakcinēts… Uzskata, ka viens no cēloņiem ir nepietiekamā vakcinācijas aptvere pieaugušo vidū.
Proti, lai varētu uzskatīt, ka difterija vairs nav drauds, jābūt potētiem 80–85 procentiem pieaugušo, bet pie mums šis skaitlis ir ap 50 (!) procentiem. Tāpēc turpinām vakcinēt.
Starp citu, ja neatceries, kad un vai tiki revakcinēta, pasaki to savam ģimenes ārstam! Iespējams, ir pienācis brīdis saņemt kārtējo poti.
Un kā ar blaknēm?
Vakcinācijas pretinieki jeb antivakseri akcentē, ka vakcinācijai pret difteriju (un arī citām potēm) ir daudz blakņu. Runājot par vakcināciju pret difteriju, Slimību profilakses un kontroles centra rīcībā ir informācija vien par atsevišķiem gadījumiem. Divi pēdējie ziņojumi ir par diviem pacientiem 2017. gadā: pirmajā gadījumā pēc devas saņemšanas paaugstinājās temperatūra un bija samaņas zudums, bet otrā sākās krampji. Abi bērni atveseļojās – viņiem pat nebija nepieciešama hospitalizācija.
Par blaknēm pēc pieaugušo vakcinācijas ziņu nav, taču vēlreiz atgādināšu – ja pēc jebkuras potes saņemšanas novēro kādas veselības problēmas, par to jāziņo ģimenes ārstam, kurš savukārt informēs Zāļu valsts aģentūru vai Slimību profilakses un kontroles centru. Ja blakusparādības ir, bet mums par tām nepaziņo, mēs taču nevaram uzminēt, ka šādi gadījumi bijuši!
Vēl viens antivakseru iebildums – potes nepasargā no saslimšanas, ar difteriju saslimst arī vakcinēti cilvēki. Jā, to nevar noliegt!
Vakcīna nav simtprocentīga garantija, ka slimība paies garām. Neviens to arī nesola, bet, tā kā organisms jau ir iepazīstināts ar difterijas izraisītāja toksoīdu, saslimšanas gadījumā slimības gaita ir vieglāka un no tās nemirst.
Difterijas PIRMĀS pazīmes
Slimības inkubācijas periods ir no 2 līdz 5 dienām, bet dažos gadījumos tas var būt pat līdz 10 dienām.
- Dažkārt slimības sākumā var novērot nedaudz paaugstinātu temperatūru, nespēku, svīšanu. Šie simptomi pakāpeniski progresē, un tad attīstās difterijai raksturīgās pazīmes:
- vispārējs savārgums;
- temperatūras paaugstināšanās;
- kakla sāpes, apsārtums, tūska, rīšanas grūtības;
- uz mandelēm parādās netīri pelēks aplikums, kas var izplatīties pa visu rīkli.
- Aplikums ir biezs, ādai līdzīgs, bāli pelēcīgā krāsā. Maziem bērniem aplikums var sākties no balsenes, šādā gadījumā rodas klepus, balss aizsmakums un apgrūtināta elpošana. Iespējamas arī galvassāpes un apetītes zudums.
- Vienlaikus ar citām pazīmēm difterijas toksīni uzsūcas asinīs un ar asins plūsmu izplatās pa visu organismu. Tie iedarbojas toksiski uz sirds muskuli, radot muskuļa iekaisumu jeb miokardītu; skar nervu sistēmu, bojājot nervu šķiedras, rada arī nieru, aknu un virsnieru audu bojāeju jeb nekrozi.
Cik Latvijā saslima ar difteriju?
2005. gads – 20
2006. gads – 32
2007. gads – 18
2008. gads – 29
2009. gads – 6
2010. gads – 2
2011. gads – 6
2012. gads – 8
2013. gads – 14
2014. gads – 13
2015. gads – 10
2016. gads – 6
2017. gads – 3
2018. gads – 2
2019. gads – 2
