Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
«Mēs izaugām Zemgales lauku ciematā, kur visi cits citu zina līdz vīlītei – izgriež oderi uz otru pusi, izpurina un atpakaļ nesaloka,» stāsta Inese. «Esam vienu vecāku bērni – tā pati mamma, tas pats tētis, tikai viņš nomira, kad bijām pavisam mazas. Mamma jaunas attiecības neizveidoja, tika galā viena.
Mūsu ģimenē ir melnā avs – alkoholiķe, mana māsa Ineta.
Alkohola problēmu mammai nav bijis nekad, tētis šad tad iedzēra, bet nekad ne tā, ka šodien, rīt un parīt. Arī tuvākajos rados, cik zinu, nav neviena atkarīgā, bet mēs jau nezinām, kas bijis ar dzimtas cilvēkiem septiņos augumos.
Man ir pārliecība, ka tas, kas mūsos ielikts, ir savā ziņā loterija – kam ir vairāki bērni, tas zina, cik viņi mēdz būt dažādi, lai arī auguši vienā vidē, apstākļos un noskaņā. Tā arī mūsu ģimenē ir melnā avs – alkoholiķe, mana māsa Ineta.»
Kompānijas magnēts
«Kad augām, mamma strādāja vadošā amatā pašvaldībā – ne nu gluži priekšniece, bet tuvu tam. Mums bija arī sava saimniecība ar vistām, pāris sivēniem un gotiņu, dārzs ar kartupeļiem, burkāniem un bietēm. Mamma daudz strādāja un lika strādāt arī mums.
Inetas draugi bija no nelabvēlīgām ģimenēm – māsa tajās guva atbalstu ballītēm, iedzeršanai, piedzīvojumiem.
Cik sevi atceros, es biju paklausīgāka, bet Ineta mūždien iemanījās izlīferēt un darīt mazāk – tad viņai daudz uzdots skolā, tad galva sāp, tad vēders, tad vēl kaut kas. Viņa vienmēr meklēja un, jāsaka, arī apbrīnojami atrada vieglāko ceļu. Māsa mēģināja musināt līdzi arī mani: nedarām, nekas jau nenotiks, pateiksim, ka aizmirsām! Bet es nemācēju neklausīt mammu. Ja kaut kas bija jādara, tad bija, un viss. Cik reižu mamma teica: «Ineta, Ineta, nu kas no tevis izaugs! Nebūs nekas bez darba, ir jāstrādā, citādi dzīvosi badā!» Bet Inetai tādi mammas vārdi – kā silts ūdens.
Kāda Inetai bija galva! Vidusskolā, necik nepiepūlēdamās, viņa mācījās labi, man ne tuvu tik viegli negāja. Tolaik īsti nesapratu, bet atceros, kā mamma cīnījās, ar ko Inetai draudzēties un ar ko ne. Viņas klasē kā ar magnētu kopā bija salipusi četru cilvēku kompānija – Ineta, vēl viena meitene un divi puiši. Toreiz domāja: kāda mana mamma slikta – neļauj māsai draudzēties ar klasesbiedriem no trūcīgākām ģimenēm! Bet ne jau par to mamma uztraucās! Viņa redzēja, kas notiek.
Inetas draugi bija no nelabvēlīgām ģimenēm – māsa tajās guva atbalstu ballītēm, iedzeršanai, piedzīvojumiem. Lai kā mamma kaut ko neļāva vai bārās, draugi un viņu vecāki visu nolīdzināja: ai, nu ko tu, Ineta, klausies, tev jau tā mamma tāda pareiza – jāpriecājas, kamēr jauni!
Inetu vilināja piedzīvojumi, uzdzīve. Kad jau biju pusaudze, viņa vilka līdzi arī mani, bet es nevarēju: man no alkohola ātri palika slikti, ja pa virsu uzpīpēja – vispār šausmas, tāpēc, par laimi, māsa nedēļas nogalēs dzīvē labāk devās viena.»
Augstskola un cidonijas
«Ineta iestājās augstskolā, turklāt budžeta nodaļā. Mamma bija ļoti priecīga un darīja labāko, ko vien spēja, – māsai bija skaistākās drēbes, viņai deva naudu, produktus, jo cerēja, ka Ineta tiks ārā no sliktās kompānijas, mācīsies, būs cita vide, cilvēki un intereses. Bet notika pilnīgi otrādi – Rīgā Inetai dzīve aizgāja galīgi šreijā. Diez kas tie ir par signāliem, kas ļoti īsā laikā liek satikties līdzīgam ar līdzīgu, bet Rīgā Ineta ātri atrada ļoti daudz uzdzīves iespēju. Viņa baudīja brīvību!
Vai un cik māsa tiešām mācījās – kas to lai zina, jo grūti bija izšķirt, kur beidzas patiesība un sākas meli. Parādi mācībās. Nenokārtota sesija. Budžeta vietas zaudēšana. Kopmītņu zaudēšana. Tad – mēģinājumi strādāt. Ineta vēl kādu laiku pamētājās pa Rīgu, bet tad atgriezās laukos.
Viņa sasista tā, ka visa seja sarkani zila, neviena ādas krāsas laukuma.
Mana slaidā, smukā māsa bija krietni pārvērtusies, lai gan joprojām lakoja nagus un vilka košas, tikai nu jau lielāka izmēra drēbes, mati bija izbalināti, bet atauguši, viņa tos vairs nenēsāja izlaistus, bet ar gumiju saņēma astē. Taču joprojām – braša un skaļa.
Cik Ineta mēģināja strādāt, sākums vienmēr bija cerīgs: tik čadīga darbiniece vēl nebija redzēta, bet – nodzisa un pazuda pēc divām nedēļām. Nevienā darbā viņa nenoturējās, vairāk dzīvoja mājās.
Abas ar mammu katru rītu devāmies prom – es uz vidusskolu, mamma uz darbu, bet nekad nezinājām, kādā mājā atgriezīsimies. Reizēm tur bija kāds vietējais dzērājs, reizēm Ineta piedzērusies gulēja, bet reizēm viss bija tukšs, turklāt kopā ar māsu bija pazudusi kāda manta, piemēram, mammas laulības gredzens, krūmgriezis, zāles pļāvējs.
Atceros kādu spilgtu epizodi – it kā nieks, bet biju ļoti nikna. Toruden mums labi padevās cidonijas. Līdz asinīm savainoju labās rokas īkšķi, griezdama tās plānās šķēlītēs, ko apbēru ar cukuru, lai veidojas sīrups. Kas tā ziemā būs par garšīgu tēju – kad piešaus karoti sīrupa un dažas cidoniju šķēlītes! Biju sagatavojusi septiņas puslitra burciņas, vēl nebija aiznestas uz pagrabu. Atbraucam ar mammu mājās – Ineta un vēl kaut kādi divi parpalas guļ, sīrups no visām burkām noliets, palikušas tikai sagrieztās šķēlītes, vēl ar ūdeni noskalotas. Ineta ar saviem draugiem taisījuši uzdzeramo krutkai!»
Nē, es neesmu dzērusi!
«Kad jau studēju, māsa sametās kopā ar vienu no bijušajiem klasesbiedriem un aizgāja dzīvot pie viņa. Tas bija murgs! Abi dzēra, kāvās, tad Ineta zvanīja, sauca palīgā. Mamma cēlās un brauca, glāba. Kad brīvdienās biju laukos, māsai palīgā devos es. Atceros, reiz aizbraucu – viņa sasista tā, ka visa seja sarkani zila, neviena ādas krāsas laukuma. Žēl! Dusmas un žēl! Vedām mājās, gulēja un vaidēja, pa pāris nedēļām zilumi pārgāja, un kādā pēcpusdienā māja atkal bija tukša – Ineta atgriezās pie sava drauga. Reizes, kad šis stāsts atkārtojās, nav saskaitāmas. Abas ar mammu esam vilkušas māsu no grāvjiem, no pritoniem, kur citkārt savu kāju nespertu. Esmu devusi naudu, drēbes un ēdienu, kad solījās pārtraukt dzert. Esmu viņu dusmās pļaukājusi un pat sasējusi, lai neiet dzert tālāk. Kas tas ir par varenu spēku, kas velk atpakaļ! Nekas nelīdz! Ineta turpināja dzert.
Māsai piedzima puika. Kādu brīdi viņa saņēmās, bet viss atgriezās vecajās sliedēs. Mamma nokārtoja aizbildnību un uzņēmās audzināt Inetas dēliņu. Patiesībā tas bija ļoti dziedējoši – uzņemdamās rūpes par mazuli, mamma daudz mazāk palīdzēja Inetai. Kad māsa zvanīja un prasīja, lai atbrauc, mamma atteicās – viņai nebija, kam atstāt bērnu. Tikmēr es vēl turpināju mēģināt māsu izglābt. Vazājos pa kaut kādiem zaņķiem, kur biju spiesta klausīties māsas pudeles brāļu vervelēšanā. Vairākkārt māsu vedu ārstēties, maksāju par to, zvanīju, interesējos, mēģināju iežēlināt puikas vārdā, bet atkal un atkal nonācu tajā pašā punktā. Kad pēc kārtējā ārstēšanās mēģinājuma redzēju, ka Ineta atkal ir dzērusi, bet blāvām acīm dievojās, ka nē, sapratu – es palieku par muļķi! Viņa savā nodzertajā prātā ir pārliecināta, ka mani piemānījusi, ka es ticu! Stulba, tik stulba sajūta!»
Palīdzēt ar jēgu
«Palīdzēšana māsai mani bija izsmēlusi un nogurdinājusi. Biju izdzīvojusi visas iespējamās emocijas – ticību, ka kaut kas tomēr var mainīties, žēlumu, kaunu, dusmas, naidu. Atceros rītu, kad ieelpoju, izelpoju un sapratu – viss, pietiek.
Jau gadiem dzīvoju tā, it kā man māsas nemaz nebūtu.
Visvairāk man palīdzēja mammas piemērs. Viņa teica: beidz, tur nekas nebūs – nav vērts. Mamma pārtrauca palīdzēt māsai, lai palīdzētu viņas puikam. Savukārt es pārtraucu palīdzēt māsai, lai palīdzētu mammai. Iespējams, ir cilvēki, kuros ir ļoti izteikta vēlme kādu atbalstīt, un tieši viņiem ir lielākais risks kļūt līdzatkarīgiem. Nav nekā slikta palīdzēšanā, tikai tas jādara ar jēgu. Mēs ar mammu noteikti bijām līdzatkarīgas, bet to sev nepārmetam – mēs tikām galā, bet nedomāju, ka visiem to izdodas pārtraukt pašu spēkiem. Ir jāmeklē palīdzība! Kopš pārtraucu mēģināt izglābt māsu, man beidzot parādījās sava dzīve – gan laiks, gan nauda, izveidoju ģimeni.
Cilvēku nevar piespiest dzīvot citādi, ja viņš pats to negrib. Nepateicu neko jaunu, ja? Jā, tā ir ļoti pašsaprotama doma, bet man vajadzēja gadus, lai aptvertu un pieņemtu, ka tā attiecas arī uz mani un manu māsu. Nē, viņa negrib nedzert! Viņa negrib dzīvot citādi! Viņai viss ir labi! Kad šo domu pilnībā pieņēmu – viss mainījās.»
Ja sauktu – palīdzētu
«Jau gadiem dzīvoju tā, it kā man māsas nemaz nebūtu. Reizēm viņa piezvana, bet parasti iedzērusi, un es bez sirdsapziņas pārmetumiem nolieku klausuli un vairs neatbildu. Man vairs nav ne kauns, ne žēl – man nav vispār nekādu emociju. Reizēm kāds vietējais cilvēks pasaka: «Nu, redz, kā jums traki ar Inetu…» Atbildu: «Jā, bet tur neko nevar izdarīt.» Ar gadiem vietējie ko saka arvien retāk – cik tad runās vienu un to pašu, nekā jauna jau nav.
Mēs ar mammu tiešām izdarījām visu, bet tikpat tiešām mums nekas nesanāca. Un vienlaikus zinām – ja māsa šodien vai rīt pati teiktu, ka viņa grib atbrīvoties no alkoholisma, mēs palīdzību neatteiktu. Bet šāda diena, visticamāk, nepienāks, jo no manas skaistās, brašās un gudrās māsas palikusi pāri tikai trīcoša želeja. Māsa, lai tev laba veselība!»
