Salauzt muguru, bet – ne garu. TV žurnāliste un dziedātāja Angese Šīrante

Stiprais stāsts
Gundega Gauja
20. septembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis
Televīzijas žurnālistei un dziedātājai AGNESEI ŠĪRANTEI uz muguras ir skaists tetovējums – Austras koks. Šopavasar, filmējot sižetu raidījumam, viņa neveiksmīgi krita un salauza mugurkaulu tieši Austras koka viducī. Priekšā vēl rehabilitācija, taču nemiera gars jau palēnām atgriež Agnesi darbos.

Televīzijas darbu virpulī Agnese pavadījusi jau piecpadsmit gadus – gan aizkadrā, gan kadrā. Skaista, smaidīga, enerģiska – tādu esam Agnesi redzējuši gan vadām raidījumus par mājdzīvniekiem, gan rosoties lielajos TV3 un LNT projektos. Viņas skanīgā balss bijusi dzirdama šlāgermūzikas koncertos un solodziesmās, ko joprojām spēlē radiostacijās.

Viss bija skaisti līdz brīdim, kad dzīve Agnesi apstādināja visai brutāli – filmējot sižetu publiskā pasākumā un neveiksmīgi krītot, viņa salauza četrus muguras skriemeļus plaušu rajonā. Tas nozīmē arī policijas un citu dienestu iesaistīšanos, daudz ārstu un manipulāciju slimnīcā, transformera cienīgas bruņas muguras korsetes izskatā un neskaidrību par nākotni… «Kas būs ar muguru? Kāpēc tas notika ar mani? Ko es izdarīju nepareizi?»

Atmiņas saskalda ieelpu

Kad Agnese savā stāstā tiek līdz brīdim, kad notika liktenīgais negadījums, elpot kļūst pavisam grūti un kafijas krūze rokās apgāžas. Plaušas kritiena laikā tika saspiestas, to tilpums samazinājies, tāpēc atgriešanās atmiņās saskalda ieelpu vēl īsākos gabaliņos. Agnese tīra aplieto blūzi, kuras krūšu atvērumā redzama viņas transformera bruņu augšējā maliņa. Pavisam ārā no korsetes ārsti Agnesi vēl nelaiž, bet viņa ir cīnītāja.

«Vienmēr zināju, ka mana dzīve būs saistīta ar mākslām vai radošām lietām. Bērnībā mācījos mūzikas un mākslas skolā, dejoju tautas dejas. Televīzijā nonācu nejauši – biju pabeigusi Kultūras koledžas masu svētku režisorus un kultūras menedžerus, pēc tam sāku strādāt pasākumu rīkošanas aģentūrā un kādā pasākumā iepazinos ar televīzijas žurnālistu Niku Volmāru.

Viņš teica, ka skandalozam TV5 projektam Dāvida šovs tiek meklēts redaktors. Tas kļuva par manu pirmo televīzijas projektu – meklējām tēmas, runātājus, veidoju saturu. Mums ar Dāvidu aizvien ir foršas attiecības.

Tas nebija viegli, jo esmu emocionāla – ja kaut kas nesanāk, es raudu, ir puņķi un asaras.

Laiks gāja, un projekti kļuva arvien skaistāki un interesantāki. TV5 pēc tam veidoju un arī vadīju dzīvnieku raidījumu Mans mīļais draugs, tad jau sekoja LNT projekti – Katrīnas palīdzības formula, Tautas balss un citi. Foršs raidījums bija LNT Brokastis – paši to izdomājām un veidojām.

Biju arī projektu Labestības diena, Eņģeļi pār Latviju komandā, tagad jau otro sezonu – X faktorā. Es vienmēr esmu strādājusi producentu grupās, kas gatavo televīzijām dažādus raidījumus, ne pašā televīzijā. Pēdējos gadus strādāju ONAIR Studios, kas veido šos lielo projektus. Dzīve bija ļoti dinamiska. Vienmēr biju gatava izmēģināt jaunas lietas. Cik mēs LNT Brokastu laikā filmēšanas vārdā esam trakas lietas darījuši! Braukuši ar kartingiem, kāpelējuši pa virvju trasēm, nodarbojušies ar dažādiem ūdenssporta veidiem, veikojuši, es mācījos braukt ar moci un pat ar sacīkšu auto – visu kaut ko!

Un tad – tik muļķīgs gadījums!»

Nofilmēt pašai savu kritienu

«Tajā pavasara dienā man bija jāsagatavo neliels sižetiņš LNT Brokastīm par populārajām jauniešu sacensībām ZZ čempionāts, kas notika sporta kompleksā 333. Bija 24. maijs, kad notika fināla spēles – ieradušies bērni no visas Latvijas. Man bija jānofilmē sižets par to, ka sacensības ir sākušās un kas tajās paredzēts. Pat nezinu, vai sižets tika parādīts ēterā, jo es pati to tā arī nesamontēju…

Kā viss notika? Operators jau bija nofilmējis pāris amatpersonu uzrunas, un devāmies uz aktīvo zonu, kur notika spēles un stafetes. Tur bija tāds liels pūslis, kas izskatās kā puse bumbas, kas ierakta zemē. Pa to lēkāja ļoti daudz bērnu – vairāk nekā četrdesmit. Man bija jāieraksta stand-up, kad ar skatu uz kameru esmu redzama kadrā ar mikrofonu.

Biju ar vienu soli pakāpusies uz pūšļa malas, lai fonā būtu bērni, bet tālāko, kas notika, ir grūti izskaidrot…

Nejutu, kurā brīdī zaudēju līdzsvaru, bet bērni aizmugurē lēkāja un atsitienā uzmeta mani gaisā. Es pati nekur nelēcu, bet viss pamats žvanckājās daudzo cilvēku dēļ. Un tad es nokritu – ar taisnām kājām uz dibena. Uz pūšļa vai zemē – neatceros. Pēkšņi nevarēju izdarīt neko. Jau piezemējoties, sapratu, ka tas ir ļoti slikts kritiens. Likās – viss tā khrrr, khrrr, khrrr….

Sāka smelgt galvā, sapratu, ka nav elpas, nevaru parunāt, nevaru pakliegt. Nevarēju neko. Cilvēki skrēja garām, neviens neko nemanīja. Pirmais notikušo pamanīja operators – jo es taču pazudu no kadra. Viņš pieskrēja, sāka vaicāt: «Kas par lietu, viss labi?» Kad nespēju atbildēt, viņš teica: «Laikam nē. Nekusties!» Viņš pasauca ātrās palīdzības mediķus, jo lielā pasākumā tie jau bija uz vietas.

Tas viss ir arī nofilmēts – pats kritiens gan nav īsti labi redzams, jo kamera filmē noteiktā leņķī. Vienkārši – esmu kadrā, runāju, un tad – vairs neesmu.»

Kolēģiem tas likās stindzinoši, bet man nekādas īpašas emocijas tas vairs neizraisa.

Vai tas notiek ar mani?

«Sāpes bija nenormālas. Sāpēja tik ārprātīgi, ka neko nevarēju pateikt, iekams man ātro mašīnā neielaida pretsāpju zāles. Tūlīt sniedza palīdzību – uzlika uz nestuvēm, sasprādzēja, nofiksēja, iepakoja kaklu un galvu. Mediķi teica, ka ir aizdomas par mugurkaula traumu, tāpēc tā vajag. Esmu viņiem pateicīga, cik perfekti visu izdarīja, kaut biju neadekvātā stāvoklī. Beigās mani aizveda ar citu ekipāžu, kas atbrauca speciāli, jo nevarēja atstāt tik lielu pasākumu ar bērniem bez ātrajiem.

Visu ceļu domāju – tas taču nenotiek ar mani!

Nokļuvu Gaiļezerā. Uzņemšanā mani sīki pārbaudīja, jo tā skaitās darba trauma – pārbaudīja arī to, vai nebiju ieradusies filmēt, kaut ko salietojusies. Brīžiem gandrīz smiekli nāca. Pārbaudīja, vai man kustas kājas, vai jūtu rokas, vai nesāp pleci un vai varu pakustināt galvu. Sākumā visi domāja, ka tas varbūt tomēr ir tikai kāds sasitums, bet ārsti jau nenodarbojas ar varbūtībām, viņiem vajag izmeklējumus.

Uztaisīja rentgenu, datortomogrāfiju, ņēma analīzes. Un tad pateica, ka ir sliktāk, nekā izskatījās. Diezgan smaga trauma, mugurkaula lūzums, un man patiesībā ir ļoti paveicies, ka nav skarta centrālā nervu sistēma, kas atbild par kustībām. Un ka tik ātri es netikšu projām – varbūt būs nepieciešama pat operācija. Sāku šausmīgi raudāt, jo palika sevis žēl.

Uzņemšanā bija ļoti jauka daktere Agnese Ozola un visi pārējie bija forši, jauni čaļi ar labu humora izjūtu. Man uz filmēšanu mugurā bija pareizais apģērbs – bikšu kombinezons ar reiferi! Bija jādomā, kā mani nekustinot izdabūt no tā ārā. Tā bija smieklīga epizode, bet galā tikām. Tad mani aizveda uz palātu, neļāva celties, parādīja, kā drīkstu nedaudz pagriezties uz sāniem.

Un tā nu es tur gulēju. Man pilnīgi nebija skaidrs, kas notiks tālāk? Zvanīja no policijas, no Darba inspekcijas, visiem kaut ko vajadzēja – es pat nesapratu, ko teikt, kas tālāk notiks, kas par visu maksās? Palīdzēja draugi un kolēģi, kas ir zinošāki. Pati sākumā vispār nevienam neko neteicu, tikai piezvanīju uz darbu, bet tur jau, protams, visu zināja. No tuviniekiem pateicu tikai tuvākajiem, kas atveda mammu, savāca bērnu no skolas… Vēl nebija īstas skaidrības, kas notiks tālāk, kad jau sākās tāda sadzīviska jezga.

Nesapratu arī medicīnisko pusi – ko drīkstu prasīt, kas man pienākas no valsts, par ko jāmaksā pašai?

Tās dienas slimnīcā bija grūtas. Es uzstāju, ka gribu celties, gribu pati iet uz tualeti! Esat kādreiz mēģinājuši ēst pilnīgi guļus? Nu, drausmīgi taču, neko nevar norīt – kumoss kaklā… Tad daktere man godīgi pateica – ja gadījumā tie skriemeļi ir sabrukuši vairāk, nekā redzams rentgenā, tad pāris dienās varu mugurkaulu nobrucināt pavisam. Tad, protams, piekāpos un teicu, ka gulēšu, cik vajadzēs.»

Stāvus – tikai stundu dienā

«Bija salauzti četri skriemeļi – TH 5, 8, 11. Ļoti cerēju, ka iztiks bez operācijas, to teica arī mana intuīcija. Un beigās arī ārsti nolēma, ka operāciju tiešām nevajag. Mugurkauls var saaugt pats, jo skriemeļi ir lauzti, bet laikam sastājušies atpakaļ vietās. Tāpat kā lauztai rokai vai kājai uzliek ģipsi un tā saaug.

Tika saorganizēta metāla korsete, man parādīja, kā varu kustēties, kā drīkstu celties caur sānu, vispār nedrīkstēju sēdēt uz dibena. Pēc sešām dienām slimnīcā man ļāva doties mājās – ar stingriem noteikumiem. Drīkstēju vai nu gulēt, vai stāvēt.

Vertikāli drīkstēju atrasties četrreiz pa piecpadsmit minūtēm dienā – kopā stundu. Arī mājās mani veda guļus.

Karstā, skaistā vasara bija sākusies, un es biju ar salauztu muguru. Par laimi, mana ģimene, tuvākie visu laiku bija blakus. Bija skaidrs, ka strādāt nevarēšu un būs tiešām jāguļ. Dēliņam, kuram ir desmit gadi, bija sācies vasaras brīvlaiks, tāpēc visi aizbraucām uz mūsu lauku īpašumu Neretas pusē, kur pavadīju visu vasaru.

Biju aprūpēta, apčubināta – man iznesa pļavā pledu, paklāja, un es tur gulēju. Lasīt horizontāli ir diezgan grūti, tāpēc lasīju, bet ne tādu smagu literatūru, nerisināju eksistenciālus jautājumus. Man tas nebūtu daudz palīdzējis, man pietika ar pašanalīzi. Visu laiku brauca ciemos draugi un kolēģi, kas veda augļus, ogas un grāmatas.»

Visi visu darīja manā vietā – mazgāja traukus, vārīja kafiju, un es vienkārši gulēju centrā visiem pa vidu!

Bailes noņemt korseti

«Tā gulēju visu jūniju un jūliju, bet jūlija beigās man atļāva drusciņ sākt sēdēt – tā, uz sāna. Taisni sēžot, es jūtu, kā mugurkauls spiež pats sevi, arī korsete spiež. Drusciņ pietrūkst gaisa, un tā, kā bija, vairs arī nebūs. Mans organisms vienkārši pieradīs pie jaunā plaušu tilpuma.

Vēlāk guļot ļāva korseti noņemt. Ar laiku jau atļāva noņemt arī pa dienu, kad gāju dušā, bet sajūta bija dīvaina – bailīgi. Ja nu tur kaut kas sabrūk? Likās, ka drošāk ir ar korseti. Nedrīkstēju liekties, pieeju pie izlietnes un domāju – tā, kā tagad matus izmazgāt? Tas sanervozē un rada diskomfortu, ka pats nevari izdarīt lietas. Korsete tur taisnus plecus un muguru, balsta, nevaru uztaisīt kūkumu, varu tikai lāpstiņās pakustināt plecus, vispār nevaru saliekties vēderā. Lai aizšņorētu kurpes, man jāpietupstas.

Tuvinieki teica, ka neapzinos traumas nopietnību, jo drīz gribēju darīt vairāk, nekā drīkstētu.

Gribējās pašai uzvārīt kafiju, uztaisīt paēst, sakārtot traukus no trauku žāvētāja skapī, apvilkt gultasveļu, iedabūt spilvenu spilvendrānā, bet sapratu, ka nevaru…

Vēl šobrīd nedrīkstu celt neko smagāku par diviem kilogramiem. Nedrīkstu liekties, skriet, sportot, braukt ar riteni, ar jebko, kas kratās. Drīkstu peldēt, jo tas atslogo muguru, droši vien to man vajadzēs darīt arī rehabilitācijas laikā, jo tas normalizē arī elpošanu. Vasarā es nepeldējos, jo dabiskās ūdenskrātuvēs nevar zināt, kāda ir grunts, var iet un paklupt.

Korsetes dēļ man pēkšņi vairs nederēja visa apakšveļa – vajadzēja bezvīļu veļu, bez āķīšiem, dzelzīšiem. Draudzene visu sagādāja. Noorganizēja arī, ka vasaras vidū pirmo reizi aizbraucu uz Rīgu, kur saloniņā man guļus stāvoklī uztaisīja manikīru un pedikīru. Tik forši! Nedrīkstu ziemā slidot, slēpot, nest iepirkumu maisus no veikala. Tas ir jocīgi – ieej veikalā, paņem groziņu un tad saproti – neder, jo nevari taču nest.»

Negribas kupri

«Ārsti man izstāstīja sliktāko iespējamo scenāriju, kas varētu notikt, – šīs traumas rezultātā var deformēties mugurkauls un var veidoties kupris. To es galīgi nevēlētos, jo man ir tikai trīsdesmit pieci gadi. Es gribu labi izskatīties un būt vesela! Tāpēc tagad sākšu vingrot ar fizioterapeitu, jo man joprojām ir sāpes.

Rehabilitācija man vēl ir priekšā, un tā maksās ārprātīgi dārgi – primārā rehabilitācija būs jāiet par maksu, bet skatīšos arī, ko piedāvā valsts.

Šobrīd sanāk vairāk izmantot privāto medicīnu, apmeklēju ārstus ORTO klīnikā. Jā, bija arī nosūtījumi uz valsts apmaksātiem pakalpojumiem, bet man šīs pārbaudes jāveic konkrētā laikā, es nevaru tās gaidīt. Līdz šim savā dzīvē nebiju salauzusi pat mazo pirkstiņu, tāpēc man nebija izpratnes par mūsu medicīnas sistēmu.  

Man vēl aizvien ir grūti elpot, traumas rezultātā mugurkauls ir mazliet nosēdies. Slimnīcas izrakstā minēts, ka skriemeļiem ir kritums, līdz ar to ir samazinājies plaušu tilpums, tās ir nedaudz saspiestas. Vasaras sākumā bija ļoti traki ar elpošanu – nevarēju nerīstoties pateikt pat vienu teikumu. Tagad, kad ir mierīgas dienas, kad nerunāju, nav stresa, vairāk guļu, varu elpot vienmērīgi. Elpa nemaz neaizķeras, ja guļu, bet tiklīdz esmu vertikāli vai mēģinu ko darīt – kļūst grūtāk.

Es nevienu nevainoju. Kādreiz domāju – varbūt, ja tam pūslim būtu uzlikts cilvēku skaita ierobežojums, piemēram, ne vairāk kā seši cilvēki, viss būtu citādi?

Jo seši cilvēki mani nemūžam tā neuzmestu gaisā! Varbūt, ja es svērtu vairāk, es nenokristu tik stulbi… Man pat teica: «Varbūt jums vajadzēja izvērtēt, cik tas ir droši?» Nu, paklausieties! Protams, man neviens nelika pakāpties uz tā pūšļa, bet vai tad mēs par to domājam tādā brīdī? Es darīju savu darbu! Tā bija neveiksmīga apstākļu sakritība, tāpēc nevienu nevainoju – ne organizatorus, ne bērnus. Tā var notikt ar jebkuru. Toties nebija patīkami lasīt dramatizētās interneta portālu ziņas par sevi – TV žurnāliste salauž mugurkaulu! Kurš tagad būs vainīgs? Tas man ļoti nepatika.»

Vasara – sev

«Tā, kā tajā vasarā atpūtos, – neatceros, kad vēl tā ir bijis! Kad vēl esmu izlasījusi tik daudz grāmatu, pavadījusi tik daudz brīvu dienu kopā ar savu bērnu! Kad vēl būtu tik daudz ēdusi ogas! Tā bija īsta vasara ar piespiedu atvaļinājumu. Protams, bija jādomā – kāpēc? Kāpēc man? Esmu izdarījusi dažus secinājumus, bet nezinu, vai gribu par to runāt skaļi. Man bija vairāk laika jāveltī pašai sev, ģimenei, tuvajiem. Protams, ka tādas lietas nenotiek tāpat vien.

Pusgadu pirms negadījuma savā dzimšanas dienā uztetovēju sev uz muguras Austras koku. Labs jautājums – kāpēc tieši tur… Man šķiet, ka latviešu zīmēm ir spēks un nozīme, man tās ļoti patīk. Esmu daudz par tām lasījusi. Austras kokā ir apvienotas ļoti daudzas latviešu zīmes, tur ir daudz simbolu un centrā aplis – Saules simbols. Es tikai pēc tam par to iedomājos – varbūt tas mani kaut kā sargāja?

Ja tā simboliski uz to paskatītos – mugura man salūza tieši koka vidū, kur saulīte. Varbūt tieši tāpēc viss vēl beidzās tik labi?

Nezinu… Man bija nenormāli bail no tās operācijas, no tā kupra. Es katru dienu paskatos spogulī uz savu Austras koku – vai uz muguras nav kaut kas izspiedies? Vai mans koks nav salūzis?!

Protams, ka es negribu, lai paliek kaut kādas sekas uz turpmāko dzīvi. Varbūt es kādreiz gribēšu vēl vienu bērniņu, un man ir svarīgi, lai es viņu varētu iznēsāt un piedzemdēt un lai viss būtu labi. Lai varu kopā ar bērniem nodarboties ar hobijiem…. Biju šovasar iecerējusies nokārtot A kategorijas tiesības uz moci, bet droši vien nekad vairāk nebraukšu ar motociklu. Varbūt braukšu, bet kaut kā iepakota spilvenos…

Gribu, lai tas neietekmē kopējo dzīves kvalitāti un arī, lai nesāp. Lai nav tā, ka rītos ceļos un vakaros eju gulēt ar fiziskām sāpēm. Bet savas sāpes īsti nevaru izanalizēt, jo liekas, ka cilvēks pie sāpēm pierod. Ja sāp ilgi – jūti, bet vairs nesaproti, cik tieši stipri tas ir.»

Lēnām pie darbiem

«Es jau atkal braucu ar mašīnu, jo man nepatīk būt atkarīgai no citiem. Gribu izdarīt lietas pati, gribu strādāt. Man palīdz pozitīvā domāšana. Negribu sēdēt, čīkstēt – esmu optimiste. Esmu tik daudz domājusi par to maiju. Tas bija pasmags mēnesis darbā – viens projekts tikko beidzies, es jau biju līdz matu galiņiem iekšā Labestības dienas pasākumā. Tās dienas vakarā man bija jādodas tiešraidē no LNT studijas vadīt Zvanu centru, un pāris dienas vēlāk bija paredzēts lielais Labestības dienas koncerts.

Tovakar kolēģe Kristīne Garklāva manā vietā novadīja Zvanu centru. Es biju tik ļoti tajā procesā iekšā, jo jau gadiem veidoju šos emocionālos bērnu stāstus.

Man tas likās negodīgi, ka kāds tur, augšā, man neļāva līdz galam pabeigt un izdarīt to lietu, un nostrādāt trīs dienas līdz galam!

Akcijā mēs palīdzam citiem, tāpēc man likās: kāpēc?! Labi, ka bērnu stāsti jau bija samontēti un daudz jau bija izdarīts. Es biju tikai ķēdes posmiņš, bet viss notika un visi visu izdarīja arī bez manis.

Visas lietas, kas saistītas ar mani un manām darba attiecībām ar darba devēju – viss ir sakārtots, nekādu konfliktu nav. Tie ir cilvēki, kas nāca uz slimnīcu, zvanīja, risināja jautājumu par finansiālo pusi, sakārtoja lietas ar pasākuma rīkotājiem. Arī pasākuma rīkotāji nebija vienaldzīgi – neviens nebija! Esmu saņēmusi no viņiem morālu un finansiālu palīdzību, jo pats pasākums bija apdrošināts – bija civiltiesiskā apdrošināšana. Protams, šo gadījumu izmeklēja arī Darba inspekcija. Nav jau nevienam patīkami, ka pasākumā kaut kas tāds notiek, bet – cepuri nost – visi bija pretimnākoši.

Man joprojām ir slimības lapa, kamēr ķirurgs oficiāli nebūs norādījis, kad un cik es drīkstu strādāt, tikmēr nopietni darbos nemetīšos. Ir jāieklausās sevī, savā ķermenī. Bet, tiklīdz būs oficiāla atļauja, es uz vienu vai divām dienām nedēļā braukšu uz intervijām un darbošos.

Mani gaida atpakaļ, bet pagaidām pie darbiem atgriežos ļoti lēnām – braucu ciemos, jau piedalos e-pasta sarakstēs.

Vasarā jau strādāju pie TV spēles Es mīlu tevi, Latvija ierakstiem – tikai pa telefonu. Un tas bija ļoti jauki, jo tie cilvēki mani pazīst, bija garākas sarunas – lai sarunātu dalībniekus, man bija vispirms jāpastāsta, kā pašai iet. Tas bija forši! Jo daudzi, kam piezvani, vaicā: «Kā iet?»

Apstājies un ieelpo

«Korsetes dēļ tagad jāvalkā plandošāks apģērbs. Nedrīkstu valkāt augstpapēžu kurpes, bet ceru, ap Ziemassvētkiem varēšu uzvilkt kleitu un augstpapēžu kurpes. Es taču arī dziedu – tas palīdz elpot! Daudzus gadus esmu dziedājusi kopā ar dažādiem mazāk vai vairāk zināmiem mūziķiem, dziedu grupā Vēja runa, esmu iedziedājusi arī solodziesmas – tās skan radio. Muzicējām ballēs, kāzās, vadīju korporatīvos vakarus, dažādus koncertus.

Man tas vienmēr ir palīdzējis elpošanai, ne tikai tagad, tāpēc cilvēkiem vispār vajag dziedāt.

Dziedāšana palīdz izkrāsot dzīvi, palīdz emocionāli, ja nejūties labi. Jāstāv stalti, jānodarbina diafragma. Mana balss, par laimi, nav mainījusies, bet pagaidām es vēl nevaru uzstāties.

Mūsdienās jau par to daudz runā – vajag ieklausīties sevī. Tā pavasara diena man nebija diez ko labi iesākusies. Es tajā rītā biju aizkavējusies, biju dusmīga uz sevi, operators jau mani gaidīja, viss bija viens liels virpulis… Bet, kad ir šī sajūta, jāpasaka sev: viss, tagad apstājies, apsēdies, ieelpo dziļi un iedzer kafiju. Nu nekas nenotiks, ja tu nokavēsi tās desmit minūtes! Mēs dzīvojam laikā, kad varam komunicēt ar cilvēkiem – varam piezvanīt, nosūtīt ziņu, pabrīdināt.

Pat ja dari darbu, kas ļoti patīk, ir jānoķer sajūta, kad ir par daudz!

Paņemt vienu dienu brīvu, atvainoties kolēģiem un pagulēt mājās, palasīt grāmatu, uztaisīt sev garšīgas pusdienas un nekur nesteigties… Reizēm ir labi, ja kaut kur nepaspējam, jo kas to zina, kas ar mums var notikt!

Tagad mans dzīves temps ir kļuvis lēnāks – es lēnāk eju, nevaru uzskriet un noskriet pa kāpnēm, nedrīkstu paslīdēt, nokrist. Tagad, rudenī, būs slidenas ielas, un man būs jāuzmanās, kam ikdienā parasti nepievērš uzmanību. Nevajag jau arī domāt, ka ar tevi kaut kas notiks. Bet, ja ir visa par daudz, vajag apstāties! Tikai to, cik nopietni būšu no šīs situācijas mācījusies, es droši vien uzzināšu tad, kad dzīvē nākamreiz tuvosies brīdis, kad visa kā būs par daudz…»

Agnese iesaka arī tev

  • SPORTS PĒC INDIVIDUĀLAS PROGRAMMAS. Līdz traumai apmeklēju sporta zāli 2–3 reizes nedēļā, darbojos ar individuālo treneri, kas pielāgoja īpašu programmu tieši man. Tur ir tas noslēpums: profesionāļa sastādīts treniņu plāns – piemērotākā slodze, vingrinājumi, biežums un, galvenais, tu dari to visu pareizi, ne uz savu galvu! Ārsti teica, ka manai sākotnējai labajai formai bija liela nozīme ārstēšanās procesā.
  • MIEGS BEZ SPILVENA. Vienmēr esmu gulējusi bez spilvena, jo tas palīdz atbrīvot muguru un ieņemt pareizāku muguras stāvokli. To pēc negadījuma akceptēja arī ārsti.
  • SEZONĀLAIS KOKTEILIS. Maļu kokteiļos visu, kas atbilst konkrētajai sezonai. Kad veselība ir piedzīvojusi triecienu, tad jāpadomā, kā tavs ķermenis mazkustīguma apstākļos spēs sagremot visu, ko apēd. Pēc negadījuma sāku vairāk malt, blendēt, lai vēderam vieglāk un nepieņemtos svarā. Svarīgi nerīt visu pēc kārtas. Mans rīta ogu smūtijs – skābās ogas (avenes, upenes), banāns un piens (der arī rīsu, mandeļu), un maļu to visu kopā. Bez cukura! Ir skābs, bet man patīk.
  • LABS MANIKĪRS UN PEDIKĪRS. Absolūti nepieciešama labas atveseļošanās sastāvdaļa. Tas paceļ omu un garu!
  • AKMEŅU UN ZĪMJU SPĒKS. Ticu akmeņu un zīmju ietekmei, es tos nesāju, piemēram, rokassprādzēs, bet īstie akmeņi katram jāatrod individuāli – kas ir tas, kas palīdz tieši tev. Es izvēlos akmeņus, dodu tiem konkrētus uzdevumus ar savām domām un tad sāku valkāt. Tā ir tāda pašhipnoze un pašiedvesma savu mērķu sasniegšanai, bet mērķiem jābūt reāliem un sasniedzamiem. Talismani nomierina, harmonizē.
  • DZIEDI!  Dziedāšana stabilizē elpošanas sistēmu, liek turēt stāju un sniedz daudz prieka – tas viss ietekmē veselību!

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs