• Profesors Georgs Jankovskis: cilvēks var nodzīvot simts gadus, ja vien rūpējas par savu veselību

    In memoriam
    Kaija Zemberga
    Ievas Stāsti
    Ievas Stāsti
    26. septembris, 2019
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Ieva Andersone
    Nupat ziņojām, ka mūžībā aizgājis izcilais ārsts, Latvijas osteorefleksoterapijas pamatlicējs, Nobela prēmijai izvirzītais profesors Georgs Jankovskis. Pērn možais profesors, būdams 97 gadu vecumā, uz sarunu aicināja Ievas Stāstus.

    Osteorefleksoterapeits profesors Georgs Jankovskis uz sarunu aicina savā darbavietā – Latvijas Universitātes Kardioloģijas un reģeneratīvās medicīnas institūtā. Ārsts 97 gadu vecumā joprojām pieņēma pacientus. Šogad 24. septembrī viņš aizmiga mūža miegā.

    Dūriens pret novecošanu

    Georga Jankovska pirms sešdesmit gadiem radīto osteorefleksoterapijas metodi pazīst visā pasaulē – no Šanhajas līdz Bruklinai. Profesors kolēģu un pacientu aprindās pats ir kļuvis par leģendu, un pērnā gada februārī saņēma Gada balvu medicīnā par mūža ieguldījumu. Ar šķietami vienkāršo, taču iedarbīgo metodi, kas nerada blakusefektus, var ārstēt ap astoņdesmit slimību. Kolorītā skatuves māksliniece Jolanda Suvorova, saņēmusi savu špricīti, teatrāli paklanās ārstam un no sirds saka: «Dod, Dievs, viņam veselību. Lai viņš dzīvo līdz 150 gadiem!»

    Izmantojot osteorefleksoterapiju, var ārstēt daudzas ar novecošanu saistītas slimības. Metodes pamatā ir ar centrālo nervu sistēmu cieši saistīto osteoreceptoru kairināšana. «Ir zināma redzes, ožas, garšas, ādas, muskuļu sensorā sistēma, taču mēs noformulējām arī kaulu sensoro sistēmu,» par savu izgudrojumu stāsta Georgs Jankovskis. «Ar elektrisko strāvu kairinot kaulu, noteicām punktus, kas atsaucas uz kairinājumu, un uz šī pamata ir radīti visi izgudrojumi. Kaulu sensorā sistēma ir saistīta ar smadzeņu garozu un citiem veidojumiem smadzenēs, ieskaitot smadzenītes.

    Strādājot ar kaula refleksiem, tika pierādīts, ka sāpju sajūtas izplatās ne tikai no mugurkaula uz iekšējiem orgāniem, bet arī no kaula uz citiem analizatoriem jeb sensorajām sistēmām, un no tām atpakaļ uz kaulu. Tātad signalizācija ir trejāda – no kaula uz kaulu, no kaula uz iekšējiem orgāniem un no iekšējiem orgāniem uz kaulu. Tādā veidā organisms ir saistīts ar skeletu.

    Kāds pacients nejuta garšu, bet, pusgadu kaulā injicējot fizioloģisko šķīdumu, viņam parādījās garšas sajūta.

    Kairinot kaula nervu, impulss sasniedza garšas pārstāvniecības zonu smadzenēs un pārējās sistēmas, kur ir bojājums, un garšas sajūta atjaunojās. Impulss sasniedz arī citu sensoro sistēmu centrus. Viena mana radiniece izsūtījumā Sibīrijā bija pazaudējusi ožu. Iešpricēju kaulā, un pēc piecām dienām oža atjaunojās. Man ir izdevies atjaunot arī redzes bojājumus.»

    Kā vienkārša fizioloģiskā šķīduma injekcija var izārstēt nopietnu slimību? Profesors paskaidro: «Nevaram palīdzēt simtprocentīgi visiem slimniekiem, tāpēc nelietojam vārdu izārstēt, bet sakām – kompensēt šūnas.

    Cilmes šūnas, kas sestajā embrionālajā dienā veidojas kaulu smadzenēs kā rezerves materiāls, sakrājas vienā veidojumā un izdalās pa visu organismu. Izmantojot osteorefleksoterapijas metodi, pirmkārt, uzlabojas skābekļa cirkulācija organismā, izmainās skābekļa parciālais spiediens kaulu smadzenēs un caur ādu organismā ieplūst vairāk skābekļa.

    Otrkārt, mainās kaula blīvums. Treškārt, rodas neiromediators, kas ražo laimes hormonu dopamīnu. Ceturtkārt, tiek noņemtas sāpes. Piektkārt, un galvenokārt, – veidojas cilmes šūnas.

    Tās aizpeld uz bojāto orgānu, kur satiek vecās dežurējošās cilmes šūnas, un šīs vecenītes apmāca jaunās cilmes šūnas ražot gēnu produktu, kuru tās vairs nav spējīgas producēt.

    Tā notiek slimības ārstēšana, ārējā izskata uzlabošana un dzīves ilguma palielināšana. Citi ārsti terapijā izmanto ārpus organisma sagatavotas cilmes šūnas, bet mēs aktivizējam tās, kas ir cilvēka organismā. Stimulējam, lai organisms pats cīnās ar slimībām. 2014. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs Sanfrancisko zinātniskajā konferencē runāja par reģeneratīvo medicīnu, uzsverot, ka organisma atjaunošanās mehānisms ir pašā cilvēkā. Mēs pēc šī principa strādājam sešdesmit gadus, taču ir vajadzīgi pētījumi, kā cilmes šūnas piedalās atveseļošanas procesā un aizkavē novecošanu.»

    Ārsta praksē ir gadījumi, kad pacienti atbrīvojušies no sāpēm pēc viena dūriena. «Bijušajam Augstākās tiesas tiesnesim, advokātam Gvido Zemribo sāpēja elkonis. Pirms četrdesmit gadiem viņam iedūra kaulā, un elkonis vairs nav sāpējis. Spēlējot tenisu, arī man sāpēja elkonis, taču pēc injekcijām sāpes pazuda. Viņam ir 85 gadi, man – 97, un mēs joprojām uzspēlējam tenisu.»

    Ārsts no biezas mapītes, kurā ir pētījumu rezultāti, konferenču referāti un klīniski piemēri, izvelk kaula rentgena uzņēmumu. Tas pieder kādai pacientei, kas pie viņa nāk uz injekcijām jau astoto gadu. «Cilmes šūnas piedalās kaulu masas veidošanā, un īsā laikā ir iespējams sadziedēt lauztu kaulu. Šī paciente aizķērās aiz grīdsegas, nokrita un salauza kāju.

    Lūzums bija smags, kauls ilgi nedzija, un vīrs viņu sākumā nesa pie manis uz kabinetu. Pēc četriem mēnešiem ar šo sievieti varējām uzdejot amerikāņu fokstrotu.

    Draugi ir ievērojuši arī viņas vizuālās pārmaiņas, sakot – jūsu vīrs kļūst vecāks, bet jūs – jaunāka. Osteorefleksoterapija uzlabo cilvēka ārējo izskatu, ietekmē kognitīvās funkcijas, uzlabo atmiņu, ārstē depresiju. Sabiedrībā zināms profesors slīga depresijā un alkoholismā. Viņš dzēra vīnu, gulēja gultā, skatījās griestos un nespēja strādāt. Pēc šīs terapijas viņš izārstējās no depresijas, viņam atjaunojās darbaspējas un uzlabojās psihes funkcijas. Profesors pēc tam sarakstīja piecpadsmit grāmatas.»

    Georgs Jankovskis ir palīdzējis arī mūsu leģendārajam sportistam, olimpisko spēļu čempionam šaušanā Afanasijam Kuzminam. «Sportists pirms Seulas olimpiādes veselu gadu nevarēja noturēt rokās pistoli,» atceras dakteris. «Viņš pie mums ārstējās no janvāra līdz maijam, un kļuva par Seulas olimpisko spēļu čempionu. Esam palīdzējuši arī sprinterim Jurijam Silovam, kas Padomju Savienības komandas sastāvā simts metru stafetē izcīnīja olimpisko medaļu.»

    Pie manis uz injekcijām nāk hokejisti un citu sporta veidu pārstāvji.

    Šī metode novērš asinsvadu aizkaļķošanos, ar injekcijām var ārstēt veģetatīvo distoniju, kas ir blakusparādība daudzām slimībām. Profesora Jankovska un viņa kolēģu pacienti ir artrozes, osteoporozes, sirds un asinsvadu slimnieki. Kaulā speciālisti dur arī Alcheimera slimības gadījumā. Slimību saraksts ir garš, un atbilstīgi kaitei dur kādā no kauliem.

    «Ar šīs metodes palīdzību uzlabojas reproduktīvā veselība un var ārstēt neauglību,» dakteris izstāsta kādu brīnumainu gadījumu no savas prakses. «Kādai pacientei 18 gadu vecumā pēc aborta pazuda mēnešreizes, un viņa nevarēja tikt pie bērniņa. Mēs ar viņu strādājām pietiekami ilgi, tad vienā dienā viņai piezvanīju un jautāju – kā ir? «Es esmu trešajā mēnesī,» skanēja atbilde. Viņai piedzima meitiņa.

    Laižot kaulā fizioloģisko šķīdumu, mēs iedarbojamies uz visām sensorajām sistēmām, arī uz tām, kas ietekmē hormonālās sistēmas darbību. Vienam pacientam ar šīs metodes palīdzību tika stimulēta matu augšana. Es viņam durstīju galvā avotiņa rajonā. Ar refleksoterapijas metodi var novērst džinkstēšanu ausīs, uzlabot miega kvalitāti. Viena paciente pēc terapijas aizbrauca garām savai mājai, jo aizmiga…

    Ārstējam arī cilvēkus, kas vēlas atbrīvoties no narkotikām, alkoholisma, smēķēšanas. Vīrietis, kurš pie manis ārstēja muguru, pajautāja, vai es nevaru palīdzēt atmest smēķēšanu. Teicu – pamēģināšu. Satikāmies pēc trīspadsmit gadiem, un viņš teica, ka nesmēķē.»

    Mēs noņemam vēlēšanos pīpēt, lietot alkoholu, narkotikas, taču cilvēkam arī pašam ir jāgrib atbrīvoties no kaitīgiem ieradumiem.

    Refleksoterapeits dur ar dažāda izmēra adatām. Au-u – tas ir sāpīgi! «Lai iedurtu vaiga kaulā trīszaru nerva iekaisuma ārstēšanai, ir vajadzīga diezgan resna adata, jo kauls ir ciets. Dēlam es ieduru vajadzīgajā vietā, bet dziļāk viņš adatu ielaiž pats, tādā veidā kontrolējot sāpju intensitāti.

    Gadu pie manis strādāja Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta pētniece Kristīne Ošiņa. Viņa pierādīja, ka cilvēkiem, kuriem ir pietiekami daudz cilmes šūnu, pielietojot šo metodi, tās mēneša laikā pavairojas, taču pavairojas mazāk nekā tiem, kam to ir nepietiekami. Tas pierāda, ka osteorefleksoterapijas metode pagarina mūža ilgumu.»

    Georgs Jankovskis tam ir spilgts piemērs. Viņš cienījamā vecumā divreiz nedēļā Latvijas Universitātes Kardioloģijas un reģeneratīvās medicīnas institūtā pieņem pacientus, turpina pētījumus, strādā ar studentiem, uz darbu brauc ar mašīnu. Kopš 1971. gada kolēģi viņu šad un tad, šur un tur padursta, viņš arī pats sev injicē kaulā. Un jūtas labi.

    Osteorefleksoterapijas metodes izgudrotājam, Zinātņu akadēmijas goda loceklim, ir 26 patenti. Jautāju, vai viņš ir miljonārs. «Šī metode ir nosaukta manā vārdā, to zina visā pasaulē, mani skolnieki strādā daudzās pasaules valstīs, taču es neesmu miljonārs,» dakteris saka. «Patenti paši par sevi naudu nenes. Tie nes peļņu tikai tad, ja izgudrojumu pielieto ar speciāliem instrumentiem. Manai metodei nav vajadzīgi īpaši instrumenti, injicēt kaulā var ar jebkuru adatu.» Ārsts norāda uz lielu toveri, kas ir pāri pusei pilna ar izlietotām dažāda izmēra šļircēm.

    Izglābj savu dēlu

    Brīnumaino ārstēšanas metodi dakteris atklāja nejauši. «Aspirantūrā nodarbojos ar kaulu smadzeņu refleksu pētīšanu. Karināju kaulus ar elektrisko strāvu un spiedienu, taču vēl nezināju, kādi procesi notiek organismā.

    Pēc augstskolas beigšanas es strādāju par kaulu ķirurgu Tuberkulozes slimnīcā Pērnavas ielā. Operējot kāju vai roku, anestēzijai ievadījām novokaīnu un likām žņaugu, lai anestēzijas šķīdums neplūst prom. Es sapratu, ka šī metode ir nepilnīga, jo uz muguras vai galvas žņaugu uzlikt nav iespējams.

    1957. gadā šefs bija devies atvaļinājumā, un es pacientam, kas sirga ar ceļa locītavas tuberkulozi, injicēju nevis novokaīnu, bet fizioloģisko šķīdumu. Turklāt manipulāciju veicu bez žņauga.

    Sāpes pārgāja, un viņš jutās labi. Man radās doma, ka fizioloģiskais šķīdums darbojas kā fizisks kairinātājs, un tam nav ķīmiskas iedarbības kā novokaīnam,» zinātnieks atceras pirmās injekcijas, kas ielika pamatus brīnumainajai metodei.

    Pozitīvais rezultāts iedvesmoja turpināt pētījumus. «Man bija 17 gadus vecs slimnieks, kas sirga ar ceļa locītavas tuberkulozi,» ārsts izstāsta savādu gadījumu no prakses. «Slimnīcā ieradās milicis un teica, ka šis pacients esot līdzvainīgs veikala apzagšanā un ir jāsoda. Viņš esot atvēris veikala durvis, ielaidis zagļus, un viņi apzaguši veikalu. Man jaunā puiša bija žēl, un es milicim teicu: «Puika ir slims, un viņam ir jāārstējas slimnīcā.»

    Pacientam lūdzu atļauju pārstādīt kaulu smadzenes no veselās kājas slimajā. Tuberkulozes skartajā locītavā ievadīju cilmes šūnas, un viņš drīz izveseļojās. Tas cilvēks ilgus gadus strādāja par krāsotāju Kurzemes mazpilsētā un man rakstīja pateicības vēstules. Tā negadījums noveda pie metodes atklāšanas.»

    Eksperimentējot dakteris ir izglābis arī sava dēla dzīvību. «Mans dēls piedzima 1. slimnīcā, un 14. dienā atklājās, ka viņš nevar pacelt labo roku. Pēc prettuberkulozes potes bija sastrutojis pleca kauliņš. Es griezos pēc palīdzības pie dakteriem, taču neviens man nevarēja apsolīt viņu izārstēt.

    Paņēmu divas adatas un mēnesi ārstēju bērnu pats. Dūru divas adatas – ar vienu ievadīju streptomicīnu, bet ar otru skaloju laukā strutas.

    Iekaisumu ārstēju, eksperimentējot arī ar fizioloģiskā šķīduma injekcijām kaulā. Man visiem bērniem ir absolūtā dzirde, un es baidījos, ka, injicējot streptomicīnu, viņam var pazust dzirde. Bērns bija zaudējis svaru, arī rociņa bija drusku īsāka, taču es izārstēju gan sastrutojumu, gan iekaisumu. Dēlam ir absolūtā dzirde, viņš pabeidza Konservatoriju. Tas bija eksperiments, taču, ja es to nebūtu darījis, dēls būtu nomiris. Viņš man ir ierakstījis pateicību grāmatā: «Es uzaugu ar kaulu refleksoterapiju.»»

    Ārsta vai operdziedātāja gēni? 

    Georgs Jankovskis ir ne tikai talantīgs ārsts, viņš ir arī diplomēts tenors. «Mans tēvs Aleksandrs Jankovskis bija operdziedātājs, pirmais oficiālais Latvijas Radiofona solists. Tēvs Pirmā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās uz Krieviju. Maskavā pabeidza garīgo semināru, mācījās Konservatorijā un vadīja korus. Mana mamma Anna ir poliete, dzimusi Ļubovņā. 1917. gadā viņa aizbrauca uz Maskavu strādāt un tur iepazinās ar manu tēvu. Viņi apprecējās, un 1921. gadā piedzimu es, bet divus gadus vēlāk – brālis Anatols.

    Vecāki atgriezās Latvijā, un tēvs turpināja studijas Latvijas Konservatorijā pie profesora Paula Saksa. Mamma bija mājsaimniece. Dzīvojām Sarkandaugavā – Tvaika ielā, vectēva mājā netālu no Aldara.  1925. gadā vecāki izšķīrās.

    Tēvs Konservatorijā iepazinās ar mežsarga meitu, arī vokālās mākslas studenti, abi sadraudzējās, un viņš apprecējās otrreiz. Mamma to ļoti pārdzīvoja – atbraukusi uz svešu zemi, valodu nezināja

    . Arī es sākumā runāju krieviski un poliski, latviešu valodu apguvu tikai skolā. Paliku otru gadu pirmajā klasē, jo slikti runāju latviski. Man teica – goģik paučis ješčo (gadiņu vēl pamācies – krievu val.).

    Mācījos Sarkandaugavas pamatskolā, pēc tam – 1. ģimnāzijā. Pēc vecāku šķiršanās mēs ar mammu palikām vectēva divstāvu mājā, bet tēvs dzīvoja Rīgas centrā, vasaras pavadīja vasarnīcā Asaros. Mēs ar brāli bieži ciemojāmies pie tēva. Asaros es dzīvoju joprojām.

    Tēva brālēns Rihards Bērziņš bija rakstnieks, ar pseidonīmu Valdess. Viņa lugu Jūras vilki Dailes teātris izrādīja 150 reizes. Līdz izsūtīšanai uz Sibīriju viņš bija ziņu aģentūras LETA direktors. Kad mans tēvs absolvēja Konservatoriju, brālēns palīdzēja dabūt stipendiju studijām Milānā. Pēc tam tēvs dziedāja Parīzē, Prāgā un citās Eiropas pilsētās. Kad viņš atgriezās no Itālijas, skaņu ierakstu studija Bellacord ieskaņoja sešdesmit plates ar viņa dziesmām. Par nopelnīto naudu tēvs nopirka vasarnīcu Jūrmalā, Asaros. Plates es nodevu muzejam, bet Radiofonā man ierakstus pārskaņoja kasetēs.

    Tēvs mira jauns, 43 gadu vecumā. 1937. gadā pēc koncerta Dzintaru koncertzālē nogāja no skatuves, un ģērbtuvē ar ziediem rokās viņu pēkšņi piemeklēja insults. Man bija 16 gadi, es biju tajā koncertā klāt.

    Iegāju ģērbtuvē, bet tēvs jau bija miris. Tagad viņu varētu glābt.

    Nemorīno ārija no Doniceti operas Mīlas dzēriens bija pēdējā dziesma, ko viņš izpildīja. (Una furtiva lagrima – Georgs Jankovskis nodzied vienu frāzi no ārijas.)

    Ārstu manā dzimtā nav, taču pēc 1. ģimnāzijas beigšanas mēs, pieci draugi, nolēmām stāties Medicīnas fakultātē. Tēvam par godu studēju arī Konservatorijā neklātienes nodaļā. Vienu brīdi paralēli mācījos divās augstskolās. Mana balss ir līdzīga tēva vokālam.

    Vācu laikā es strādāju Kukšu muižā. Tur dzīvoja dzejniece Veronika Strēlerte. Viņa spēlēja klavieres, un es dziedāju. Biju noguris no medicīnas studijām un iesniedzu dokumentus Konservatorijā. Mani uzņēma. Mācījos pie profesora Miķelsona. Biju tenors. Medicīnas fakultāti beidzu 1948. gadā, Konservatoriju – 1953. gadā.

    Rahmaņinova operā Aļeko, ko diriģēja Hermanis Brauns, spēlēju jauno čigānu. Kopā ar Āriju Simsoni dziedājām spāņu romances. Konservatorijā iepazinos ar savu nākamo sievu Hildu, arī dziedātāju. Viņa bija igauniete, mācījās pie Mildas Brahmanes-Štengeles. Vēlāk mēs kopā uzstājāmies. Viņa strādāja par pasniedzēju Dārziņa mūzikas skolā.

    Sieva ir mirusi. Mums ir meita un divi dēli. Vecākais dēls Egils Andrejs Jankovskis ir kardiologs, bijis Černobiļā. Tagad viņš ir pensijā. Dēls Heino Jankovskis ir beidzis Konservatoriju. Viņš ir fagotists, vairāku starptautisku konkursu laureāts, taču pārtrauca spēlēt un pievērsās uzņēmējdarbībai. Meita Ingrīda spēlēja vijoli, taču mūzikas skolu pameta. Viņa ir datorspeciāliste. Man ir pieci mazbērni un jau ir mazmazbērni.»

    Georgs Jankovskis dziedāja līdz 1971. gadam, taču medicīnas zinātne ņēma virsroku pār mūziku.

    Pēc aspirantūras beigšanas viņš turpināja pētniecības darbu Eksperimentālās medicīnas institūtā, kādu laiku bija Fizkultūras institūta Fizioloģijas katedras vadītājs. Ārsts arhīvos meklējis iespējamo radniecību ar slaveno strēlnieku ārstu Jāni Jankovski, taču dokumentālu apstiprinājumu nav guvis.

    «Mana vectēva māte bija Anna Jankovska Pētera meita, bet mans vectēvs ir dzimis ārlaulībā. Viņam ir divi bērni – mans tēvs un tēva māsa. Arhīvā pētīju, vai ārsts Jānis Jankovskis varētu būt manas vecvecmammas Annas Jankovskas radinieks, taču, kā izrādījās, radniecību nevar ne pierādīt, ne noliegt. Ārsts Jānis Jankovskis ir mācījies Berlīnē, Londonā, Tartu, Kijevā, Ļeņingradā. Par ārstu viņš sāka strādāt 1915. gadā, un strēlnieku aprūpe Pirmā pasaules kara laikā bija viņa rokās. Pēc Latvijas valsts proklamēšanas viņš nodibināja vairākas Sarkanā Krusta slimnīcas un sanatorijas visā Latvijā. Vēlāk bija Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesors. Pārstrādājās un 1925. gadā, pieņemot pacientus mājās, viņam sākās roku paralīze. Viņš aizgāja 49 gadu vecumā ar galvas smadzeņu insultu.»

    Jānis Jankovskis un Aleksandrs Jankovskis mira jauni, arī nāves cēlonis abiem ir insults. Līdzību var saskatīt arī fotogrāfijās, un tas ļauj domāt, ka muzikālajai Jankovsku ģimenei ir attāla radniecība ar pirmās Latvijas brīvvalsts ārstu un Georgs Jankovskis ārsta gēnu ir mantojis no viņa. Taču ar ilgu mūžu pagaidām var lepoties tikai osteorefleksoterapeits.

    «Mamma aizgāja 67 gadu vecumā, brālis Anatolijs bija leģionārs, mira 76 gadu vecumā, bet vectēvs nodzīvoja vien 32 gadus,» profesors stāsta.

    Ārsts uzskata, ka viens no ilgā mūža stūrakmeņiem ir sports.

    Viņš no skolas laika ir bijis aizrautīgs sportists un līdz mūža beigām vismaz reizi nedēļā uzspēlēja tenisu. Profesors arī ar savu dzīvesbiedri, pēc izglītības filozofi, iepazinās tenisa laukumā. «Esmu dzīvs piemērs tam, ka 97 gados var spēlēt tenisu,» profesors saka. «Jaunībā aizrāvos ar hokeju. 1940. gadā es spēlēju ASK hokeja komandas dublieros. Dzīvoju vienā mājā ar slaveno hokejistu Hariju Mellupu. Viņš gāja bojā Sverdlovskā lidmašīnas avārijā. Lidmašīnā bija 18 cilvēki, pārsvarā hokejisti. Ar slaveno igauņu šahistu Paulu Keresu esmu spēlējis tenisu.

    Ir jākustas! Kustības rada jaunas cilmes šūnas.

    Arī spiediens kaulā palielinās no kustībām. Katru dienu veicot divdesmit pietupienus, cilvēks var pagarināt dzīvi. Ja viņš ir slims un nevar kustēties, kustības var aizvietot ar dūrienu kaulā.

    Man ir bijusi interesanta dzīve, un es domāju – šprices palīdzējušas, ka tik ilgi esmu varējis nodarboties ar sportu. Ilgdzīvošanai tā ir laba terapija. Mums ir pacienti, kas ne par ko nesūdzas, taču vēlas ilgi dzīvot. Cilvēks var nodzīvot simts gadus. Ja vien rūpējas par savu veselību.»

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

    Satura mārketings

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Personības

    Vairāk

    Skaistums un mode

    Vairāk

    Bērni

    Vairāk

    Māja un dārzs

    Vairāk

    Izklaide

    Vairāk

    Labākai dzīvei

    Vairāk

    Aktuāli

    Vairāk

    Abonē