• Nost ar kompleksiem!

    Mentālā veselība
    Gunta Lūse
    26. oktobris, 2020
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Shutterstock.com
    Tev visu mūžu ir gribējies dziedāt korī vai dejot, vai gleznot, taču – ne man tādas balss, ne ritma izjūtas, ne figūras, un nav arī zīmētājas talanta… Turklāt domas par to ļoti pabojā gan dzīvi, gan veselību. Skaidro Dr. Artūrs Ancāns, ārsts psihoterapeits Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikas un psihoterapijas klīnikā.

    Greizo priekšstatu varā

    Tautā tos dēvē par mazvērtības kompleksiem, bet psihoterapeiti runā par zemu pašvērtējumu. Tas nozīmē, ka cilvēks kā patiesību pieņēmis kādu aplamu priekšstatu par sevi pašu. Es neizskatos pietiekami labi. Esmu pārāk resna. Neesmu gana gudra. Man jau nekad neizdosies izveidot attiecības… Kāpēc rodas šādi greizi uzskati par savu personību, un vai iespējams tajos kaut ko mainīt?

    Kad cilvēks atnāk pie psihoterapeita, pirmais, ko cenšamies kopīgā sarunā noskaidrot, – kas tevi padarītu priecīgāku un laimīgāku, kā pietrūkst tavā dzīvē? Itin bieži pie vainas ir zems pašvērtējums, kas liek šķēršļus, lai varētu sasniegt izsapņoto. Daudzas to arī apzinās, saka: «Jā, man ir kaut kādi kompleksi…» Taču svarīgi būtu saprast, tieši kurā jomā ir šie greizie uzskati – vai runa ir par tavu izskatu vai par attiecību veidošanu, varbūt tas skar darba kompetences? Sak, neesmu gana skaista, veikla, gudra, čakla… Visbiežāk tas nemaz neatbilst realitātei, taču cilvēks pats tam sirsnīgi tic, un nereti ir arī pamatoti iemesli, kāpēc tic.

    Varbūt ir vērts no greizajiem priekšstatiem beidzot atbrīvoties un šo enerģiju veltīt kam vērtīgākam?!

    Vai kompleksu saknes meklējamas bērnībā?

    Nenoliedzami bērnībā piedzīvotajam ir ļoti liela loma, it īpaši tam, kas noticis laikā līdz septiņu gadu vecumam, kad personība attīstās visvairāk. Esmu novērojis, ka daudzām ir tāda kā īpaši izteikta vēlēšanās salikt pa plauktiņiem visu, kas ar viņu notika bērnībā. Zemtekstā tam visam jaušama cerība, ka, uzzinot bērnības klupienus, beidzot viss saliksies savās vietās.

    Jā, es piekrītu, ka ir labi to izprast, bet – šī uzzināšana kaut kā maģiski neizmainīs tagadni. Nekas nesāks notikt citādi, ja vien pati nepieliksi pūles. Bērnību vari analizēt gadiem ilgi, bet tas taču nemaina tavu šā brīža situāciju!

    Nereti ir tā – cilvēks apzinās, ka viņa bērnībā kaut kas nebija īsti, kā vajadzētu, taču pārlieku tajā neiedziļinās un sāk veikt veselīgas pārmaiņas, lai padarītu savu dzīvi labāku.

    Mazvērtības kompleksi ir visiem

    Vairumam cilvēku ir kāda joma, kur viņi nejūtas pārlieku pārliecināti. Taču veselīga pieeja dzīvei nozīmē nepalikt šajā nepārliecinātībā, nekļūt par sava prāta cietumnieku.

    Zems pašvērtējums parasti sakņojas bailēs un nedrošībā.

    Šāda cilvēka uzvedībā var novērot dažas nianses: viņš neveido acu kontaktu, nav pārliecības par sevi, grūti pastāvēt par savu viedokli, izteikta jutība pret kritiku, bailes no atraidījuma. Šķiet, ka viņš dzīvo mūžīgās gaidās pēc uzslavas.

    Ko dara psihoterapeits? Vispirms kopīgi cenšamies iespējami precīzāk nodefinēt problēmu. Piemēram: kāpēc tu nekad negribi, lai tev palīdz? Tas ir klupšanas akmens daudzām. Zemteksts vēsta: ja es lūgšu palīdzību, cilvēki padomās, ka es pati netieku galā, ka esmu vāja. Taču šis nav veselīgs uzskats, jo – drīkst lūgt palīdzību, nav pašai jātiek galā ar visu!

    Kāpēc tev ir grūti izveidot attiecības? Kāpēc grūti pieteikties deju kolektīvā? Varbūt tāpēc, ka baiļojies – mani atraidīs, jo neizskatos pietiekami labi, neesmu gana skaista, gracioza, čakla?!

    Ko var ietekmēt zems pašvērtējums?

    Viens no mazvērtības kompleksa komponentiem ir jutīgums pret kritiku, nevēlēšanās sastapties ar to. Greizie uzskati gribot negribot veicina sociālo izolētību. Jo – diez vai man gribas atrasties tur, kur kāds, iespējams, par mani pasmaidīs, kur es pamanīšu viņa pārākumu, sajutīšos atkal kā vienmēr…

    Nereti kompleksos grimis cilvēks sadraudzējas ar līdzīgi domājošiem, un viņi īgņojas kopā.

    Es neko nevaru, un kurš tad vispār kaut ko var… Man ir slikti, citiem arī nekā laba dzīvē nav, tādā zemē dzīvojam

    Bet padomā – pasaulē vienmēr atradīsies kāds, kurš labāk par tevi spēlē klavieres, vairāk pelna, skaistāk dejo, ir izskatīgāks. Ja allaž salīdzināsi, nekad negūsi sāta izjūtu, ka esi gana laba.

    Vai iespējams mainīties?

    Nepārprotami – jā! Labā ziņa ir tāda, ka pieaugušā vecumā ir iespējams atbrīvoties no nelāgajiem uzskatiem. Lai kas tevī būtu ielikts bērnībā, lai cik dziļi tas būtu nosēdies, to ir iespējams izmainīt. Zinu ļoti daudzus, kam izdevies pieņemt veselīgākus uzskatus, savest sevi kārtībā, mainīt dzīvi. Tas ir darbs ar sevi – nekādas maģijas.

    Viens veids, kā iespējams aizdzīt greizo priekšstatu par sevi, – saņemt atgriezenisko saiti. Uzzināt citu cilvēku skatpunktu – kā viņi mani redz. Un viņi pateiks tev priekšā, vai tiešām esi kādā jomā tik neadekvāta, kā pati uzskati. Piemēram, draudzenes kopā skatās pusaudžu gadu bildes un viena no viņām saka: «Re, cik es te nesmuka!» Otra brīnās: «Nesmuka?! Paskaties taču uz sevi fotogrāfijā! Tik skaista meitene!» Nu re, sieviete nevilšus ieguva jaunu redzējumu par sevi. Tas varētu likt viņai aizdomāties – vai mani uzskati par sevi visus šos ilgos gadus tiešām bija adekvāti?!

    Tieši tāpat kā vajadzīgs spogulis, lai ieraudzītu savu atspulgu, mums vajag kādu, kas palīdz saskatīt realitāti. Jo nereti cilvēks pats nespēj būt objektīvs attiecībā uz sevi – ir tendence neredzēt savas stiprās vietas, bet akcentēt vājās.

    Es vienmēr saku, ka ne visiem vajag psihoterapeita palīdzību – daudziem pietiek ar labiem draugiem, draudzenēm.

    Draudzenes var tevi uzaicināt uz kādu ballīti, kur, iespējams, izdodas atrast otru pusīti. Viņas pārlasīs tavu CV un uzmundrinās, lai dodies uz darba interviju. Viņas patiesi paslavēs uzrakstīto dzejoli, ko uzskatīji par nevērtīgu. Taču tas var notikt, ja esi gatava šādai sarunai un rīcībai. Aktivitātei. Kamēr sēdēsi, norobežojusies no citiem, tā arī paliksi iestigusi neadekvātajās, realitātei neatbilstošajās domās.

    Nekas, protams, nenotiek uzreiz. Te mums nāk talkā neirozinātne, kas uzsver – lai kaut kas nostiprinātos, nepieciešami atkārtojumi. Ja ar zināmu regularitāti tev izdosies pārliecināties, ka nelāgais domu gājiens ir greizs, pamazām sāks dzist šis pārlieku paškritiskais smadzeņu ceļš. Jo vairāk būs patīkamās pieredzes, jo spēcīgāks kļūs jaunais smadzeņu ceļš, kas apliecinās pašas varēšanu. Un, iespējams, kādā brīdī tu atskatīsies un brīnīsies: kāpēc es vispār tik slikti par sevi domāju?!

    Labi, ja tev ir kāds hobijs, dzīves joma, kurā sevi apliecini. Varbūt jau sen gribēji kaut ko izmēģināt, bet neuzdrošinājies? Pamēģini! Iespējams, sākumā viss neizdosies, kā iedomājies, bet tas ir tikai normāli. Noderēs iedrošinoši vai atbalstoši vārdi no nodarbību vadītāja vai kādas draudzenes. Un ar laiku tev būs sava nodarbe, par ko varēsi justies lepna un gandarīta. Tas cels pašvērtējumu, pati sev varēsi uzsist uz pleca. Un – jo mazāk būs kompleksu, jo vairāk komunicēsi ar citiem, jo brīvāka kļūsi, varēsi veiksmīgi atrast darbu, nodarboties ar to, par ko esi klusībā sapņojusi, – varbūt dejot, varbūt dziedāt, gleznot, atrast cilvēku, kuram patīk būt kopā ar tevi. Un – tava garīgā un fiziskā veselība ar to tikai iegūs.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

    Satura mārketings

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Personības

    Vairāk

    Skaistums un mode

    Vairāk

    Bērni

    Vairāk

    Māja un dārzs

    Vairāk

    Izklaide

    Vairāk

    Labākai dzīvei

    Vairāk

    Aktuāli

    Vairāk

    Abonē