Neirologs Kristaps Jurjāns: Mēs te esam, lai pacientu atgrieztu dzīvē, nevis aizvadītu tai saulē

Aktuāli
Gundega Gauja
Gundega Gauja
15. augusts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Jaunajam Stradiņa slimnīcas neirologam KRISTAPAM JURJĀNAM izdevies pārkārtot esošo sistēmu un tā būtiski saīsināt laiku, kurā tiek uzsākta insulta pacientu ārstēšana. Tas savukārt nozīmē vairāk izglābtu dzīvību un vairāk cilvēku ar cerībām uz atgriešanos normālā dzīvē.

ANAMNĒZE

  • Gada medicīnas balvas 2018 saņēmējs nominācijā Gada debija – par ieguldīto insulta ārstēšanas uzlabošanā.
  • Neirologs P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Neiroloģijas klīnikas Insulta vienībā.
  • Studē Rīgas Stradiņa universitātes doktorantūrā.
  • Piecu gadu pieredze docētāja amatā. Pasniedz neiroloģiju topošajiem ārstiem Rīgas Stradiņa universitātē, kā arī medmāsām un ārstu palīgiem Rīgas Stradiņa universitātes Sarkanā Krusta medicīnas koledžā.
  • Kaislīgs basketbola spēlētājs.
  • Dzīves moto – var visu, bet ir jāgrib izdarīt!
  • Interesējas par vēsturi un slavenu cilvēku, īpaši sportistu, autobiogrāfijām.

  – Kad jūs pirmo reizi ierauga, iešaujas prātā doma – vai jums gadījumā nevajadzēja kļūt par basketbola spēlētāju?

 – Nu, jūs faktiski trāpījāt. Esmu 2,02 metrus garš un tiešām spēlēju basketbolu jau no septiņu gadu vecuma. Tas joprojām ir manas dzīves sastāvdaļa. Starp citu, Porziņģis ir pusgalvu garāks par mani. Amerikā kopā nofotografējāmies. Spēlēju pietiekami augstā līmenī – otrajā līgā, esmu Stradiņa universitātes komandā. Tomēr kļuvu par ārstu. Mana mamma arī ir neiroloģe – Nora Jurjāne, viņa strādā Rīgas 1. slimnīcā, tā ka viss kaut kā loģiski notika.

– Ābols nenokrita tālu no ābeles?

– Mums ģimenē drīzāk ir teiciens – ābelēs bumbieri neaug! Neviens mani apzināti nevirzīja, tēvs vispār nav ar medicīnu saistīts, bet, redzot mammas ikdienu, sarunājoties, viss izvērtās tā, ka 9.–10. klasē man bija skaidrs – būšu medicīnā.

– Jūsu darba lauks ir insults. Kāpēc?

 – Gribējās adrenalīnu. Neiroloģijā un insulta ārstēšanā tas ir. Prasa lielāku mobilitāti, tur ir vairāk stresa, vairāk notikumu, ir vairāki mainīgie, kas var ietekmēt rezultātu. Tas ir interesantāk. Citus neirologus vairāk interesē Pārkinsona slimība, citus – demence. Tur arī ir interesanti, bet nav tik daudz neprognozējamības.

– Prasās drāmas?

– Būtībā, jā. Vajag vairāk drāmas, notikumu!

– Par uzlabojumiem insulta ārstēšanā esat ieguvis Gada balvu medicīnā kā gada spožākā debija!

– Jā, tas ir ļoti patīkami, nevar noliegt. Bet, lai izskaidrotu, kas tur uzlabots, – izstāstīšu pamatu. Galvenokārt es strādāju ar insulta pacientiem – esmu tā dēvētajā Insulta vienībā Stradiņa slimnīcā. Mans galvenais uzdevums – insulta pacientu ārstēšana un aprūpe. Visiem pacientiem ar insultu būtu labi 24 stundu laikā nonākt insulta vienībā, jo tas palielina šo cilvēku iespējas uz izdzīvošanu un labvēlīgāku iznākumu.

Ja pacients šajā insulta vienībā nenonāk, parasti viņa izmeklēšana un novērošana nav pilnīga, un līdz ar to ir lielāka komplikāciju iespēja.

Latvijā diemžēl saslimstība ar insultu ir ļoti augsta. Mēs esam līderos ne tikai Eiropā, bet visā pasaulē – gan saslimstībā, gan mirstībā! Tas parāda, cik mūsu valsts īstenībā ir nabadzīga.

Šie abi rādītāji parasti ir augstāki nabadzīgās valstīs un valstīs ar zemāku sabiedrības informētību par šo saslimšanu. Lai gan mēs esam universitātes slimnīca un ārstējam Eiropas līmenī, insulta kontekstā mums vēl bija daudz, kur augt. Mans ieguldījums – optimizējām insulta ārstēšanu, lai tā būtu efektīvāka, ātrāka, lai varētu palīdzēt pēc iespējas vairāk pacientiem.

– Pastāstīsiet sīkāk – ko nozīmē optimizēt insulta ārstēšanu? Un kas ir tie – mēs, jo balva ir tieši jums!

– Tā bija mana ideja, bet rezultāts ir visas Insulta vienības komandas darbs – ārstu, rezidentu, māsu, sanitāru. Mēs esam laba komanda!

Stradiņa slimnīca, kā mēs zinām, nekad nav bijusi neatliekamās palīdzības slimnīca, bet par tādu kļuva, kad aizvēra Rīgas 1. slimnīcu. Līdz ar to slimnīcas infrastruktūra kā tāda nav labvēlīga insulta pacientu aprūpei. Taču insults ir ārstējams apmēram 4,5 stundās kopš saslimšanas sākuma. Šajā laikā pacientam jāpaspēj nonākt slimnīcā, jābūt izmeklētam, jāveic datortomogrāfija, un tikai tad var uzsākt ārstēšanu.

Ja šo laiku palaiž garām, tad katras zaudētās 15 minūtes palielina pacienta iespējamību nomirt par 4 procentiem.

Mēs samazinājām laiku no mirkļa, kad pacients nokļūst slimnīcā, līdz brīdim, kad var uzsākt ārstēšanu, no stundas līdz vidēji 25–30 minūtēm. Labākais laiks ir bijis – 8 minūtes! Un mēs turpināsim strādāt, lai šo laiku samazinātu vēl.

– Kas bija īstais dzinulis, kas lika sākt kaut ko reāli mainīt?

– Apmeklējot starptautiskas konferences, iegūsti priekšstatu, kā strādā citur. Tad arī saproti, ka mēs te varētu darīt kaut ko labāk. Vecajā protokolā bija vairāki lieki soļi, ko izlēmām vairs neveikt, tā paātrinot procesu. Vietā savukārt nāca citi – jauni soļi. Vienkāršojām lēmumu pieņemšanu. Agrāk bija tā: pacientu ieveda uzņemšanā, viņu apskatīja uzņemšanas nodaļas neirologs, tika secināts, ka tas ir insults.

Tad cilvēks tika izģērbts, viņam ielika urīnpūšļa katetru, paņēma analīzes, tad viņu ielika pamperos, sagatavoja vešanai un tad veda uz datortomogrāfiju. Tur viņam veica izmeklējumus, pēc tam pārvietoja uz Insulta vienības telpu. Un tad, kad tika sagaidīti analīžu rezultāti un radiologa slēdziens, bija iespējams sākt pacientu ārstēt. Tas aizņēma vismaz stundu.

Šobrīd ir tā – arī tagad pacientu uzņemšanā apskata neirologs, tiek paņemtas analīzes, bet viņš uzreiz tiek transportēts uz datortomogrāfijas kabinetu kā steidzams pacients! Tas nozīmē, ka ir pieejams personāls, kas šo pacientu var transportēt, iepriekš ne vienmēr tā bija. Ārstēšana sākas jau datortomogrāfijas kabinetā pēc šī te pirmā izmeklējuma. Pēc tam tiek turpināti citi nepieciešamie izmeklējumi, un cilvēks tiek pārvests uz Insulta vienību. Tā esam samazinājuši laiku uz pusi.

– Vai pasaulē jau strādā pēc šīs sistēmas?

– Būtībā jā. Uzsākām arī piedalīties starptautiskā projektā, Angels initiative, kas arī virza insulta pacientu aktīvo ārstēšanu. Projekta ietvaros apmeklējam starptautiskus treniņus, organizācijas pārstāvji ieradās pie mums septembrī, izspēlējām pacientu simulācijas.

Daļa ideju darbā ir aizgūtas no šīs organizācijas – nav tā, ka es būtu kaut kādas pilnīgi jaunas gaismas nesējs! (Smejas.) Mēs izmantojam metodes, kuras citviet pasaulē jau lieto, tikai pielāgojām tās saviem apstākļiem.

Pasaulē labs insulta ārstēšanas uzsākšanas laiks ir mazāks par 30 minūtēm, arī mums tajā vajag iekļauties.

– Tagad viss tā arī norit – kā pa diedziņu?

– Jā, samazinot šo laiku uz pusi, komplikāciju laiks nav pieaudzis. Tātad nevienam nav nodarīts nekāds kaitējums. Tas ir vissvarīgākais, ja maini kaut ko esošā sistēmā. Bet viss ir tikai labāk. Jāatceras – notiekot insultam, cilvēks ik minūti zaudē ap diviem miljoniem nervu šūnu! Tas nozīmē – stundas laikā novecojam par 3,5 gadiem. Ja neiekļaujamies šajās 4,5 stundās – mēs pacientam vairs nespēsim palīdzēt. Cerību uz radikālu uzlabojumu īpaši vairs nevar būt.

– Jums bija viegli savus jauninājumus dabūt cauri

– Runu līmenī viss notika diezgan ilgi, līdz es vienkārši sāku darīt. Viss sākās 2018. gada martā. Izstrādājām plānu – kā, kas notiks, kur un kam ir jābūt –, un tad ar šo plānu iepazīstinājām iesaistītās instances – radiologus un Uzņemšanas nodaļas personālu. Viņi mūs uzklausīja, akceptēja, atzina, ka šādi arī viņu darbs tiks atvieglots, jo mēs šos pacientus nomenedžējam daudz ātrāk, nekā tas notiek uzņemšanā.

Pie slimnīcas vadības aizgājām, kad visu ar pārējiem dienestiem jau bijām saskaņojuši, visu paši bijām jau nokārtojuši kā mazas skudriņas.

Līdz ar to – viss notika. Tāpēc saņemt apbalvojumu, ka esi darījis savu darbu, ir ļoti patīkami.

– Faktiski tas nozīmē, ka reāli izglābjat cilvēkus, mazināt insulta radītās sekas.

– Cilvēks iegūst lielāku iespēju izdzīvot un lielāku iespējamību, ka viņš varēs atgriezties pie savām ikdienas nodarbēm. Strādājot jaunajos tempos – mēs esam palielinājuši to cilvēku skaitu, kas saņem ārstēšanu pirmajās izšķirošajās stundās, no 20 līdz 32 procentiem. Ja ārstējam apmēram 1000 pacientus gadā, tad tas ir liels skaitlis, tie nav tikai 10 cilvēki.

­– Kādi vēl ir jūsu ikdienas pienākumi slimnīcā?

– Galvenokārt es esmu Insulta vienībā. Katru dienu apraugu jau esošos, uzņemu jaunus akūtos pacientus. Jaunajā ķēdē es pieslēdzos posmā, kad pacientam veic datortomogrāfiju. Mums ir tāds pārnēsājamais insulta komplekts, kur atrodas viss nepieciešamais. Ar to dodamies uz datortomogrāfijas kabinetu, tur pieņemam lēmumus par tālāko ārstēšanu. Tālāk transportējam pacientu uz Insulta vienību.

Daudz laika paņem papīru sarakstīšana, sarunas ar piederīgajiem. Jāskaidro viņiem situācija, jo diemžēl savlaicīgu ārstēšanu saņem tikai apmēram trešā daļa pacientu.

Daudz vairāk ir to, kas ieradušies slimnīcā novēloti. Liela daļa pacientu arī nomirst, tuvinieki tam jāsagatavo.

– Jums ir sava taktika, kā runājat ar tuviniekiem? Viņi noteikti ir izmisuši, neziņā, dusmīgi?

– Cilvēki ir dažādi, un viņiem vajag atšķirīgas pieejas. Citam der kāds stiprāks vārds, citu vajag pažēlot. Es cenšos izskaidrot – kas tieši ir noticis, kas ir izdarīts, ko varēja izdarīt. Radiniekus parasti interesē – kurš vainīgs?

– Un kurš ir vainīgs?

– Tas ir labs jautājums. Astoņdesmit procentus insultu būtu bijis iespējams novērst, ja pacients laicīgi dotos izmeklēties un būtu ārstējies. Divdesmit procentus insults piemeklē no mums neatkarīgu iemeslu dēļ. Bet tiem pirmajiem fonā bijusi kāda cita kaite, kas nav ārstēta.

Jo insults kā tāds pats par sevi nav slimība. Tā ir komplikācija kādai citai kaitei, kuru varēja ārstēt un tādējādi novērst vēlāko insultu.

Tipiska situācija – miega artēriju stenoze, kas ir ateroskleroze jeb sašaurinājumi miega artērijās, kuri noved pie asinsvadu aizkaļķošanās un vēlāk – pie insulta. Ja pacients būtu laikus atmetis smēķēšanu, novērojis savu holesterīna līmeni, samazinājis svaru, kontrolējis asinsspiedienu, kādreiz izmeklējis kakla asinsvadus, ārstējis aterosklerozi, viņš nekad pie mums nebūtu nonācis. Tātad galu galā vainīgs ir pats cilvēks. Dažkārt pie vainas ir ģimenes ārsts.

– Ko ģimenes ārsts palaiž garām?

– Ģimenes ārsti ir pārslogoti un tāpēc īpaši neiedziļinās situācijā. Nav jau arī noteiktu vadlīniju – kādi izmeklējumi kādā vecuma grupā būtu jāveic. Ja tādas būtu, mēs varētu pacientus izmeklēt un daudz insultu novērst.

– Kā insultu ārstē pēc šī te aktīvās ārstēšanas posma?

– Insults rodas divos veidos. Išēmiskais insults ir smadzeņu infarkts – trombs aizdambējis asinsvadus. Hemorāģiskais insults – kad galvā ir plīsis asinsvads.

Išēmisko ārstē ar intravenozo trombolīzi. Vēnā ievada ļoti aktīvu vielu, kas šķīdina trombus un tādējādi atver asinsriti. Otra metode – mehāniskā trombektomija, kad invazīvais speciālists piekļūst asinsvadam caur trombu un to atsūc. Līdz ar to var ārstēt un izglābt arī pacientus ar tiešām lieliem trombiem un lieliem defektiem. 

Trombolīze pieejama visās insulta vienībās Latvijā, bet šī mehāniskā trombektomija – tikai Stradiņa slimnīcā. Līdz ar to smagākos pacientus ved pie mums.

Kas attiecas uz hemorāģisko insultu jeb situāciju, kad galvā plīsis asinsvads, – te nekādas aktīvas ārstēšanas nav. Līdz ar to – prognoze sliktāka, mirstība augstāka.

– Kā jūs naktī pēc šitā visa guļat?

– Kā nosists! Es kaut kā psiholoģiski tieku tam visam pāri. Katram ārstam ir individuāla pieeja, kā tikt galā ar stresu, neizdošanos, trauksmi. Es izlādējos sporta zālē. Citam vajag iedzert, citam izrunāties, es dodos uzspēlēt basketbolu vai pacilāt svarus. Tie, kas noguruši un nespēj neko izdarīt, tā arī paliek noguruši, bet es sevi piespiežu izdarīt kaut ko aktīvu, un tas man vēlāk ļauj justies labāk.

Nav tā, ka es nepārdzīvotu par saviem pacientiem. Citreiz naktīs domāju – vai tika izdarīts viss, vai pacients no rīta pamodīsies?

Bet ar šīm situācijām ārstam ir jāvar sadzīvot, citādi nav iespējams smagu pacientu aprūpē strādāt. Ir situācijas, kad neizdodas palīdzēt un jārunā ar uzbrūkošiem un agresīviem radiniekiem. Tad parādās bezpalīdzības sajūta. Bet pēc brīža atkal slimnīcā ievests pacients, kura dēļ mēs te vispār esam un strādājam! Viņš ierodas bez jebkādām cerībām, ka vēl vispār dzīvos, bet pēc pāris dienām pats staigā, runā! Cilvēks pamet slimnīcu bez īpašiem traucējumiem, pat rehabilitācija nav nepieciešama.

– Jums pašam ir bail no insulta?

– Man ir bail no insulta, jā. Es domāju, ka mums visiem vajadzētu baidīties no insulta. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc šie pacienti nenonāk slimnīcā laikus. Tie ir tie, kas nebaidās! Viņi domā, ka insults ir kas tāds, kas ar viņiem noteikti nenotiks.

– Ko jūs pats darāt, lai būtu formā, lai novērstu dažādus riskus?

– Regulāri sportoju, cenšos izgulēties – cik nu sanāk. Ēdu veselīgi, taču ar nakts darbu tas ne vienmēr izdodas, jo ir dežūras. Mēnesī piecas naktis neesmu mājās.

Trīs, četras reizes nedēļā ar Stradiņa universitāti uzspēlējam basketbolu. Joprojām esmu universitātes komandā, jo es joprojām esmu students. Paralēli tam man ir rezidentu un studentu, māsu apmācības, ik pa laikam lasu lekcijas, ik pa laikam notiek ambulatorās pieņemšanas. Mans grafiks ir diezgan blīvs. Tas prasa rūpīgu laika plānošanu.

Varbūt tāpēc, ka man sava ikdiena ir tik ļoti jāorganizē, es arī varēju insulta ārstēšanas ceļu optimizēt.

– Esat sirdī organizators?

– Jā, neticu, ka kaut ko nevar izdarīt. Nav tā – šeit ir siena un tālāk nekur! Sienu var pabīdīt, var tai pārkāpt pāri, parakties apakšā, galu galā sagraut – ir dažādi veidi, taču tas mērķtiecīgi jāmeklē un jāatrod.

Vēl es vasarās spēlēju strītbolu Ghetto Basket, mūsu komanda ir trīskārtēja čempione. Kā garākais komandā, esmu centrs – grozos tuvāk grozam. Tā kā trīs reizes uzvarējām, bijušais basketbolists Andris Biedriņš sponsorēja braucienu uz Ameriku. Tā es divreiz biju ASV un vienreiz Filipīnās. Vienā reizē Amerikā satiku Biedriņu, otrā – Kristapu Porziņģi. Filipīnās biju kopā ar visu Ghetto famīliju. Iesaku jauniešiem iesaistīties Ghetto kustībā.

– Kas bija pats iespaidīgākais no ceļojuma uz Filipīnām?

– Kultūršoks tiešām bija, jo tu vari būt glaunā debesskrāpju rajonā, un tad pabraukt trīs luksoforus tālāk, un tur cilvēki dzīvo no šīfera gabaliem uzbūvētās būdiņās, staigā plikām kājām. Tas viss notiek turpat blakus! Tik dažādas pasaules… Vēl tur daba ir ļoti skaista. Bijām pie izvirduša vulkāna krātera, viss tāds mežonīgs un neskarts.

– Kas vēl jums paliek pāri ārpus darba un sporta?

– Precējies neesmu, bet man ir draudzene. Viņa ir profesionāla basketboliste un šobrīd spēlē Ungārijā, līdz ar to sezonas laikā mēs tiekamies reti. Kamēr viņa ir prom, varu nodoties darbam. Vasarā, kad draudzenei sezona beidzas, cenšos strādāt drusku mazāk, arī studentu ir mazāk, un tad sanāk laiks otram cilvēkam. Citādi ikdienā man ir tā – izeju no mājas 7.20 no rīta un pārnāku ap 21.30. Un tā paiet visa nedēļa, un vēl arī kāda nakts dežūra var būt pa vidu. Tas prasa no organisma.

Bet es ticu – ja ir gribēšana, tad ir varēšana. Ja nav gribēšanas, tad neko nevar panākt ne darbā, ne privātajā dzīvē, ne kur citur.

– Esat arī docētājs Rīgas Stradiņa universitātē. Kā jums tur iet? Vai studenti jūs tādu, jaunu dakteri, ņem par pilnu?

– Es viņus sāku mest ārā un tad viņi mani sāk respektēt! (Smejas.) Studentiem tā arī saku, ka mans mērķis nav sevi prezentēt kā visgudro un – jūs tur tādi nekā nezinātāji. Lekcijas ir sadarbība, kurā iegūst viņi un arī es. Mans mērķis, lai studenti paplašina redzeslauku, nevis iekaļ dogmas.

Bet, kas attiecas uz respektu pret pasniedzēju… Lai students pasniedzēju cienītu, viņam šī cieņa ir jāiedveš nevis jāpieprasa. Ja tu pieprasi – tu neko nedabūsi. Ir jānopelna! Tas pats attiecas uz ārstiem – cieņa ir jānopelna, tā nepienākas.

– Kādi pacienti jums vairāk paliek prātā?

– Mana doktorantūras darba ietvaros norit pētījums – es apzvanu pacientus, kuri pie mums ārstējušies, un interesējos par viņu stāvokli, kā viņiem iet, kādus medikamentus lieto. Tad var dzirdēt daudz labu vārdu. Tie ir cilvēki gados, kas bieži ir aizmirsti, un saņemt telefona zvanu no ārsta, kurš varbūt pat nav tieši viņu ārstējis, vienalga ir ļoti patīkami. Mana sajūta tobrīd arī ir laba – saprotu, kāpēc esmu mācījies un darījis to, ko daru. Vispār ir pacienti, kas grib rokas bučot un krīt ap kaklu, tiesa man ap kaklu apkrist ir diezgan grūti. (Smejas.)

Tāpēc jau mēs te esam – nevis lai pacientus aizvadītu tai saulē, bet – lai atgrieztu viņus dzīvē.

– Tagad esat atzīts par daudzsološu gada debitantu. Droši vien no jums gaida tālākos labos darbus. Kāds ir plāns?

– Šī debija par insulta aprūpi ir tiešām tikai sākums. Jo lielāks mērķis ir uzlabot insulta aprūpi valstī kopumā. Mēs ar profesori Miglāni, kas ir mana galvenā padomdevēja un skolotāja, brauksim uz reģionālajām insulta vienībām, kur veiksim dažādas simulācijas, strādāsim ar neatliekamās palīdzības dienestiem, lai viņus iesaistītu un motivētu aktualizēt insulta problēmas.

Katrai slimnīcai vajag savu insulta čempionu, kas aktualizē un virza lietas uz priekšu.

Stradiņos šobrīd ir vislabākā insulta ārstēšanas pieejamība. Mums ar Gaiļezeru ir tāda kā sacensība, viņiem arī ir ļoti labi ārstēšanas uzsākšanas laiki. Bet mums ir pieejama trombektomija, līdz ar to varam smagajiem pacientiem palīdzēt labāk. Ja esat insulta pacients, laikam tomēr labāk nokļūt Stradiņos. Bet arī mums vēl ir daudz attīstāmu lietu.

– Ko vēl noteikti gribētu izdarīt?

– Ārpus daba? Gribu aizbraukt uz Jeruzalemi. Nezinu, kāpēc. Es tur gribētu aizbraukt ar savu mīļoto cilvēku. Kaut kādu neizskaidrojamu iemeslu dēļ mani turp velk. Gribu tur pabūt, pastaigāt. Man patīk vēsture, un tā ir vieta, kur daudz kas noticis.

 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+