Rīga +10°C 
Skaidro Ivija Līce-Tane, aromterapeite ar vairāk nekā 25 gadu pieredzi, studējusi aromterapiju Austrālijā, strādājusi kosmētikas ražošanas uzņēmumos Kanādā, pasniedzēja starptautiskā aromterapijas apmācības programmā Profesionālajā Skaistuma skolā, apmāca pirtniekus Pirts skolā.
Cilvēki allaž tiekušies pēc aromātiem, lai rastu iedvesmu, mieru, līdzsvaru. Pat Bībelē minēts, ka Dievs Mozum atklājis pirmo vīraka recepti. Taču – piekodinot, ka to drīkst izmantot vienīgi par godu Viņam, ne personīgiem nolūkiem…
Vīraks, ēteriskās eļļas un dedzināmie smaržkociņi
Labas kvalitātes vīraks patiesībā ir gana dārgs. Par īsto vīraku dēvē frankincense jeb sveķus, kurus iegūst no bosvēlijas koka (Boswellia serrata). Tas ir liels sazarots koks, kas dabiski aug galvenokārt Indijā. Bosvēlijas kokiem, nogriežot mizu, izdalās sveķi, un tad ļauj tiem sacietēt. Sveķi satur vismaz 15 dažādas triterpēnu skābes, kam piemīt pretiekaisuma īpašības. Pēc sasilšanas no sveķiem atbrīvojas aromātiskās vielas. Reliģiskajās ceremonijās šos sveķus lika uz sildelementa, piemēram, oglēm, un degšanas process bija kontrolēts – pārlieku lielus dūmus neradīja. Tā bija neatņemama sastāvdaļa lūgšanās un meditācijās, lai attīrītu prātu no domām un gaisu no mikroorganismiem. Vīraks ir pietiekami drošs, lai lietotu ikdienā meditatīvos nolūkos, taču, elpojot to par daudz, skābekļa pieplūde smadzenēm samazinās.
Tāpēc jāatceras – māja nav templis. Mājai jābūt tīrai. Īpaši ņemot vērā, ka mūsdienās vīraka kociņus, kas patiešām radīti tikai un vienīgi no dabīgām sastāvdaļām, atrast nav viegli.
Nereti tajos pievienotas visvisādas sintētiskas sastāvdaļas, lai «smaržotu labāk». Tāpēc es drīzāk sliecos uz to, lai šos smaržkociņus neizmantotu mājās, jo nereti no tiem sakairinās gļotāda un elpceļi. Kvalitatīvam vīraka kociņam jārada gaišs dūmu mākonītis. Turklāt jāatceras par lietošanas ilgumu – Tālajos Austrumos uzskata, ka pietiek vien ar 10–30 sekundēm, lai iegūtu vajadzīgo rezultātu. Un telpa pēc tam vienmēr ir kārtīgi jāizvēdina, jo degšanas laikā noris dažādi sarežģīti procesi, kas smaržkociņā esošās vielas pārveido un var padarīt toksiskas. Rodas, piemēram, formaldehīds un mazās, cietās daļiņas, kas var iekļūt plaušās. Tāpēc būtu labi no dūmojošā smaržkociņa atrasties pēc iespējas tālāk.
Aromatizētie smaržkociņi
Tie pašlaik ir ļoti modē. Nekas netiek dedzināts, dūmu nav… Šķidrums no stikla trauka sasūcas niedru kociņos un iztvaiko, savukārt mēs to visu ieelpojam. Tiesa, smaržkociņi savu aromātu izplata salīdzinoši nelielā teritorijā ap sevi. Tomēr riski slēpjas citur: šo produktu ražotāji bieži vien neraksta, kas ir šķidruma sastāvā, taču tās bieži vien ir sintētiskas vielas.
Šādu gaisa aromatizētāju tu vari pagatavot arī pati, dabīgo ēterisko eļļu sajaucot ar etanolu vai degvīnu un ūdeni. Rezultāts būs drošāks veselībai – alkohols drīz vien iztvaikos un arī dabiskās ēteriskās eļļas lēnām iztvaikos, neradot tik lielu vai vispār nekādu kairinājumu elpceļiem.
Drošas metodes smaržīgai mājai
- Labākais kvēpeklis ir kadiķa zariņš. Tā dūmos nav daudz cieto daļiņu, turklāt tie ļoti viegli izvēdināmi.
- Vari kvēpināt salvijas buntīti. Pazīstama kā šamaņu augs, kas attīra prātu. Taču telpa pēc tam noteikti kārtīgi jāizvēdina.
- Mūsu senči vienmēr ir kvēpinājuši vībotni – maģisks augs, kuram piedēvē spēcīgu aizsardzību, prāta attīrīšanu.
- Allaž telpu aromatizēšanai izmantota lavanda, taču labāk izmantot bioloģisko lavandu ēterisko eļļu, lai telpā neradītu lieku piedūmojumu. Ja mājās ir radiatori vai siltās grīdas, lavandas eļļu pavisam nedaudz vari uzpilināt uz mitras drāniņas un nolikt virsū sildelementam – vienlaikus gan mitrināsi gaisu, gan telpā izplatīsies patīkams aromāts.
Ko saka ārsti?
Alpu pļavu smarža nav atvesta no Alpiem
Dr. med. Ivars Vanadziņš, Rīgas Stradiņa universitātes profesors, Darba drošības un vides veselības institūta direktors: «Mans galvenais aicinājums – būt saprātīgi mēreniem, nepārvērst māju par templi, kā tiek rādīts dažādās filmās, ka guļamistabā vienlaicīgi deg simts sveču. Reizi pa reizei iededzināta aromātiskā svece noskaņai nav nekas slikts, taču sveču jūra un nemitīgi kūpošs vīraka kociņš jau ir galējība. Gaisa kvalitāte tad būs ļoti slikta. Problēma tāda, ka ļoti smaržīgās sveces tomēr mēdz būt pamatīgi ķīmisko vielu kokteiļi. Un, ja mēs nepērkam no labām, kvalitatīvām izejvielām ražotus produktus, bet gan lētākos variantus, tad, protams, sastāvdaļas būs mākslīgi sintezētas. Tā Alpu pļavu smarža jau nav no Alpu pļavām atvesta…
Noteikti jāmēģina izvairīties no vīraka kociņiem, jo tie tomēr kūp, un visu laiku notiek degšanas process. Jā, arī izmantojot sveces, notiek degšanas process. Taču, vīraku dedzinot, gaisā nonāk vairāk kvēpu daļiņu. Tās ir radušās no ķīmiska produkta, ir aktīvas, reaģē tālāk, un var rasties dažādi nezināmi savienojumi.
Zelta padoms, kuru vērts atcerēties, – kad kaut ko dedzinām, telpas vajag arī kārtīgi vēdināt, nodrošinot gaisa apmaiņu.
Vēl par aromātiskajām svecēm… Jāatceras, ka jebkurā sveces lietošanas pamācībā būs rakstīts, ka dakts melnais galiņš pirms dedzināšanas jāapgriež, lai tā mazāk kūpētu un gaisā nonāktu mazāk kvēpu daļiņu. Tāpat svarīga ir pareiza sveces nodzēšana – ir speciālas standziņas sveču nodzēšanai, lai samazinātu dūmošanu. Bet kurš tā tiešām izdara?
Degšana tērē skābekli. Tas nozīmē: ja mazā vannasistabā daudzstāvu mājā, kur gaisa atsūce ir minimāla vai nekāda, iededzam 5–8 sveces, telpā skābekļa paliks arvien mazāk, bet izmešu – vairāk. Šādas telpas noteikti ir daudz vairāk jāvēdina. Tāpat nevajag brīnīties, ja, aizmiegot smaržvielām piepildītā guļamistabā, no rīta sāp galva.
Otrs zelta padoms: ja kāds mājās izmanto dažādus gaisa aromatizētājus tikai tāpēc, lai «uzlabotu smaržu telpā», iesaku tomēr iedziļināties, kāpēc māja «tik ļoti smako», lai kas tāds būtu nepieciešams. Lai mājās gūtu patīkamu aromātu, patiesībā vajag ļoti maz!»
Vai smaržvielu ieelpošana cilvēkiem ar astmu ir īpaši bīstama?
Atbild Dr. med. Madara Tirzīte, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Zinātnes daļas vadītāja, virsārste pneimoloģijā: «Smaržvielu ieelpošana nav tipiskākais iemesls, kāpēc cilvēkiem ar astmu rodas slimības paasinājums. Biežākie iemesli, kāpēc strauji un akūti pasliktinās slimības izpausmes, ir vīrusu infekcijas, kontakts ar ziedputekšņiem (ja pacientam ir ziedputekšņu alerģija), izrakstītā astmu ārstējošā medikamenta nelietošana vai nepareiza, neregulāra lietošana, smēķēšana, tai skaitā arī pasīvā smēķēšana, un nelabvēlīgi laikapstākļi.
Ja astmas pacients konstatē, ka viņa slimības simptomi parādās vai pastiprinās, kad ieelpotas kādas smaržas, tas jāpārrunā ar ārstējošo ārstu. Vizītes laikā var pārrunāt, kā saprast, kuras situācijas vērtējamas kā astmas paasinājums, kuri simptomi vērtējami kā astmas nepilnīga kontrole un kuros gadījumos, iespējams, simptomiem ar astmu nav nekādas saistības. Tāpat iesaku doties vizītē pie alergologa – ja, smaržvielai nonākot kontaktā ar ādu, rodas kontaktdermatīta izpausmes.
Kādreiz cilvēks jūt individuālu nepatiku pret konkrētām smaržām… Bet visus šos gadījumus nevar interpretēt vienādi.
Šķaudīšana, acu asarošana, kad tiek ieelpota kāda smaržviela, nereti rodas tādēļ, ka cilvēkam vispār ir individuāla paaugstināta jutība pret jebkādiem kairinātājiem, ne tikai specifiski pret smaržvielām. Cilvēkam var būt arī hiperosmija jeb paaugstināta jutība pret smaržām. Tā var būt, piemēram, grūtniecības laikā, ja sieviete sirgst ar migrēnu, dažām hroniskām deguna slimībām. Nepatīkamas sajūtas saistībā ar smaržvielu ieelpošanu var rasties arī tad, ja cilvēkam ir osmofobija jeb nepatika, pretīgums, antipātija pret smaržām. Osmofobija mēdz būt cilvēkiem, kuri slimo ar migrēnu vai trauksmi. Viņiem smaržu ieelpošana var radīt galvas reiboņus, galvassāpes, sliktu dūšu vai cita veida diskomfortu. Dažkārt problēma var būt individuāla hipersensitivāte jeb pārmērīga jutība uz smaržām – tāda mēdz būt, piemēram, dažu neiroloģisku slimību gadījumā.»
