Lietuvā dzimusī bērnu endokrinoloģe Jurgita Gailite: Man ir bail no slimībām

Aktuāli
Gundega Gauja
Gundega Gauja
7. aprīlis
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

ANAMNĒZE – Bērnu endokrinoloģe Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu slimību klīnikā. Viena no bērnu slimnīcas Svara korekcijas programmas izveidotājām. Darbojas Bērnu slimnīcas Reto slimību koordinācijas centrā. Uz Latviju no Lietuvas pārcēlusies pirms 14 gadiem. Mīlestības dēļ. Precējusies, meita Laura (11 gadi). Tekoši runā latviski, bet joprojām nevar izrunāt vārdu kaķis. Patīk rakt zemi dārzā un makšķerēt Daugavā. Tic nejaušības lielajam spēkam – vismaz savā dzīvē.

Jūs esat lietuviete, un jums ir skaists vārds – Jurgita. Kā pie tāda tikāt?

– Septiņdesmitajos gados bija populāra filma, kurā galveno varoni sauca Jurgita. Tāpēc Lietuvā ir daudz Jurgitu! 

– Tūlīt Lieldienas, kā svinēsiet?

– Lietuvā Lieldienas un Ziemassvētki ir vienlīdz nozīmīgi svētki. Noteikti krāsosim olas, meitai par prieku tās noslēpjam dārzā, un viņa meklē. Tiesa šogad viņa pieprasīja sarakstu, lai zina, cik tieši ir jāmeklē, un lai nav tā, ka dažas olas atrodas kaut kad vasarā! (Smejas.) Lietuvā Lieldienās cieņā ir viltus olas. Tur pieņemts starp krāsotām olām vienmēr ielikt koka olu, ko vizuāli nevar atšķirt. Kas to izvēlas – skaidrs –, uzvar visās olu kaujās! Tās ir labi sakrāsotas, lielākoties ar vasku – nekad neuzminēsi.

– Kad jums zvanīju, teicāt, ka tagad notiek tāda konference, pēc tam tāda – pavisam maz brīva laika.

– Pavasari un rudeņi vienmēr ir aizņemtāki. Tiešām notiek dažādi semināri, konferences, kongresi. Tikko atgriezos no konferences, kur tikās Baltijas valstu speciālisti, lai runātu par metabolām jeb iedzimtām vielmaiņas slimībām. Tās ir retas, pieredzes nav daudz, tāpēc kolēģi dalās savā pieredzē par nezināmām slimībām. Skatām šādus gadījumus kopā, domājam – kas tas varētu būt un kā to varētu ārstēt.

– Ko uzzinājāt?

– Šobrīd ļoti cītīgi tiek strādāts pie paplašināta skrīninga jaundzimušajiem. Tajā ietvers vēl četras slimības – galaktozēmiju, iedzimto virsnieru garozas hiperplāziju, biotinidāzes deficītu un cistisko fibrozi.

Lietuviešu kolēģi tās jau skrīnē un tāpēc stāstīja mums par savu pieredzi. Piemēram, galaktozēmija ir iedzimta vielmaiņas slimība – ja šāds jaundzimušais tiek barots ar mātes pienu, viņa stāvoklis strauji pasliktinās, jo veidojas intoksikācija. To lielākoties jauc ar iekaisuma procesu, sepsi. Šie bērni nevarēs visu mūžu lietot galaktozi – jāizslēdz no uztura dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas, tiek pārtraukta arī krūts barošana.

– Izklausās nopietni.

– Tā ir sarežģīta medicīnas joma, esmu tajā jaunpienācēja. Tikai gadu esmu Bērnu slimnīcas Reto slimību koordinācijas centrā. Studiju gados man vienmēr no šīs nozares bija bail, jo tie ir sarežģīti pacienti. Vielmaiņas slimības ir ārstējamas, piemēram, ar specifisku diētu – kad izslēdz, teiksim, taukus, olbaltumvielas, ierobežo ogļhidrātus. Vai arī otrādi – tiek lietoti kādi fermenti, lai uzlabotu vielmaiņu. Protams, vēl ir arī specifiski medikamenti, bet daudzas slimības nav ārstējamas! Tās ir uz mūžu, un tur neko tā īsti nevar palīdzēt.

– Bet vismaz cilvēkam tiek pateikts – kas tas ir… Var mēģināt ar to sadzīvot.

– Jā, cilvēkiem ir izpratne nākotnei – ja tiek plānots ģimenes pieaugums, kāds varētu būt risks nākamajam bērniņam. Vecākiem ir skaidrība, ko vispār var sagaidīt.

Ārstiem ir skaidrāks, kādus riskus, komplikācijas vēl var sagaidīt, viņi var palīdzēt pacientam uzlabot dzīves kvalitāti, zinot – kas tas ir.

Bet kopumā – tas ir sarežģīti. Tas man ir arī izaicinājums, jo agrāk par to netiku domājusi, un Reto slimību koordinācijas centrā patiesībā nokļuvu nejaušības dēļ. Tas man ir licis izaugt. Jo tagad ar kolēģiem smejos – kad sāku strādāt šajā centrā, es pat nevarēju latviski izlasīt, kas tā par slimību! Tas man šī gada laikā licis ļoti daudz lasīt, meklēt, izprast.

– Labi, bet ko no visām šīm aktivitātēm saucat par savu pamatnodarbošanos?

– Mana pamatspecialitāte ir pediatrija – bērnu slimības kā tādas. Pediatri ar laiku var izvēlēties subspecialitāti – es izvēlējos endokrinoloģiju. Reto slimību centrā strādāju par pediatri ar kompetenci retajās slimībās. Būtībā esmu pediatre, kas novēro bērnus ar vielmaiņas traucējumiem vai ar kādām citām retām slimībām, kur nepieciešama papildu izmeklēšana, ārstēšana – tad pieslēdzos arī es.

– Kāpēc cilvēkus piemeklē vielmaiņas traucējumi?

– Endokrinoloģija ir medicīnas nozare, kuras uzmanības centrā ir dziedzeri, kas izdala hormonus. Galvenais šāds centrs ir hipofīze galvā, arī perifērijā ir vairāki endokrīnie orgāni – vairogdziedzeris, aizkuņģa dziedzeris, epitēlijķermenīši, sievietēm olnīcas, vīriešiem sēklinieki. Visi šie orgāni tiek regulēti caur atgriezenisko saiti – galva sūta signālu, orgāni strādā, un signāls atgriežas. Ja viss darbojas līdzsvarā, esam endokrīni veseli. Ja ir problēma, tad nojūk visa sistēma.

– Ar kādām problēmām nāk pie bērnu endokrinologa?

– Problēma numur viens Latvijā ir – 1. tipa cukura diabēts. Arvien aktuālākas kļūst gan mazo bērnu, gan pusaudžu vairogdziedzera problēmas – hroniskais tireoidīts, kā arī dažādi vairogdziedzera funkcijas traucējumi. Tālāk seko augšanas traucējumi. Var būt gan mazs augums, gan pārāk liels augums. Un vēl ceturtā slimību grupa – dzimumnobriešanas traucējumi. Citas patoloģijas bērnu vecumā tomēr novēro reti.

Vairogdziedzera problēmas var piemeklēt jebkurā vecumā, tāpat virsnieru problēmas.

Augšanas traucējumi, dzimumnobriešana – tas, protams, attiecas uz bērnību. Statistiski ir definēta kaut kāda norma, ja augums ir virs vai zem tās – ir problēmas. To iemesli var būt ļoti dažādi – tās pašas hroniskās slimības, reimatoloģija, onkoloģija var ietekmēt augšanu. Endokrīnas patoloģijas iespējams ārstēt, un augumā mazs cilvēks var sasniegt normālu augumu.

Tas pats attiecas uz dzimumnobriešanu, kur ir divas lielas grupas. Priekšlaicīga pubertāte, kā arī aizkavēta. Pirmajā gadījumā – mazam bērnam parādās nobriešanas pazīmes, kas rada daudz problēmu, arī sociālu. Ģimene ir neizpratnē – kāpēc piecgadīgai meitenei aug krūtis?! Aizkavētas pubertātes gadījumā 16–18 gadu vecumā meitenei vēl nav mēnešreižu un vispār nekādu pazīmju par nobriešanu, un tad ir daudz pārdomu…

– Lielāko dzīves daļu jūs esat pavadījusi Lietuvā. Sanāk, ka tur arī ieguvāt medicīnisko izglītību?

– Studēju pediatriju Viļņas Universitātē, pabeidzu 2001. gadā. To, ka būšu ārste, zināju jau 1. klasē. Bērnībā pētījām, no kā uzbūvētas mušas, vardes, sliekas. Ļoti interesēja, kas tur ir iekšā! Man bija ļoti daudz brālēnu un māsīcu, visi kopā vasaras pavadījām pie omes. Bija nobrāzumi, skrāpējumi, zilumi – ome mūs visus ārstēja, es visur piedalījos.

Ja bija pušums, skabarga – skaidrs, ka es tur būšu klāt! Tā es devos studēt medicīnu. Taču pēc universitātes beigšanas izvēlējos strādāt farmācijā. Tajā laikā nevarēju atļauties par tādu atalgojumu strādāt, kāds bija rezidentam. Tāpēc sanāk, ka Lietuvā nemaz nepastrādāju medicīnā.

Kā jūs no Lietuvas nokļuvāt Latvijā?

– Strādājot farmācijas kompānijā, iepazinos ar savu vīru – latvieti. Kompānijas filiālēm visās Baltijas valstīs bija kopīgas vasaras sporta spēles. Tā arī satikāmies. Vīram būtu bijis sarežģītāk pārcelties uz Lietuvu, es to sapratu. Tāpēc tika izlemts – pārcelšos es. Man bija divdesmit astoņi gadi. Tā es mīlestības dēļ pārcēlos uz Latviju, zinot latviski divus vārdus – lūdzu un paldies.

– Tas bija grūts vai viegls lēmums?

– Tas nebija viegli. Tu dodies uz jaunu vidi, kur nav draugu, nav klasesbiedru, radinieku, kursabiedru… Tu brauc kā uz nekurieni. Bet – tā bija mana izvēle. Kad biju maziņa, man ļoti patika jūsu dziedātāja Laima Vaikule. Es viņu atdarināju, turot rokās lecamauklas galu, dziedāju un teicu: «Kad izaugšu, gribu dzīvot valstī, kur tik skaistas sievietes dzīvo!» Jocīgi, bet faktiski tas ir piepildījies!

– Kāds vēl jums līdz tam bija priekšstats par Latviju? Un kāpēc lietuvieši mūs sauc par zirgu galvām?

– To man visi te prasa! (Smejas.) Pastāv daudz hipotēžu, bet es pieturos pie šādas – Latvijā, Kurzemē, māju korēs bija tie sakrustotie dekoratīvie dēļi, kas izskatījās kā zirdziņi. Pirms kara latvieši bija turīgi un strādīgi.

Lietuvieši labprāt brauca uz Latviju tirgoties un meklēt darbu. Tā arī radās teiciens: «Kur brauksi?» – «Pie zirgu galvām!»

Bet vispār līdz tam Rīgā biju bijusi tikai skolas laikā ekskursijās un vēlākos gados – ļoti reti darba dēļ. Tolaik satiekoties ar kolēģiem, smējāmies, ka visas Baltijas valstis tomēr ir ļoti atšķirīgas. Piemēram, tās pašas sporta spēles…

Saviesīgajā daļā sāk skanēt mūzika – pirmie uz deju grīdas parādās lietuvieši. Kad lietuvieši savu cēlienu beiguši, sāk parādīties latvieši. Kad latvieši ir galā, parādās igauņi. Igauņi beidz pret rīta pusi, un tad jau atkal nāk lietuvieši otrā tūrē! Temperaments ir ļoti atšķirīgs. Lietuvieši vienmēr ir aktīvāki, skaļāki, nekaunīgāki, viņi neklusēs. Latvietis paklusēs.

– Tātad, jau esot Latvijā, nolēmāt mērķtiecīgi atgriezties medicīnā?

– Jā! Šī apziņa atnāca te, Latvijā. Trīsdesmit divu gadu vecumā iestājos rezidentūrā mediķos. Bija pagājuši daudzi gadi kopš Viļņas universitātes beigšanas. Bija jāstudē latviešu valodā. Pirms tam es apmeklēju valodas kursus kopā ar šeit dzīvojošiem krieviem, kas vēlējās naturalizēties. Pirms četrpadsmit gadiem latviešu valodas kursu ārzemniekiem nebija. Tur man gāja visādi.

Tas likās neiedomājami – kā es vispār varētu izrunāt kaut ko tādu kā šķībi šķaudīt? Ar asarām un puņķiem lasīju tās darba lapas! Visi tie mīkstinājumi – ģ, ķ – vēl līdz šim mirklim neiet viegli. Meita saka: «Pasaki – kaķis!» Es saku: «Kakis!» Un abi ar vīru smejas par mani! Tas ir kaut kas, ko es neprotu izrunāt! Man joprojām ir pacienti, kuriem vārdos, uzvārdos ir tie mīkstinājumi, un es vēl joprojām mēdzu atvainoties, ka nespēju tos izrunāt!

– Kāda bija jūsu motivācija izvēlēties tieši endokrinoloģiju?

– Man dzīvē vienmēr lielu lomu spēlējusi nejaušība. Es līdz šim mirklim esmu Lietuvas pilsone. Lēnām jau apsveru domu par Latvijas pilsonību, jo te ir mana ģimene, te pavadīti četrpadsmit gadi. Bet toreiz es te uzsāku studijas maksas rezidentūrā, jo ārzemniekiem nepienācās budžeta vieta. Pēc tam man jau bija pastāvīgās uzturēšanās atļauja, un tas ļāva pretendēt uz budžeta vietu.

Pēc kāda laika profesore Dace Gardovska ieminējās, vai es negribētu kaut ko padziļināt savās pediatrijas studijās. Esot vēl trīs iespējas – reimatoloģija, gastroenteroloģija un endokrinoloģija. Nezinu kāpēc, bet es pateicu – endokrinoloģija! Un ne mirkli neesmu to nožēlojusi.

– Tāds bija jūsu mērķis – pēc studijām – darbs lielā slimnīcā?

– Ar manu endokrinoloģijas rezidentūras vadītāju profesori Ivetu Dzīvīti-Krišāni runājām par nākotni, un – radās ideja.

Tolaik Latvijā nebija pievērsts pietiekami daudz uzmanības bērniem ar lieko svaru.

Problēma kļuva arvien aktuālāka, un runājām, ka būtu laiks īstenot dzīvē ideju par multidisciplināro komandu. Tas vairs nav tā, ka divdesmit minūšu vizītes laikā ārsts tikvien paspēj pateikt, ka – jāēd veselīgi, jāsporto, nestreso, un būs labi.

Komandā ir endokrinologs, fizioterapeits, uztura speciālists un psihologs. Un šādu komandu var noformēt tikai Bērnu slimnīcā. Mans ir sapnis, ka tāda būtu arī slimnīcās ārpus Rīgas, rehabilitācijas centros. Tā kopš 2014. gada esmu šajā svara korekcijas programmā, rezultāti ir iepriecinoši. Svara korekcija ir iespējama! Jo tā jau nav tikai vizuāla problēma, tur līdzi nāk tik daudz psihoemocionālu problēmu.

– Jums padodas darbs ar bērniem?

– Vienmēr licies forši strādāt ar bērniem – līdz kaut kādam vecumam viņi nemelo. Ja sāp – tad sāp.

Citreiz kabinetā prasu bērnam, cik bieži dzer limonādi? Mamma saka: «Oi, reti, reti.» Bērns saka: «Kā, mamm, reti? Trīs reizes nedēļā.»

Bērns piecos, sešos gados pasaka, kā ir. Dažreiz viņi arī pasaka, ko par tevi domā kā par ārstu…

– Ko viņi par jums domā?

– Visādi ir bijis. Prātā palicis viens savārdzis septiņgadīgs puika, kuram bija riktīgs klepus, iesnas, temperatūra. Saku, ka vajag paņemt analīzes, uztaisīt rentgenu. Viņš man prasa, vai ļoti sāpēs. Es saku, ka nezinu, apmēram kā oda kodiens. Viņš: «Ā, nu tad labi, tas derot.» Pēc tam viņš atgriezās no procedūru istabas un sacīja: «Tu, vecā ragana, mani piemānīji! Man tomēr sāpēja, un tas nebija ods! Tā bija vismaz bite!» Es teicu – labi, pārējiem teikšu, ka tas ir kā bite. (Smejas.)

Arvien biežāk pasaulē izpaužas tendence, ka bērni vēlas būt pretējā dzimuma pārstāvji. Šī problēma ļoti aktualizējas bērnu endokrinoloģijā. Ja agrāk tie bija pieaugušie, tad tagad parādās arvien jaunāki pacienti, kas vēlas mainīt dzimumu. Biju uz semināru Londonā, kur jaunākajam pacientam bija pieci gadi. Latvijā tie tomēr ir padsmitnieki.

– Kāpēc šāda tendence?

– Viena no teorijām – pie vainas varētu būt bērnu agrīna nobriešana, īpaši meitenēm. Agrīna fizioloģiskā pubertāte meitenēm līdz astoņu gadu vecumam tiek uzskatīta par priekšlaicīgu. Pasaulē ir arvien vairāk meiteņu, kurām nobriešanas process sākas jau pirms šī vecuma. Piemēram, ja meitenei sāk augt krūtis 6–7 gados, bērnā sāk veidoties noliegums, negatīva attieksme pret savu dzimumu. Bērns negrib tās krūtis un nobriešanu! Tāpēc meitene noformulē, ka labāk vēlas būt puisis. Piemēram, Zviedrijā šobrīd jau notiek tā dēvētā bezdzimuma audzināšana.

– Kā jūs to vērtējat?

– Dzimumu uztvere, dzimumu lomas mainās. Nav kā agrāk, kad bija zināma tipiska uzvedība vīrietim un tipiska uzvedība sievietei. Notiekošais ir sava laikmeta tendence, un šī tendence ir satraucoša. No endokrinologa viedokļa – protams, mēs iesākumā meklējam kaut kādus iespējamos dzimumu diferenciācijas traucējumus, attīstības kļūdas. Taču lielākoties šiem pacientiem šādi traucējumi netiek atrasti.

Tad notiekošo tomēr redzu tā – ka cilvēki mēģina pilnīgi veselu dzimumu mainīt uz nepilnu… Veselu pataisām par nepilnīgi veselu.

Jo šāds cilvēks sāk uzņemt pretējā dzimuma hormonus, tiek iespaidota auglība – tiek liegta iespēja dabiski būt fertilam. Tas ir sarežģīts jautājums. Skatoties uz ģimenēm, tas nevienam nav viegli.

– Jūs arī mācāt studentus Rīgas Stradiņa universitātē.

– Tā atkal ir nejaušība! Profesore Gardovska ierosināja, ka man jāstājas doktorantūrā un jāveic pētnieciskais darbs saistībā ar multidisciplināro svara korekcijas komandas darbu. Es pētu bērnu aptaukošanās problēmu Latvijā. Taču, ja esi doktorantūrā, tad pienākumos ietilpst arī studentu apmācība. Pasniedzu nodarbības vispārējā pediatrijā, endokrinoloģijā. Iesākumā man tas bija izaicinājums, jo tas bija jādara latviešu valodā. Ir ļoti liela atšķirība starp Lietuvas un Latvijas medicīnas skolu. Latviešu studenti ir kūtri, nav drosmīgi uzdot jautājumus.

Man Lietuvā savulaik bija ļoti daudz praktisku nodarbību, šeit ir vairāk teorijas. Saprotu, ka te ir tikai viena bērnu slimnīca, kur studentiem pieejama īsta pediatrija. Arvien grūtāk izveidot kontaktu ar pacientiem. Studentu grupu ir ļoti daudz, viņi nāk nodaļās – mamma pirmajā dienā ir gatava runāt ar studentiem, bet otrajā dienā viņa jau grib mieru. Lietuvā ir vienkāršāk, jo ir divas bērnu slimnīcas Viļņā, pa vienai Kauņā, Klaipēdā, bet Šauļos, Panevēžā un Utenā ir lielas bērnu nodaļas.

– Vai Latvijai un Lietuvai ir sadarbība bērnu ārstēšanā? Kādreiz latvieši brauca uz Kauņu ārstēt sirdi, jo tolaik tur bija spēcīgāka kardioloģija. Kā ir tagad?

– Vairākās medicīnas nozarēs šāda sadarbība notiek. Lietuviešiem kardioķirurģija vienmēr bijusi attīstīta nozare, aknu transplantoloģija pieaugušajiem un bērniem, cilmes šūnu transplantācija, arī onkoloģijā ir sadarbība. Līdz pat šim brīdim es braucu uz Lietuvas Bērnu endokrinologu asociācijas sēdēm, lai zinātu, kas jauns. Arī reto slimību nozarē apmaināmies ar pieredzi.

– Kas veido jūsu dzīvi ārpus darba?

– Mana prioritāte ir ģimene. Rezidentūras laikā man bija daudz dežūru, sevišķi nedēļas nogalēs, svētkos. Meitai bija četri gadi, kad vienos Ziemassvētkos viņa man prasīja: «Mamma, kur tu ej?» Es atbildēju, ka uz dežūru, darbs tāds.

Un tad viņa teica: «Mamma, man izskatās, ka tu bērnu slimnīcu vairāk mīli nekā mani!»

Es ņēmu to pie sirds un kopš tā laika cenšos sakārtot lietas tā, lai laika pietiktu arī manai ģimenei.

– Ko šajā kopīgajā laikā darāt?

– Mums ir māja ar dārzu, bieži tur rosāmies. Man tā ir atslodze, aizmiršanās, ko dod tieši kontakts ar zemi. Es laižu rokas zemē riktīgi! (Smejas.) Paši izaudzējam burkānus sulai, būs zirņi, zemenes meitai. Vīram izspiedu plēves māju – man tur aug tomāti, gurķi.

Viņš bija ar mieru, bet ar nosacījumu, ka rakšot es pati! Es arī roku. Vēl mums visiem patīk makšķerēšana. Sevišķi mums ar meitu. Patīk visiem būt pie dabas – izbraukumi, pārgājieni. Vasarā speciāli braucam makšķerēt uz Daugavu pie Klintaines, netālu no Kokneses.

– Tā nopietni – ar vizuļiem, spiningiem?

– Jā, ir vizuļi, ja līdakas – tad ar spiningu. Ja zandartu gribas – tad piekopjam velcēšanu, esam makšķerējuši arī ar nakts gruntenēm. Protams, neesmu nekāds profesionālis, bet mani tas aizrauj! Mums ir sava laiva, ceļamies agri vai arī makšķerējam vēlā vakarā – atkarīgs no sezonas un mērķa. Savu pirmo zandartu izvilku tā – turēju makšķeri, velcējām pa upi uz priekšu, pabraucām dažus kilometrus uz vienu pusi, tad griezāmies atpakaļ. Bijām gandrīz pie nakšņošanas vietas – jūtu, ka makšķeri kaut kas riktīgi rausta.

Domāju – tas vīrs ar meitu, abi par mani smejas un slepus tur paši rausta auklu. Bet nē. Es saku: «Man laikam ir!» Vīrs prasa: «Kas tev ir?» Es saku: «Zivs!» Velku, velku – un izvilku normālu zandartu, tuvu diviem kilogramiem. Bet no lielajiem priekiem neattapu uztaisīt bildi. Par to man tagad, kā latvieši saka, škrobe! Varbūt man tas no bērnības – tētis mani ņēma līdzi sēņot, makšķerēt.

– Ko jūs ar to zandartu izdarījāt?

– Uzcepām un apēdām! Mums tiešām visiem patīk būt dabā. Meita sapņo kļūt par veterinārārstu. Varbūt tas pat ir labāk!

– Kas ir jūsu mērķis, ko jūs vēl vēlaties sasniegt?

– Gribu pabeigt doktorantūru, aizstāvēt promocijas darbu. Personiskajā dzīvē?… Ļoti sarežģīts jautājums. Es vienkārši vēlos, lai cilvēki būtu veseli – ne tikai mani tuvākie, bet visi. Bet tā jau tāda mana iegriba. Man kādreiz prasa, vai man ir no kaut kā bail. Un tad atbildu – jā, no slimībām. No citām lietām nav bail. Ja runājam par lieko svaru – šo bērnu vecāki citreiz nāk un grib dzirdēt, ka bērnam ir kaut kāda slimība. Un tad ir reizes, kad man jāsaka – jūs tikai nepareizi bērnu barojat! Ir jāmaina uzturs, un problēma pazudīs, jo jūsu bērns ir vesels! Vai var būt lielāka laime?! Bērns taču būtībā ir vesels!

– Vecāki to sadzird? Ir gatavi atzīt, ka paši radījuši veselības problēmas bērnam?

– Kā jau visiem – viņiem ir grūti atzīt savas kļūdas. Es kādreiz strīdos ar savu meitu, kurai jau sācies pusaudža vecums. Meitai no rīta viss slikti, izklausās, ka bezmaz dzīve pagalam. Es viņai saku: «Paklau, Lauriņ, neviena mēs nepiedzimstam par mammu. Par mammu mēs kļūstam, un būt par mammu es mācos katru dienu!» Tāpat ar bērnu vecākiem slimnīcā, viņi ir apzinīgi – ja audzina savus bērnus un mēģina to darīt konstruktīvi, tad tajā brīdī viņi arī mācās. Bet kļūdās visi, arī es.

– Kas jūs dzīvē vēl iepriecina?

– Laba grāmata. Kad aizbraucu uz Lietuvu, sapērkos grāmatas lietuviski un lasām abas ar meitu. Mēģinām uzlabot viņas lietuviešu valodas zināšanas. Ģimenē runājam latviski, bet vēlos, lai meita zinātu lietuviešu valodu. Braucam uz manu dzimteni, gribu, lai viņa zina savu izcelsmi, bet audzinām tomēr latviskā garā. Jo bērns te ir dzimis, audzis, mācās – to nevar atņemt. Viņa ir latviete, tāpat kā man neviens nevar atņemt, ka esmu lietuviete. Kad aizbraucam pie lietuviešu radiem – viņi aizrāda, ka man jau ir akcents! Liekot nepareizi uzsvarus. Tad radi saka – o, latvieši atbraukuši! Savukārt latvieši man mēdz vaicāt, lai es izrunāju lietuviski Vinnijs Pūks. Jūs zināt, kā tas ir? Skan ļoti amizanti. 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+