Izrādās — arī treneri grēko un ēd kūkas!

Spēcīgi, pārliecināti, iedvesmojoši. Uz treneriem caur savu nosvīdušo pieri lūram ar apbrīnu un – ko tur liegties – mazliet arī skaudību. Vai viņiem piemīt mūsu, parasto cilvēku, vājības? Vai arī viņi pusnaktī zogas uz ledusskapi pēc pēdējā kūkas gabaliņa?
Uzturs
Dagnija Asare
13. jūnijs

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Visam jābūt līdzsvarā!

  • Fizioterapeite un fiziskās sagatavotības trenere Diāna Stupele.

Jā, arī man piemīt vājība uz našķēšanos, un tie nav rieksti vai kvinoja, kas mani iekārdina. Mans iecienītākais našķis ir zefīri Maigums, kā arī šokolāde, turklāt (un diemžēl) ne jau melnā!

Tas nenozīmē, ka kārdinājumam ļaujos katru dienu vai tiklīdz man tā sagribas. Turklāt, ja iegulda nedaudz laika un pacietības, veikalu piedāvājumā vienmēr var atrast labākās, veselībai nekaitīgākās, veselīgākās alternatīvas.

Reizēs, kad sagribas panašķoties ar cepumiņiem vai ko līdzīgu, cenšos pieslēgt prātu un izvēlēties maksimāli labāko: bez E vielām vai ar medu, sēklām.

Reizēs, kad aizeju uz kafejnīcu, kādu gardu desertu (krēmu brulē, piemēram) vai uzrunājošu kūkas gabaliņu gan nobaudu un vainīga par to nejūtos ne drusciņ. Uzskatu, ka našķošanās baudu sev liegt nav vērts, taču tas jādara ar mēru un vēlams dienas pirmajā pusē! Attiecīgi arī jāievēro, lai fizisko aktivitāšu būtu izteikti vairāk nekā apēsto našķu. Visam ir jābūt līdzsvarā – gan baudām, gan pašdisciplīnai!

Jo lielāka slodze, jo vairāk var atļauties!

  • Kultūrists un fitnesa  treneris Rihards Sekste.

Mana gastronomiskā vājība laikam ir biezpienmaizes vai smalkmaizītes ar pienu. Parasti atļaujos pa kādam našķim vienu vai divas reizes nedēļā, bet ne biežāk, jo neprasās. Kad organisms pierod pie veselīgākas pārtikas, tad nemaz tik bieži našķoties negribas.

Jāatzīst, ka vienmēr cenšos izvēlēties veselīgākus kārumus ar mazāku tauku saturu. Citādi ir reizēs, kad jāievēro diēta – tad gan var sākt kāroties našķus, par kuriem citādi vispār neiedomājos. Šādiem vājuma brīžiem man ir savi triki. Piemēram, labs palīgs ir sporta uzturs: man mājās vienmēr ir 2–3 olbaltumvielu pulvera iepakojumi ar dažādām garšām. Gadījumos, kad uznāk vēlme pēc kaut kā garšīga, bez sirdsapziņas pārmetumiem atļaujos kādu olbaltumvielu kokteili.

Arī ievērojot diētu, olbaltumvielas ir ļoti svarīgas, tāpēc šāds kokteilis nemaz nav tik grēcīgs (protams, arī šeit ir jāievēro mērs). Olbaltumvielu pulveri var pievienot auzu pārslu putrai vai pat taisīt pankūkas – opcijas ir daudzas un dažādas. Iesaku izvēlēties olbaltumvielu pulveri ar stēvijas saldinātāju un pievērst uzmanību ogļhidrātu sastāvam.

Man ir svarīgi diētas laikā uzņemt arī labos jeb nepiesātinātos taukus, tāpēc kā to galveno avotu bieži izvēlos zemesriekstu sviestu.

Zemesriekstu sviests ir viens no maniem iecienītākajiem našķiem, turklāt ir patīkami apzināties, ka tas nav kaitīgs, bet ir daļa no veselīga uztura. Jāpiebilst, ka būtiski ir izvēlēties zemesriekstu sviestu bez papildus pievienota cukura, tāpēc vienmēr izvēlos Nutego ražoto. Nevajadzētu aizmirst – tas, ka produkts skaitās veselīgs, nenozīmē, ka to var ēst bez ierobežojuma.

Par sevi varu teikt, ka varu ēst salīdzinoši daudz. Vienkārši mana ikdienas slodze ir lielāka. Ja rēķina, ka man ir 3–4 spēka treniņi nedēļā un vēl divi hokeja treniņi, ar šādu enerģijas patēriņu varu atļauties ēst vairāk.

Trenerim īpaši jāseko līdzi savam uzturam!

  • Zumbas, bačatas un latino deju trenere Laura Ivanova.

Pieņēmums, ka treneri savā uzturā var atļauties vairāk grēciņu, ir aplams. Tieši pretēji – trenerim būtu vairāk jādomā par vērtīgu produktu lietošanu, jo fiziskā slodze ir liela un organisms ir jānodrošina ar nepieciešamo enerģiju, lai veicinātu darbaspējas, aizkavētu nogurumu un paātrinātu organisma atjaunošanos pēc slodzes. Mans pienākums taču ir rūpēties par sevi un kalpot par piemēru citiem!

Ikdienā cenšos sekot līdzi tam, ko es ēdu, nekādā gadījumā nepārēdos un dzeru daudz ūdens. Katru rītu tukšā dūšā apēdu tējkaroti linsēklu eļļas. Mani iecienītākie pārtikas produkti ir avokado, bietes, citroni, kivi, rieksti, žāvētas aprikozes un pilngraudu maize. Ja gribas saldumiņu, sev neatsaku, taču nepārspīlēju. Man ļoti garšo Raffaello. Bet vienīgais, no kā es tiešām nevarētu un negribētu atteikties, ir latte.

Treneris var  atļauties vairāk!

  • Fitnesa trenere Alena Eldmane.

Jā, saldumi ir mana vājība, ja tā to vispār var nosaukt. Varbūt labāk – bauda, prieks? Visiecienītākais našķis man noteikti ir Raunas dārza eklēri, un ar tiem īpašos gadījumos sevi mēdzu lutināt. Atzīšos, ka bieži tie pat netiek līdz mājām, jo tiek notiesāti jau mašīnā vai pastaigājoties. Topā man ir arī saldējums, īpaši tuvojoties vasaras sezonai. Tas vienkārši iet kopā ar noskaņojumu un ir tik atsvaidzinošs!

Protams, es piedomāju par uzturu un cenšos regulāri izvēlēties mazāk kaitīgo, tomēr ir reizes, kad ļaujos sajūtām un daudz par to nebēdāju.

Patērēju daudz enerģijas, darbojoties ar cilvēkiem, pusaudžiem, tāpēc laiku pa laikam varu atļauties sevi palutināt.

Sporta treneris uztura ziņā noteikti var atļauties vairāk nekā cilvēki, kuri sporto pāris reižu nedēļā vai nedara to nemaz. Izņēmuma reizes, protams, būs tad, ja trenerim pašam jāgatavojas, piemēram, sacensībām. Tas gan nenozīmē, ka mēs varam notiesāt visu, kas ienāk prātā, – mēs taču rādām piemēru un rūpējamies par savu veselību, lai justos un izskatītos labi! Es pārzinu savu ritmu, savu organismu un zinu, kā pa gadalaikiem mainos, kad varu atļauties vairāk un kad jāpiebremzē.

Noraujamies, kad kaut kā pietrūkst

  • Kundalinī jogas trenere Laura Vanaga-Mickeviča.

Zinu, ka cilvēkiem našķis saistās ar kaut ko saldu, taču mans kārums jau kopš bērnības ir viss pretējais – marinētais un sāļais. Tas gan nav īpaši labāk vai veselīgāk – tāpat kā saldumi, kur cukura ir pārpārēm, arī sāls lielos un koncentrētos daudzumos nav nekas labs. Mans našķis ir marinēti gurķi, un gadu gaitā šis ieradums nav mainījies.

Bērnībā kautrējos iet ciemos, kur galdā vienmēr tika celtas lauku tortes, jo man tās ļoti, ļoti negaršoja un nejutos ērti to skaļi pateikt.

Atceros ģimenes draugus, kuri parūpējās, lai no pagraba tiktu atnesta trīslitru burka ar gurķiem un mazajai Laurai tiktu našķītis.

Es atbalstu mērenību, taču gadās, ka litra burciņu izēdu viena un bez sirdsapziņas pārmetumiem. Sevi par to nestrostēju, taču apzinos, ka man ir jāpiedomā par to, cik spēju apēst. Manuprāt, sliktākais ir norauties un to nožēlot, vainot sevi – tad labāk vienkārši palutināt sevi bez pārmetumiem un pieņemt to. Psiholoģiski – mēs noraujamies tad, kad kaut kā dzīvē pietrūkst: tā ir mīlestība, uzmanība vai pārdzīvojumi, kurus apēdam. Protams, tā nav apzinātība – pieēsties un vaimanāt.

Mans ieteikums ir visu censties darīt ar mēru, pēc iespējas būt līdzsvarā, darot to, kas patīk, tiecoties pēc tā, kas uzmundrina, iedvesmo, attīsta. Kad esmu laimīga, man gurķu burciņa nav jāizēd – pietiks ar trim gurķīšiem. Par saldumiem – man grūti ielīst to cilvēku ādā, kuriem tas ir tik svarīgi, taču pieļauju, ka viņiem šī kāre ir tikpat liela kā man uz marinādēm. No saldumu draugiem bieži dzirdu žēlabas, ka ļoti gribas un tāpēc mājās drošības labad ir pilnas atvilktnes ar saldiem gardumiem. Man šķiet OK, ka skapītī ir pāris konfekšu, taču tās ir kvalitatīvas, bez E vielām.

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs