Rīga +6°C 
Kinostudijā ienācu brīdī, kad Jānis Streičs filmēja Teātri. Filmas galvenā grima māksliniece Rasma Prande (saukta Šarls) paņēma mani sev pie kājas. Tas nozīmē – profesiju mācījos, staigādama viņai līdzi, nesot viņas krāsu somu un ķeblīti, uz kā apsēsties. No grima es neko nezināju. Biju beigusi frizieru skolu, strādājusi frizētavā. Pār plecu vēroju, ko Šarls dara, un padevu viņai otiņas. Ar laiku man atļāva grimēt aktieriem rokas, tad arī sejas masu skatu dalībniekiem. Kad filmēja lielo Džūlijas Lambertes balli, palīgā paņēma vēl citas grimētājas un es tiku pie frizūru veidošanas. Šarls ar matiem nedarbojās. Es biju grimētāja, kas strādāja arī ar matiem. Teātrī dāmām vajadzēja trīsdesmito gadu ondulācijas. Artmanes Džūlijai bija uztaisīta parūka.
Kad 90. gados te viss juka un bruka, daudz kas tika izvazāts un aizgāja zudībā, šo parūku es atradu kaut kur Kinostudijas pagrabā un atdevu Kino muzejam. Jau Teātrī un vēlāk vairākās citās filmās grimēju Artmani, un par viņu man ir tikai labas atmiņas. Vija nebija augstprātīga vai kaprīza. Sevi nekad neizcēla.
