Rīga -2°C 
Leģendārais latviešu gleznotājs Ansis Cīrulis ir dzimis 1941. gada 25. februārī. Viņa būtiskākais karjeras solis bija Pirmā pasaules kara laikā radīt karogu metus latviešu strēlnieku pulkiem.
Moži notrallināja durvju zvaniņš, un bodītē ienāca neliela auguma kalsnējs apmeklētājs. «Labs vakars!» Ansis pasmaidīja nedaudz noslēpumainu smaidu. «Sveicināti, Cīruļa kungs!» bodnieks noglaudīja vestes stūrus un ar ierastu plaukstas kustību pārbrauca pār spicajiem ūsu galiem. «Vai tad atkal priekšā stāv nakts darbi, ja reiz papīra rullis padusē? Kuru tējas paciņu šoreiz ņemsiet – melno vai zaļo? Kad sadzeras kārtīgu melno Ceilonas tēju, miegs bēg pa versti!»
Ritēja jau otrais kara gads, bet koloniālpreču bodīte savu kanti noturēja. Kur bodnieks šajos grūtajos laikos ņēma kanēļa standziņas, kakao pulveri un labu angļu tēju, palika Dieva ziņā, bet – gods kam gods – precei kvalitāte nekritās. Atkal jautri noskanēja zvaniņš, un iekšā ievēlās divas jaunkundzes. Viena, Minna vārdā, apaļiem vaigiem un tumšām acīm, blakus mājā kalpoja pie vāciešiem Blūmfeldiem par istabmeitu un virtuveni vienlaikus. Otra, Zelma, bija vājāka un spriganām, šaudīgām peles ačelēm virs spicā deguna. Zelmiņa tajā pašā namā strādāja par sētnieci un dzīvoja divās mazās puspagraba istabiņās.
«Saimnieki sūtīja pēc kafijas pupiņām,» Minna raisīja vaļā nēzdodziņa stūrīšus. Kabatlakatā rūpīgi ietīta nauda, bet ne jau spīdīgās cara kapeikas jaunkundzei šobrīd prātā. «Latviešu puikas stājas strēlniekos! Ak, cik viņi stalti! Blūmfelda kundze, streļķus ieraugot, rauc degunu – ko tie zemnieki iedomājas, bauriem jau tikai dubļu sabristās pastalās zirgam no pakaļas klumzāt. Man arī jādzied pēc kundzes meldiņa, jāizsakās nicīgi par latviešiem, citādi atlaidīs no darba. Bet vakar, ak, kas notika vakar!» – «Stāsti, ko putrojies ar to vācu mamzeli!» nepacietībā iedegās Zelmas acis. «Vakar no rīta, tā ap deviņiem, gludināju veļu. Kundzene tikko kā piecēlusies ēdamistabā malkoja rīta kafiju,» uztraukumā norijusi siekalas, iesāka Minna. «Pēkšņi pa atvērto logu dzirdu tuvojamies bungu rīboņu un zābaku klaudzoņu. Kundze ar troksni aizcirta logu viesistabā, pati stāvēja noslēpusies aiz aizkariem un nikni lūrēja lejup. Rokas sažņaugtas, uzacis savilktas, lūpas cieši sakniebtas. Ja būtu vācietes spēkos, mestos ar nagiem virsū garām maršējošajiem karavīriem. Es fiksi aizlikos uz virtuvi. Ja kaimiņi nav izkāruši žāvēties veļu, pa ķēķa logu gar brandmūri var sablenzt nelielu ielas gabaliņu.
Un tur jau viņi soļoja – mūsu latviešu strēlnieki! Visi stalti, visi jauni un smuki kā bildes.
No prieka un lepnuma mana sirds gāja aumaļām un sāļš kamols sakāpa kaklā.»
Zelma satvēra lakatiņa stūrus un bāliem pirkstiem tos nervozi gumzīja. «Es arī viņus redzēju pa sava pagraba logu!» mirdzošām acīm viņa klusu dvesa. «Caurām dienām tik slauku un slauku putekļaino bruģi, bet vācieši iet garām un augstprātīgi noskatās. Man jāklanās un godbijīgi jāpadod labrīts vai labvakars. Ne manā dzīvē prieka, nedz laimes, vien bruģa gruži un zirgu atstātie mēsli. Bet vakar, kad strēlnieki maršēja garām… Kad puikas vēl piesita kāju un, dzelžiem skanot, uzrāva pumpiņrasā, man likās, ka ārā iestājies ziedonis! Aiz prieka gauži apraudājos.»
Sievietes saviļņotas grasījās doties ārā. Kad abas bija prom, bodnieks pārlaida roku pār ūsām: «Cīruļa kungs, ko jūs par to sakāt? Kas to būtu domājis, ka sagaidīšu tādas dienas! Vienmēr esam dzīvojuši zem citiem, bet tagad latvju puikas pulcējas zem saviem karogiem, lai ietu pret vāciem!»
***
Ansis Cīrulis pavēra dzīvokļa durvis un ar baudu ieelpoja pazīstamās mājas smaržas. No virtuves nāca ceptu kartupeļu smārds – tur sieva gatavoja vakariņas.
«Šodien aizkavējies ilgāk,» durvīs nostājās namamāte. «Ātri nomazgā rokas un sēsties pie galda. Ar tiem skunstes darbiem esi pavisam nomocījies.»
«Ko nu par to,» Ansis nobučoja sievu uz vaiga. «Liec ātri uz šķīvjiem, šonakt līdz pat rīta gaiļiem strādāšu darbnīcā.»
«Nav miera ne dienu, ne nakti!» saimniece sašutumā sasita plaukstas. «Kas tad tik steidzams, ka nevar pagaidīt?»
«Nevar, šoreiz nu nekādi nevar!» Cīrulis slaucīja rokas dvielī. «Pag, apstājies drusciņ, uzliksim smukos, tautiskos telēķus un sudraba galda piederumus.»
«Tāds kā paviegls,» sieva bažīgi noraudzījās dzīves draugā. «Jau pārnāci aušīgs, tagad pavisam greizi runā!»
«Šoreiz lai iet lepnāk. Tu nemaz nezini, uz kādiem darbiem mani pierunāja fotogrāfs Jānis Rieksts!
«Uz kādiem?»
«Lasi pati!» Ansis izņēma avīzi Līdums un rādīja sievai atzīmēto rakstu. Saimniece paņēma laikrakstu un piegāja tuvāk petrolejas lampai. Strēlnieku komiteja izsludina konkursu latviešu strēlnieku bataljonu karogu metiem. Aicinājums latvju māksliniekiem aktīvi piedalīties ar saviem darbiem, jo latvju pulkiem ir atļauts uz karogiem blakus krievam likt arī latviskus uzrakstus.
«Mūsu pulku karogi?» namamāte jautājoši pavērās vīrā.
«Jā, latviešu strēlnieku karogi!» Anša acis mirdzēja drudžainā satraukumā.
«Pirmo reizi pēc septiņsimt gadiem mūsu pašu karogi! Vēlāk uzvāri krietni stipru tēju un ienes darbnīcā.»
***
Mākslinieka darbnīca bija iekārtota vienā no dzīvokļa istabām. Gar sienām piekārtas gleznas un zīmējumi, tāpat plaukti ar krāsu bundžiņām, līmes podiņiem un papīra ruļļiem. Vēderainās, tautiskiem ornamentiem rotātās keramikas vāzēs saliktas otas un zīmuļi. Uz galda izklāts biezs papīrs un vairākas dzēšamgumijas. Darbnīcā smaržoja pēc terpentīna. Ansis novilka svārkus, pakāra tos aizdurvē uz vadža un sāka gatavoties nakts darbam. Sieva atnesa kūpošu tējas kannu. Noglāstījusi vīru ar skatienu, viņa klusu aizvēra darbistabas durvis, lai dotos pie miera. Ansis palika viens ar savām domām un sapņiem.
Viņam patika šīs vēlās pievakares. Apkārt norima dienas trokšņi, atskanēja vien reti ormaņa zirga soļi pret kalto akmens bruģi, bet jumta korēs klusu dūdoja baloži, taisoties uz nakts guļu. Iemirdzoties zvaigznēm, Anša gars izpleta savus iedomu spārnus un uzsāka varenu lidojumu.
«Latviešu strēlnieku bataljonu pagaidu organizācijas komitejas noteikumu desmitais punkts paredz, ka latviešu strēlnieku bataljoniem tiek piešķirti karogi,» šorīt teica bārdains kungs. «Vienā karoga pusē jābūt attēlotam divgalvainajam impērijas ērglim, bet otru sānu varat veidot pēc saviem ieskatiem.» Pēc brokastīm Cīrulis ar avīzē izlasīto sludinājumu kabatā bija devies uz strēlnieku komitejas ēku un visu sīki izprasījis. «Laika nav daudz, armijas virspavēlniecība Pēterpilī steidzina notikumus. Viņi grib, lai mūsu strēlnieki ātrāk dotos uz fronti. Pietiekot jauniesaucamajiem skraidīt pa Vecmīlgrāvja mācību laukumu un sacelt putekļu mākoņus, labāk lai iet palīgā izslavētajiem sibīriešiem, stājas tiem blakus kaujas laukā un kļūst par pilnvērtīgiem vienpadsmitās armijas kareivjiem!»
«Zēni nav vēl pulveri ostījuši,» klusu iebilda Ansis Cīrulis.
«Frontē paostīs!» attrauca bārdainis.
«Kara pulkiem jāpiešķir karogi, bet mums nav pat skiču!
Virspavēlniecībā piedraudēja – ja ilgi vilkšot gumiju, nogriezīšot pēc savas šnites, un lieta darīta.»
«Latviešu karogi pēc krievu šnites?» kā dzelts satrūkās Ansis. «To tik ne, tādu kaunu nedrīkst pieļaut!»
Tagad, iestājoties naktij, grūtais uzdevums likās nepieveicams. Domas šaudījās kā izbiedēti zvirbuļi, bez konkrēta ietvara un veidola. Apziņa neveidoja tēlus, tie likās miglas vālos tīti.
«Kāds simbols izsaka latviešu karavīra dvēseli?» mākslinieks izmisis domāja. «Svešzemju karogos atveidoti svēto tēli. Vai arī vareni ērgļi, lauvas un grifi. Kas latvietim ir svēts, kurš putns simbolizē mūsu varenību? Pelēkais lauku vanadziņš? Nē, jāatrod kas daudz būtiskāks, pārlaicīgāks!» Tomēr domu pavediens locījās un nedevās rokās. Vienubrīd nojausma uzplaiksnīja, bet tikpat ātri pazuda kā vēja izdzenāta dūmaka. Netverama un nenojaušama. Pēc mirkļa Ansis vairs nespēja atcerēties, ko iepriekš nodomājis. Roka mehāniski zīmēja dažādus ornamentus, līdz pēkšņi karsts izskrēja caur pirkstiem! Ansis paskatījās – uz papīra uzvilktas latvju rakstu zīmes – auseklīši, zalkši un ugunskrusts. Senatnē latgaļu karavīrus sargāja ugunskrusts! Lūk, viena lieta, kurai noteikti jābūt mūsu karogos – baltu ornamentu spēka zīmēm!
«Kas vēl, kas vieno mūsu tautu?» Cīrulis sakopoja visus savus spēkus. «Sarunā ar strēlniekiem komandieris Frīdrihs Briedis minēja – karogā jābūt vienkāršai un visai tautai saprotamai zīmei. Viena ir mūsu tauta, un vienai jābūt zīmei, latviešu bataljonu karogi nedrīkst pārvērsties bilžu izstādē!»
Aiz loga elpoja vēsa nakts, bet Anša piere norasojusi kā tuksneša karsonī. Kas senatnē bija latvju karavīru aizstāvis? Mēness! Tagad viņš atcerējās pavisam noteikti – latvju karavīru aizgādnis bija nakts spīdeklis! Tomēr sirdī dūrās tāda kā skabarga, krūtīs gruzdēja un sūrstēja. Dvēselei nebija miera, risinājums nav atrasts īstais… No senatnes, no tautas dzīlēm nākusi zemapziņa sauca – nav pareizi, ir kas daudz svarīgāks! Kādi ornamenti caurvij seno baltu saktas un aproces? Ko redzam uz gredzeniem zemgaļu karavīriem, ko jostās iekala latgaļu rotkaļi un kas ieausts kuršu sieviešu villainēs? Saules zīme! Dievakalna trīsstūri ar trejām saulītēm, Māras līklocis pamīšus ar saules simboliem. Ap sirdi palika viegli, un likās, ka smags akmens būtu novēlies no kamiešiem. Uzlecošas saules zīme!
Kā viņš varēja piemirst tautasdziesmas rindas – no zobena saule lēca?!
Viņš pats, pētīdams latviešu etnogrāfiju, saules simbolam vienmēr pievērsa īpašu uzmanību. Kāpēc šonakt doma aizgāja maldu ceļus?
Ansis drudžaini tvēra papīra lapu. Radošais gars bija apseglojis savus ideju zirgus, tagad tie, zvaigžņu dzirkstis zem pakaviem šķeldami, joņoja uz priekšu nevaldāmos auļos. Roka nejaudāja tikt līdzi, ota trakā ātrumā jauca krāsas, uz grīdas cits aiz cita krita uzmetumi līdzīgi bagātīgai rudens ražai. «Pats Pērkons vada manu domu, Laima rāda ceļu!» Ansis samulsis murmināja. Vienu brīdi mākslinieku pārņēma baiļu trīsas, tik neierasta bija sajūta. Tomēr raizēties nebija laika – prāts dega kā ugunī, ķermeni klāja sviedri, mākslinieks kā nemaņā drudžainā steigā vilka svītras un klāja krāsu laukumus.
«Cīnos grūtā nāves kaujā,» Ansim pazibēja prātā. «Kā Kurbads ar Trejgalvi un Lāčplēsis ar melno bruņinieku uz stāvā likteņupes krasta! Neļaušu vāciešiem mūs atkal iegrūst Daugavā! Tad, vārdā nenosauktiem, latvju karavīriem būs mēmi jādus gadu simti upes dzelmē. Šobrīd ielās un veikalos visi runāja – latvieši, pulcējieties zem saviem karogiem! Mēs neiesim karā kā nezināmi ļaudis, mūsu karapulkiem būs savi – latvju karogi!»
Aiz loga palēnām sāka aust rīta gaisma. Ansis pacēla apsarkušos acu plakstiņus – pār pilsētas jumtiem lēca saule. Šīs nakts lielā cīņa ar pazemes mošķiem bija izcīnīta, uz galda gulēja trīs nobeigti meti. Pirmā Daugavgrīvas bataljona karoga centrā attēlota uzlecoša saule un auseklīši. Saules diska vidū divi sakrustoti zobeni, bet apakšā devīze – Nebēdājieties, kara vīri, sidrabota saule lec! Otrā Rīgas latviešu strēlnieku bataljona karoga devīze – Tēvu zemei grūti laiki, dēliem jāiet palīgā, bet trešā Kurzemes bataljona sauklis skanēja – Uz ežiņas galvu liku sargāt savu tēvu zemi. Uz atsevišķas lapas izstrādāta strēlnieku bataljonu krūšu nozīme. Tās centrā uzlecoša saule, kurai pāri likts senlatviešu zobens.
***
Apritējis jau mēnesis, kopš Ansis Cīrulis salika karogu metus cieta kartona mapē, apsēja ar vilnas aukliņu un, baltu kreklu uzvilcis, nogādāja savu veikumu strēlnieku komitejā. Mākslinieks ar sievu ieturēja brokastis, kad pie durvīm ieskanējās zvans.
«Kurš varētu traucēt tik agrā stundā?» Ansis piecēlās un devās atvērt. «Laikam sētnieks atnācis pēc īres maksas, pagājušo nedēļu palikām parādā.»
Priekštelpā stāvēja stalts unteroficieris ar smalku, kā ogles zīmuli uzvilktu ūsiņu virs pilnīgajām lūpām. Braši piemetis roku pie cepures, viņš sniedza trīsstūrī salocītu vēstuli: «Cīruļa kungs, jums jāierodas strēlnieku komitejā. Valsts domes deputāts Goldmanis vēlas ko teikt. Klāt pieaicināti arī jaundibināto bataljonu komandieri, tāpēc laipni gaidīti rīt pulksten divpadsmitos. Man ir tas gods!»
Braši sasitis papēžus un vēlreiz piemetis roku cepures spīdīgajam nagam, jaunais virsnieks devās prom. Ansis pagrozīja pirkstos zaļganā papīra aploksni, tad atlocīja un izlasīja rakstīto. Tas pats, ko jau unteroficieris teica, vienīgi lapas apakšā ierēdņa paraksts un zīmogs ar divgalvaino ērgli.
«Laikam sakarā ar maniem karogu metiem,» atgriezies virtuvē, viņš parādīja vēsti sievai. «Rīt uzzināšu smalkāk, kā skicēm Pēterburgā klājies. Viss notika tādā steigā, ka pirms sēšanās vilcienā neviens zīmējumus pat lāgā neapskatīja. Strēlnieku komandieriem jau nu netika rādīts, to es droši zinu!»
Noteiktā stundā Ansis vēra komitejas durvis. Svaigi pulētā grīda smaržoja pēc vaska, lielajā telpā klusu sarunājās pāris civilā tērptu kungu un vairāki virsnieki. Māksliniekam ienākot, visi pagriezās pret viņu.
«Labdien, Cīruļa kungs, nāciet droši dziļāk un iepazīstieties. Mūsu jaundibināto strēlnieku bataljonu virsnieki.
Kungi, atļausiet stādīt priekšā mākslinieku, kurš veidoja karogu metus.
Aizvakar no Pēterburgas atgriezās delegācija, un man ir tas gods paziņot, ka Cīruļa kunga zīmētie karogi un krūšu nozīme ir apstiprināti ģenerālštābā. Tūlīt es jūs ar tiem iepazīstināšu. Sekojiet man līdzi uz kabinetu!» Domes deputāts Goldmanis bija oficiāls un svinīgs. Virsnieki ieinteresēti devās blakus telpā, kur, nolikti uz statīviem, gar sienu rindojās zīmējumi. Komandieri nedaudz pārsteigti raudzījās flagās. Viņi visi bija cara karaskolas beiguši virsnieki, audzināti krieviskā garā un pieraduši karogos redzēt Svēto Juri, Dievmāti Mariju vai citu Krievijas reliģisko simbolu. Latviskās, tautas ornamentiem rotātās lapas karavīrus nedaudz mulsināja. Apjukums gan ilga mazu brīdi, Ansis īsos vārdos paskaidroja, kāpēc karogu metus veidojis nacionālā garā, un oficieri piekrita, ka nacionālām karaspēka vienībām pienākas viņu tautas folklorā balstīti karogi. Vienīgais, kurš klaji pauda savu sašutumu, bija Jura krusta kavalieris, Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona komandieris Rūdolfs Bangerskis. Ar pirkstu iedūris skicē attēlotajā uzlecošās saules diskā, viņš sašutis iesaucās: «Kas tā saule, kas tas par telēķi! Kurš krievu zaldāts varēs tādam telēķim godu atdot!»
Tomēr Bangerska kungs palika mazākumā, pārējie bataljonu komandieri vienbalsīgi pieņēma jaunos karogus. Pēc apspriedes iznācis uz ielas, Ansis Cīrulis jutās kā apreibis. Ar viņa zīmētajiem karogiem priekšgalā latvju puikas ies sist nīstos vācus. Zem viņa veidotajiem standartiem strēlnieki dosies kaujā par Zemgali, Kurzemi un Latgali! To nu gan vajadzēja nosvinēt! Lai šodien puto alus, lai skan ermoņikas un sirdi plosa vijoļu smeldzīgās skaņas! Latvieši, latvju strēlnieki, pulcējieties zem SAVIEM karogiem!
***
Zelmas pagraba dzīvoklītī bija vēss un nekurināts. Aukstums nāca iekšā pa slikti aizdrīvētajiem logiem, drēgnums vilka pa durvju apakšu. Nelīdzēja nedz logu rāmī ieliktā vilnas zeķe ar vates pikuču pildījumu, nedz desai līdzīgais vadmalas veltnītis pie durvju sliekšņa. Ar malku Rīgā, kā jau piefrontes pilsētā trešajā kara gadā, pavisam švaki. Bet sētnieces Zelmas acīs šonakt gaišs mirdzums. Tirgus laukumā runāja, ka fronte stāvot pie Mangaļu muižas, pārsimts metrus no Tīreļpurva. Ārā decembris, kara lauks nosnidzis balts, un mūsu latviešu puikām ierakumos sala.
«Adīšu strēlniekiem zeķes!» cieši nolēma sētniece. «Kad ducis būs gatavs, aiznesīšu uz strēlnieku komiteju, tur tagad daudzas sievas un līgavas nes cimdus un šalles.» Aiz pagraba loga bija nakts un klusu krita lielas sniega pārslas, bet Zelma, salīkusi pie vienkāršā koka galda, dūmojošas sveces gaismā adīja un adīja, un sapņoja vaļējām acīm. Viņai patika iztēloties, kā karavīri priecāsies, saņemot sūtījumu. Divu vienādu zeķu pāru nebija, sieviete katrā ieadīja atšķirīgu rakstu zīmi – jumi, zalkti, Māras līkloci vai ugunskrustu. «Vilnas zeķes ziemas salā sildīs puišiem kājas, bet ieaustās spēka zīmes sargās strēlniekus no lodēm!» spožām raganas acīm veroties nakts melnumā, klusu skaitīja Zelma.
Nākamajā rītā, salikusi adījumus kaudzītē, ietinusi papīrā un vīstoklīti apsējusi ar pakulu diedziņu, jaunā sieviete nešļavu nogādāja strēlnieku komitejas telpās. Priekšā jau bija stāvgrūdām pilns, dāmas tina ārā silto apakšveļu, adītus cimdus un nez ko vēl. Uz garajiem galdiem aptrūkās vietas. Zelma nolūkoja pavecāku, vienkāršā vadmalas puskažociņā tērptu vīru ar pīpes kātu zobos. Sievietei nez kāpēc likās, ka vecainim ir pazīšanās pie strēlnieku komandieriem.
«Labdien, vecotēv, vai varu ko lūgt?» sētniece satvēra onkuli aiz svārku piedurknes. «Pa vakariem noadīju duci siltu zeķu, varbūt nonesīsiet tās strēlniekiem?»
«Lieciet uz galda kopā ar citām,» uzrunātais nevaļīgi raisījās vaļā.
«Man bail, ka barā tās nozudīs. Varbūt jūs varat nodot zeķes strēlniekiem tieši rokās?»
Vecais vīrs saminstinājās, tad pagriezās un apņēmīgi noteica: «Dod šurp! Man visi trīs dēli strēlniekos. Jaunākajam šo pavasari palika sešpadsmit.»
***
Dienu pirms Ziemsvētkiem strēlniekus aizveda uz pirti. Nomazgājušies tīri, sasārtuši un aukstajā gaisā vēl kūpēdami, viņi uzvilka svaigu apakšveļu un apāva meiteņu adītās zeķes.
«Rindā stāties, soļos – marš!» vakara klusumā zvanam līdzīgi noskanēja komandieru balsis. Durkļiem mirdzot rietošās saules staros, karavīri vads aiz vada izgāja uz pozīcijām. Laiks turējās diezgan auksts, no debesīm nāca smags, slapjš sniegs, un bija redzams, ka taisās uz salu. Vācieši, ik minūti laižot gaisā gaismas raķetes, stāvēja gatavībā pie ložmetējiem un tranšeju lielgabaliem. Signāluguņu gaismā dzeloņstiepļu mudžekļi pretinieka tranšeju priekšā meta garas, čūskām līdzīgas ēnas. Ja nebūtu kara, ja nebūtu piesnigušā kaujas lauka ar melnajām ierakumu rētām, mirdzošās raķetes atgādinātu zvaigznes virs Betlēmas pilsētas. Šis taču bija Ziemsvētku laiks. Pie māju pavardiem izrotātās eglītēs gaiši dega svecītes un izjusti skanēja dziesma par kluso, svēto nakti.
Divdesmit trešajā decembrī, pulksten četros no rīta latviešu strēlnieku bataljoni devās uzbrukumā. Zem saviem – latviešu karogiem, ar izrakstītām zeķēm kājās un kvēlu ticību sirdīs – mirt uz Latvijas zemes, mirt par Latvijas zemi, cīnīties par brīvu Latviju!
