Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
8
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Tas bija pa īstam
Aizvadītā gada lielākajā kino notikumā – filmā Dvēseļu putenis – Gatis Gāga nospēlēja zemnieka un strēlnieka lomu, tuvu paša iekšējai būtībai. No Latgales puses nākušajam Konrādam filmā ir divdesmit pieci gadi, kurzemniekam Gatim 13. janvārī palika četrdesmit pieci, bet vizuālajā tēlā un sajūtās viņš filmas veidotājiem bijusi veiksmīga izvēle.
«Domāju, ka režisors Dzintars Dreibergs, izvēlēdamies mani Konrāda lomai, skatījās vairāk uz maniem fiziskajiem dotumiem, un tie nospēlēja par labu tam, ka izvēlējās mani,» spriež Gatis. «Godīgi sakot, kad man piedāvāja šo lomu, Aleksandra Grīna romānu es nebiju lasījis, bet, uzrunāts lomai, piekritu uzreiz, jo man bija skaidrs, kas tas ir par darbu. Tomēr bija arī skaidrs, ka filma var sanākt un var arī nesanākt, taču materiāls ir tik labs un jaudīgs, lai gribētu tādā piedalīties un pamēģināt, kas sanāks.»
Divu gadu filmēšanās laiks palicis atmiņās un emocijās. Arī romāns ir izlasīts. «Pabeidzu to lasīt filmēšanas laukumā,» atceras Gatis. «Daudzas epizodes filmējām tieši tajās vietās, kur tie notikumi vēsturiski notika, – Ložmetējkalnā, Tīreļpurvā. Tādā ziņā bijām ļoti pietuvināti tiem apstākļiem, un tie radīja realitātes sajūtas un emocijas. Kad filmējām Ziemassvētku kauju kulmināciju – vācu nocietinājumu ieņemšanu –, kas notika vēsturiskajā vietā pie Mangaļu mājām, bija četrpadsmit grādu sals, filmēšana notika visu nakti.
Protams, ka tas, ko mēs piedzīvojām, bija vāja atblāzma tiem apstākļiem, kādus realitātē pirms simts gadiem piedzīvoja strēlnieki.
Mums bija termoveļa, iespēja ik pēc pusstundas iedzert karstu tēju un aiziet sasildīties vagoniņā, bet, zinot vēsturi, viss, ko darījām, bija ar lielu bijību pret vēsturiskajiem notikumiem. Mums tā nebija tikai kariņa paspēlēšana.
Nakts filmēšanā, kad filmēja kauju ainas un kopplānus bez galvenajiem personāžiem priekšplānā, mēs ar Jēkabu Reini negājām uz vagoniņu sildīties, bet aizgājām pašā tālākajā plānā strēlnieku pulkā, kas guļ sniegā un gaida signālu uzbrukumam. Kad neesi izgaismots un kameras tuvumā, bet dziļumā viens no daudziem, klātesamības sajūta bija daudz īstāka un spēcīgāka.
Tāds riktīgs emocionālais pārdzīvojums filmēšanas laukumā man kā Gatim bija ainā, kad mans Konrāds strēlniekiem lasa vēstuli, ko māte rakstījusi savam dēlam, bet tad, kad tā pienāk, viņš tikko ir kritis. Tā vēstule patiešām bija īsta. Teksts no oriģināla, kas glabājas Vēstures muzejā. Manas emocijas šajā filmas epizodē nebija spēle. Man bija kamols kaklā, un tas bija pa īstam.»
Senču likteņi
«Es gribētu, lai kāds no manas dzimtas būtu bijis latviešu strēlnieks, bet vēl nevienu neesmu atradis,» stāsta Gatis. «Mans vecaistēvs Jēkabs Gāga, ko es piedzīvoju, bija dienējis cara armijā Murmanskā, bijis telefonists unv1918. gadā, uzzinājis, ka Latvija ieguvusi neatkarību, kājām atnācis uz Latviju.
Dzīve te viņu mētāja pa dažādām vietām. Kādu laiku dzīvojis Zemgalē, kur pēc kara Vilcē ir dzimis mans tēvs. Piecdesmito gadu sākumā vectēva ģimene pārcēlās uz Allažiem, kur viņš nodzīvoja līdz mūža beigām 1990. gadā, bet saknes Gāgu dzimtai ir Latgalē. Mans vectēvs Jēkabs Gāga bija dzimis ārlaulībā, zināma ir tikai viņa māte Jezupate Gāga, bet par tēvu nav nekādu ziņu. Īsti arī nav zināms, no kurienes nākusi Jezupate. Apglabāta viņa ir Vilcē, bet pēc uzvārda domājams, ka varētu būt cēlusies no Gāgu sādžas. Tā ir vieta netālu no Jasmuižas, kas tagad Augstkalne.
Pirms diviem gadiem, meklējot Gāgu dzimtas saknes, bariņš tai piederīgo sarīkojām veloekspedīciju.
Aizbraucām uz Gāgu sādžu, kas atzīmēta senā kartē. Tur palicis vairs tikai pusotras mājas, atradām Gāgu kapus, tajos pēc ilgas meklēšanas arī kādu Agati Gāgu, bet, iespējams, ka vēl kādi Gāgas kapsētā ir bez piemiņas zīmēm vai apglabāti citos kapos, kas ir tuvumā.
Satikām vietējo skolotāju, kas aizraujas ar novadpētniecību, viņa bija atradusi 1895. gada tautas skaitīšanas datus un atsūtīja man ap simts lappušu ar tuvāko sādžu iedzīvotāju skaitīšanas sarakstiem. Būros tiem cauri, atradu septiņas mājas, kur tolaik dzīvojuši Gāgas, un vieni no tiem varētu būt manas dzimtas izcelsmes.
Zināju, ka mana vectēva mātei Jezupatei Gāgai bijusi jaunāka māsa Marija. Tautas skaitīšanā Jezupate nav pieskaitīta, bet viņai tad bija divdesmit gadu, un var pieļaut, ka viņa no mājām jau bija aizgājusi, taču vienā no septiņām Gāgu ģimenēm viena meita bijusi Marija. Varbūt tā ir manas dzimtas līnija, lai gan aiz matiem pievilkta, jo Marija tajā pusē ir izplatīts vārds. Nevienu citu pavedienu savai dzimtai es tur neatradu.
Manas mammas senči – pa tēva līniju Leiši, pa mātes līniju Saulīši – nāk no Abrenes apriņķa Kacēnu pagasta, kas tagad Krievijas pusē ir Kačanova. Tolaik tā skaitījās Jaunlatgale. Tālākie zināmie senči tur ir abi mammas vectēvi, apglabāti Kacēnu kapsētā. Kopā ar vecākiem visa ģimene 1986. gadā pa ceļam uz Ļeņingradu bijām tur aizbraukuši.
Piestājām ar savu žigulīti, vēl bija dzīvs mātes onkulis. Viņš bija pēdējais latvietis, kas tajā ciemā palicis.
Man jau vairākus gadus ir vēlme tur atkal aizbraukt un sameklēt dzimtas kapavietas, kamēr vēl ir cilvēki, kas tās zina un var parādīt.
Man ir liela interese izzināt savas dzimtas stāstus un to, kādi likteņi bijuši maniem senčiem. Mammas tēva ģimene Pirmā pasaules kara laikā nonāca Krievijā. Vēlāk vecāki ar diviem jaunākajiem bērniem, no kuriem viens bija mans vectēvs, otrs – onkulis, kuru es vēl Kacēnos satiku, atgriezās, bet trīs vecākie bērni palika Krievijā.
Vectēva māsa Emīlija Pēterburgā studēja Austrumu valodu institūtā, trīsdesmitajos gados strādāja padomju vēstniecībā Turcijā, līdz mūža beigām dzīvoja Maskavā. Man bija deviņi gadi, kad 1984. gadā viņa nomira un mēs ar tēvu lidojām uz viņas bērēm. Bijām viņas dzīvoklī, paņēmām fotogrāfijas, vēstules, viņas pierakstus un arī cītaru, kas bija ļoti bēdīgā stāvoklī. Visticamāk, Emīlija to bija paņēmusi kā piemiņu no Latvijas. Tagad tā stāv manā Rīgas dzīvoklī. Pirms dažiem gadiem iedevu atjaunot, un meistars, kas restaurēja, teica, ka cītaras izgatavošanas laiks varētu būt no 19. gadsimta vidus līdz 20. gadsimta sākumam.
Pirms pāris gadiem sāku lasīt Emīlijai sūtītās vēstules. Tur bija arī fotogrāfijas ar austrumnieciska paskata vīriešiem. Visu mūžu Emīlija bija nodzīvojusi viena, laikam bijusi diezgan smaga rakstura.
Man ir viņas vecākā brāļa Augusta, kas arī palika Krievijā un uzkalpojās līdz ģenerālim, pieraksti ar Emīlijas stāstīto, un tie liecina, ka viņa bijusi cīnītāja par taisnību un absolūtu godīgumu.
Cik man zināms, no mammas vecvecāku ģimenes pieciem bērniem tikai diviem ir turpinājums. Tie radi dzīvo Maskavā, bet mums ar viņiem nav nekādu sakaru. Mammas dzimtas uzvārdu Leitis šobrīd turpina vairs tikai viens. Gāgu turpinājums ir mans dēls Toms Indriķis, kuram ir trīspadsmit gadi. Gāga ir ziemeļu pūkpīle. Ar gāgu dūnām, kas ir ļoti vieglas un siltas, pildot kosmonautu kombinezonus.»
Ugāles nospiedumi
«Mani vecāki uz Ugāli atnāca septiņdesmito gadu sākumā, kad mamma, jauna speciāliste, tika uzaicināta kolhozā par galveno ekonomisti un tētis kļuva par galveno santehniķi,» Gatis turpina savas ģimenes stāstu. «Esmu te 1975. gadā dzimis, padomju laika produkts, un to laiku ļoti labi atceros. Mani pirmie piecpadsmit gadi pagāja astoņdzīvokļu mājā pie šosejas.
Kopš bērnības vienmēr bija jāstrādā. Vecāki krāja naudiņu, lai varētu tikt pie savas mājas.
Piepelnījās, audzējot mārrutkus un kartupeļus, un mēs, trīs bērni, ļoti daudz palīdzējām. Vasarās pelnījāmies, ravējot kolhozā bietes. Piecsimt metru garajām vagām galu nevarēja saredzēt. Kolhoza pēdējos gados daudzi ņēma veselu nogabalu, ko kolhozs iesēja, bet bietes pašiem bija jāizaudzē, jānovāc un jānodod. Mēs arī paņēmām vienu hektāru, ko atceros kā ļaunāko murgu. Kad to hektāru nokaplēja, viss bija jāsāk atkal no gala. Visa vasara pagāja tīrumā, rudenī sākās biešu novākšana. Nauda palika pašiem, taču darbs bija šausmīgs.
Atceros ļoti lietainu rudeni, kad vēl oktobrī bijām uz lauka, mīcījāmies pa dubļiem. Novācām bietes, dabūjām naudu, un tieši tad sākās inflācija.
Tiem pāris tūkstošiem, ko saņēmām un kas vēl pavasarī skaitījās liela nauda, rudenī vairs nebija nekādas vērtības. Par to sanāca lētais divkasešu ķīniešu magnetofons, kas pēc mēneša saplīsa.
Mums bija naturālā saimniecība. Kamēr dzīvojām dzīvoklī, sākām ar cūkām, kuras turējām garāžā. Astoņdesmito gadu beigās tikām pie savas mājas, kas bija viena no pēdējām kolhoza uzceltajām. Pusi sedza kolhozs, otru pusi maksājām paši. Atnācām uz Ausekļiem, un pamazām te radās liela saimniecība – divas govis, divi pērnie un divi jaunie teļi, plus vēl cūkas, vistas. Kad no Allažiem pie mums pēc vectēva nāves atnāca dzīvot vecmamma, bija arī kaza ar kazlēniem. Vienu īsu laiku arī aitas. Visu vasaru pavadīju, vācot sienu. Savas tehnikas vālošanai un presēšanai mums nebija, kasījām ar grābekļiem, krāvām zārdos.
Atceros vienus Jāņus, kad visi Ugāles centra puikas jau bija Jāņkalniņā, kur kolhozs kūra lielo ugunskuru un kur viss notika, bet es ar tēvu līdz vienpadsmitiem vakarā vācu sienu. Biju viņam vienīgais palīgs, brālis bija vēl mazs.
Kad lopu ēra mums beidzās, domāju – nekad vairs mūžā!
Tāda ir bijusi mana bērnība. Tolaik tie darbi likās kaut kas uzspiests un nepatīkams, bet rūdījums dzīvei ir iegūts. Domāju, ka no bērnības ir manas darba spējas, izturība, ilgstoši strādājot monotonu darbu, kad ābeļdārzā jāgriež zari vai jāvāc āboli.»
Kādā virzienā doties?
«Gāju Ugāles vidusskolā, kura, par laimi, vēl arvien pastāv un 2018. gadā lauku vidusskolu topā Latvijā bija otrajā vietā. Skolas laikā nodarbojos ar sportu, bet neteiktu, ka man kāda disciplīna īpaši padevās. Biju viduvēja auguma puika, augt sāku tikai vidusskolā, kad arī pleci kļuva platāki, un tad leģendārais, vēl aizvien Ugālē strādājošais, sporta treneris Dainis Lodiņš pamanīja manus fiziskos dotumus. Sāku mest šķēpu, grūst disku un lodi, kas man tīri labi padevās. Biju vispusīgs arī sporta spēlēs. Man patīk basketbols, hokejs, futbols.
Pēc vidusskolas gadu vēl nodzīvoju laukos, palīdzēju tēvam. Kolhozs tolaik jau bija beidzies, tēvs bija izveidojis savu santehnikas firmu, tur pastrādāju.
Nezināju, ko gribu darīt, nebija skaidrības, kādā virzienā doties. Vai tas bija mērķtiecības trūkums vai tāpēc, ka interesēja daudzas lietas?
Par kaut ko radošu neuzdrošinājos domāt. Biju pārāk bailīgs un kautrīgs, arī neizlēmīgs.
Mans klasesbiedrs iestājās Banku koledžā, aicināja arī mani. Tajā laikā banku lietas, ekonomisti un juristi bija populāri, daudzi to izvēlējās. Mamma no kolēģes bija uzzinājusi, ka nesen ir nodibināta Kultūras akadēmija, ieteica, lai eju tur, un 1994. gadā iestājos studēt starpvalstu kultūras sakarus.
Tajā gadā Kultūras akadēmijā iestājās pirmais aktieru kurss, kas tagad ir Jaunā Rīgas teātra zieds, – Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš, Andris Keišs, Baiba Broka, tur bija arī Ģirts Ēcis, Artūrs Skrastiņš, Evija Skulte. Mums pat bija kopīgas lekcijas, bet viņi jau bija citā statusā. Aktieri vienmēr atšķiras no parastajiem studentiem, un tas bija ļoti spēcīgs kurss.
Lai es tajā laikā iedomātos, ka ar daudziem no viņiem spēlēšu uz vienas skatuves, nekad mūžā!
Publiska uzstāšanās man vispār bija šausmas, kaut kas neiedomājams, nerunājot nemaz par to, ka ar to es varētu pelnīt naudu. Kautrības un nepārliecinātības dēļ tajā laikā man bija daudz kompleksu. Arī režijas kursā studēja talantu izlase – Viesturs Kairišs, Dž. Dž. Džilindžers, Regnārs Vaivars, Gatis Šmits.
Es kūlos pa akadēmiju un kādā mirklī sapratu, ka tas, ko studēju, īsti nav mans ceļš, paņēmu akadēmisko gadu. Kad atgriezos, sakaru ar valsti, kas bija manu studiju joma, vairs nebija, un pārgāju uz kultūras teoriju. Deviņdesmito gadu beigās Džilindžers ar Kairišu un Šmitu nodibināja Nepanesamā teātra arteli, kur teātra kurss sāka veidot savas izrādes, kas man bija pārsteigums, ka teātris var būt arī tāds.
Līdz tam man likās, ka teātris ir ampelēšanās Džona Neilanda stilā, ko biju skatījies televīzijā.
Pirmo izrādi teātrī redzēju studiju laikā. Tā bija Alvja Hermaņa Marķīze de Sada Jaunajā Rīgas teātrī. Šodien tā man neliktos nekas iespaidīgs, bet tad kaut kam tādam nebiju gatavs. Es biju satriekts lupatās, ka arī tāds var būt teātris, un teātra māksla sāka mani interesēt. Radās doma, ka es arī varētu kaut ko iestudēt, bet nepieļāvu iespējamību, ka pats varētu spēlēt.
Beidzot kultūras teorijā bakalaurus, jau biju izlēmis, ka mani interesē teātra režija. Rakstīju kursa darbu par Viestura Kairiša izrādēm. Viņam līdz tam bija kādi četri, pieci iestudējumi gan Nepanesamajā artelī, gan Jaunajā Rīgas teātrī, Operā Jevgeņijs Oņegins. Tieši tad, kad rakstīju kursa darbu, Kairišs mēģināja Idiotu JRT un ļāva man iet uz mēģinājumiem. Izrādē spēlēja Keišs, Ēcis, Znotiņš bija kņazs Miškins. Tā bija mana pirmā nokļūšana JRT Lāčplēša ielā 25, bet arī tad uz tiem cilvēkiem es skatījos kā mazliet uz pārcilvēkiem un nespēju ne iedomāties, ka pēc dažiem gadiem viņi varētu būt mani kolēģi uz skatuves.»
Lūzums pašapziņā
«Es laikam vēl arvien biju sev iestatījis smadzenēs, ka skatuve nav man, un to kautrību nebiju pārvarējis, bet varbūt pēc kaut kādas mums nezināmas un neizprotamas loģikas viss notiek tā, kā tam jānotiek. Pabeidzot kultūras teorijas bakalaurus, bija doma maģistrantūrā studēt teātra režiju, bet tajā gadā šajā programmā neuzņēma, un Kairišs man ieteica piezvanīt Pēterim Krilovam, kas uzņēma savu aktieru kursu Valmieras teātrim.
Es atceros, kā no Ugāles, kur mums mājā uz kāpnēm stāvēja analogais telefons, vakarā Krilovam zvanīju. Biju nenormāli satraucies. Domāju, kā man paskaidrot, kas es esmu, un tad pīšos bezjēdzīgi garā ievadā. Krilovs pacēla klausuli, teicu: «Sveicināti! Te zvana tāds Gatis Gāga…» «Ā, es zinu! Viesturs jau man teica!» Krilovs atbildēja, un tas uzreiz visu atrisināja. Aizbraucu uz Rīgu, mēs satikāmies. Krilovs ieteica man kā klausītājam iet pie viņa kursa uz aktieru meistarības nodarbībām.
Kautrīgi sēdēju maliņā. Tas bija kurss, kur mācījās Kristīne Nevarauska, Elīna Vāne, Inga Alsiņa, Māra Mennika, Artuss Kaimiņš. Pēdējā studiju gadā tieši pirms izlaiduma traģiskā autoavārijā aizgāja bojā Brigita Pauzere un Ojārs Ritovs. Mums visiem tas bija šausmīgs emocionāls sitiens. Kopā ar viņiem sākās mans ceļš uz skatuvi.
Pirmā kursa beigās vienā nodarbībā viņiem bija uzdevums piecu minūšu laikā pārim uztaisīt etīdi Cilvēks un mehānisms. Vienam nebija pāra, un, tā kā es tur sēdēju, man nācās izpalīdzēt.
Mans kolēģis bija spēlmanis, es – spēļu automāts. Tā ir mana pirmā loma.
Otrajā kursā iestājos teātra režijas kursā. Pēc pamatizglītības esmu diplomēts režisors, bet dzīves līkloči un kādas likumsakarības vai liktenīgas nejaušības iegrieza manu dzīvi tā, ka es kļuvu vairāk pazīstams kā aktieris.
Man jāsaka milzīgs paldies Feliksam Deičam, ka es atvēros. Trešajā kursā mācību iestudējumā pie Deiča kopā ar Brigitu Pauzeri spēlējām Kuprina stāstā Granātu aproce. Saņēmu ļoti augstu novērtējumu, kas uzskatāms par lūzuma punktu manas pašapziņas attīstībā.
Studiju laikā Felikss man iedeva palielu otrā plāna lomu Blaumaņa lugā Potivara nams. Pirmā galvenā loma man arī bija Valmierā. Jānis Vingris iestudēja Spilvencilvēku, un pāris nedēļas pirms pirmizrādes galvenais aktieris atteicās no lomas. Biju autobusā ceļā no Ugāles uz Rīgu, kad man piezvanīja Evita Sniedze un piedāvāja šo lomu.
Pateicu jā, neizlasījis lugu. Kad izlasīju, domāju, kādām šausmām esmu piekritis!
Bet izrādi veiksmīgi uztaisījām, saņēmām Zelta kartupeli – Dienas gada balvu kultūrā. Teātra grupā United Intimacy pie Viestura Kairiša man bija lomas, tad nāca Elīna Cērpa ar izrādi Maigums, Varis Piņķis ar Gogoļa Degunu Jaunajā Rīgas teātrī, un 2006. gadā mani uzaicināja pievienoties JRT trupai.»
Gatis vienpadsmit gadus bija Jaunā Rīgas teātra štata aktieris un viens no tiem, ar kuru pirms diviem gadiem līgumu tālākam darbam vairs nenoslēdza. «Man piedāvāja pāriet ārštatā un spēlēt izrādes, kurās man ir lomas, bet es atteicos.
Tas man bija pašcieņas jautājums. Es uzskatīju – ja prom, tad prom. Tas bija sāpīgs sitiens…
Bet jautājums, ko ar tādiem sitieniem pēc tam dari – paliec sakauts, dzīvo, pilns rūgtuma, ar aizvainojumu sirdī vai izvērtē notikušo, pieņem to kā mācību un turpini virzīties tālāk. Tas nenozīmē laist notikušo gar ausīm, it kā tas nekas nebūtu, izlikties, ka dzīve turpinās pa vecam, kā bijusi. Skaidrs, ka tā tas nebija. Bija ļoti smagi, sāpīgi un pazemojoši. Kopš tā notikuma daudz kas ir mainījies, daudz kas vairs nekad nebūs, kā ir bijis, bet es izvēlējos nepalikt tajā notikumā un nedzīvot ar aizvainojuma sajūtu, kas grauž un neļauj sevi dzīvē attīstīt kaut kam citam.»
Ābeļdārzu un dzīves ziedēšana
«Tagad man ir brīvība. Es pats varu izvēlēties, kur piedalīties vai nepiedalīties. Nepieņemu jebkādu piedāvājumu, lai tikai es kaut kur būtu vai naudas dēļ,» saka Gatis. «Vairākiem projektiem, kuros piedāvātas lomas, savu dalību esmu atteicis. Vai nu laika dēļ man nav bijis iespēju, vai materiāls bijis tik švaks, ka negribas sevi tādā tērēt.»
Tā ir liela vērtība, ka pats vari būt sev kungs, lai gan tas dažkārt nav viegli. Jādomā, kā savilkt galus, bet es turos uz pozitīva noskaņojuma un esmu pilns optimisma.
Gatis ir filmējies ne tikai Dvēseļu putenī. Kopš pirmās kinolomas 2008. gadā, kas viņam bija filmā Seržanta Lapiņa atgriešanās, spēlējis filmās Izlaiduma gads, Paukotājs, Medības, Kolka Cool, Paradīze 89, Vecā dārza noslēpums, 1906, televīzijas seriālā Sarkanais mežs, viņa balss skan animācijas filmā Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi.
Bet galvenais darbs Gatim ir viņa ābeļu dārzi Ugālē trīs hektāru platībā. «Kad 2001. gadā tepat pie mājas stādīju pirmo dārzu, man nebija nekādu zināšanu,» viņš atceras. «Kāpēc izvēlējos stādīt ābeles? Kad lopi beidzās, pie mājas palika pusotra hektāra tukšas zemes un vajadzēja izdomāt, ko ar to iesākt.
Tajā laikā, 90. gadu beigās, bija ābolu zinātniece Māra Skrīvele, dzirdēju reiz viņu televīzijā uzstājamies ar aicinājumu, ka latviešiem vajag stādīt augļudārzus, un tas man bija pirmais impulss.
Tad vēl bija dzīvs tētis, spriedām, ka varbūt stādīt upenes. Mammai sākumā bija tāda ideja, bet beigās nonācām pie ābelēm. Koki man jau izsenis ir simpatizējuši, īpaši augļu koki. Es mēģinu ar tiem saprasties, un laikam jau man izdodas. Visskaistākā ābeļdārzā ir ziedēšana. Tad nav arī nekādi lieli darbi, tikai skaties un priecājies.
2005. gadā izdevās iegūt īpašumā vēl vienu zemes gabalu, piestādīju klāt divus hektārus. Manos dārzos ir četrpadsmit šķirnes, pamatā ziemas. Ja tagad stādītu, no tām atstātu tikai divas vai trīs. Ceru, ka šis būs ābolu gads, pagājušais bija slikts.
Ja būs daudz ābolu, būs daudz darba, un to es sev novēlu – darbu ar atdevi.
Ja ir daudz darba, bet maz no tā labuma, tas arī nedod prieku un gandarījumu. Esmu no tiem, kuriem jauns gads iedod papildu uzrāvienu. Pagājušajā gadā jau pēc ābolu novākšanas sezonas pabeidzu savu sulu cehu, bet neko daudz tajā vēl neizspiedu, sanāca tikai izmēģināt testēšanas režīmā. Šogad sulu cehu palaidīšu uz pilnu jaudu.
Jaunajam gadam man ir lieli plāni. Gribu vēlēties pilnvērtīgi dzīvot. Tas iekļauj gan darbu, gan atpūtu, gan manu personisko dzīvi. Es visu laiku kursēju no Ugāles uz Rīgu un atpakaļ. Rīgā man ir dzīvoklis, ar vienu kāju esmu arī tur. Rīgā satiekos ar dēlu, vasarās viņš bieži dzīvo pie manis Ugālē. Par manu personisko dzīvi ļoti daudzi neko nezina, bet es domāju, ka laiks visu atklās. Kā Bībelē rakstīts: «Nekas nav noslēpjams, un nekas nav tāds, kas netaps zināms.»»
