Rīga +6°C 
Pieredzes stāsts: «Nevar kļūt par glābēju»
Paula: «Vairākiem maniem draugiem ir mentālās problēmas. Vairākkārt esmu bijusi līdzās, kad cilvēki runā par pašnāvību. Diemžēl viens draugs to arī realizēja. No savas pieredzes varu teikt, ka vienīgais, ko kāds var izdarīt, ir būt blakus un iedrošināt runāt un iet pie speciālista. Bet nevar uzņemties atbildību par citu cilvēku labklājību un kļūt par glābēju. Jo tajā brīdī, kad neizdodas visu salabot, tu nevis palīdzi, bet sajūties pats kā situācijas upuris – jo tev nesanāk, un beigās sāc pārmest, ka tam cilvēkam nekļūst labāk. Nav iespējams cita cilvēka dzīvi vilkt uz saviem pleciem vēl papildus savējai.»
Kristīne: «Ir tādas dienas, kuras paliek atmiņā ne tāpēc, ka tajās piedzīvots kas brīnišķīgs, bet tāpēc, ka esi dzirdējis ko prātam neaptveramu… Todien sakritības pēc divi man diezgan attāli cilvēki – kādreizējā kursabiedrene un draudzenes dēls – atklāti pateica, ka apsver domu par pašnāvību. Sieviete, kuru pazinu no studiju laikiem, feisbukā uzrakstīja pirecīgu vēstuli par gaidāmo salidojumu, bet jau nākamajā vēstulē rakstīja, ka ik pa laikam atrodoties uz aizas malas. Labi, ka ziema esot pagājusi, pavasaris atnācis un dzīve šķiet daudz saulaināka. Uz šīs cerīgās nots ātri vien pabeidzu mūsu saraksti un turpināju darbu. Un pat nenojautu, ka tobrīd man tika atsūtītas vēl trīs vēstules ar izklāstu par viņas emocionālo pašsajūtu. Tās izlasīju pēc vairākām stundām, bet mierināju sevi, ka «pavasaris ir atnācis»… Un tad vakarā pasākumā satiku draudzenes dēlu, kurš atklāja, ka nekam vairs neredz jēgu, ka ļoti reti iziet ārpus mājas, bet gan jau būšot labi, ja vien… Un tad viņš ar roku parādīja kustību – nebija vajadzīgs to nosaukt vārdā, lai saprastu, ka viņš nupat uzzīmēja savas dzīves beigas. Apstulbu un vienīgais, ko spēju pajautāt – vai viņš ir meklējis palīdzību? Jā, taču domas neesot mainījis. Mudināju meklēt vēl citas iespējas, bet īstenībā nezināju, kā man rīkoties. Nākamajā dienā piezvanīju draudzenei, kurai dēla noskaņojums gan nebija noslēpums. Viss, ko varēju darīt, – atbalstīt viņu.»
Konsultē Inta Zīle, ārste psihoterapeite, Liene Sīle, psihiatre, Nacionālā Psihiskās veselības centra Zinātniskā institūta psihiskās veselības jomā vadītāja.
Kad tā šķiet vienīgā izeja
«Psihiski traucējumi vai psihoemocionālas grūtības nerodas vienā dienā; izņēmums varētu būt tikai psihoze, kas var ieslēgties pēkšņi. Diemžēl medicīna var izdarīt visu, ko tā spēj, taču tā nevar atrisināt problēmas ģimenē un sabiedrībā. Mēs nevaram izmainīt disfunkcionālas ģimenes, nevaram mainīt to, ka daudzi dzīvo ar dubultiem morāles standartiem, kad ārēji redzam it kā jauku ģimeni, bet vienlaikus šajā ģimenē kādam tiek darīts pāri. Un palīdzība nereti tiek sniegta daudz par vēlu. Var jau teikt – es neesmu atbildīgs par cita emocijām, taču, iespējams, ja mēs vairāk uzņemtos atbildību par to, ko ar savu rīcību nodarām otram, tad arī kopējais sabiedrības fons būtu daudz labvēlīgāks,» norāda psihiatre Liene Sīle.
Ja cilvēks vienreiz veicis pašnāvības mēģinājumu, nesaņemot ārstēšanu un palīdzību, viņš, visticamāk, to darīs vēlreiz.
Mūsu vidū ir cilvēki ar tik smagu depresiju un tik lielām iekšējām ciešanām, ka viņi vairs nezina, kā dzīvot tālāk, viņiem tiešām šķiet, ka saule ir norietējusi un tā nekad vairs neuzlēks. Pašnāvība šķiet izeja – vienīgais risinājums, kā atbrīvoties no izmisuma, bezcerības un bezpalīdzības izjūtas. Iemesli šādām domām var būt ļoti atšķirīgi, tāpēc psihoterapeite Inta Zīle uzsver, ka ir ļoti svarīgi saprast, kurai pacientu grupai cilvēks pieder un kuru ārstēšanās taktiku attiecīgi var piemērot, – sākot ar depresiju, beidzot ar personības traucējumiem, kad cilvēks izdzīvo ļoti pretrunīgu un intensīvu iekšējo emociju pasauli un emocijas ļoti ātri pārslēdzas no viss ir labi uz viss ir slikti. Cilvēkam var būt pašiznīcinoša agresija, kas saistīta ar bērnībā pārdzīvotu fizisku, emocionālu vai seksuālu vardarbību, un viņš var aukstasinīgi plānot suicīdu, lai kādam atriebtos.
«Ir cilvēki – biežāk tie ir šizofrēnijas pacienti –, kuriem murgi un balss saka, ka viņi ir slikti un vajag sevi nogalināt. Ir cilvēki, kas līdz šim ir labi funkcionējuši, bet, saskaroties ar smagu neārstējamu slimību, fizisku diskomfortu, izlemj, ka dzīvos tik ilgi, līdz dzīves kvalitāte būs viņiem pieņemama un izturama. Tāpēc vēlreiz uzsveru – visas problēmas nevar samest vienā katlā, ir jāsaprot, kas ir destruktīvo domu pamatā,» norāda psihoterapeite, piebilstot – ja cilvēks vienreiz veicis pašnāvības mēģinājumu, nesaņemot ārstēšanu un palīdzību, viņš, visticamāk, to darīs vēlreiz.
Nebūt vienaldzīgam, taču novilkt robežas
«Ja tuvinieks, draugs vai parkā uz soliņa satikts cilvēks pasaka skaļi, ka apsver domu par pašnāvību, tas ir jāuztver kā sauciens pēc palīdzības,» uzsver Inta Zīle. Viņa iesaka pajautāt – kas tev liek par to domāt? Kāpēc tu gribi beigt savu dzīvi? Kas ar tevi ir noticis? Ir svarīgi runāt un tad skatīties pēc situācijas – iespējams, ir jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība un cilvēkam jādodas uz psihiatrisko stacionāru. Tur pirmreizējas epizodes gadījumā viņam tiks veikti arī izmeklējumi, kas reizēm atklāj pavisam citu problēmu, piemēram, smadzeņu audzēju, kas var radīt tādu pašu simptomātiku kā depresijas gadījumā. Un tādā gadījumā vajadzēs nevis psihoterapiju vai antidepresantus, bet gan neiroķirurģiju.
Dažkārt pietiek ar sarunu – dalīta bēda kļūst par pusbēdu. Ir cilvēki, kuriem vieglāk izstāstīt kolēģiem, nevis tuviniekiem, un reizēm savas izjūtas ir vieglāk uzticēt svešiniekam. Galvenais, nekādā gadījumā nevajadzētu teikt – viss ir labi, nerunā muļķības! Var pajautāt: vai tu šo frāzi izmeti emocijās vai arī nopietni apsver?
Var pajautāt vēl – vai tev ir, ar ko par to parunāt? Jo vissliktāk ir tad, ja cilvēks paliek viens ar savām emocijām.
«Nav jābūt varonim, lai otru izglābtu,» uzskata Liene Sīle. Līdzcilvēkam pietiek būt vērīgam un nebūt vienaldzīgam – nenovērsties, ja redz, ka draugam vai darba kolēģim ir grūtības, un, pamanot pārmaiņas uzvedībā, ir vērts pajautāt. Taču ļoti bieži nejautājam, baidoties, ka tad kļūsim atbildīgi, ja kaut kas notiks. Mūsu kā sabiedrības pienākums ir nenovērsties, nebūt vienaldzīgiem, taču – te arī ir jāliek punkts. Te mūsu pienākums beidzas, ir jānovelk stingras robežas. Jūs varat sniegt informatīvo atbalstu un līdz zināmai robežai – arī emocionālu atbalstu. Iespējams, saprāta robežās arī materiālo atbalstu un pat fizisku, piemēram, aizvedot līdz ārstam vai palīdzot pieskatīt mājdzīvnieku, kamēr cilvēks uzturas dienas stacionārā. Taču tas arī viss! Turklāt šīs robežas vienmēr ir jānosaka jau pašā sākumā, kad jautājat cilvēkam: kā es tev varu palīdzēt? Vēl prātīgāk būtu teikt: es varētu tev palīdzēt. Un tad izstāstīt, kāda šī palīdzība varētu izskatīties, lai tā nepārkāptu jūsu robežas. Arī otram tas radīs sajūtu, ka ar jums var justies droši, ka jūs nepārkāpsiet viņa robežas. Var tā būt, ka otrs atteiksies. Jūs nevarat mainīt viņa uzvedību. Bet jūs varat sevī rast mieru, ka neesat bijis vienaldzīgs. Dodiet arī cilvēkam telpu pārdomām, pēc piedāvājuma palīdzēt negaidiet uzreiz rīcību – viņam nav jāpieņem lēmums acumirklī. Taču vairāk neko darīt nevajag, nav jāuzņemas atbildība par cita cilvēka mentālajiem izaicinājumiem, īpaši tad, ja neesat viņa grūtību iemesls.»
Nevienu nevar pasargāt no sevis paša
«Līdzcilvēki var uzklausīt, runāt, vest pie speciālista un varbūt sākumā pat aiziet līdzi. Ārstēšanās procesā īpaši svarīgs ir ģimenes atbalsts – arī gadījumos, kad runa ir par pilngadīgu pacientu, jo ģimene cilvēku redz diendienā un var atklāt to, ko pacients noklusētu,» stāsta Inta Zīle. Taču viņa mudina apzināties, ka tu vari izdarīt tikai to, ko tu vari izdarīt, un ir lietas, kas ir ārpus tavas kontroles.
«Ja kāds ir tiešām apņēmies visā nopietnībā veikt pašnāvību, neviens viņu nevar pasargāt no sevis paša. Neviens!» uzsver Inta Zīle.
«Arī ārstēšanas procesā viss ir atkarīgs no tā, cik cilvēks pats ir motivēts izglābties, un gala izvēle tik un tā ir katra cilvēka rokās. Sākumā var būt liels noliegums, taču ir pacienti, kas ar laiku pieņem palīdzību. Liela nozīme ir pacienta un terapeita saderībai. Taču, pat ārstējoties psihiatriskajos stacionāros ar diennakts uzraudzību, cilvēki, kas grib beigt dzīvi, to izdara.»
Meklējot labākos palīdzības veidus
Protams, daudzos gadījumos medikamenti spēj palīdzēt. Ja ir psihoze, tad, cilvēkam esot stacionārā un piemeklējot viņam medikamentus, ideja par pašnāvību pāriet. Ja ir smaga depresija, tad, izrakstot antidepresantus un varbūt tos kombinējot arī ar citiem medikamentiem, domas par pašnāvību pāriet.
«Bet personības traucējumu gadījumā medikamenti nepalīdz, tāpēc pirmā un bieži vien arī vienīgā ārstēšanas metode ir psihoterapija, turklāt nevis mēnesi un nevis valsts apmaksātās desmit sesijas, bet gadu, pat pusotra, turklāt vajag augsti specializētu terapiju – dialektiski biheiviorālo terapiju (DBT) vai transferencē fokusēto psihoterapiju (TFP), kuru ilgtermiņā diemžēl valsts neapmaksā. Tiek apmaksātas intervences, kas citos gadījumos, piemēram, ja ir depresija, trauksme vai izolēta fobija, arī šizofrēnija, var palīdzēt, bet personības traucējumu gadījumā nesniedz gaidīto rezultātu. Arī medikamenti labākajā variantā var palīdzēt impulsu kontroles grūtību gadījumā, bet ar iekšējām problēmām un to radītajiem izaicinājumiem cilvēkiem jāmācās sadzīvot pašiem, jāatrod adaptīvāki veidi savu intensīvo afektu regulēšanai,» stāsta Inta Zīle.
«Tāpēc dažkārt dzirdam, ka cilvēks ir meklējis palīdzību, bet viņa situācijā uzlabojumu nav. Cilvēks turpina just vilšanos, dusmas, un, ja viņam nav, kur to agresiju likt, tā izpaužas viena vai otra veida pašdestrukcijā. Tāpēc ir vajadzīga specifiska psihoterapija, kur viņš iemācās agresiju dabūt ārā un regulēt to. Dialektiski biheiviorālās terapijas laikā ir iesaistīti vairāki terapeiti, turklāt pirmā pusgada laikā ir iespējama nepārtraukta speciālistu pieejamība. Savukārt transferencē fokusētā psihoterapija, kas šobrīd tikai ienāk Latvijā, palīdz pacientam saprast, kāpēc viņš tā reaģē, ļoti stingras un strukturētas pieejas ietvarā. Ja ir pašnāvības risks, tad tas tiek uztverts nopietni, tiek izstrādāts rīcības algoritms situācijai, kad ir konkrēta vēlme un plāns sevi nogalināt, bet pats pacients ir atbildīgs par tā ievērošanu. Diemžēl šīs abas metodes, kas patiešām palīdz pacientiem ar personības traucējumiem, Latvijā nav valsts apmaksātas.»
Caur tumsu ejot, izdodas palīdzēt
«Lai spētu darīt šo darbu, cenšos paturēt prātā gadījumus, kad cilvēkam ir izdevies atgriezties dzīvē. Esam izglābuši gan pēcdzemdību depresijas pacientus, gan arī pacientus ar smagu depresijas paasinājumu, gan pacientus ar psihotiskiem traucējumiem. Bet tie, kuri atkal dzīvo normālu dzīvi, tā arī pasaka – ka iepriekšējais dzīves posms ir beidzies un viņi vairs negrib atgriezties pie tā. No pieredzes redzu – jo pacients kļūst veselāks, jo mazāk grib par to runāt. Tāpēc mēs nedzirdam par tiem labajiem gadījumiem, bet tie ir!» uzsver Liene Sīle.
«Taču, protams, ikdienā bieži vien tā ir iešana pa melnu tumsu kopā ar pacientu, kurš grib tikai vienu – nomirt, bet, ja tu izturi to ceļu, tad beigās gan pats, gan ārsts var piedzīvot brīnumu.»
Sieviete neiet prom no attiecībām, kurās nav laimīga, jo baidās, ka otrs padarīs sev galu
«Ka teica psihiatrs Oto Kernbergs, cilvēki ar personības traucējumiem mēdz šantažēt un manipulēt ar draudiem izdarīt pašnāvību,» atzīst ārste psihoterapeite Inta Zīle. «Bet vienīgais veids, kā šāda veida šantāžu pārtraukt, ir spert nežēlīgu soli, sakot: «Jā, man būtu ļoti žēl, ja tu veiktu pašnāvību, un, visticamāk, es kādu laiku skumtu. Bet es respektēju, ka tā ir tava izvēle, un es spētu dzīvot tālāk.» Personības traucējumu gadījumā tas pārrauj otra fantāzijas un domas par to, kā viņš atriebsies un visu mūžu spokosies, un tu vairs nespēsi dzīvot tālāk, jo vainas izjūta sagrauzīs un tādā veidā tava dzīve tiks iznīcināta. Nē, netiks iznīcināta. Līdzcilvēkam būtu svarīgi nepadoties manipulācijām.»
Būt blakus, uzklausīt…
Alise Cepurīte, mentālās atbalsta biedrības Ogle vadītāja. Nodibināja šo biedrību pēc tam, kad pašnāvības ceļā dzīvi noslēdza viņas brālis Māris. Nesen izveidoja arī programmu Līdzcilvēks, kura aicina kļūt par atbalsta personu cilvēkiem pēc tuvinieka pašnāvības.
«Programmas ideja balstās principā, ka dažkārt vislielāko atbalstu var sniegt kāds, kurš ir piedzīvojis līdzīgu pieredzi, – cilvēks, kurš pats zaudējis tuvinieku pašnāvībā un izgājis īpašas apmācības, var kļūt par atbalsta personu citiem. Šis ir viens no veidiem, kā mēģinām darboties preventīvi, lai palīdzētu cilvēkiem, kam pēc tuvinieka zaudējuma var pašiem attīstīsies pašnāvnieciskas domas un uzvedība. Gribētu aicināt cilvēkus būt vairāk iejūtīgiem pret citiem, jo mēs nekad nezinām, kas notiek otra cilvēka dzīvē. Cilvēks, kam ir depresija vai citas smagas mentālās veselības grūtības un kam, iespējams, ir pašnāvnieciskās domas, visdrīzāk jūtas ļoti vientuļš, un tas, ko mēs varam darīt, – būt blakus.
Šajā laikā, kad līdz ar notikumiem pasaulē ir pieaugusi nedrošības sajūta, vajadzētu censties satikt cilvēkus klātienē vai vismaz sazvanīties videozvanā, nevis tikai apmainīties ar ziņām feisbukā. Tikai sarunā un klātesamībā ir iespējams pamanīt signālus, ka cilvēkam kaut kas nav kārtībā. Piemēram, viņš izsaka frāzes, ka visiem būtu labāk bez viņa vai ka šādi vairs nevar dzīvot… Galvenais – uztvert otra sacīto nopietni! Var pajautāt tieši – klau, vai tev ir pašnāvnieciskas domas? Turklāt labāk ir pajautāt vienreiz par daudz nekā vienreiz par maz. Un, ja cilvēks atklāj, ka ir, svarīgi ļaut cilvēkam runāt, nevis nākt klajā ar šķietamiem risinājumiem – pamēģini pasportot, pasmaidīt, vai arī noniecināt, sakot: kas tās par stulbām idejām? Ja situācija ir pavisam kritiska, rīkoties! Klātesamība var palīdzēt otram justies saprastam, iespējams, mainīt savas domas vai vērsties pēc profesionālas palīdzības. Taču, ja cilvēks tik un tā vēlas šķirties no dzīves, svarīgi saprast, ka tā ir viņa atbildība. Nav tā, ka cilvēks, kurš mēģinājis palīdzēt, ir pieļāvis kļūdu vai nav bijis gana labs atbalsts. Jo cīņa, kas norisinās cilvēka galvā, var būt arī ļoti smaga, un reizēm neizdodas palīdzēt. Bet, pat ja mēs varam palīdzēt tikai vienam cilvēkam, ir vērts censties viņu izglābt, esot blakus, uzklausot un sniedzot atbalstu.»
Pašnāvības riska pazīmes
Izteikumi par pašnāvību vai paškaitējumu, norobežošanās no apkārtējiem cilvēkiem un sociālajiem kontaktiem, dzīvesveida un režīma izmaiņas (bezmiegs, izteikti pazemināta apetīte), izteiktas garastāvokļa svārstības, pašiznīcinoša, bīstama, riskanta uzvedība, pēkšņa atvadīšanās no apkārtējiem, pēkšņa finansiālo jautājumu risināšana, informācijas meklēšana par pašnāvības izdarīšanas metodēm, savu mantu izdalīšana citiem, pilnīga vienaldzība pret savām ciešanām.
Kur meklēt palīdzību
- Krīžu un konsultāciju centra Skalbes uzticības tālrunis: 67222922, 27722292, 116123.
- Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests – 113.
- Mentālās veselības atbalsta biedrība Ogle.
- https://palidziba.npvc.lv/ – te ir pieejam palīdzības anketa, kas palīdz psihiatriskiem pacientiem izvērtēt ambulatorā pieraksta steidzamību. Pieraksts tikai ar medicīniskām indikācijām sekundārajai veselības aprūpei – ierodoties uz vizīti, tiks lūgts ģimenes ārsta nosūtījums pirmreizējiem pacientiem.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par rakstu cikla «Sieviete pārmaiņu laikmetā: izaicinājumi un iespējas» saturu atbild Žurnāls Santa.
