Dāvana Latvijas sievietēm 🩷 
Rīga +5°C 
Konsultē sertificēta psihoterapijas speciāliste Anita Pīlēna.
Pieredzes stāsts: jūtas lieks un nevajadzīgs
Katrīnas un Jāņa ģimenē šobrīd notiek pielāgošanās jaunajām dzīves izmaiņām – Jānim palika 65 gadi, un viņš kļuvis par pensionāru. Pats cerēja, ka varēs turpināt darboties uzņēmumā, kurā strādājis pēdējos trīsdesmit gadus, taču šajā ārvalstu kompānijā ievēro striktu principu – cilvēks, sasniedzis pensiju, turpmāk nevis strādā, bet bauda dzīvi! «Uzņēmumā īsti nesaprot mūsu, latviešu, lielo kāri strādāt,» atzīst Jānis. «Taču, godīgi sakot, mājās sēdēt ir garlaicīgi! Būs kaut kas jādara. Jo arī vecs vēl nejūtos. Šad tad joprojām aizskrienu uz darbu – iedzert kafiju ar bijušajiem kolēģiem. Ik rītu mostos ar sajūtu, ka joprojām nevaru atslābt, – katru dienu gribas kaut ko izdarīt. Ziemā tīrīju sniegu, mājās nomainīju elektrības slēdžus… Ir dīvaini. Nevaru pierast. Tiesa, pensionāra apliecību vienreiz jau esmu paspējis izmantot – dodoties slēpot uz kalniem, kā pensionārs dabūju lielu atlaidi.»
Jāņa sievai Katrīnai līdz pensijai ir vēl septiņi gadi, viņa turpina strādāt. Agrāk abi dienas ritmu pakārtoja viens otram un uz darbu Rīgā sešdesmit kilometru attālumā no mājas devās ar vienu mašīnu – ja vienam vakarpusē bija darīšanas, otrs pagaidīja. «Tagad esmu saimniece pār savu laiku, bet es tāpat cenšos pēc darba uzreiz braukt mājās, jo ir sajūta, ka Jānis mani gaida,» atklāj Katrīna. Mainoties ikdienas ritmam, abi apsver domu ērtības labad iegādāties otru mašīnu, jo šobrīd Jānis pārvietojas ar autobusu vai vilcienu. «Redzu, ka Jānim ir grūti pieņemt jaunās pārmaiņas, jo viņš visu mūžu ir strādājis. Domāju, ka būtu pavisam citādi, ja arī es būtu pensionāre, mēs kopā varētu plānot dzīvi. Bet tagad viņam jāiemācās dzīvot jaunajos apstākļos, psiholoģiski jāpārorientējas. Manuprāt, pensijā visgrūtāk ir tas, ka visu mūžu esi bijis cilvēkos, bet pēkšņi esi viens. Uzskatu, ka viņam ir jāatrod darbs vai hobijs… Nedarīt neko ir bīstami!»
Jānis nenoliedz, ka dīvāns un televizors pievelk – jo tagad viņš var noskatīties nevis vienu sēriju, bet visu seriālu. «No rīta pieceļos, paēdu, ap septiņiem paskatos ziņas, tad pavingroju, paskatos seriālu, izeju pastaigāt, aizeju uz veikalu, atnāku mājās, gatavoju pusdienas, paēdu, paskatos vēl vienu seriālu… Un tad jau sieva ir mājās,» pasmaida Jānis, piebilstot, ka savu mūžu neesot tik daudz staigājis kājām.
Jānim nekad īsti nav bijis neviena hobija. «Nu labi – ziemā es slēpoju, vasarā braucu ar velosipēdu, bet tas arī viss. Tagad apsveru domu par militāro dronu kursiem – gribu apgūt kaut ko jaunu, kas dzīvi padarītu piepildītu. Domāju, ka meklēšu arī iespēju strādāt 2–3 reizes nedēļā… Jau saņēmu piedāvājumu strādāt muzejā par apsargu. Bet atteicos, jo es gribu būt cilvēkos, nevis nakti pavadīt muzejā. Man patiešām ir laba pensija un iztikt varu, strādāt izvēlētos tikai tamdēļ, lai būtu cilvēkos un varētu būt noderīgs!»
Tuvākajos mēnešos viņam esot plāns nodoties rūpēm par īpašumiem, mājās uztaisīt remontu – varēšot uztikt bez meistariem, pats sienas krāsošot, bet rudenī tomēr meklēs darbu. «Mans klasesbiedrs, kurš arī jau ir pensijā, vadā mazbērnu uz skolu un pulciņiem un izbauda šo laiku. Arī divas bijušās kolēģes nodevušās rūpēm par mazbērniem. Drīzumā pensijas vecumu sasniegs arī vairāki mani draugi, taču pusei ir privāts bizness, un zinu, ka viņi turpinās strādāt. Mans galvenais mērķis ir atrast, ar ko nodarboties.»
Sievietes labāk pielāgojas pārmaiņām
«Protams, to nav iespējams apgalvot par visiem, bet bieži vien sievietēm aiziet pensijā ir vieglāk nekā vīriešiem. Sievietes kopumā labāk pielāgojas dažādiem dzīves notikumiem un prot strukturēt savu laiku, kamēr vīriešiem darbs ir identitātes sastāvdaļa – tas ir amats, statuss un, protams, arī finanses! It īpaši grūti ir tad, ja vīrietis ir pieradis būt galvenais apgādnieks, jo aiziešana pensijā maina viņa stāvokli ģimenē,» norāda psihoterapijas speciāliste Anita Pīlēna.
Arī pētījumi rāda, ka sievietes mēdz būt aktīvākas, piemēram, dodas uz hobiju pulciņiem, bet
vīrieši, paliekot bez darba, bieži vien nevar atrast sev vietu un jūtas kā izmesti no laivas.
Lai gan Anita Pīlēna uzsver – ir daudzi pensionāri, kas ir patiešām laimīgi un izbauda pensijas gadus, atrod savu deju kolektīvu, sāk dziedāt korī, gleznot, iemācās strukturēt savu laiku, diemžēl ne visi spēj pārorientēties. «Sākumā jau viss ir labi, kā medusmēnesī – daudz brīvā laika, beidzot var izgulēties, nekur nav jāsteidzas. Bet pēc tam sākas nepatikšanas, dezorientācija, nestrukturēts laiks, neziņa, ko iesākt ar savu dzīvi. Var sākt zust dzīves jēga. Un dažreiz tā jēgas neesamība tiek slīcināta pudelē vai kādos citos nelāgos ieradumos. Vai arī sākas slimošana,» skaidro speciāliste.
Ieguvums vai zaudējums?
Darbs cilvēka dzīvē ir ļoti svarīga identitātes daļa, un, to zaudējot, viņš it kā zaudē daļu no sevis. Protams, ja cilvēks jau sen sapņo par došanos pensijā, viņš tam ir sagatavojies gan morāli, gan emocionāli, gan finansiāli, un, ja vien veselība atļauj, tad turpmākos dzīves gadus viņš var pavadīt ļoti labi. Taču, ja cilvēks vēl gribētu strādāt un aiziešana no darba notiek piespiedu kārtā, tad šis identitātes zaudējums ir izjūtams īpaši spēcīgi. Var parādīties dažādi riski – gan veselības ziņā, gan arī attiecībās, jo cilvēks emocionāli reaģē uz pārmaiņām. Var atrast līdzību situācijām, kad tiec atlaists no darba vai aizsūtīts pensijā, – abos variantos darba zaudējums ir nepatīkams. «Negribu teikt, ka tā ir trauma, taču noteikti sociāls stress. Jo, aizejot pensijā, viss mainās – statuss, finanses, tiek zaudēta identitātes daļa. No otras puses – aiziešanai pensijā var arī sagatavoties. Ja cilvēki zina, ka gaidāmas pārmaiņas, un ja nav vientuļš – viņam ir ģimene, draugu loks –, tad 65 gadu vecumā, kad ir uzkrāta dzīves pieredze un, visticamāk, ir pazudis arī jaunības maksimālisms, ar šīm pārmaiņām ir vieglāk samierināties. Turklāt ir iespēja atrast citus priekus – pievērsties hobijiem un pavadīt laiku ar mazbērniem, ja tādi ir. Kļūt par pilna laika vectētiņu, vadāt mazbērnus uz pulciņiem. Noteikti var atrast, kā aizpildīt dzīvi. Jā, ir zaudējums, bet ir arī ieguvumi, par kuriem cilvēks vēl nekā nezina.»
Izvēles, ar ko jāsadzīvo
«Ja cilvēks ir nesen aizgājis pensijā un viņam beidzot ir laiks apsēsties pie tā televizora, tad tiešām vispirms ir jāļauj noskatīties visas filmas, kuras viņš nav redzējis,» mudina psihoterapijas speciāliste. «Zināms risks, protams, ir iesēdēties, un sevišķi liels risks, ja vēl blakus ir alus vai kāda stiprāka dzēriena pudele. Ģimenē gan dzīvesbiedre droši vien mudinās, lai tas tā nenotiktu, taču nevar jau arī stāvēt otram blakus un visu laiku teikt: celies, dari, celies, dari! Bet būtu labi pajautāt: kā tev būtu labi? Kā tu gribētu? Un tad jaunizceptais pensionārs, iespējams, pats aizdomātos, kā tad viņam īsti būtu labi. Daudz sarežģītāk ir ar vientuļajiem pensionāriem. No otras puses – ko nozīmē vientuļš? Varbūt cilvēks pēc dabas ir vientuļnieks, viņam patīk vienatne – un viņš to beidzot var izbaudīt.
Es gan gribētu piebilst, ka vientulību cilvēks bieži vien noorganizē sev pats un ne jau trīs dienas pirms pensijas,
bet varbūt desmit divdesmit gadu iepriekš, veicot neapdomīgas izvēles – gan apzinātas, gan neapzinātas, un tad dzīve aizved destruktīvā virzienā. Un tad arī nav brīnums, ka galu galā vecumdienās viņš ir viens. Ir svarīgi uzturēt attiecības, labas attiecības ar līdzcilvēkiem – bērniem, mazbērniem, brāļiem, māsām, visiem pārējiem radiem un tāpat arī ar kaimiņiem… Reizēm cilvēks paši nevēlas kontaktēties, iespējams, viņam pat ir jau kādas depresijas iezīmes, taču ar varu jau nevienu pie ārsta nevar aizvest, tāpat kā ar varu nevienu nevar aizvest ne uz kori, ne uz pulciņiem, ne uz gleznošanas nodarbībām. Un, ja cilvēks tā ir izvēlējies, nākas ar to samierināties.
Svarīgi atrast sev nodarbi
Realitātē sieviete un vīrietis, kas dzīvo kopā, reti aiziet pensijā pilnīgi vienlaikus. Viens šajā pensijas zonā nonāk ātrāk, un viņam, tāpat kā dzīvesbiedram nekas cits neatliek, kā pielāgoties šai situācijai. Anita Pīlēna uzsver – tas ir iespējams, jo smadzenes visu mūžu ir plastiskas.
«Ļoti veselīgi būtu turpināt nodarbināt smadzenes – mācīties kaut ko jaunu, piemēram, jaunu svešvalodu vai mūzikas instrumentu, vai zīmēt… Tas nekas, ka pensijas vecums! Mācīties taču var! Un kas vēl ir brīnišķīgi pensijas vecumā – nevienam nekas nav jāpierāda. Cilvēks var mācīties spēlēt klavieres 65 gadu vecumā sava prieka pēc. Vai dziedāt. Vai apgūt jebko – aizpildīt savu laiku ar jēdzīgām nodarbēm. Vai kaut ko meistarot. Mājās jau vienmēr ir, kur roku pielikt! Taču arī meklēt darbu un turpināt strādāt ir brīnišķīga doma,» uzsver psihoterapijas speciāliste.
«Arī pati turpinu strādāt, un daudzi mani draugi un paziņas turpina to darīt. Jo cilvēkam ir ļoti svarīgi būt vajadzīgam un noderīgam – tas palīdz arī uzturēt smadzeņu jaunību un elastību. Jo vecums jau nav par krunkām. Vecums ir tad, kad zūd interese par dzīvi, kad zūd acu mirdzums. Es aicinu lūkoties uz ieguvumiem.
Jā, cilvēks ir zaudējis savu amatu, statusu, darbavietu, bet viņš jau ir palicis tas pats!
Mēdz teikt, ka profesionālās iemaņas zūd pēdējās. Un tā ir taisnība. Pazīstu daudzus, kas iesaistās ģimenes biznesā, palīdz bērniem, kārto grāmatvedību. To var darīt arī bez atlīdzības – brīvprātīgā kārtā. Protams, piestrādāt pensijas vecumā un mazliet piepelnīties arī nenāk par sliktu. Zinu pensionētas latviešu valodas skolotājas, kuras vēl 80 un 85 gadu vecumā savā apkaimē mācīja latviešu valodu, un līdz ar to viņu kaimiņi varēja veiksmīgi naturalizēties. Pazīstu inženierus, kas vēl arvien sniedz konsultācijas arī savos astoņdesmit gados, un tāpat būvniekus, kas palīdz novērtēt, vai dzīvoklis ir pērkams. Turklāt var pats izvērtēt, cik daudz brīvprātīgi iesaistīties.»
Pensija kā otrā jaunība
Pārim, kas kopā jau ir trīsdesmit, četrdesmit gadu, kas ir izairējušies cauri visām dzīves vētrām, kuriem dzīvē ir bijuši gan kāpumi, gan kritumi, gan bēdas, gan prieki, un, neskatoties uz visu, viņi ir spējuši palikt kopā un saglabāt cieņu un kļuvuši viens otram par labākajiem draugiem, aiziešana pensijā var kļūt par otro vai trešo jaunību. Svarīgi, lai pārī joprojām ir intimitāte, sarunas, kopīgas intereses un rūpes, arī kopīgi ceļojumi.
Ja vīrietis aiziet pensijā pirmais, sievietei var būt liela nozīme viņa atbalstīšanā.
«Taču pāri ir dažādi. Ja pārī ir slēpts naidīgums un viņi jau, piemēram, desmit gadu viens ar otru nerunā vai runā tikai par to, ko ēdīs pusdienās, ja nav kopīgu interešu, tad tas ir bēdīgi. Domāju, ka tās ir mokas – būt ieslodzītam mazā pilsētas dzīvoklī ar dzīvesbiedru, kuru nevar ciest ne acu galā. Tas būtu briesmīgi. Bet par to bija jārūpējas jau pirms divdesmit trīsdesmit gadiem,» uzsver Anita Pīlēna.
Par ko vēl būtu vērts aizdomāties, pirms pensijas vecums pienācis? «Ir svarīgi veidot attiecības ne tikai ar dzīvesbiedru, bet arī ar bērniem, mazbērniem, ar pārējiem līdzcilvēkiem. Labas attiecības ar bērniem ir miera un prieka avots. Nu, kā vēl sagatavoties? Rūpēties laikus par savu veselību, arī par finansēm, atrast jēgpilnu hobiju. Tad arī būs vieglāk pensijas vecumā. Bet dzīves jēga ir jāsaglabā līdz pēdējam brīdim!»
Ķermenis pateica: pietiek!
Juris: «Kad pienāca pensijas vecums, pirmajā gadā vēl mēģināju strādāt ieraduma pēc, nebiju gatavs, likās – kā tad es iztikšu bez darba? Novērtēju, ka papildus darba algai bija papildu ikmēneša bonuss – pensija, un finansiāli šis laiks man ļoti patika. Taču, tā kā man ir fiziski smags darbs, kādā dienā ķermenis pats pateica priekšā: pietiek. Sākotnēji man bija grūti samierināties, ka ienākumi kļuvuši mazāki, no otras puses, priecājos – kaut man vairs nav spēka un veselības, man vismaz ir pensija. Neko baigi atļauties nevaru, bet iztikt varu. Sievai ir lielāka pensija, un, dzīvojot pieticīgi, visam sanāk. Tas ir galvenais. Un man patīk tā brīvības sajūta, ka neesmu ne no viena atkarīgs! Patīk tāds mierīgs, normāls dzīves ritms, bez steigas. Šad tad kaut kur aizbraucam, citreiz draugi atbrauc ciemos. Tad pasēžam, parunājamies, atceramies vecos laikus. Nekādas īpašas nodarbes neesmu meklējis, jo mājās vienmēr ir, ko darīt. Un arī nedarīt ir labi. Vakaros man patīk apsēsties uz soliņa pie mājas un vienkārši būt.»
Vasarnīca kā glābiņš
Santa: «Mans vīrs pensijā ir aptuveni sešus gadus. Ak, kā mēs sākumā strīdējāmies – katru dienu par sīkumiem vien! Agrāk taču tam nebija laika. Pēkšņi likās, ka no nekā nedarīšanas viņš sāk jukt prātā. Es vienmēr esmu strādājusi mājās, un arī turpināju darboties, bet viņš sākumā nekādi nevarēja sev atrast vietu.
Pirmā ziema bija neizturama, bet vasarā iestājās miers – tad bija darbi vasarnīcā, turklāt atrada arī sev jaunu nodarbošanos – vairākas reizes mēnesī kopā ar draugu devās uz tuvējo ezeru makšķerēt.
Par laimi, bez alkohola. Savukārt es esmu apguvusi arī dažu labu recepti, kā zivis pagatavot… Agrāk mums katram bija savs darbs, savs ritms. Tagad – abi pārsvarā visu laiku esam kopā. Taču nu jau esam apraduši viens ar otru, nav sajūtas, ka maisāmies otram pa kājām. Ziemās vīrs parasti iesēžas krēslā un skatās televizoru, bet, jāatzīst, arī es to daru bieži. Nu jau esmu pieradusi, ka ziemā viņš atpūšas, vasarā – strādā.»
