Rīga +2°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
9
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ziniet, ir tādas dienas, kad man gribas būt mazam tārpiņam, tējkarotei vai savam kaķim. Kam nav nekur jāiet. Kam nav jāsmaida auditam. Nav jāatver mute kā Češīras kaķim no Alise Brīnumzemē, lai higiēnists ar saviem moku rīkiem tiktu klāt visiem zobiem. Kam nav jārij kobra, jo «nekā slikta jau nav, bet ir izmainīta kuņģa oderīte un mums jāsaprot, kas tas ir».
Nu, un tagad iedomājieties, ka šis viss notiek vienā dienā! Vienā!
Kur man vispār bija prāts pieteikties uz kuņģa izmeklējumu dienā, kad darbā notiek audits? Kur?! Un tagad astoņos no rīta es skaidroju ārstam, ka apzinos vispārējās narkozes burvību, bet.. man nav laika. Man der tikai tā, kur iepūš kaklā. Un tad esmu gatava rīstīties un vemstīties, un izraudāt visas acis, bet man ir jābūt darbā. Labi, ka vismaz pietika prāta skropstas nenokrāsot. Pieļauju gan, ka uzacu zīmulis arī smuki notek līdz ar sviedriem, kas izspiežas. Visu cieņu mūsdienu medicīnai, bet es skumstu pēc laikiem, kad zāļu sievas ar visu tika galā, atverot sava skapja durvis un izņemot zāļu tēju maisiņu.
Bet lai nu paliek. Kad diena ir tik pilna stresa, nav pat laika nobīties. Vienkārši pāri peļķēm joņoju uz darbu un mēģinu darīt visu, lai auditoram priecīgs prāts. Iespējams, tieši manas saraudātās acis tomēr ir iemesls, kādēļ viss rit neticami gludi. Daži labojumi tur. Daži labojumi šeit. «Kas jums tas par jocīgu kaktusu? Nē, vēl vienu kafiju noteikti ne.» Skatos pulkstenī un ceru pagūt pie higiēnista laikā. Nu kā var vienā dienā ieplānot tik daudz darbību paralēli darbam? Lai arī pēc darba laika…
Tramvajā beidzot tieku klāt Lielisko čatiņam. Tās esam mēs. Draudzenes. Kam gan vēl lai pasūdzas, ka diena ir draņķīga? 95 nelasītas ziņas. Bāc! Es taču tikai no rīta, joņojot uz slimnīcu, uz to izmeklējumu, paguvu ierakstīt, ka viss ir slikti. Un, tā kā pēc tam neesmu atskaitījusies, ka esmu dzīva, viņas jau ir izsludinājušas mani starptautiskā meklēšanā. Panikas cēlājas! Kazas. Goda vārds. Atskaitos, ka esmu ceļā pie higiēnista un ka ne uz ko skaistu šodien gan neceru. Ziņa no māsas: «Māšuk, tu negribi ar mani uz Paulu? Viņam šodien dzimtene, un man ir lieka biļete, družkai vēdervīruss. Koncis septiņos. Dzintaros.» Vai? Es? Gribu? Uz Paulu? Manuprāt, ar šo jautājumu vienlaikus var piecelt kājās visus intensīvās terapijas pacientus slimnīcā. Jā! Es gribu! Es gribu tik ļoti! Sarunājam tikties pie ieejas un iztikt bez panikas, ja neatbildu – telefona baterija šodien nosēdusies un jau mirgo sarkana. Bet nemaz nav laika uzlādēt un nav arī kur.
Higiēnistei paskaidroju, ka viņai ir četrdesmit minūtes laika. Jo man ir vilciens. Un Raimonds Pauls. Jautājumu nav. Vilcienā ceru, ka telefons nenoģībs, jo biļeti pirku onlainā. Fū. Viss ok. Draudzenes vacapā, uzzinājušas, ka eju uz maestro koncertu, spiedz kā trakas. Visas paziņo, ka grib būt manā vietā. Es piedāvāju komplektu Audits, zobārsts, kobra, Pauls. Nē, neviena nepiesakās. Un tikai tad es atjēdzos, ka vīrs un bērni nezina neko. Proti, to, ka es tagad joņoju uz Dzintaru koncertzāli, lai klausītos mūziku, viņiem neviens nav pateicis. Ķeros pie vacapa: «Es aizeju pie Raimonda.» Plukš. Telefons izslēdzas. Aizeju? Kāpēc aizeju, nevis eju? Stulbais autokorektors. «Es eju pie Raimonda Paula uz koncertu. Un to es nepaguvu uzrakstīt. Ko viņi tagad padomās? Kāds Raimonds? Es aizeju no ģimenes? Ak Dievs! Ak Dievs!
Tā var gadīties tikai ar mani.
Māsa mani sagaida ar biļeti un šampanieti. Kaut kā pēc visa, kas piedzīvots… ārprāts, cik tai Elzai skaista balss! Un kleita! Sapnis! Elēģija! Un Dināra ir perfekta. Nu kā var dabūt tik skaistu augumu? Keišs… ar zaķi… Es smejos tā, ka man atkal līst asaras. Visa tuša nost. Pilnībā. Koncerts ir dievīgs. Maestro ir mūsu zelts! Visa zāle dziedam Daudz baltu dieniņu. Ierodos mājās laimīga.
– Nu? Nepaliki pie Raimonda? – vīrs smejas.
– Piedod…
– Anna, tak Ilma visu atrakstīja. Ka ejat uz Paulu. Es tā izsmējos par tavu ziņu. Un tu tāpat pie viņa nevari aiziet. Dabūtu no Lanas ar čību! Paulam ir perfekta laulība! Tāpat kā mums. Nu? Uzlikt tev Paulu?
