Rīga -12°C 
Šis ir arhīva raksts, kas pirmoreiz publicēts žurnāla IEVA 2023. gada 8. numurā.
Kristiešu liturģiskajā gadā sācies Lielais gavēnis – garīgās attīrīšanās laiks 40 dienas pirms Lieldienām. Tradicionāli tas paģēr atteikšanos no gaļas, bet mūslaikos tā mēdz būt atteikšanās arī no saldumiem, kafijas, alkohola, smēķēšanas, ieradumiem, kas draud kļūt par atkarību, – no jebkā, kas traucē dzīvot labāk vai citādi.
Visgrūtāk ir atteikties no slinkuma
Evija Šalte, talantu atlases aģentūras Nextra Latvia vadītāja: «Tāpat kā daudzas citas sievietes, arī es ik pa laikam no kaut kā atsakos – cukura, alkohola vai miltu izstrādājumiem. Manuprāt, īsāku vai garāku laiku no kaut kā atsacīties spēj katrs. Daudz grūtāk ir sevi disciplinēt, ielikt rāmjos un atteikties no slinkuma. Darīt sev labu prasa daudz vairāk gribasspēka nekā atteikšanās no grēciņiem, turklāt zinot, ka drīz varēsi grēkot atkal. Katrs, kas nav alkoholiķis, mierīgi var mēnesi atteikties no alkohola, bet mēnesi katru dienu izdzert divus litrus ūdens būs daudz grūtāk. Četras nedēļas neēst cukuru ir daudz vieglāk nekā mēnesi katru rītu celties agrāk, lai veltītu laiku sev. Mēs itin labi varam pamosties, ja jādodas ceļojumā vai, piemēram, kaut kas jāizdara, lai nenokavētu termiņus. Daudz grūtāk ir nolikt priekšplānā savu labbūtību, lai pasportotu un pameditētu. Tas vienkārši nešķiet pietiekami svarīgi.
Visgrūtāk ir tikt galā ar tiem grēciņiem, no kuriem ir lielākā atkarība – citai tā ir kafija, citai saldumi, bet darbaholiķei tas ir darbs.
Viņa mierīgi spēs atteikties no cukura, bet daudz grūtāk būs atsacīties no strādāšanas – vienmēr šķitīs, ka pirmajā vietā ir darbs, un to aizvietot ar ko citu būs milzīgs izaicinājums. Tas ir stāsts arī par mani. Katru dienu sevi ļoti apzināti disciplinēju sportiskajām aktivitātēm. Vislabprātāk es nesportotu un brīvajā laikā vispār neko nedarītu – sēdētu mājās un Netflix skatītos filmas. Es nebūt negaidu treniņus, bet ierakstu tos kalendārā un piespiežu sevi iet.
Esmu pamanījusi, ka ar gadiem tas prasa arvien vairāk saņemšanās. Jaunam cilvēkam organisms pēc fiziskas slodzes atjaunojas ātrāk, bet vidusmūžā tam vajag vairāk laika, un tās ne vienmēr ir patīkamas sajūtas – muskuļi tiešām sāp. Lai sevi disciplinētu, vajadzīga motivācija. No slinkuma atsakos šodienas, rītdienas un tālākas nākotnes vārdā. Mani virza pienākums gan pret sevi, gan saviem līdzcilvēkiem, gan bērniem. Ja neizkustēšos, mans prāts neattīrīsies, nevarēšu skaidri domāt, un par to, kas manā galvā būs sakrājies, nebūšu priecīga ne pati, ne cilvēki man apkārt. Turklāt negribu, lai 60 gados manu slikto ieradumu dēļ meitām būtu jāuzņemas atbildība par mammas veselību, tāpēc par to preventīvi domāju jau šodien – ieguldu savā fiziskajā labsajūtā un domāju, ko ēdu. Atteikšanās no slinkuma šodien ir mana nākotnes perspektīva. Un tā ir tikai mana atbildība.»
Uzliku sev Feisbuka pauzi
Reinis Ceplis, uzņēmējs, raksta tapšanas laikā – P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas padomes priekšsēdētājs: «Arī es, tāpat kā daudzi citi, lietoju sociālos tīklus. Tie ir ļoti vērtīgi – cilvēku komunikācija nonākusi stipri augstākā pakāpē, mums ir pieejams tas, kā nebija agrāk, bet… ieguvumi diemžēl var pārvērsties zaudējumos. Nesen atkal sapratu, ka esmu neapmierināts, cik ļoti daudz emociju un laika neproduktīvi iztērēju feisbukā. Būtu brīnišķīgi, ja es to izmantotu tikai komunikācijai ar man svarīgiem cilvēkiem, kurus grūti satikt ikdienā, jo vai nu viņi dzīvo tālu projām, vai mums ir atšķirīgi darbības loki. Bet… sociālo tīklu uzbūve savā ziņā ir līdzīga azartspēlēm – ievelk ar lietām, kas kairina prātu un emocijas. Arī es feisbukā dažkārt nevis komunicēju ar draugiem, bet skatos kaut ko muļķīgu, ko man piedāvā sociālo tīklu algoritmi.
Gadās, ka pat neesmu izlasījis daudzās draugu ziņas un kur nu vēl atbildējis uz tām, toties man, izrādās, pieticis laika darīt kaut ko bezjēdzīgu un stulbu, piemēram, skatīties it kā nejauši uzfilmētus videosižetiņus.
Labi zinu, ka tur nav nekā nejauša – viss ir izplānots un izstrādāts līdz sīkumam, milzīga cilvēku armija strādājusi, lai tos radītu. Lai arī to visu apzinos un man nepatīk, ja kāds tik aprēķināti saņem manu uzmanību, deviņi sižeti mani nepaķer, bet desmitais tomēr uztausta manu tābrīža vājo vietu un uzāķē!
Biju no tā visa piekusis, man bija radies riebums no nevajadzīgās lielās informācijas masas, kas gāzās pār mani. Tāpēc izlēmu – mēnesi feisbukā vispār neieskatīšos, un tā arī izdarīju. Tviteri gan nepametu, jo tam ir daudz lielāka lietderība. Tur varu ļoti ātri iegūt informāciju, attiecīgajā brīdī piesekojot īstajiem avotiem no malu malām – atrodu un piesekoju interesantam tvītotājam, bet, kad vairs nav interesanti, atsekoju.
Pēc mēneša feisbukā atgriezos jau ar citiem lietošanas paradumiem, un esmu ļoti piesardzīgs, lai atkal neiebrauktu vecajās sliedēs, jo apzinos, cik prasmīgi šie algoritmi mani atkal var iesūkt. Skatos tikai lietderīgo – saturu, ko ievietojuši mani draugi, izlasu viņu ziņas, atbildu, pārskatu interešu grupu sarakstes, jo tur var iegūt daudz praktiskas informācijas, piemēram, par to, kā nosiltināt mājas ārsienas.
Pēc feisbuka gavēņa secināju, ka man tajā pilnīgi nekā nepietrūka, neko nejutos palaidis garām vai zaudējis. Es spēju apņemties un tur neskatīties, bet, ja kāds domā, ka atteikties no traucējošajiem sociālajiem tīkliem būs pārāk grūti, iesaku izdzēst visas to lietotnes no telefona. Datorā atvērt sociālo tīklu vietnes ir lielāka ķēpa, un pie datora parasti arī vairāk jāstrādā, savukārt telefona lietotnē tas ir tikai viens pieskāriens. Arī es tā savulaik darīju – izdzēsu lietotni uz mēnesi, bet pēc laika atkal to atjaunoju. Pēc pauzes sociālā tīkla lietošana ir mērena, jo prāts vēl nav tik uzbudināts, lai tajā kaut ko skatītos vēl un vēl. Ja ar laiku aiziet vecajās sliedēs, izdzēs atkal un, ja gribi, pēc laika, kritiski vērtējot savus paradumus, sāc visu no jauna.»
Tas bija skarbs mēnesis
Karīna Tropa, dziedātāja: «Kad strādāju par vokālo konsultanti šovā Balss maskā, man piedāvāja piedalīties skaistuma jeb detoksa maratonā. Tā sākums bija tieši ap gavēņa laiku – mēnesi pirms Lieldienām, un es teicu jā, turklāt kopā ar mani piedalīties gribēja arī mans partneris Roberts.
Četras nedēļas atteicāmies no ļoti daudziem pārtikas produktiem – gaļas, miltiem, piena produktiem, cukura, kafijas, alkohola un pat no sāls. Tagad atceroties pat īsti nesaprotu – ko mēs vispār ēdām?
Tas bija baigais mēnesis – izbaudīju, ko nozīmē pārtikt no vārītiem griķiem vai sīpolu un kāpostu zupas bez sāls – ak manu dieniņ!
Ēdām tikai dārzeņus un graudaugus, eksperimentējām ar garšvielām, atklājām arī jaunus produktus, piemēram, vegāniskos sierus. Biju domājusi, ka nespēšu atteikties no saldumiem, taču izrādījās, ka visgrūtāk ir atteikties no sāls.
Ar pieticīgo un citādo uzturu viss vēl nebeidzās. Katru rītu cēlāmies sešos, stundu vingrojām speciālās tiešsaistes nodarbībās un tikai tad modinājām bērnu un vedām viņu uz dārziņu. Vajadzēja ļoti saņemties, bet mani uzmundrināja apziņa, ka neesmu viena, jo vingrošanai vienlaikus pieslēdzās pat pārsimt cilvēku, un tā bija ļoti forša sajūta – mūsu ir daudz. Skaistuma maratona mēnesī arī bija jāpilda dažādi uzdevumi, klausījāmies lekcijas. Tas viss prasīja daudz laika, bet bija aizraujoši. Ilgi ko tādu nevarētu izturēt, bet zināju, ka tas ir tikai konkrēts laiks – mēnesis, kad dzīvoju šādi. Ja būtu jāapņemas tā dzīvot visu dzīvi, nekas nesanāktu – es padotos jau pēc dažām dienām.
Izturēt noteikti palīdzēja arī tas, ka maratonā piedalījās arī mans partneris Roberts. Ja tik skarbā atturēšanās periodā otrs turpat blakām ēstu karbonādes un kūciņas un vēl pavīpsnātu, palikt pie sava būtu grūti. Šis mēnesis mums ar Robertu bija arī ieguvums kā pārim – bijām uz viena viļņa, abi kopā domājām, darījām un viens otru atbalstījām. Roberts ik pa laikam atminas un atgādina – atceries to mēnesi…
Mēs izturējām, un tas tiešām bija tā vērts! Pēc gavēšanas piedzīvoju pilnīgi citādu pavasari – jutos viegli un pavisam citām acīm redzēju pasauli. Gāju pa ielu, priecājos, ka rīti jau ir gaišāki, ka spīd saulīte un gluži fiziski sajutu, kā manī ielīst prieks. Tik laimes pilnu sajūtu nekad agrāk nebiju piedzīvojusi. Es noteikti būtu gatava šādu skaistuma maratonu atkārtot.»
Biju kā čūska, kas maina ādu
Zanda Žentiņa, viesu nama Vīnkalni saimniece: «Veselības vārdā jau kopš oktobra esmu atteikusies no miltiem, cukura un alkohola – gribu paeksperimentēt, kā šo produktu nelietošana ietekmēs manu organismu.
Tomēr mana lielā atteikšanās ir pavisam cita – es ļoti apzināti pilnībā atsacījos no sava iepriekšējā tēla. Man vienmēr bijuši biezi pusgari vai gari mati, bet septembra beigās tos nogriezu uz nullīti – tā, ka galva spīd. Kārdinājums atvadīties no matiem man bija jau iepriekš, bet tagad viss sakrita, lai to beidzot izdarītu. Man galvas ādā iemetās dīvaina ēde, un, lai gan to varēja ārstēt, arī matus nenogriežot, tomēr slimību iztulkoju kā zīmi – šis ir īstais laiks transformācijai – un izlēmu, ka griezīšu matus nost.
Savās lauku mājās septembra beigās sarīkoju īpašu rituālu – ar dziesmām, uguni, bungošanu un raudāšanu. Matus man grieza gluži kā filmās rāda – draudzene friziere ar matu mašīniņu tos garām šķipsnām nodzina līdz pat plikai galvas ailei. Garie mati krita acu priekšā, turpat bija arī mans vīrs – tas tiešām bija emocionāli sāpīgs brīdis.
Man bija pretrunīgas izjūtas – gribējās no matiem atvadīties un vienlaikus bija to žēl. Jutu, kā vecā Zanda pa gabaliņam mirst – notika tieši tas, ko biju domājusi.
Gribēju atbrīvoties no savas līdzšinējās pasaules uztveres, daudzām īpašībām, no sava saimnieces tēla ar copi un lina priekšautu – grozās visiem pa priekšu ar karoti un visu zina: cik daudz sāls mest klāt un kā visam jāgaršo. Salikām manus matiņus uz vārpu vainaga un nodedzinājām ugunī – tā sadega mana vecā dzīve, vecie tēli un stāsti. Pēc tam man bija sajūta, ka esmu piedzimusi no jauna.
Bet… jaunā Zanda modās grūti, caur asarām. Mans simboliskais dzīvnieks ir čūska. Man čūskas patīk, arī pie manām namdurvīm uz akmens guļ metāla čūska. Kad čūska met ādu, kādu brīdi tā ir vāja, tāpēc ielien pazemē. Tieši tā jutos vairākus mēnešus, līdz pat janvārim. Būdama bez matiem, sapratu, ka manī radies kas jauns, bet nezināju, kas tas īsti ir un ko ar to darīt. Vienu dienu biju stipra, citu dienu tik vāja, ka gribējās vien bimbāt. Agrāk biju tā, kas pirmā iet sarunās, tagad gribējās tikai kaut kur nolīst un ne ar vienu nerunāt. Sava pazeme un vēlme pēc dvēseles vientulības mani pašu kaitināja, un arī citiem bija ar mani grūti. Tad kopā ar draudzeni aizbraucām uz Ēģipti, un pietika ar nedēļu, lai manī pamostos spēcīga un varena čūska – tāda, kas var uguni spļaut, spridzināt un dedzināt, idejām bagāta, radoša.
Ne mirkli neesmu nožēlojusi savu atteikšanos no matiem. Kad tie mazliet atauga, nodzinu vēlreiz – visu pa nullēm, bet tas vairs nebija tik traki kā pirmoreiz. Es pati nezināju, ka esmu tik drosmīga, bet ar savu jauno tēlu jūtos tiešām labi.»
