Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Labdien!
Vai tas ir normāli, ka mazdēls vēl trīs gadu vecumā staigā pamperos? Un vispār – mūsdienās bērni tik vēlu sāk iet uz podiņa. Nesaprotu, vai vecākus tiešām neuztrauc pētījumi, ka pamperi, īpaši puisīšiem, var ietekmēt spēju pēc tam pašiem tikt pie bērniem? Šoruden manam mazdēlam jāsāk iet bērnudārzā, un es nezinu, vai vecāki pa augustu paspēs viņam iemācīt podiņlietas…
Omīte no Līvāniem
Piekrītu, daudziem vecākiem tas varētu šķist diezgan loģisks augusta mājasdarbs – panākt, lai bērns, pirms uzsāk gaitas dārziņā, atvadās no pamperiem. Taču visdrīzāk tā ir neiespējamā misija, no kuras kreņķu gan bērnam, gan vecākiem būs vairāk nekā labuma.
Raksturīgas trīs vecāku biežāk pieļautās kļūdas podiņmācībā.
1. kļūda – Sasteigšana
Sāksim ar to, ka jebkurš jautājums, kurš iesākas ar frāzi vai tas ir normāli? grūti attiecināms uz bērniem. Divi bērni vienādā vecumā tik un tā būs ļoti dažādi – gan pēc savas anatomiskās, gan fizioloģiskās un funkcionālās, gan arī mentālās attīstības.
Vadlīnijās ārstiem ir norādīts mentālais vecums, kad no bērna jau jāsagaida pilnīga kontrole pār urināciju dienā, un tie ir trīs un četri gadi. Bet kontrolei pār urināciju naktī jābūt piecu un sešu gadu vecumā. Taču sākumā bērnam ir jāapgūst kontrole pār citu orgānu, kas atrodas iegurnī, un tā ir taisnā zarna. Kontrolēt kakāšanu bērnam jāiemācās līdz divu gadu vecumam. Tātad vispirms tas un pēc tam – čurāšana dienā, un tikai vēl pēc kāda laika – čurāšana naktī. Bieži vien atvadīties no autiņbiksēm neizdodas tik ātri, kā gribētos, jo nav kārtīgi apgūts pirmais posms – kontrole pār taisno zarnu.
Atbildot uz lasītājas vēstuli… Jā, tas ir iespējams – pilnīgi veselam bērnam mēneša laikā iemācīt iet uz podiņa, taču mēs, ārsti, vienmēr rekomendējam ar šīm lietām nesteigties.
Bērns jāiepazīstina ar podiņu jau pirms gada vecuma, kad viņš sāk stabili sēdēt, taču tālākā mācību procesa ātrāka vai lēnāka norise būs atkarīga no bērna paša.
Diemžēl savā praksē joprojām redzu abas galējības: pirmā – kad vecāki no bērna gada vecumā sagaida to, kam viņš ne fiziski, ne morāli nav gatavs, un otrā – kad autiņbiksītes velk arī pilnīgi veselam piecgadīgam bērnam. Un bija arī laiks, kad autiņbiksītes demonizēja un sāka dēvēt par kaitīgām… Taču vēlos kliedēt visas šīs bažas: paši jaunākie pētījumi NAV apstiprinājuši izteiktos apgalvojumus, ka autiņbiksīšu valkāšana negatīvi ietekmē bērna auglību nākotnē.
2. kļūda – Salīdzināšana
Tikpat bieža ir salīdzināšana. Es vienmēr visiem atgādinu, ka bērnus nedrīkst salīdzināt! Ne ar kaimiņu un radu bērniem, pat ne ar brāļiem vai māsām savā ģimenē! Jo katram bērnam ir savs stāsts par grūtniecības laiku, par dzemdībām, individuālajām niansēm psihiskajā un mentālajā attīstībā, tāpēc podiņmācības prasmju iegūšanas vecuma diapazons ārstu skatījumā ir plašs! Vienam bērnam tas būs pusotra gada vecums, citam jau minētie trīs gadi. Tomēr, ja vecākiem ir satraukums, ka autiņbiksīšu lietošana ievilkusies par ilgu, var veikt analīzes un izmeklējumus, lai izslēgtu infekcijas un kādas traucējošas anatomiskas, funkcionālas nianses.
Vecākiem jāizmanto arī dažādas mācību metodes un taktikas. Jo, kas derēja brālim, varbūt šoreiz nederēs māsiņai! Un visā jāievēro zelta vidusceļš, jo savā praksē redzu, ka nereti vecāki ir tik uzstājīgi un apņēmīgi, ka bērns no podiņa sāk pat baidīties.
Vai arī iestājas atteikšanās un spīts, un bērns ciešas un ilgi neiet nokārtoties, un līdz ar to ilgtermiņā var rasties arī dažādi veselības traucējumi.
3. kļūda – Nekonsekvence
Urīnpūšļa uzdevums ir krāt, saturēt un iztukšot. Bērns šīs funkcijas var sākt kontrolēt, tiklīdz šim urīnpūšļa automātiskajam darbības lokam pieslēdzas galvas smadzeņu garoza un izveidojas tā dēvētais sociālais urinācijas akceptēšanas moments – proti, kad bērns sāk arī saprast, kur viņš drīkst čurāt un kur ne, un beidzot var ar savām spējām urīnpūšļa patvaļīgo darbību piebremzēt un regulēt.
Tāpēc bērna higiēnas paradumos ir svarīgi ievērot konsekvenci – ja viņš jau ir regulāri gājis uz podiņa, nav vēlams kaut kādu apstākļu dēļ, piemēram, uzsākot bērnudārza gaitas, likt viņam atkal čurāt autiņbiksītēs. Esmu rakstījusi ārsta zīmes pirmsskolas izglītības iestāžu audzinātājām un vadībai gan par to, lai atļauj bērnam, kuram tas kādu iemeslu dēļ nepieciešams, nēsāt pamperus, gan par to, lai bērnam, kurš jau māk patstāvīgi apmeklēt tualeti, autiņbiksītes bērnudārzā nevilktu piespiedu kārtā.
Bērna čurāšanas fizioloģija
Urīnpūslis ir ļoti sarežģīts orgāns – viens no nedaudzajiem vai pat vienīgais, kurš tiek regulēts gan ar gribu, gan ar nervu sistēmu, kas nav pakļauta gribai. Nenobriedusi nervu sistēma vēl nespēj kontrolēt urīna izdalīšanos.
*Pirmajā dzīves gadā urinēšana notiek muguras smadzeņu atviļņa līmenī.
*Starp pirmo un otro dzīves gadu notiek būtiska urīnpūšļa darbības pastiprināšanās, jo nobriest frontālā un parietālā galvas smadzeņu daiva. Tas ir ļoti svarīgi, jo principā galvas smadzeņu garoza darbojas kā urinācijas refleksa bremzētāja, kas nodrošina urināciju individuāli un sociāli atbilstīgos apstākļos.
*Otrajā vai trešajā dzīves gadā bērns sāk reaģēt uz urīnpūšļa pildīšanos un sāk prasīties čurāt. Ap šo laiku čurāšana kļūst koordinēta un atlieku urīnam pēc čurāšanas nevajadzētu būt.
*Jau četru, piecu gadu vecumā bērns kontrolē čurāšanu.
AVOTS: Doctus, bērnu psihiatrs Gunārs Trimda.
Katrā vecumā ATŠĶIRĪGS čurāšanas biežums
*Jaundzimušais var čurāt 20–24 reizes diennaktī.
*No 6 līdz 12 mēnešu vecumam – līdz 15 reizēm diennaktī.
*No gada vecumā – 10–15 reizes diennaktī.
*Pēc divu gadu vecuma – 8–10 reizes diennaktī.
*Četru gadu vecumā – normāls čurāšanas ritms ir viena reize divās, divarpus stundās.
