Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vēl pirms padsmit gadiem bija priekšstats, ka tēvs jaundzimušajam bērniņam pieslēdzas kaut kad vēlāk. Jo bērniņš taču ir tik maziņš, ka lielajam un lempīgajam vīrietim pie viņa nav ko meklēt – lai mamma viņu zīda, maina autiņus un midzina. Kad bērns paaugsies, o, jā, tad pie darba ķersies tēvs un sāks mācīt, audzināt un tā tālāk. Patiesībā jau kopš meitas ienākšanas pasaulē katrs brīdis viņas un tēva attiecībās ir nozīmīgs. Kādēļ? To skaidro psihoterapeite Ināra Vārpa.
No mātes meita iemācās, ko nozīmē būt sievietei, bet no tēva – kāda sieviete viņa būs.
Tieši tēvs meitai māca, kā nostāties uz savām kājām, atrast savu vietu pasaulē un būt par sevi pārliecinātai. Tieši tēvs nosaka, kādas nākotnē būs meitas attiecības ar citiem vīriešiem, kā izturēties pret viņiem un kā vīrieši izturēsies pret viņu. Konkrētos vecuma posmos abu attiecībām, tēva attieksmei pret meitu ir īpaša nozīme nākamās sievietes personības veidošanā.
Citi lasa
Pirmais dzīves gads
«Patiesībā bērnam pamatdrošība, kas būs nepieciešama visa mūža garumā, veidojas tieši pirmajā dzīves gadā. Jā, bērns nespēj uztvert ar apziņu, bet ķermeniski un emocionāli viņš to dara. Viņam nav cita veida, kā piesaistīt vecākus, kā vien ieraudāšanās, iekunkstēšanās, citreiz skaļa raudāšana. Un, kad viņam kāds tuvojas, bērns atpazīst sev tuvā cilvēka vai cilvēku smaržu, pieskārienus, balsi un brīnišķīgi atšķir – vai ir tikai viena veida pieskārieni vai tomēr viņam pieskaras divi roku pāri. Vai viņu apčubina tikai māte, kura smaržo pēc piena un ar bērnu sarunājas savā īpašajā veidā, vai ir arī cita veida uzmanība – vīrieša, tēva rūpes,» uzsver Ināra Vārpa.
Ja pirmajā dzīves gadā arī tēvs pieskaras bērnam – meitiņu gan vanno, gan nomaina autiņbiksītes –, viņš, pašam to neapzinoties, meitas apziņā ieliek lielu un stipru drošības pamatakmeni. Tas nozīmē – nākotnē meita jutīsies droša, pārliecināta, izaugot viņā nebūs šaubu un izbīļa, viņa tiks galā ar dzīvi.
Ja tēvs nepieskaras bērnam un blakus ir tikai māte, bērnā tiks ielikta programma, ka pamatā iespējams paļauties tikai uz sievieti.
Jo ikreiz, kad es saucu, blakus ir bijusi tikai un vienīgi sieviete. «Izaugot ar šādu pamatu, sieviete dzīvē var aiziet pilnīgi aplamus ceļus – kļūt altruistiska un citus aprūpējoša. Vienlaikus var veidoties arī vainas izjūta par to, ka visu laiku tiek apgrūtināta māte un ka mātei vienai ar to jātiek galā. Turklāt šīs izjūtas nav apziņas, bet zemapziņas līmenī,» uzsver psihoterapeite.
Divu gadu vecumā
Nākamais svarīgais posms tēva un meitas attiecībās ir divu gadu vecumā, kad bērns pats nepastarpināti sāk uzņemt informāciju. Meita redz, kāda ir mamma – mierīga, mīļa, sirsnīga, bužina arī tēti vai nīgra, dusmīga, neapmierināta. Un vēro, kāds ir tētis – mierīgs, mīļš, samīļo arī mammu vai ir dusmīgs, uztraukts, noguris.
Bērni parasti skrien pretī mammai vai tētim, kas pārnāk mājās, izrāda savu interesi un vēro, kā vecāki uz to atbild. Vai tēvs atnākot pievēršas meitai un izrāda par viņu patiesu interesi vai arī jau pēc dažām kopā būšanas minūtēm pievēršas televizoram, ēdienam vai kam citam. «Mātei visbiežāk pietiek spēka būt kopā ar meitu, bet tēvs nereti pieslēdzas tikai periodiski. Un, pat ja šķietami ir kopā ar bērnu, domās ir jau tālu prom. Ja vecumā, kad bērns sastopas ar realitāti, jāpiedzīvo vilšanās, viņa nākotnes dzīves kvalitāte var tikt ietekmēta ne uz to labāko pusi,» uzskata Ināra Vārpa.
Dažkārt savā ziņā nomirstam šajā divu trīs gadu vecumā – brīdī, kad sastopamies ar realitāti, kuru nespējam izmainīt.
Kad ieraugām tēvu, kas ar savu izturēšanos dara pāri, māti, kas cieš, vai vecākus, kuri netiek galā ar attiecīgo situāciju. «Bērnu tas ļoti sāpina, un viņš aug ar domu, ka rada citiem cilvēkiem ciešanas, grūtības, tāpēc viņā izveidojas pārliecība, ka nedrīkst nevienu apgrūtināt. No tā var veidoties ļoti dziļa kauna, vainas izjūta un lielas šaubas.»
Savukārt, ja tēvs ir klātesošs, sniedz uzmanību gan bērnam, gan bērna mātei, vecāki savā starpā ir laba komanda, bērna pašvērtība veidosies veselīga, bez ievainojumiem un savas vērtības apšaubīšanas. Ja meita sper soli pretī tēvam un saņem pretī tādu pašu pozitīvu, veselīgu, ieinteresētu attieksmi, tā būs ļoti laba augsne viņas nākotnes attiecībām ar mīļoto cilvēku. Viņa izaugs ar pārliecību, ka attiecības ir godīgas un patiesas, un tajās cilvēka dzīve ir vērtība.
Triju līdz piecu gadu vecumā
Nākamais svarīgais posms tēva un meitas attiecībās ir laiks, starp trim un pieciem gadiem. Šajā vecumā bērns sāk saprast atšķirības starp dzimumiem. Meitene sāk apzināties, ka viņa ir līdzīga mammai, nevis tētim. Šis ir laiks, kad meitai nepieciešams pirmais seksualitātes spogulis – lai kāds parādītu, ka meitenīte ir skaista, jauka, gudra un pamanāma. Protams, šis kāds ir viņas tēvs. «Meitenītes zemapziņā notiek spraiga rosība – kļūst skaidrs: ja mamma ir tas pats, kas es, tikai lielāka, tātad mēs esam konkurentes. Vienīgā atšķirība – viņa ir lielāka, bet man vēl jāizaug,» skaidro Ināra Vārpa. Raugoties uz mammu, tieši šajā vecumā kļūst skaidrs, vai meitene nākotnē gribēs līdzināties savai skaistajai, maigajai, mīlošajai mammai vai notiks tieši pretēji – meitene nekad negribēs būt tāda kā mamma, rīkoties tā, kā to dara viņa. Tieši šai vecumā rodas pirmās apņemšanās: es gan nekad nekliegšu uz bērniem; man nekad nebūs bērnu, jo ar viņiem ļoti jādarbojas un sieviete vienmēr ir pārgurusi un nikna. Vai arī – es arī pucēšos, es vienmēr labi smaržošu, adīšu utt. – kā to dara mamma.
No mammas meitene šai vecumā iegūst interesi par savu sievišķību, par dažādām sievišķīgām lietām.
Bet tik un tā – viņas ir konkurentes. Meitai jākļūst par to, kas ir mamma, un rodas jautājums: vai mamma ir priecīga par to, ka viņai aug konkurente? Tāpēc šajā vecumā jāgūst apliecinājums, ka būt sievietei ir vērtīgi. Šo apliecinājumu meitai var dot tikai tēvs.» Tēvs ir tas spogulis, kurā meita spoguļojas un ieraksta sevī visu, ko spogulis viņai rāda. Jautājums – ko šis spogulis rāda. Ideālā variantā meitai no tēva jāsaņem beznosacījumu mīlestība, apziņa, ka viņa ir visskaistākā, gudrākā, labākā, brīnišķīgākā pasaulē. Ja tēvs ir klātesošs, cieņpilns, mīl un lolo savu meitiņu, neatraida, samīļo, tad meita šai vecumā iegūst iekšējās vērtības izjūtu – apziņu, ka būt sievietei ir vērtīgi, ka tā ir brīnišķīga iespēja.
Ja tēvs nav spējīgs būt pareizs meitas spogulis – ir nervozs, pārstrādājies, lieto alkoholu –, meitas vērtības izjūta var tikt aizlauzta.
Pieaugot meitene apšaubīs savu vērtību, skaistumu, gudrību. Apšaubīs to, ka viņa ir jauka un pelnījusi mīlestību, uzmanību, cieņu. «Pastāv risks, ka var izaugt sieviete, kas jutīsies nevērtīga, tāpēc sevi noniecinās gan izskata, gan prasmju un talantu ziņā. Kas neticēs saviem spēkiem.» Otrs scenārijs – ja sievietes vērtība tikusi apšaubīta un ievainota un viņa nezina, vai ir vērtīga, viņa visu mūžu var censties realizēties darbā (kļūt par darbaholiķi), par visām cīnīties par publicitāti (ja par mani raksta, tas ir apliecinājums, ka esmu vērtīga). Tāpat viņa var smagi pārdzīvot katru izskata nepilnību (viņasprāt) un visiem iespējamiem līdzekļiem ar to cīnīties. «Lai ko šī sieviete darītu, viņai nekad nešķitīs: nu gan esmu pietiekami laba, nu varu atslābt. Līdz ar to pastāv risks, ka sieviete trūkstošo, kvalitatīvo, klāt neesošo tēvu attīstīs sevī. Stiprinās sevī vīrišķo pusi un tādējādi identificēsies ar tēvu». Šāda, lūk, ir vīrišķīgo, visu varošo sieviešu anatomija.
No septiņu gadu vecuma
Skolas un sociālās dzīves sākums jau tā katram mazam cilvēkbērnam ir liels pārbaudījums – jāatrod sava vide skolā, jātiek galā ar savu sociālo lomu, integrēšanos starp klasesbiedriem, skolotājiem un vēl tūkstoš citām lietām. Protams, tēva loma šai vecumā ir īpaši svarīga. Būtiski, lai tēvs meitu iedrošina, interesējas, kā klājas skolā, – vai viņai nedara pāri, vai viņu neķircina. «Svarīgi, ka šai vecuma posmā meita jūt drošās aizmugures sajūtu. Ka viņa tiek pieskatīta, uzraudzīta, jo viņa patiešām ir vērtība.
Ja tēvs nav mīlošs un ieinteresēts, pastāv risks, ka meitene skolā var kļūt par apsmiešanas vai pāridarījumu objektu.
Var būt arī grūtības iedraudzēties ar citiem bērniem, un tas var turpināties, arī meitenei pieaugot, kļūstot par sievieti.» Otrs scenārijs – meitene sāk cīnīties par savu vietu, mēģina izsisties līderos, pieteikt sevi un izteikti aizsargāt savas robežas. Tas nozīmē, ka viņa būs vai nu teicamniece, olimpiāžu dalībniece, kora soliste un vēl aktrise vai arī… skolas lielākā huligāne. «Gan kļūstot par labāko skolā, gan arī parādot sevi kā pašu sliktāko, meitene var kompensēt savu vērtības ievainojumu un šādā veidā sūtīt vēstījumu tēvam. Jo tieši viņš ir atbildīgs par šādu vai tādu meitas uzvedību. Tēva atbildība ir palīdzēt meitai integrēties, gūt labas sekmes utt. Taču – nevis uz to iespringstot, bet aicinot visu darīt ar prieku. Norādot, ka viņam svarīgi, lai meita būtu gudra, nevis ka viņa kļūs vērtīga tikai tad, ja labi mācīsies. Un tā ir milzīga atšķirība. Jo vissvarīgākais jautājums, ko meita šai vecumā grib dzirdēt, ir – kā tu jūties? –, nevis: kādas tev šodien atzīmes?
Ja tēvam galvenais būs labas atzīmes, tad meita jutīsies tikai kā objekts, kam jāattaisno uz viņu liktās cerības.
Un šis jau nu topošās sievietes nākotnei nav nekāds labais būvmateriāls. Viss, ko meita vēlas, ir beznosacījumu mīlestība un atbalsts, lai kas arī notiktu.
Trīspadsmit līdz astoņpadsmit gadu
Veidojoties par sievieti, pamataliansei šai vecumā vajadzētu būt māte un meita. «Veidojoties par sievieti, no mammas meita mācās sievietes dzīves uzdevumus, zināšanas. Savukārt, kad sākas mēnešreizes un no fizioloģiskā viedokļa meitene kļūst spējīga ieņemt bērnu, tas ir kā signāls – meita ir panākusi mammu. Šai brīdī mammai būtu jāsāk respektēt, ka meita vairs nav bērns. Ka no neglītā pīlēna izšķīlies skaists gulbis. Un, ja māte ir nobriedusi, vieda, mierīga, laimīga, tad viņa iniciēs meitu par sievieti, pārliecinot viņu: meitiņ, tu esi tik gudra, skaista, es ar tevi lepojos. Savā ziņā meita saņem mātes svētību. Savukārt, ja māte nav uz to spējīga, meita var sākt sāk autoagresiju – smēķēt, dzert, par sevi nerūpēties –, lai pierādītu: es esmu vērtība un pieprasīšu sevi respektēt.
Protams, svarīga ir arī tēva artava. «Savukārt tēvam šai laikā meitā būtu jāierauga jaunā sieviete, kas var patikt vīrietim. Tēvam būtu jāatver meitā seksualitāte, parādot un pasakot, ka viņa ir skaista, jauka, seksuāla un visnotaļ gaidīta vīriešu pasaulē. Un ka viens jauks, foršs vīrietis viņu noteikti izvēlēsies, mīlēs un darīs laimīgu kā sievieti.
Tēvam meitai jāparāda – ja viņš nebūtu jaunās sievietes tēvs, tad viņš būtu laimīgs par šādu iespēju.
Ja tēvs ar savu izturēšanos, vārdiem palīdz atvērt meitas seksualitāti un apzināties sevi kā iekārojamu, jauku, foršu sievieti, tad sievietei ar partneru izvēli un labām attiecībām ar vīrieti, visticamāk, problēmu nebūs,» uzskata Ināra Vārpa.
Bet, ja tēva nav vai viņš ir vienaldzīgs, klāt neesošs, dzerošs, vardarbīgs vai vienkārši nervozs, tad šāds tēvs meitai viņas lieliskuma un seksapīla sajūtu iedot nevar. Tad pastāv risks, ka sievietei nākotnē var būt problēmas ar partnera izvēli. Iespējams, viņa neticēs, ka ir gana laba, lai kāds viņu izvēlētos. Tad ir liela iespēja, ka viņa apprecēsies ar darbu, hobijiem, nemitīgu izglītošanos vai ko citu. «Faktiski viņa būs slēgta attiecībām, jo iekšējā neticība, ka viņa var kādu interesēt, būs pārāk liela. Vēl viens variants – šādai sievietei var būt vienas, otras, trešās, ceturtās attiecības, kas nodrošina sajūtu: visi mani grib, tātad es esmu vērtīga – vīrieši taču manis dēļ cīnās. Pastāv arī liels risks, ka meitene diemžēl izvēlēsies vai ļausies, lai viņu izvēlas tāds vīrietis, kāds bijis viņas tēva ideāls,» uzsver psihoterapeite. Ideāls nenozīmē idealizētu priekšstatu, bet spoguļattēlu pirmajam vīrietim viņas dzīvē – tēvam.
Ja tēvs bija dzerošs, vardarbīgs, kauslis vai staigulis, viņa izvēlēsies tēva līdzinieku.
«Var gadīties, ka jaunā sieviete ir tik ļoti vīlusies savā tēvā, ka apņēmusies – viņa nekad nebūs kopā ar tādu briesmoni, kāds bijis viņš. Tas savukārt nozīmē, ka viņa attiecībās meklēs tēva trūkstošo – neizlēmīgo, kluso, pakļāvīgo varbūt pat bērnišķīgo – daļu. Viņa apzināti meklēs tēva pretstatu, jo tikai tādam vīrietim iespējams uzticēties. Taču pēc bērna piedzimšanas var notikt tā saucamais regress.» Proti, sieviete ir realizējusies, kļuvusi par māti un pārstāj šo vīrieti mīlēt. Vēl vairāk – šis vīrietis, kas ir pilnīgs pretstats viņas briesmīgajam tēvam, sāk viņu kaitināt gan kā vīrietis, gan kā bērna tēvs. Turpmākais scenārijs ir diezgan bēdīgs. Sieviete sāk vīrieti ķircināt, pazemot, kritizēt, līdz viņš, būdams pēc dabas pakļāvīgs, sāks dzert, nenākt mājās un agrāk vai vēlāk kļūs rupjš un vardarbīgs. Tieši tāds pats kā viņas tēvs… Pāris, visticamāk, izšķirsies, un nākamajās attiecībās sieviete jau taisnā ceļā meklēs tieši tādu kā viņas tēvs. «Sieviete smagi vilsies un nesapratīs, kāpēc liktenis ir tik nežēlīgs pret viņu,» skaidro psihoterapeite.
Ja tēvs savu meitu nav mīlējis, atzinis, pieņēmis, tad viņai rodas ne tikai pašapziņas problēmas, bet ir arī grūtības uzticēties vīriešiem. Proti, viņi nav jauki un labi, viņi agri vai vēlu pamet, jo… jo tā darīja mans tēvs!
Kā salabot dzīvi?
Skaidrs ir viens – tikai retajai no mums dzīve devusi ideālo tēvu. Brīnišķīgu, mīlošu, stipro aizmuguri, patvērumu un tā tālāk. Vairumā gadījumu tēvs ir gluži vienkārši parasts vīrietis, ar savām vājībām, stiprajām un vājajām pusēm. Līdz ar to arī mūsu personība veidojas ar visdažādākajiem robiem. Reizēm tēva uzvedība, raksturs, vājības tiek piedotas, reizēm samierināmies ar tām gluži kā ar sāpīgām mēnešreizēm, bet reizēm tās tik ļoti sāp, ka attiecības ar pirmo vīrieti mūžā pāraug nerunāšanā un nepatikā. Vēl jo vairāk tad, ja apjaut – tēvs ar savu uzvedību sačakarējis visu manu dzīvi. Pagātni neatsauksi un neizlabosi, taču ļaut tai bojāt nākotni arī negribas. Tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka dubļi pie tēva zābakiem ikreiz sabojā pat tavas šķietami gaišākās attiecības. Ko darīt?
Redzi – pat ja tēva tev blakus nav bijis vai arī viņš nav bijis tas labākais tēvs, viņš tāpat ir bijis un joprojām ir tavs tēvs.
Ja ne tev blakus, tad tavās emocijās, sajūtās un pārdzīvojumos. Tāpēc – labākais, ko tu vari darīt, ir – apzināties, ko tēvs tev neapzināti nodarījis, kādus nospiedumus atstājis tavā personībā, pašapziņā, vīriešu izvēlē. Lai to apzinātos, nevajag daudz – pāris vakaru vienatnē ar domām par savu dzīvi, savu uzvedību, attiecību stigmām. Ja pati nespēj saredzēt problēmas sakni, var palīdzēt speciālists. Šīs atklāsmes, patiesības brīdis parasti ir visgrūtākais – asaras ir garantētas. Taču patiesībai ir arī savs labums – tā dara brīvu. Kopā ar asarām un apzināšanos tu vari atbrīvoties arī no rūgtuma, kas tevī krājies, iespējams, gadiem. Šai brīdī tu sāc veidot attiecības ar tēvu. Jā, varbūt vienpusējas, ja viņa vairs nav starp dzīvajiem vai ar viņu vairs nav iespējams satikties. Taču tēva pieņemšana, apzināšanās, ka viņš ir darījis labāko, ko varējis, ir kā tilts starp tevi un tēvu. Pat ja viņš nav tev lūdzis piedošanu, nožēlojis, svarīgi neko arī negaidīt. Vienkārši pieņemt un piedot. Jā, mūsu nākotne veidojas no mūsu pagātnes. Bet, saprotot pagātni, piedodot, mēs varam izmainīt nākotni. «Bērnība ir pagājusi. Ir žēl, ja tēvs tevi ir ievainojis – par to tu dusmojies, esi sarūgtināta. Taču tu nevari par to raudāt visu mūžu.
Beidz sargāt sevi, ieskaties sevī un dabū to laukā.
- Izraudi, izlamājies, izkliedz, domās kaut samal tēvu kotletēs. Raksti tēvam vēstules… Tikai dabū uzkrātās jūtas, afektu no sevis laukā,» uzsver Ināra Vārpa.
- Nākamais – mēģini tikt līdz sapratnei. Proti, kā pieaugusi sieviete mēģini saprast, ka tēvs nebija ļauns, bet, piemēram, slims, bērnišķīgs vai kādā citā veidā problēmu cilvēks.
- Tikai tad var sekot piedošana, kas tevi atbrīvos. «Tikai tad tu vari paskatīties uz sevi kā uz atsevišķu cilvēku, saprast, ka tu esi pati par sevi un šodien tava vērtība ir tevis pašas, nevis tēva ziņā.» Vislabāk, ja vari satikt savu tēvu un izrunāties, izlīgt, lai pēc tam attiecības it kā sāktu no jauna. Tikpat labi jūs varat savas attiecības noslēgt. Bet dažkārt pietiek, ja vienkārši vari šo procesu noslēgt sevī. Lai kādu ceļu tu izvēlētos, galvenais – dari, nekļūsti par upuri ne pārāk veiksmīgām attiecībām ar savu pirmo vīrieti un turpmāk veido sevi pati. Tieši tādu, kādu vēlies sevi redzēt.
