Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +4°C 
Līdz ar bērniem pats piedzimsti kā tēvs
Lauris Bokišs, divu bērnu tēvs, ģimenē aug arī sievas divas meitas, biedrības Tēvi valdes loceklis.
Bērni:
Leo (10)
Aleksis (8)
«Kad pasaulē nāca vecākais dēls, biju jau nobriedis domai, ka būšu tēvs, tas bija plānoti, un, viņam piedzimstot, arī pats piedzimu kā tēvs. Būt tēvam nozīmē uzņemties atbildību, soli pa solim mācīties un arī – aplauzties.
Mans tēvs nomira, kad man bija vienpadsmit gadu, un par manu tuvāko cilvēku kļuva vectēvs, bet pēc dažiem gadiem arī viņš aizgāja mūžībā. Pēc tam ilgu laiku nebiju veidojis tādu dziļāku saskarsmi ar vīriešiem, vairījos no tās. Kad piedzima otrs dēls, tas man bija kā blīkšķis, sapratu – man ir divi puikas, un man ir jāsaprot vīriešu pasaule, jāmetas tajā ar pilnu krūti, jāizprot un jāpieņem tajā notiekošais, jābūt drošam un atbildīgam. Un tas nozīmē – jāveido dziļas, uzticībā balstītas attiecības ar tēva lomu un ar savu vīrišķību.
Kļūšana par tēvu izvilka virspusē visu to, kas manī bija sajūtu vai nojausmas līmenī. Līdz brīdim, kad kļūsti par tēvu, tev pašam šķiet, ka ļoti daudz zini, kā gribi un kā negribi darīt, ir priekšstati no filmām, grāmatām, bet mirklī, kad pašam jāuzņemas atbildība, rodas pirmā konfrontācija ar sevi, savu varēšanu un nevarēšanu, saviem pacietības limitiem. Bērns izceļ visas sajūtas, pieredzi, kas ir ķermeņa atmiņā, visu, ko esi piedzīvojis, bet īsti neatceries. Esmu daudz strādājis ar sevi un daudz runājis ar citiem tēviem, un tagad varu daudz brīvāk atzīt sev, ka kļūdos, man kaut kas neizdodas, reizēm sanāk pacelt balsi. Kādreiz ļoti centos būt perfekts tēvs, bet dienas beigās, saskaitot, cik reižu esmu pilnīgi bezjēdzīgi pacēlis balsi, varēju izmisumā sev plēst matus no galvas. Runājot ar citiem vīriešiem, varu dot līdzestības sajūtu – mēs, tēvi, varam kļūdīties, un mēs arī varam drosmīgi runāt par sevi, jo, kad ir skaidrība par sevi, vieglāk veidot skaidrību par bērnu. Esmu pamanījis, ka bieži vien lielākā problēma ir tā, ka vīrieša fokuss ir pavērsts uz partneri, attiecībām, darbu, hobijiem, bet par sevi tēviem šķiet – nu ko tad es…
Ja runājam par atšķirībām, kā audzina tētis un kā mamma, – vīrieši parasti ir gatavi ļaut bērniem vairāk apsisties, palaist brīvākas robežas, neglābt, neķert ik uz soļa, ļaut arī pastaigāt pa ūdeni, pavārtīties zālē. Lai krīt! Kad tad iemācīsies krist, ja ne bērnībā!
Man ir prieks, ka sievas meitām ir tēvs, kas iesaistās, rūpējas par viņām un pilda tēva un vīrieša uzdevumus. Apzinos, kādos brīžos esmu bonuss, kādos – traucēklis. Audzina vairāk mamma un tētis, bet es esmu klātesošs mūsu ģimenes kopīgajās lietās.
Biju klāt, kad dzima abi mani dēli, un citiem tēviem noteikti ieteiktu uzrakstīt savu dzemdību plānu un pēc tam savu dzemdību stāstu.
Ar pirmo bērnu plānu nebiju uzrakstījis, ar otro biju iezīmējis kādas plāna skices. Bet dzemdību stāsti man ir. Un katra no abām pieredzēm ir unikāla pagrieziena pieredze, jo apzinies un pieņem, ka līdz ar bērniem pats piedzimsti kā tēvs. Ļoti svarīgi, lai dzemdību laikā vīrietis sajūt un saprot – notiekošais attiecas uz mani. Ja bijusi šāda pieredze, tu nevari nebūt klātesošs savu bērnu dzīvē, un, lai kā varbūt mainītos apstākļi, tu zini, ka esi tur iederīgs un piederīgs, jo esi bijis klāt no pirmā elpas vilciena.
Labs tēvs ir klātesošs. Skan novazāti, bet uzskatu, ka ir svarīgi to atkal un atkal uzsvērt, jo daudziem joprojām ir viedoklis, ka labs tēvs ir tas, kas var bērnus materiāli nodrošināt. Protams, arī tas ir svarīgi – mēs taču visi gribam, lai bērni varētu piedzīvot tās iespējas, ko sniedz pasaule –, bet vēl svarīgāk ir būt klātesošam. Tas, pie kā daudz strādāju, ir klātbūtne, rotaļīgums attiecībās ar dēliem, spēja skatīties uz dzīvi vieglāk, bērna acīm. Vairāk to redzu jaunākos vīriešos, kuri kļuvuši par tēviem pirms trīsdesmit gadu vecuma, – viņos šis jauneklīgums, rotaļīgais prieks bieži vien ir dabiskāks, nav vēl aizgājis pagrīdē. To gribu ieaudzināt arī savos dēlos – lai līdzās drosmei un citām īpašībām, kas klasiski tiek uzskatītas par vīrišķīgām, būtu arī elastība un rotaļīgums. Tāpēc man ļoti patīk redzēt savā jaunākajā dēlā dedzību un dauzonību. Savukārt lielākajam puikam piemīt liela empātija, sirsnība. Tas, ko mēģinu izskaust sevī un arī viņos, – nesasteigt lietas, nedarīt nepadomājot. Mums patīk kopā pavadīt laiku pie jūras, braukt ar riteņiem, un ar vecāko puiku mums diezgan labi sanāk arī kopā paklusēt. Tāds piepildīts klusums.
Par sevi zinu – līdz pēdējam elpas vilcienam būšu klātesošs, bērnu dzīvēs iesaistīts tētis, kas iemāca nebēgt no dzīves, no atbildības, bet būt iekšā dzīvē ar visiem tās priekiem un bēdām.»
Cenšos būt sekmīgs katru dienu
Juris Šleiers, triju bērnu tēvs, TET Komunikācijas direktors.
Bērni:
Šarlote (19)
Olivers Andrea (4 )
Lucius Teodors (3)
«Kad piedzima Šarlote, man bija divdesmit pieci gadi, kad dēli – četrdesmit un četrdesmit viens. Atšķirīgs ir pilnīgi viss! Kādreiz likās – viens bērns un tad nākamais bērns ir tā pati grāmata, ko vēlreiz pārlasi, bet tagad varu teikt: tā ir pavisam cita grāmata, viss ir citādi! Pirmkārt, puikas. Puikas ir no pilnīgi citas planētas! Otrkārt, divi. Pats esmu vienīgais bērns ģimenē, un šī man ir pirmā pieredze, kad ģimenē ir divi bērni. Brāļu attiecību dinamika man ir nesaprotama, savukārt mana sieva, kurai ir brāļi un māsas, kādās situācijās mēdz teikt: tas ir normāli, brāļi tā dara! Man tas viss ir pilnīgi jauna grāmata.
Ar Šarlotes mammu izšķīrāmies, kad Šarlotei bija trīs gadiņi. Domāju, mēs visi dažādās dzīves situācijās varam būtu labāki, bet ko tas īsti ikdienā nozīmē… Centos katru dienu vest meitu uz skolu, negribēju būt tikai brīvdienu tētis. Un tādu menedžmentu mums izdevās uzturēt gadiem – ja tev tas ir svarīgi, tu atrodi laiku un motivāciju to darīt. Tagad Šarlote studē Parīzē. Latvijā viņa mācījās Starptautiskajā Žila Verna Rīgas Franču licejā un, to beidzot, iesniedza pieteikumus divdesmit labākajās Francijas augstskolās, no kurām viņu uzņēma deviņpadsmit. Šarlote izvēlējās nevis Sorbonnu vai citu slavenu universitāti, bet ekskluzīvo Henrija IV Parīzes liceju, ko beiguši filozofi Sartrs un Fuko un arī Francijas prezidents Emanuels Makrons. Tas, ka Šarlote iegūst tik labu izglītību, lielā mērā ir Šarlotes mammas nopelns, jo viņai ir ļoti augsti standarti, un, protams, arī pašas Šarlotes nopelns, kuras standarti ir vēl augstāki.
Izglītība ir vērtība. Tagad būs jādomā, kurā skolā laidīsim dēlus, un, man liekas, tas ir ļoti, ļoti svarīgs lēmums. Laba skola ir puse no uzvaras, lai viņi kļūtu par labiem cilvēkiem, lai būtu labi dēli un savas valsts patrioti.
Ja sevi vērtētu atzīmju sistēmā, es teiktu, ka attiecībās ar dēliem cenšos būt sekmīgs katru dienu.
Citreiz sanāk padusmoties, pieļauju, sieva teiktu, ka bieži dusmojos. Tad pēc tam jūtos vainīgs.
Bet labā ziņa ir tā, ka dēliem šajā vecumā garastāvoklis mainās kā Islandes vulkāns – trīs minūšu laikā var aiziet no nulles līdz simtam un tad pēc piecām minūtēm smaidīt kā maija saulītes. Reizēm netieku līdzi. Interesanti, ka savos dēlos mazāk redzu nevis savas vai sievas, bet vairāk savas mammas un tēva rakstura iezīmes – tātad tās pārmantotas caur paaudzi.
Domāt par to, ka varētu būt jaunāks tēvs saviem dēliem, ir neauglīgi. Ja nu vienīgi negulētās naktis varbūt atstāj lielāku iespaidu, bet nu jau viņi ir ārā no vecuma, kad naktīs neguļ. Skatos uz citiem tēviem šajā vecuma grupā un secinu – ja esi pietiekami aktīvs gan prāta dzīvē, gan fiziskajā, vecums nav baigi nolasāms. Labs tēvs, manuprāt, ir tas, kurš nav pārāk ekscentrisks ne uz vienu, ne uz otru pusi: ne pārāk klātesošs un aizsargājošs, ne otra galējība – tuvumā neesošs. Pa vidu. Zelta vidusceļš, kā teica Aristotelis.»
Kad piedzimst bērni, izmainās viss
Miķelis Baštiks, četru bērnu tēvs, Asketic grafikas dizainers.
Bērni:
Rūbenss (11)
Lūkass (9)
Elizabete un Noels Īzaks (5)
«Man bija trīsdesmit gadu, kad piedzima pirmais bērns. Tas ir diezgan vēlu – labāk būtu, ja būtu apprecējies agrāk un kļuvis par tēvu agrāk, bet sanāca, kā sanāca. Neplānoju, ka man būs tik liela ģimene, likās forši, ja ir trīs bērni, un mēs arī bijām iecerējuši, ka būs trīs, tomēr ir četri – trešā reize dubultā.
Līdz ar pirmo bērnu sasprāgst pasaule un viss izmainās. Tev piedzimst cilvēks, kurš ir radies no jums abiem, – neaprakstāma pieredze. Gaidot otro, daudz jādomā par to, kāda būs tā atšķirība, kā tu jutīsies, ir liela zinātkāre – kā būs? Kad jau ir divi, tas ir pavisam citādi, un tad ir trešais un ceturtais, un to nevar salīdzināt ar visu iepriekšējo pieredzi – viss izmainās.
Labi atceros dienu, kad uzzināju – mums būs dvīņi. Mana sieva Elza bija pie vecmātes, mēs, trīs pārējie, sēžam mašīnā un gaidām viņu. Tumšs, lietains vakars. Elza iekāpj mašīnā, un jau redzu, ka sejā tāds viltīgs smaids. Saprotu, ka nav nekas slikts, bet ļoti neparasti.
Kad uzzināju par gaidāmajiem dvīņiem, biju ļoti priecīgs, jo tad vēl nezināju, cik izaicinoša var būt grūtniecība un kādi ir riski.
Sākumā bija superīga sajūta, bet, kad sāc saprast, par ko jāuztraucas, tad gan ir tā… tas vairs nav tikai bezrūpīgs prieks. Bet viss bija labi.
Biju klāt, kad dzima bērni, likās – man obligāti tur ir jābūt. Man pat grūti iedomāties, kā ir tad, ja bērnu vienkārši iznes no kādas telpas un parāda – re, šis ir tavs bērns! Jo, ja redzi, kā viņš piedzimst, ir neaprakstāma sajūta, aptverot, ka radusies jauna dzīvība. Tā bijība gan pret māti, gan pret jauno dzīvību…
Kad piedzimst bērni, izmainās viss, vairs nevari būt tik ļoti centrēts uz sevi – darbā, hobijos, naudas pelnīšanā. Attieksmē pret dzīvi pārskati un izvērtē visus punktus. Kamēr esi viens vai esat tikai divi, droši vari trallināt pa dzīvi, bet līdz ar bērniem, saproti, ka uz darbu ej ne tikai tāpēc, ka esi radošs, bet tev ir atbildība uzturēt ģimeni. Vai, piemēram, braucot ar velosipēdu, liec ķiveri, jo tev jārāda bērniem piemērs, – ja tu nevalkā ķiveri, arī viņi nevalkās. Ja saki bērniem: «Jādara tā!» – vispirms pajautā sev: vai es pats tā daru? Vairs nevari arī sēdēt darbā līdz vēlam vakaram, kā tas bija pirms bērniem, un vēl brīvdienās strādāt. Ir jābūt mājās konkrētā laikā, diena ir daudz vairāk strukturēta, esi spiests nenotrallināt laiku, sēžot nevajadzīgās lapās internetā vai telefonā. Laiks ir ļoti limitēts. Bērni ir arī dzinulis – saproti, ka nauda jānopelna un nevar loderēt, jāiet un jāstrādā!
Daudz esmu paņēmis no sava tēta – kā viņš prioritizē savu laiku, arī mazbērniem. Kad mums piedzima pirmais bērns, aizgāju arī pie Māra Dravnieka, kuram ir septiņi bērni, konsultēties, kā viņš viņus audzina, gūt padomu. Un, kad mūsu draugs Andris Lanka stāstīja par saviem četriem bērnim, domāju – kā var tikt galā ar četriem, mēs ar vienu knapi tiekam galā un nesaprotam, kur rīts, kur vakars?! Bet tie ir cilvēki, kuri bija jau kādus soļus priekšā, un varējām no viņiem mācīties.
Gribētu, lai mani bērni izaug drosmīgi un laipni – tieši tādā kombinācijā, kad neesi tikai viens vai otrs.
Atceros, sieva reiz runājās ar manu opīti: «Re kā, Miķelim četri bērni!» Viņš tā sēdējā dārzā, klausījās, šūpoja galvu un teica: nu baigi daudz jau nav!»
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par diskusiju un problēmrakstu cikla «Sievietes izaicinājumi» saturu atbild Žurnāls Santa.
Tēva diena Latvijā tradicionāli tiek atzīmēta septembra otrajā svētdienā.
