Rīga +20°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS) ir samērā jauna diagnoze. Eiropā to diagnosticē vienam no 20 bērniem, turklāt zēniem UDHS sastopams četras reizes biežāk nekā meitenēm. Taču tā nav slimība, bet gan traucējumu spektrs, kas liecina par galvas smadzeņu prefrontālās garozas jeb pieres daivas attīstības īpatnībām.
Ne tikai mūsdienās, bet arī senāk ir bijuši cilvēki ar šādu smadzeņu attīstības īpatnību, bet par problēmu tas kļuva 19. gadsimtā līdz ar modernās skolu sistēmas ieviešanu.
Bērni arī mūsdienās joprojām tiek apvienoti klasēs ne pēc smadzeņu pieres daivas brieduma, bet gan pēc kalendārā vecuma, un tie ir apstākļi, kuros bērniem ar UDHS rodas grūtības.
Starp citu, jau 19. gadsimtā dzejnieks Henriks Hofmans dzejolīšos bērniem aprakstīja ļoti izklaidīgu cilvēku ar tipiskiem UDHS simptomiem un jau šajā laikā parādījās pirmie šo simptomu klīniskie apraksti. Padomju laikā šiem traucējumiem bija apzīmējums minimāla smadzeņu disfunkcija. Lai gan var šķist, ka mūsdienās UDHS ir kā epidēmija, jo šīs diagnozes biežums arvien pieaug, nav tā, ka šādu bērnu kļūst vairāk, bet vides prasības kļūst par problēmu arvien lielākai daļai bērnu.
Smadzenes nobriest pamazām
Galvas smadzeņu pieres daiva nobriest līdz 25 gadu vecumam, un vīriešiem tas parasti notiek lēnāk nekā sievietēm. Šī mūsu smadzeņu daļa atbild par ļoti svarīgām funkcijām – vadības jeb izpildfunkcijām, tātad par spēju koncentrēt un noturēt uzmanību, spēju plānot un ievērot secīgumu, prognozēt nākotni jeb to, kādas būs sekas šābrīža darbībai, spēju bremzēt impulsus.
Topošā bērna smadzeņu nobriešanu un attīstību var ietekmēt gan grūtniecības laikā piedzīvotais, gan dzemdību pieredze, gan pēcdzemdību periods.
Viens no riska faktoriem ir mātes smēķēšana bērniņa gaidīšanas laikā, grūtniecības patoloģijas (aborta draudi, asiņošana), sarežģījumi dzemdību laikā (hipoksija, skābekļa bads, dažādas dzemdību traumas).
Lai bērna smadzenes attīstītos, nepieciešama stimulācija, tādēļ īpaši būtiski smadzeņu attīstībai ir bērna pirmie divi trīs dzīves gadi.
Apmēram 30 procentos gadījumu pusaudžu un pieaugušo vecumā pieres daiva pilnībā nobriest un nekādu UDHS simptomu vairs nav, 15–20 procentos gadījumu visi simptomi saglabājas arī pieaugušā vecumā, bet 50 procentos gadījumu pieaugušā vecumā saglabājas atsevišķas izpausmes, kas var būt un var arī nebūt traucējošas.
Visbiežāk UDHS simptomi parādās pirms septiņu gadu vecuma. Ja traucējumi nav tik izteikti, ļoti iespējams, ka bērnam līdz skolai nekādu grūtību nav, jo bērnudārzā nav tik augstu prasību. Kamēr bērns ir mazs, viņa nespēja koncentrēties problēmas parasti nerada, taču, nonākot skolā, sākas grūtības ar mācībām, uzvedības problēmas, konflikti ar klasesbiedriem un skolotājiem.
Un tad šķiet, ka bērnam, tieši uzsākot skolas gaitas, parādās UDHS simptomi, lai gan, rūpīgi padomājot, vecāki saprot, ka tie bijuši jau agrāk.
Ceļš līdz diagnozei
Septembris, kad sākas skola, vēl ir medusmēnesis, bet oktobra beigās un novembrī pie bērnu psihiatra sākas pacientu pieplūdums. Ja vecākiem vai skolotājiem – ja viņi ir pietiekami zinoši, lai atpazītu bērnu ar UDHS un neuzskatītu, ka bērns ir vienkārši neaudzināts – rodas aizdomas par šo diagnozi, vispirms ir jādodas pie ģimenes ārsta. Ideālā scenārijā ģimenes ārsts vecākiem piedāvās aizpildīt UDHS skrīninga anketu (tā atrodama arī internetā – http://vivendicentrs.lv/lv/udhs-novertesanas-skala), kur jāatzīmē, cik bieži izpaužas katrs konkrētais simptoms un cik tas ir traucējoši. Ģimenes ārsta uzdevums būtu izvērtēt, vai vecāku bažām ir pamats. Ja šādām aizdomām ir pamats, ģimenes ārsts nosūtīs uz konsultāciju pie bērnu psihiatra. Arī bērnu neirologs var būt kompetents speciālists šajos jautājumos.
Reizēm traucējumi ir tik izteikti, ka speciālistam diagnoze ir skaidra jau pirmajā vizītē, bet biežāk ir nepieciešama ilgāka novērošana un, iespējams, arī papildu izmeklējumi.
Šādus izmeklējumus, piemēram, miega encefalogrammu, veic, lai izslēgtu citas diagnozes, nevis lai apstiprinātu UDHS. Turklāt tā nav slimība, bet sindroms, kas katram var izpausties nedaudz atšķirīgi.
Lai palīdzētu un atbalstītu bērnu ar UDHS, jābūt ciešai sadarbībai starp vecākiem, skolu, ārstiem. Ļoti svarīgi pielāgot ikdienas vidi bērna spējām un vajadzībām, arī skolā nepieciešami atbalsta pasākumi.
Zēniem un meitenēm izpaužas atšķirīgi
Kā jau minēju, UDHS biežāk diagnosticē zēniem. Kāpēc tā? Jo viņi biežāk traucē skolotājiem, ir hiperaktīvi un impulsīvi, tādēļ vecāki arī meklē palīdzību pie speciālistiem. Savukārt meitenes stundas laikā spēj mierīgi nosēdēt un netraucē skolotāja darbu – viņām UDHS parasti izpaužas kā neuzmanība, nespēja koncentrēties, piemēram, meitene stundas laikā par kaut ko sapņo, neklausās un saņem zemāku atzīmi, jo ir grūtības koncentrēties mācību vielas apguvei. Meitenei, kas stundu laikā netraucē, neliek arī meklēt palīdzību pie psihiatra, līdz ar to UDHS netiek atklāts vai to atklāj krietni vēlāk.
Interesanti, ka no dabas viedokļa sievietes ir vērtīgāks evolucionārs resurss nekā vīrieši, tāpēc lielākus eksperimentus ar novirzēm no vidējās normas daba atļaujas veikt ar vīriešiem.
Sievišķie dzimumhormoni arī nedaudz paātrina pieres daivas attīstību. To labi var redzēt skolā, kad pubertāte vēl nav sākusies, bet dzimumhormoni jau sāk darboties, – meitenes strauji izaug un kļūst nopietnākas, bet puiši joprojām dauzās un ir bērnišķīgi. Iestājoties pubertātei, meitenes no bioloģiskā aspekta var kļūt par mātēm, un, tā kā bērna aprūpē vadības funkcija ir ļoti vajadzīga, pieres daivas straujāka nobriešana ir dabiska nepieciešamība. Vēl jāņem vērā, ka sabiedrības gaidas pret puišiem un meitenēm atšķiras. No puišiem gaida lielāku aktivitāti, pieļauj lielāku agresivitāti, savukārt no meitenēm – ka viņas būs mierīgākas un pacietīgākas. Šajā ziņā skolas vide ir vairāk piemērota meitenēm, bet puišiem iekļauties skolā ir grūtāk.
Kā vecāki var bērnam palīdzēt?
Galvenais, lai vecāki saprot un zina, kā UDHS izpaužas, ka tā nav bērna nepaklausība vai nevēlēšanās sadarboties, bet smadzeņu attīstības traucējums. Vecākiem būs jāmācās ar to sadzīvot, pielāgojot sadzīvi, bērna dienas režīmu un ikdienas slodzi. Palīdzoši vecākiem būs bērnu emocionālās audzināšanas kursi (tie gan pieejami galvenokārt par maksu), atbalstu sniedz arī Latvijas UDHS biedrība, kas organizē dažādas aktivitātes. Bērniem pirmsskolas vecumā pieejama programma STOP 4–7 uzvedības problēmu novēršanai, palīdzot apgūt sociālās prasmes, taču lielākiem bērniem šādas speciālas programmas Latvijā diemžēl nav.
Ko es varētu ieteikt?
- Stingrs dienas režīms. Būtiski, lai bērnam ir noteikts, skaidrs, saprotams, vienveidīgs dienas režīms, lai ir skaidri zināms, kad un kas tiks darīts. Jāizmanto viss, kas var palīdzēt, – saraksts ar dienas, nedēļas plānu, atgādinātāji, darāmo darbu saraksti.
- Noteikumi un robežas. Vecākiem jābūt konsekventiem un jānosaka bērnam robežas, pie kurām jāturas visiem (!), kas iesaistās bērna audzināšanā, – lai būtu vienādi noteikumi par to, kas ir atļauts, kas aizliegts, par ko bērnu slavē. Ja pieaugušajiem šajos jautājumos ir atšķirīgs viedoklis, tas ir pamats uzvedības problēmām. Ja nebūs skaidru ārējo robežu, bērns visu laiku izaicinās un mēģinās noteikumus pārkāpt. Protams, noteikumiem ir jāaug kopā ar bērniem.
- Slavējiet bērnu par darbiem, kas viņam izdodas. Ļoti svarīgi, lai vecāki ievērotu pozitīvās disciplinēšanas principus. Reizēm bērns ir izdarījis visu, ko no viņa gaida, taču neviens to nepamana. Bet, ja izdara kaut ko sliktu, uzreiz aizrāda, un tas apstiprina negatīvo uzvedību.
Svarīgi ir pamanīt un paslavēt, ka bērns ir labi paveicis uzdoto darbiņu. Tas, kas ikvienu no mums motivē darboties, kaut ko sasniegt, ir dopamīns, un tieši pozitīvs atalgojums, nevis sods, paaugstina dopamīna līmeni un dod motivāciju.
- Bārt par to, ko bērns nav izdarījis, ir bezjēdzīgi, turklāt tas arī pazemina bērna pašvērtējumu. Efektīvāk ir paslavēt par vismazāko lietu, ko bērns izdarījis pareizi, bet uzslava ir jāsaista ar konkrētu darbību.
- Fiziskas aktivitātes. Bērnam ar UDHS ir fiziski jānogurst, tādēļ dienas laikā jābūt pietiekami lielai un intensīvai fiziskajai slodzei, turklāt tai obligāti ir jābūt daļai no bērna dienas režīma. Sasniegumi sportā var celt arī pašvērtējumu – bērniem ar UDHS skolā parasti ir zems pašvērtējums, jo viņi visu laiku dzird kritiku par to, ka kaut kas nav izdarīts, bet ikvienam nepieciešama kāda joma, kurā sevi apliecināt un sacensties par izcilību.
Piemērotāki būs individuālie sporta veidi – vieglatlētika, peldēšana, slēpošana, skriešana.
- Ja izvēlas komandas sporta veidus, svarīgi, vai treneris spēj noteikt ārējās uzvedības robežas un dot pozitīvo pamudinājumu. Ja treneris to nespēj, tad iespējams provocēt dažādus uzvedības traucējumus. Ne visai ieteicami ir cīņas sporta veidi, jo bērns, apgūstot zināmu cīņas arsenālu, negribot kādā situācijā to var impulsīvi izmantot pret citiem.
- Jāseko līdzi, vai izpilda mājasdarbus. Mājasdarbus ieteicams veikt apmēram stundu, pusotru pēc fiziskas slodzes, jo tad bērnam būs vieglāk koncentrēties. Jārēķinās, ka bērniem ar UDHS ilgāku laiku būs nepieciešama vecāku palīdzība un ārējā kontrole. Kad bērns pilda mājasdarbus, svarīgi, lai galds būtu tukšs, lai nekas nenovērš uzmanību, nedrīkst būt ieslēgts televizors vai viedierīce. Reizēm koncentrēties var palīdzēt fona troksnis (piemēram, baltais troksnis).
Kā vieglāk adaptēties skolā?
Latvijā šobrīd nav izstrādāts vienots standarts, kā skolotājiem strādāt ar bērniem, kuriem ir UDHS, lai gan viņiem būtu jānodrošina individuāls mācību plāns un atbalsta pasākumi mācību iestādē. Daudz atkarīgs no skolotāja zināšanām un prasmēm un skolas atbalsta komandas. Problēma slēpjas apstāklī, ka bērni ar UDHS ir dažādi un katram izglītības vajadzības ir individuālas, piemēram, vienam vajag vairāk laika uzdevuma veikšanai, savukārt citam ir ļoti augsts intelekts un vajag papildu uzdevumus.
Nereti bērniem ar UDHS tiek piešķirts speciālās izglītības kods Nr. 57, taču zem šī koda ir visu veidu psihiatriskie traucējumi, tādējādi šī programma tiek realizēta speciālās izglītības iestādēs. Uzskatu, ka pēc būtības tas ir nepareizi, jo priekšroka būtu jādod iekļaujošajai izglītībai, proti, ka bērni ar UDHS mācās vispārizglītojošā skolā.
Kas var palīdzēt?
● Maz bērnu klasē. Jo vairāk bērnu klasē, jo vairāk uzmanības novērsēju, kas traucē koncentrēties un novērš no tā, ko bērnam šajā brīdī vajadzētu darīt. Šeit varbūt viens no risinājumiem ir mazās lauku skolas.
● Jāsēž pirmajā solā. Lai gan visbiežāk skolotājs bērnus ar UDHS nosēdina klases beigās, jo viņi ir skaļi, novērš citu bērnu uzmanību, vajadzētu, lai bērns sēž pirmajā solā blakus skolotājam. Ja bērns sēž klases beigās, viņš saņem pārāk daudz stimulu, viss novērš viņa uzmanību, un pēdējais, ko viņš dzirdēs, ir skolotāja teiktais. Svarīgi, lai skolotājs ir blakus bērnam un ik pa laikam atgādi
● Uzdevumi jāsadala mazākos posmos. Ja bērnam ar UDHS iedos uzdevumu uz piecām lapām, viņš uzreiz teiks, ka nespēj un negrib to pildīt. Savukārt, ja šo uzdevumu sadalīs vairākās daļās, bērns visu varēs paveikt. Tāpat var rīkoties arī ar garāku tekstu lasīšanu.
● Viens pret vienu ar skolotāju. Bērnam ar UDHS ieteicams strādāt ar skolotāju viens pret vienu; ja tas nav iespējams, tad ik pa 7–10 minūtēm bērnam jāatgādina, kāds uzdevums tagad veicams.
● Papildu laiks vai uzdevumi. Dažreiz bērnam nepieciešams papildu laiks kādu uzdevumu veikšanai, jo viņš viegli novērš uzmanību, ir neuzmanīgs. Ja ir dots ilgāks laiks, bērns uzdevumu var izpildīt daudz labāk. Bet dažreiz – tieši pretēji – bērnam jādod vēl kāds papildu uzdevums. Ja viņam kaut kas labi padodas, viņš ļoti aizraujas un ātri visu izpilda, bet pēc tam dīdās un traucē citiem.
● Individuāla pieeja. Reizēm pārbaudes darbus labāk rakstīt konsultāciju laikā vai individuāli – tukšā, klusā telpā bērns varēs daudz labāk koncentrēties.
● Jādod iespēja izkustēties. Mazākajās klasēs būtu jārod iespēja ļaut bērniem izkustēties, nevis 40 minūtes sēdēt. 15–20 minūtes bērni koncentrējas darbam, pēc tam ir pārtraukums ar kādu fizisku aktivitāti, tad atkal var koncentrēties darba uzdevumiem.
Reizēm neiztikt bez zālēm
Teikšu uzreiz – pasaulē nav zināms neviens medikaments, kas varētu ietekmēt mūsu smadzeņu attīstību, to veicina vienīgi mācīšanās un trenēšanās. Medikamenti var tikai atvieglot simptomus, un labā ziņa ir tā, ka UDHS pacientiem tik tiešām ir pieejamas speciālas zāles. Septiņu gadu laikā mums ir izdevies panākt, ka šis medikaments ir simtprocentīgi valsts apmaksāts, taču to drīkst izrakstīt tikai bērnu psihiatrs un ar ārstu konsīlija lēmumu.
Ceru, ka tuvākajā laikā šī sistēma mainīsies, jo pēc būtības UDHS bērniem ir viegli nosakāma diagnoze, kurai ārstu konsīlija lēmums nav nepieciešams.
Pastāstīšu, kā darbojas šis medikaments. Faktiski tas stimulē pieres daivas bremzēšanas funkciju, un, kamēr zāles iedarbojas, bērnam ir vieglāk koncentrēt uzmanību, vieglāk nosēdēt, kontrolēt impulsus. Pētījumos pierādīts, ka preparāts ir efektīvs bērniem no sešu gadu vecuma, kas arī sakrīt ar skolas gaitu uzsākšanu. Bērniem līdz skolas vecumam visbiežāk izmanto ārstēšanas metodes bez medikamentiem, sadarbojoties pieaugušajiem, pedagogiem un ikdienā pozitīvi motivējot bērnu.
Parasti medikamentozā terapija ir diezgan ilgstoša, taču to regulāri pārskatām. Piemēram, vasaras brīvlaikā, kad nav tādas prasības kā skolā, var būt pārtraukums.
Ja simptomi vairs nav tik izteikti un traucējoši, medikamentu lietošanu var pārtraukt, un, kā jau minēju iepriekš, 30 procentos gadījumu, bērnam pieaugot, pieres daiva pilnībā nobriest un nekādu traucējošu UDHS simptomu vairs nav.
KAS liecina, ka manam bērnam varētu būt UDHS?
● Grūti koncentrēties, noturēt uzmanību uz kādu vienu stimulu. Ārējie kairinātāji viegli novērš uzmanību, grūti pieslēgties kādai aktivitātei, haotiski organizē savu darbību, nespēj sekot līdzi instrukcijām un tās izpilda kļūdaini, pieļauj daudz neuzmanības kļūdu, nepamana detaļas, nespēj pabeigt uzsākto, ātri zaudē koncentrēšanos un sāk nodarboties ar kaut ko citu, izvairās no aktivitātēm, kas prasa garīgu piepūli un koncentrēšanos, arī no skolas uzdevumu pildīšanas, garu tekstu lasīšanas. Bieži vecākiem šķiet, ka bērnam ir problēmas ar dzirdi, jo viņš nereaģē uz vecāku teikto, vai vecāki sūdzas, ka bērnam ir slikta atmiņa, jo viņš visu laiku pazaudē savas lietas, ir aizmāršīgs.
Taču problēma ir saistīta nevis ar dzirdi vai atmiņu, bet ar grūtībām koncentrēties un uzmanības noturību.
● Hiperaktivitāte jeb nespēja saglabāt fizisku mieru situācijās, kad sabiedrība no bērna to gaida. Tas nozīmē, ka galvas smadzeņu pieres daivai ir grūti bremzēt motoros jeb kustības impulsus. Bērnam ar UDHS patiešām ir ļoti grūti mācību stundas laikā 40 minūtes nosēdēt mierā, viņš dīdās, ceļas kājās, nemierīgi kustina rokas un kājas, bieži maina ķermeņa pozu, lien zem galda, staigā pa klasi. Bērns pārlieku daudz runā nevietā, skaļi un intensīvi, bieži ir grūtības iesaistīties citās mierīgās aktivitātēs. Lielāki bērni un pusaudži var nosēdēt, taču visu laiku ir nemierīgi, kustina kājas, klikšķina pildspalvu utt.
● impulsivitāte. Bērnam grūti sagaidīt savu kārtu, bieži pārtrauc citus un iejaucas, izkliedz atbildes pirms jautājuma formulējuma, nevietā runā pārāk daudz, ir grūtības uzturēt dialogu, runāt klusi, nespēj savaldīt emocijas, var būt lielas dusmu lēkmes, nespēj pielāgot uzvedību situācijai, ir tendence iesaistīties bīstamās aktivitātēs. Bērnam ar UDHS ir lielāks traumatisms, piemēram, viņš lēks no liela augstuma ūdenī, nedomājot, kas ir apakšā, savukārt, pieaugušā vecumā tas izpaudīsies kā ātra un agresīva braukšana.
Svarīgi!
Simptomiem jābūt no visām trim grupām, jāizpaužas dažādās dzīves situācijās un vidēs un jābūt pietiekami izteiktiem, lai nozīmīgi traucētu bērnam funkcionēt un iekļauties izglītības vidē. Šādā gadījumā vecākiem ir jārīkojas, lai bērnam palīdzētu.
