Rīga +15°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā Ievas Stāsti 2015. gada 21. numurā.
Liktenīgais Doms
«Man bija forša bērnība, patiešām laimīga. Tagad jau ierasts runāt par bērnības traumām, bet es domāju – kad tu izaudz, tad saproti, ka tas, kas notika, ir bērna normāla attīstība, normālas attiecības ar citiem. Kādas traumas?! Man ir brālis, gadu un divus mēnešu jaunāks, un pusmāsa. Dzīve tā iegrozījās, ka izaugu pie vecvecākiem. Par to, kāds esmu un ko daru, liels paldies ir tieši viņiem. Ome strādāja Doma laukumā kādreizējā kafejnīcā Doms, tieši blakus Radio mājai. Tā bija iegājies, ka Radio darbinieki turp gāja pusdienot, protams arī bērnu vokālā ansambļa Dzeguzīte vadītāja Daila Martinsone.
Tolaik jau radiostacijās dziesmas skanēja tikai pa vidu raidījumiem.
Vecvecāki bija ievērojuši, ka, tiklīdz atskanēja mūzika, es esot nometis mantiņas ar ko spēlējies, un gājis pie radio, lai noklausītos dziesmu.
Tā nu ome iedomājusies – ja jau Daila nāk pusdienās, var taču viņai pajautāt par Valteru! Vārds pa vārdam, un mani aizveduši uz noklausīšanos. Pēc tās tiku pieņemts ansamblī. Man pašam par to atmiņu nav, jo Dzeguzītē nonācu, kad man bija tikai divi gadi. Citu dzīvi nezinu – kopš sevi atceros, jau dziedāju. Starp citu, šoruden man ir divdesmit piecu gadu jubileja, kopš kāpu uz skatuves!
Protams, bērnības atmiņas man visvairāk saistītas ar Dzeguzīti – ar draugiem, koncertiem, lielajiem māksliniekiem, ko tolaik satiku. Kaut gan to tikai vēlāk novērtēju – kādām personībām biju līdzās, jo tolaik jau šķita, ka tas nav nekas sevišķs. Piemēram, zināju, ka Jānis Peters ir dzejnieks, nu un? Kad atceros, ko tikai viņš no mums nepiecieta… Viņš bija Latvijas vēstnieks Krievijā, un, kad uzstājāmies Maskavā, parasti nakšņojām vēstniecības dienesta viesnīcā. Vai tad kāds varēja mierīgi aiziet gulēt?! Nē, bija jāspēlē kazaki razboiņiki pa vēstniecības teritoriju! Parasti tas ievilkās dziļā tumsā, līdz apsargs vairs galīgi nevarēja izturēt, nāca un teica – tagad gan, lūdzu, beidzot ejiet gulēt! Izskraidījām un izložņājām visas vietas, kur uzstājāmies, – vai tie bija lielāki vai mazāki kultūras nami, vai koncertzāle Rossija Maskavā, vai Madison Square Garden Ņujorkā. Šaubos, ka pieaugušie mākslinieki ir pabijuši tur, ko mēs izpētījām visādos stūros un kaktos!
Kad pirmo reizi aizbraucām uz Ņujorku, mums galvenais bija ne jau koncerts, bet gan aiziet uz McDonald’s. Kādi mēģinājumi, kāds Madison Square Garden?! Lielie par to runāja, laikam raizējās par uzstāšanos, bet mūs tas nemaz neuztrauca, gribējām tikt uz neredzēto McDonald’s! (Smejas.) No tā brauciena neatceros koncertus, bet McDonald’s un nelielo viesnīciņu, kurā dzīvojām. Tai pretī bija ēstuve ar zviedru galdu, kur gājām ēst, taču mēs izvēlējāmies tikai arbūzus. Joprojām atceros, cik tie bija garšīgi! Vēlākos gados, atkal nonākot Ņujorkā, gan es, gan citi dzeguzēni esam meklējuši šo viesnīciņu, bet nevienam nav izdevies to atrast. Vienojāmies, ka tā laikam vairs nepastāv. Protams, tikai ar pieauguša cilvēka prātu es saprotu, cik tas bija nenormāli kruta – uzstāties tādās koncertzālēs! Bērnībā jau to nenovērtēju, kā gan citādi?»
Trīsgadnieka alga
«Mājās mani nežēloja, ka esmu tik aizņemts. Slodze tiešām bija pamatīga – parastā skola, mūzikas skola, kur mācījos spēlēt klavieres, mēģinājumi un koncerti ar dzeguzēniem. Tā jau ir vispārzināma patiesība – jo vairāk dari, jo vairāk paspēj izdarīt. Pēc savas pieredzes varu teikt – ja no mazām dienām ir daudz pienākumu, arī vēlāk, pat īpaši neplānojot laiku, ir vieglāk visu paspēt un izdarīt. Vienkārši pie tā, ka daudz jāpaspēj, pierodi un iemācies tikt galā. Kā jau visiem, arī man vairākas reizes vairs negribējās iet uz mūzikas skolu, paziņoju, ka metīšu to visu malā! Ome prata man pieiet psiholoģiski – viņa nelika darīt, nekaunināja, bet vienmēr teica tā – labi, tagad pacieties līdz vasarai (ja saniķojos pavasarī), un, ja rudenī negribēsi, varēsi uz mūzikas skolu neiet! Līdz tam manas domas bija mainījušās, un viss turpinājās, kā ierasts. Savukārt pēdējos gadus sarunāju pats ar sevi – klau, vecīt, ja tik ilgi jau esi nolauzis, nu pacieties vēl mazliet, izturi to mazo nogrieznīti līdz izlaidumam!
Kurš man bija lielāka autoritāte – opis vai ome? Abi divi. Es nezinu, vai viņi bija vienojušies vai pašsaprotami tā iznāca, bet abi pilnīgi nejaucās otra audzināšanā. Vecvecākiem manā audzināšanā bija sadalītas jomas: ome pārraudzīja nopietno sadaļu – skolu, mūzikas skolu, muzicēšanu, savukārt opis izvērta hobijus, ar viņu man vairāk tika izklaides. Abi rūpējās par mani no sirds, viens nebija augstāks par otru. Opis bija traks uz tehniku – automašīnām, močiem. Kas gan puikam var būt aizraujošāk? Mēs abi braucām uz antīko automobiļu izstādēm, motociklu saietiem, ņēmāmies ar dzelžiem. Opis bija studējis ceļu būvi un savā profesijā arī strādājis. Kad braucām pa Rīgu, viņš man stāstīja un rādīja, kuras ielas būvējis – sākot no plānošanas līdz pabeigtam posmam. Pa ceļam uz vasarnīcu Saulkrastos viņš mēdza ar lepnumu atgādināt – redz, šo es cēlu!
Gandrīz visas vasaras, kad vien nebija koncertu, dzīvojos pa vasarnīcu, pašu būvēto māju. Starp citu, opis – cilvēks, kurš mani uzaudzināja, patiesībā nav mans īstais vectēvs. Viņš bija vecmāmiņas otrais vīrs. Bet man viņš vienmēr bija un paliks mans visīstākais opis, mūsu attiecības bija tādas, ka es zinu – asinsradniecība jau nav galvenais, kas vieno cilvēkus, nebūt nē!
Pirmo algu mājās pārvedu no Krievijas triju gadu vecumā. Ja nemaldos, tie bija 300 rubļi.
Es pat neatceros, kas ar to notika, – atdevu vecvecākiem, un viss! Taču tā nebija ierasta prakse, bet izņēmums. Pirmo oficiālo algu – ar dokumentiem, kuros jāparakstās, – saņēmu Latvijas Radio. Tolaik bija tāds raidījums Radiotīnis, kur veidoju sižetus. Tur es iemācījos arī uzrunāt jebkuru cilvēku. Man iedeva diktofonu, pateica jautājumu un vajadzēja iet uz ielas to uzdod cilvēkiem. Sākums bija smags… Iemācījos!»
Uz savas ādas
«Vecvecāki nebija bagāti, redzēju, ka viņiem nebija vienkārši uzturēt pusaugu čali. Man nav sveši humpalu veikali. Tāpēc biju priecīgs, ka ap sešpadsmit, septiņpadsmit gadiem spēju jau sevi uzturēt. Man bija gandarījums, ka vēlāk varēju arī vecvecākiem atdarīt. Viņi man ļoti uzticējās! Mēs dzīvojām pirmajā stāvā kādreizējā privātmājā, kura sadalīta vairākos dzīvokļos. Kad sāku pats pelnīt, vēlējos kļūt patstāvīgs. Pārcēlos uz dzīvi tajā pašā namā, bet otrajā stāvā. Izremontēju dzīvokli, tajā dzīvoju joprojām. Sākumā aiziešana no vecvecāku paspārnes bija nosacīta – ēst pārsvarā gāju pie omes, viņiem nebija jāuztraucas, kur esmu, kad atbraukšu ciemos, jo atlika viena pasaukt – Valča, atnāc!
Vecvecāki man deva pilnīgu izvēles brīvību, kad pienāca laiks izvēlēties augstskolu. Lai gan koncertēšanas dēļ iznāca daudz kavēt skolu, esmu beidzis Rīgas 1. ģimnāziju. Mums bija stingra klases audzinātāja Inese Lagzda – paldies viņai par to! Kad ar Kažu 2005. gadā pārstāvējām Latviju Eirovīzijā, kas togad notika Ukrainā, skolā nebiju pat divus mēnešus. Klases audzinātāja teica – lai tu galīgi neatpaliktu no citiem, vasarā būs jānāk uz nodarbībām!
Diemžēl abi – gan ome, gan opis – tagad skatās no augšas, ko es te daru, kā man klājas… Pagājuši jau četri gadi, kopš nav vecmammas, divi – kā aizgāja vectēvs. Tas nenotika pēkšņi – likstas un slimības soli pa solim šo brīdi tuvināja. Ar prātu es jau sevi kādu laiku morāli tam gatavoju… Nupat atvadījos no sava pēdējā vecvecāka, vectēva no tēva puses. Tādā situācijā mums jau ir tikai divas iespējas: vai nu pārdzīvojam, izsērojam un laižam vaļā, vai nemitīgi paši sevi graužam. Pat nelasot grāmatas par attieksmi pret nāvi, es biju iekšēji pareizi nojautis to, ko saka daudzi gudrie – aizgājējs ir jāatlaiž. Tad gan viņam, gan pašam ir vieglāk. Varbūt kāds iebildīs, ka es neesmu atlaidis vecvecākus, jo man uz labās rokas uztetovēti abu portreti. Taču tas ir citādāk – tā ir piemiņa par viņiem, kas allaž ir ar mani.
Pēc vidusskolas izvēlējos mācīties ar mūziku nesaistītu jomu – studēju politoloģiju. Un nevienu brīdi nenožēloju! Jo interesanti pavadīju laiku, kā arī ieguvu zināšanas un sapratni par to, kas notiek pasaulē.
Vai es nožēloju iesaistīšanos politikā? (Kā Zatlera Reformu partijas biedrs Valters kandidēja 11. Saeimas ārkārtas vēlēšanās, taču netika ievēlēts – aut.) Nē, tā ir lieliska pieredze, kaut šobrīd man pat matu galiņš nav politikā! Pārliecinājos par to, ko daudzi dzirdējuši, bet nav uz savas ādas izjutuši, – cik tas ir netīrs bizness. Protams, politikā ir arī cilvēki, kas domā par citiem, tomēr principā tas ir bizness. Neteikšu, ka neiespējami, tomēr redzēju, cik grūti jauniem cilvēkiem ir panākt, lai tevi sadzird. Pat ja viņiem ir labas idejas, tās netiek sadzirdētas, jo – tu esi jauns, pastāvi malā un paaudzies! Kad tev būs sirmi mati, paklausīsimies, ko teiksi! Tā jau tas nav tikai pie mums, bet visur pasaulē. Studējot politoloģiju, par to mācījos un analizēju, tomēr pilnīgi cita lieta ir to izjust pašam uz savas ādas. Nevaru teikt, ka esmu vīlies politikā, es jau zināju, ka tā tas varētu būt, tomēr uzskatāmi pārliecinājos – jā, tā tas patiešām notiek. Ir valstis, kurās lobijs ir oficiāls bizness – tu ar to nodarbojies, visi zina, kura firma tev maksā, savukārt tu maksā nodokļus, un viss ir atklāti. Diemžēl pie mums tas notiek caur puķēm, koferīšiem un visu pārējo.»
Zvaigznes galvā?
«Priekšvēlēšanu kampaņā par sevi gan neko jaunu neuzzināju. Acīmredzot tāpēc, ka jau iepriekš biju izgājis tam cauri, kad piedalījos Eirovīzijā, Putnu ballē un nāca lielā popularitāte. Tolaik jau pietika ar kanapē maizīti rokā kādā pasākumā nostāties blakus svešai meitenei, kad pēc tam varēju izlasīt – Valters ar jauno draudzeni! Ui, tolaik pēc šādiem ziņojumiem varēja secināt, ka mainu draudzenes citu pēc citas! Es gan nesaprotu, kāpēc uzskata, ka vīrietim ir labi būt brunču medniekam, bet sieviete uzreiz ir, atvainojos, mauka?! Visādi dzīvē ir gājis, un ir mainījusies mana attieksme šajā jomā – manuprāt, ar ko tādu nav ko lepoties. Tolaik gan no preses un interneta uzzināju, ka esmu divreiz precējies, man bija pierakstīti trīs bērni, piedevām es vēl biju gejs. Taču šāda pastiprināta uzmanība mani ļoti norūdīja un iemācīja to neņemt vērā. Ļoti labi, ka tagad par manu privāto dzīvi neraksta, un es par to arī nestāstu.
Savukārt interneta komentārus par sevi lasu kā anekdoti. Jā, es lasu komentārus tieši ar šādu domu – ko cilvēki vēl izdomās?! Vienmēr jau tā neesmu juties, pirms gadiem gadījās situācijas, kad izdomājumi par mani sāpīgi aizķēra. Taču tas laiks norūdīja, un sapratu – ņem vērā konstruktīvu kritiku, bet šīs ir lamas, kas jālaiž gar ausīm! Par laimi, vecāki ar datoru bija uz jūs, ceru, ka interneta komentāri viņiem palika nezināmi. Drukāto presi gan viņi centīgi lasīja, opis pat krāja visus rakstus par mani.
Vai man ir bijusi zvaigžņu slimība? Pašam jau šķiet, ka nē. Tā arī apkārtējie teikuši. Kurš gan labāk zinās, kā tuvākie? Kristaps Streičs gan vienreiz sacīja – man šķiet, ka uz nedēļu tev bija kaut kas galvā citādi salicies, bet pēc nedēļas atkal biji normāls cilvēks! Ļoti ceru – ja jau 27 gadus esmu bez tā izticis, tad arī turpmāk iztikšu.
Negribas to sajūtu, ka esi pāri citiem. Redzot tos, kas ar šo kaiti slimo, zinu – es tāds negribu būt.
Iespējams, nemaz nezinu, ka ir bijušas situācijas, kurās man kaut kas slikts pagājis garām, kad tiku pasargāts. Taču vienreiz man ļoti paveicās. Patiesībā, paveicās visiem trim, kas sēdējām mašīnā. Apstājāmies pie sarkanās gaismas, un pēkšņi – smagā fūre ietriecās auto aizmugurē un to izārdīja. Mašīnu nācās norakstīt, bet – paldies Dievam! – mums vairāk vai mazāk viss ir kārtībā.
Gribu domāt, ka esmu atsaucīgs – ja vien varu un tieku, piedalos dažādos labdarības pasākumos, lai atbalstītu cilvēkus. Nespēju aizmirst, kā ar Renāru Kauperu un Eviju Zālīti uzstājāmies nedzirdīgo skolā Pārdaugavā – tas bija tik īpaši… Iedomājies, bērni, kas nekad mūžā nav dzirdējuši, bija sagatavojušies, lai kopā ar mani izpildītu dziesmu Spārni un vējš. Daži bija iemācījušies kādas skaņas, kāds runāja līdzi, citi izmantoja zīmju valodu, dejoja… Domā man līdz! Mums jānotic –
Spārni un vējš pasargāt spēs. Fantastiski, cik daudz cilvēki spēj, kaut ierobežoti iespējās, bet – ja vēlas, ja dara…»
Šī ir Mārtiņa Freimaņa dziesma, tāpēc vietā pajautāt, kā pie Valtera jūtas Mārtiņa Pepes meita? «Kad savulaik Peli paņēmu, man bija mazāk darba, varēju vairāk laika veltīt dzīvnieciņam. Bet tad viss mainījās un iznāca – astoņos no rīta aizbraucu, bet atgriezos ap deviņiem vakarā. Labākajā gadījumā pa dienu ieskrēju izvest sunīti pastaigāties. Manuprāt, tā jau bija dzīvnieka mocīšana, bet Pele man bija pārāk mīļa. Atradu viņai labus saimniekus – Pele dzīvo televīzijas režisores ģimenē, kurā ir vairāki cilvēki, līdz ar to viņa tiek labāk aprūpēta un ir kompānijā, nav jāgarlaikojas vienai pa mājām.»
Vienu biļeti, lūdzu!
«Es esmu filmu cilvēks. Vairākus gadus man ir hobijs vienam iet uz kino. Sākumā jau jutos dīvaini, jo bija ierasts iet kopā draugiem vai uzaicināt uz randiņu, taču tad jādomā, vai tam otram filma patiks. Tagad ir tā – iekrīt trīs brīvas stundas, ko rāda kinoteātrī? Daudzi nesaprot, kā varu iet viens, tomēr viskuriozāk ir pie kases, kad saki: «Man, lūdzu, vienu biļeti!» un kasiere pārprasa: «Vienu, tiešām vienu?!»»
Man dzīvē viss notiek, kā kāpjot pa kāpnēm – vienam pakāpienam seko nākamais, kaut kas beidzas, nāk kas jauns.
Beidzu dziedāt Dzeguzītē – sākās Putnu balles laiks, beidzu vidusskolu – iestājos augstskolā, bija mazāk iespēju muzicēt – sāku vadīt televīzijā raidījumus… Nezinu, kas ir mans sargeņģelis, taču ir kāds, kas man iedod darbu, kad iestājusies dīkstāve. Protams, krīze arī mani ietekmēja, esmu izticis tikai ar sausiņiem un konserviem, bet, lēnā garā turpinot darboties un atkopjoties globālajām lietām, dzīve atkal iegrozījās sliedēs.
Esmu ļoti gandarīts, ka nu jau trešo sezonu Latvijas Televīzijā vadīšu erudīcijas spēli skolēniem Gudrs, vēl gudrāks! Jau pēc pirmās filmēšanas sapratām – Latvijai ir nākotne! Tik atraktīvi, gudri, domājoši bērni un jaunieši, nav tā, galīgi nav tā, ka viņi ir ielikti rāmjos un nonivelēti vienādi. Katrs ir atšķirīgs un ar savu domu – par to liels prieks. Vai nav prieks un lepnums, ja mūsu spēles dalībnieks Miķelis, kas mācījās 12. klasē, pērn aizbrauca uz pasaules ģeogrāfijas olimpiādi un ieguva pirmo vietu?!
Kad notiek raidījuma filmēšana, tās dienas vakarā braucot mājup, man ir viena doma – cik labi, ka no televīzijas līdz mājai ir tikai četras minūtes, un zinu, ka tūlīt iekritīšu gultā. Jo neko vairāk negribas. Visvairāk no spožās gaismas filmēšanas laikā nogurst acis… Taču mums pašiem, televīzijas komandai, ir tik interesanti šajā projektā! Protams, sākumā bija bažas, kā veiksies, kā viss notiks, tie tomēr ir bērni neierastā situācijā, ja nu kāds satraukumā sāk raudāt? Ne jau velti skolotājiem ir speciālā pedagoģiskā izglītība, lai zinātu, kā rīkoties. Bet es darbojos tikai pēc savām izjūtām un pieredzes. Par laimi, neviens nav teicis, ka es būtu ko aplam pateicis vai bargi paskatījies.
Par ko es vēl sapņoju? Noteikti vēlos piedzīvot to, ko jau pāris reizes esmu dabūjis, – uzstāties lielā koncertzālē, kad tevi atnākuši klausīties vairāki desmiti tūkstoši cilvēku. Pašam ejot uz lieliem koncertiem, atceroties tādus notikumus savā dzīvē, gribas vēlreiz to sajūtu piedzīvot. Ar vienu reizi jau nepietiktu, tomēr šķiet – nu, vismaz vēl vienu reizi! Kā toreiz, ar Putnu balli – pilna Arēna Rīga, vairs nav nevienas biļetes, visas izpārdotas… Kad dziedājām Divi eņģeļi sēž/ Jumta korē un dzied, un saproti, ka varbūt tas ir vispār pēdējais koncerts kopā ar cilvēkiem, ar kuriem esi pavadījis entos gadus… Bija ļoti grūti tikt līdz dziesmas beigām. Tā zīmīgā frāze pašās beigās – Vakar pusnaktī tiem, /Spārnus salauzis vējš… Vai, man pat tagad skudriņas aizgāja…»
