Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Skaidro:
Dr. med. DACE ŽENTIŅA
- Pneimonoloģe, P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Plaušu slimību un torokālās ķirurģijas centra vadītāja.
- Rīgas Stradiņa universitātes Iekšķīgo slimību katedras docētāja.
- Iepriekšējā kovidvilnī viņas vadītais centrs tika paplašināts no 38 līdz 120 gultasvietām, visas bija piepildītas ar Covid-19 pacientiem.
- Šajā kovidvilnī 6 intensīvās terapijas gultas jau papildinātas vēl ar 15 gultām. Tajās pacienti cīnās par dzīvību pēdējiem spēkiem.
– Strādājot nodaļā, kur ārstējas kovidpacienti, ir pilnīgi skaidrs, ka nevar salīdzināt potenciālo vakcīnu nevēlamo iedarbību – blakus parādības – ar potenciālo Covid-19 infekcijas nevēlamo iedarbību slimošanas laikā. Skaitļi ir zināmi. Miljardiem cilvēku vakcinēti pret kovidu, un blakus parādības ir 0,001 procentos gadījumu, savukārt no tiem daudzajiem, kas inficējas ar kovidu, 10–15 procenti nonāk slimnīcā. Un nevis tāpēc, ka vienkārši kādam nebūtu ko darīt un viņus uz turieni aizved, bet gan tāpēc, ka šiem cilvēkiem nepieciešams skābekļa atbalsts, ko viņi mājas nekādā veidā nevar dabūt. Un, ja konkrētajam cilvēkam jau ir kāda esoša plaušu kaite – kaut vai hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS) vai bronhiālā astma, tad var gadīties, ka arī šīs slimības uz kovida fona uzliesmo. Kaut gan mēs nodaļā nenovērojam, ka tieši elpceļu slimības būtu riska faktors kovida smagai gaitai.
– Kas tad?
– Cukura diabēts – arī tad, ja tas nav diagnosticēts. Proti, cilvēks var kādu laiku mierīgi dzīvot ar cukura diabētu, nenojaušot, ka tāds viņam ir, ja cukura analīzes netiek veiktas. Otrs būtiskais riska faktors ir adipozitāte, aptaukošanās. To mēs redzam diendienā – precīzi tāpat kā bija iepriekšējā kovida vilnī. Tātad galvenokārt adipozi vīrieši, bet arī adipozas sievietes ar paaugstinātu cukura līmeni asinīs no kovida infekcijas cieš visvairāk un vissmagāk.
Arī vecums pēc 65 gadiem ir viens no riska faktoriem. Kaut gan tagad, kad plosās vīrusa delta variants, jāteic – šī vecuma līkne ir novirzījusies vairāk uz jaunu cilvēku pusi. Ja iepriekšējā vilnī mums bija diezgan daudz senioru, kas smagi slimoja un diemžēl nomira, tagad pie mums ārstējas arī jauni cilvēki zem trīsdesmit un pat zem divdesmit gadiem, un diemžēl arī neuzveic infekciju. Tas, kas atšķir šo vilni no iepriekšējā, ir bezpalīdzības sajūta, ar ko saskaras mediķi. Jo šīs nāves bija novēršamas, ja pacienti būtu vakcinējušies. Protams, mēs nevaram apgalvot, ka vakcīnas ir simtprocentīgi efektīvas – kāda neliela daļa arī vakcinēto cilvēku var nokļūt slimnīcā un arī viņi var slimot smagi. Taču daudz, daudz retāk nekā nevakcinētie. Un vēl viens ļoti svarīgs, acīmredzams secinājums: starp vakcinētajiem noteikti ir mazāk nāves gadījumu. Vairumā gadījumu tad ir bijusi kāda blakus slimība, kas noteikusi to, ka šī vakcīna nav bijusi pietiekami efektīva. Vistipiskākais iemesls ir slimības, kuras skar imūnsistēmas darbību. Respektīvi, tā ir novājināta un, ievadot vakcīnu organismā, antivielas veidojas nepietiekami. Šie cilvēki slimo smagāk. Bet tie, kam imūnsistēma ir saglabāta, vakcīna pret kovidu noteikti ir glābiņš no nonākšanas slimnīcā.
Šajā sakarībā es gribētu vēl ko teikt… Mums, mediķiem, ir pilna sirds par to, ka ik pa brīdim slimnīcā redzam vakcinētus pacientus, kas slimo ar kovidu smagi, un diemžēl atklājas vakcinēšanās sertifikāta viltošanas fakts. Par to runā arī sabiedrība. Bet noteikti jāsaprot, ka nekādā gadījumā nedrīkst būt nekādas tolerances pret to, ka medicīnas darbinieks atļaujas par naudu vai bez naudas vakcinēt cilvēku ar falšu vakcīnu, ievadot vienkārši fizioloģisko šķīdumu. Manuprāt, tas ir briesmīgs, prātam neaptverams noziegums. Es vēl varu saprast pacientus, kas dažādu iemeslu dēļ netic, ka šāda slimība eksistē vai baidās no vakcīnas un tāpēc šādi rīkojas, bet – ne ārsti un medicīnas māsas. Tāpēc, ja vien kādam pacientam ir drosme, par vakcinēšanās viltojumu noteikti ir jāziņo. Jo tā tas nedrīkst turpināties – šie medicīnas darbinieki apdraud ne tikai konkrētā cilvēka dzīvību, bet vispār ticību vakcīnām.
– Jūs strādājat nodaļā, kur ar nāvi nākas sastapties bieži.
– Un sāpīgākais, ka šīs nāves varēja nebūt, ja cilvēks būtu vakcinējies.
– Un vienalga, cik labs jums aprīkojums un cik paši ārsti profesionāli, apmācīti?…
– Jā. Jo tādas pret Covid-19 vīrusu skaidri vērstas un simtprocentīgi efektīvas zāles neeksistē. Protams, mūsu rīcībā ir glikokortikoīdi, ko mēs izmantojam ārstēšanā. Mūsu rīcībā šobrīd ir viens pretvīrusu medikaments, kas arī nav nekāda panaceja. Jā, mēs pacientam, kurš nonācis slimnīcā, varam dot skābekli, bet… Nav kā, piemēram, pie pneimonijas, kad mēs skaidri zinām, kādas antibiotikas pacientam jādod, un pēc piecām dienām viņš ir vesels, ja vien nav attīstījušās kādas komplikācijas. Saslimstot ar kovidu, tā nenotiek. Kādreiz sociālajos tīklos lasu: «Ko jūs vispār tajā slimnīcā darāt?! Ārstējat, ārstējat un neizārstējat!» Bet ir slimības, ko šinī pasaulē šobrīd nevar izārstēt.
– Kāds intensīvās terapijas ārsts man pavasarī stāstīja, ka cilvēkiem radies priekšstats: ja kovida pacientu pieslēdz pie mākslīgās plaušu ventilācijas aparāta, viņa dienas ir skaitītas. Tomēr ir gadījumi, kad cilvēks pēdējā brīdī izķepurojas un atgriežas dzīvē, atveseļojas. Tikai ir kāds BET – smadzenes šajā laikā skābekļa trūkuma dēļ var būt cietušas. Ārsts man stāstīja par kādu gados jaunu vīrieti, kuram jau bija cukura diabēts, noņemta kāja un svars ap 140 kilogramiem, un – tagad, pēc kovida pārslimošanas, viņam ir ļoti stipri cietušas smadzenes. Šādu cilvēku atdod ģimenei. Patiesībā atdod lielu problēmu.
– Taisnība. Tā vispār ir liela medicīnas ētikas sadaļa – līdz kuram brīdim mēs pacientu glābjam, ja skaidri zinām, ka pēc mūsu glābšanas aktivitātēm sekas būs cilvēks bez centrālās nervu sistēmas. Respektīvi, bez galvas smadzenēm un bez apziņas.
Bet, ārstējot kovida pacientu, mēs nekad īsti nevaram zināt, kā būs. Mediķi ļoti cenšas visiem spēkiem un ar visiem līdzekļiem, kādi mums pieejami, pacientus izglābt. Bet, protams, ka ne vienmēr tas izdodas. Arī šie plaušu ventilācijas aparāti – labi, ka tie mums ir un tagad to ir ļoti daudz, taču trūkst personāla, kas ventilācijas aparātam stāvētu blakus. Un otrs – mākslīgi ventilēt plaušas, kad ar spēku, ar spiedienu vardarbīgi pūš plaušās gaisu, nav fizioloģiski, daba to tā nav paredzējusi.
– Kovida pacients tad jūt sāpes?
– Nē, kovida pacienti sāpes parasti nejūt – viņi jūt elpas trūkumu. Kovida infekcijas gadījumā viena no traģiskajām pusēm ir tāda, ka cilvēks līdz pašam pēdējam brīdim paliek pie skaidras apziņas. Ir citas smagas slimības, kas aptumšo apziņu. Piemēram, vēzis – audzēja šūnas saindē organismu, ir intoksikācija, un cilvēks ieslīgst miglā, viņš vairs īsti nesaprot, kas notiek. Bet kovida pacients līdz pēdējam brīdim ir pie skaidras apziņas. Viņš saprot, ka smok. Un, ka ārsti viņam dod viena veida skābekli, otra veida skābekli, tādu ierīci, šādu ierīci, un nekā… Vienīgi, kad pacientus intubē un viņi nokļūst reanimācijā, tad pārsvarā gadījumos viņus ar zāļu palīdzību ieved medicīniskā komā. Bet līdz tam brīdim, es vēlreiz atkārtoju, cilvēks ir pie skaidras apziņas. Ir drausmīgi gan ārstam, gan medicīnas māsām un visam personālam uz to skatīties, un pašam pacientam, protams, arī. Viņš beigās saprot, ka neko jau vairs nevar izdarīt. Viņš atrodas svešā vietā, kur sveši cilvēki ieģērbti aizsargtērpos, brillēs, respiratoros un kur viņa tuvinieki netiek klāt, un nomirst. Nosmok.
Šī bezspēcība ir briesmīga. Un tā visa varētu nebūt. Vai – varētu būt ārkārtīgi retos gadījumos. Un ar ļoti retiem gadījumiem veselības aprūpes sistēma tiktu galā. Jo – ir vēl kāds aspekts… Var jau saorganizēt jaunas 1000 kovidgultas, pēc tam vēl 1500 un lauku hospitāli, taču jebkura gulta, kurā atrodas kovida pacients, nozīmē, ka personāls ir paņemts prom no kādas citas slimnīcas nodaļas. Cilvēks var nomirt, piemēram, ar kuņģa asiņošanu, apendicītu, ar dzemdes asiņošanu, ar parastu pneimoniju tieši tāpēc, ka nebūs medicīnas personāla. Jāsaprot, ka kovids attiecas uz VISIEM. Arī uz tiem, kas nebaidās no kovida un nevakcinējas. Kuri saka: «Esmu stiprs un es kovidu pārdzīvošu.» Jā, varbūt kovidu tu izslimosi, un nekas, bet, piemēram, ar pārplīsušu kuņģa čūlu vari neizdzīvot. Tāpēc, ka vieta reanimācijā būs aizņemta ar kovida pacientu un operāciju zāle nestrādās, jo anesteziologs ārstēs kovida pacientu papildu reanimācijas gultā.
– Ja cilvēks inficējies ar kovidu un tagad ārstējas mājas, ko jūs iesakāt lietot, lai stāvoklis nepasliktinātos un viņš nenonāktu slimnīcā?
– Nu nevar kaut ko palietot, lai kļūtu labāk – nav tādu brīnumzāļu. Mēs varam vakcinēties un ļoti cerēt, ka nenonāksim slimnīcā.
Svarīgi!
Dakteres Daces Žentiņas ieteikumi
- Ja tagad esi pamatīgi saaukstējusies…
Tava imūnsistēma šobrīd aizņemta ar konkrētas infekcijas apkarošanu. Pagaidi, kad izveseļosies, un tad vakcinējies pret Covid-19. Kad būs pagājušas pāris nedēļas, arī pret gripu.
- Ja tev ir nopietna hroniska kaite…
Šobrīd vakcīnu pret Covid-19 var saņemt arī pie ģimenes ārstiem, taču dažreiz viņi nerekomendē vakcinēties, lai gan liela daļa speciālistu mudina to darīt. Jūties apmulsusi? Tādā gadījumā iesaku ņemt vērā, ko par šo tēmu saka eksperti, un tavs eksperts šobrīd ir konkrētais speciālists (reimatologs, endokrinologs, onkologs, kardiologs…), kurš ārstē tavu hronisko slimību.
- Ja tikko pārslimoji kovidu…
Tiklīdz beidzas simptomi, jau var vakcinēties pret Covid-19. Tāda «saudzējošā perioda», kad nedrīkstētu vakcinēties pēc kovida izslimošanas, nav. Antivielu analīzes nav jānodod.
