Vai esmu viena no viņiem? Psihoterapeits Vītiņš skaidro, kā atpazīt narcisu sevī

Konsultē: ārsts psihoterapeits Jānis Vītiņš.
Rakstā izmantota vācu psihoterapeites Berbelas Vardeckas grāmata Sievišķais narcisms

Apzīmējums narcistiska personība ietver sevī plašu spektru. Tas sākas ar sekmīgajiem, varošajiem, uz panākumiem vērstajiem cilvēkiem, kuri izrāda lielas spējas un ticību saviem spēkiem, vada komandas un vienlaikus ir gana empātiski, lai nezaudētu attiecības ar citiem. Tostarp viņi veido stipras ģimenes, jo spēj sabalansēt savas un apkārtējo vajadzības. Spektra otrā galā ir robežstāvokļi, kad cilvēks ir zaudējis saikni ar realitāti – sevi un pasauli viņš redz deformētā veidā. Koncentrējoties uz pēdējo, beidzamajos gados vārds narciss nereti tiek lietots kā palama, ignorējot, ka

narcistiska personība tās veselīgajā polā ir cilvēks, kas spēj paveikt ārkārtīgi daudz.

Sekojot savai vīzijai, narciss ap sevi pulcē profesionāļus, deleģē tiem atšķirīgas funkcijas un panāk rezultātu. «Narcistiska personība spēj realizēt ieceres, kuras citi redz kā nepiepildāmus sapņus. Tāpēc var droši teikt, ka valstu, lielu uzņēmumu vadītāji un globālu procesu virzītāji ir narcistiskas personības, taču ne visas uzskatāmas par veselīgiem piemēriem,» uzsver ārsts psihoterapeits Jānis Vītiņš.

Narcistiskas personības izjūtu par sevi veido divi galēji poli – grandiozitāte un nevērtīgums. Veselīgajā spektrā atrodas tie, kas sevī atpazīst, nenoliedz un spēj integrēt abus.

Analizējot, kādi ir vienojošie apstākļi, kuros veidojas narcistisks cilvēks, psihoterapeiti min izjūtu, ka, bērnam augot, viņš nav ieraudzīts tāds, kāds ir, – vecāki ir nodevuši spēcīgu vēsti, kādam viņam ir jābūt. Tas var izpausties gan kā spiediens gūt panākumus, gan kā emocionāla pamešana novārtā brīžos, kad bērns izrāda tā dēvētās grūtās emocijas. Tāpat tas var parādīties arī pāraprūpē – situācijās, kad vecāki uz bērna rēķina vēlas justies vajadzīgi. Jo traumatiskāka ir pagātnes pieredze, jo lielāka iespēja veidoties psihes aizsardzības mehānismiem, kas no apziņas atšķeļ noteiktu personības daļu. Neveselīga narcisma gadījumā sāk dominēt grandiozitātes izjūta. Cilvēks jūtas īpašāks par pārējiem, bet noliegto nevērtīguma izjūtu projicē uz citiem.

Vai pretēji – viņš izjūt sevi vienīgi kā bezpalīdzīgu, bet pārējos – kā vērtīgus un varošus.
Abos gadījumos iekšējā izjūta sakņojas neadekvāti lielās gaidās pret sevi.

Vientulība

Veselīga narcisma gadījumā atšķirības starp dzimumiem nav īpaši novērojamas. Deformētās personības izpausmēs vīrieši vairāk mēdz demonstrēt savu varu, lai citus pakļautu, izmantojot spēku vai naudu. Sievietes biežāk izmanto ārējo skaistumu un ķermeni kā instrumentu, lai apkārtējos vispirms pievilinātu un tad pakārtotu savām vēlmēm. Atšķirības mēdz parādīties arī attiecībās ar bērniem: narcistisks tēvs bērnus vispirms mēdz uzskatīt par lepnuma avotu, bet vēlāk uztvert kā konkurentus. Savukārt māte bērnus uztver kā savu narcistisko paplašinājumu un cenšas viņos attīstīt spējas, kuras uzskata par vajadzīgām. Abos gadījumos vecāki parasti turpina to attiecību modeli, kurā uzauguši paši, atvasēm liedzot cilvēcisku, siltu attieksmi.

Bērniem izaugot ar narcistiskiem vecākiem, tipiskākā grūtība, kas nereti pavada gadiem, ir vientulības izjūta.

Viņiem bieži arī rodas iespaids, ka citi viņus nesaprot un sava vērtība nemitīgi ir jāpierāda. Minētās izjūtas parādās gan brīžos, kad mērķi nav sasniegti, gan arī esot panākumu virsotnē.

Grandiozitāte

Pašķetināsim, kas notiek tās sievietes pasaulē, kura dzīvo ar grandiozitātes izjūtu, bet ir noliegusi pretējo polaritāti!

Nespējot atzīt pašas vājumu, sieviete neapzināti projicē to uz apkārtējiem. Piemēram, vīrietim pieprasa pelnīt daudz naudas, to izšķērdīgi tērē, bet neredz, ka pati līdzekļus sagādāt nespētu. Sievietes apziņā šī daļa it kā neeksistē, kaut apkārtējiem ir acīmredzama. Vēl vairāk – viņa, piemēram, var skandēt, ka, tikai publicējot selfijus, viņa nopelnītu vairāk nekā partneris, un šai fantāzijai patiesi tic.

Neveselīgi narcistiska sieviete uztver partneri kā konkurentu, un vienkāršākais veids, kā otru uzvarēt, ir viņu devalvējot – norādot, ka otrs neko īpašu nav paveicis. Tieši tādas kopumā ir attiecības ar narcistisku cilvēku, kas sevi neredz reāli: sākotnēji partneris tiek idealizēts, bet, attiecībām izveidojoties, – devalvēts. Turklāt sieviete neapzināti dara visu, lai otrs identificētos ar viņas no apziņas atšķelto daļu. Kaut arī draugi un paziņas vīrietim uzsver, ka ar viņu viss ir kārtībā, partneres signāls ir spēcīgāks, un vīrietis pārņem viņas sajūtu, ka ir nevērtīgs.

«Traģiskais šajās attiecībās ir fakts, ka partneris nevis dzird, ko saka sieviete, bet patiešām sajūtas, kā par viņu runā sieviete,» uzsver Jānis Vītiņš.

Cilvēkam ar pārmērīgu iekšējas grandiozitātes izjūtu ir zudusi spēja būt kontaktā, nolasīt citus cilvēkus.

Attiecīgi sieviete ir nolemta nemitīgai cīņai, ko pavada sajūta, ka citi viņu nesaprot, jo ir neiejūtīgi. Patiesībā sieviete savu neiejūtību piedēvē citiem. Viņa nespēj būt kopā ar otru un ļaut citam justies labi: narcisiem attiecības ir vienvirziena ceļš – viss, ko dara otrs, kaut kādā ievainojošā veidā ir saistīts ar viņu pašu. Piemēram, kad vīrs ir aizkavējies darbā, jo risina nopietnu problēmu, viņam pārrodoties mājās, sieviete nevis jautā, kas ir noticis, bet izrāda neapmierinātību, ka šī situācija viņai likusi justies slikti.

Lai raksturotu narcisa iekšējās izjūtas, Jānis Vītiņš min sadzīvisku piemēru. Iztēlosimies, ka pāra bērnības ģimenēs atšķiras veids, kā uzkopt telpas: vienā ierasts putekļus noslaucīt ar sausu un tad mitru lupatiņu, bet otrā – pretēji. Gandrīz katrā jaunā savienībā attiecību sākumā partneri mēģina viens otru pārliecināt, ka viņa metode ir pareizā. Taču narciss nevis redz, ka partneris rīkojas atšķirīgi tāpēc, ka šādi ir mācīts, bet viņam rodas sajūta, ka, pat slaukot putekļus, tiek izrādīta dziļa necieņa pret viņa dzimtas pieredzi un viņa būtību. Šī nelielā epizode narcisam liek justies nevērtīgam.

Varētu domāt, ka jāpienāk brīdim, kad narciss sāks sevi apšaubīt, taču realitātē tā var nenotikt. Narciss ar nesamērīgu grandiozitātes izjūtu no apkārtējiem pastāvīgi gaida apbrīnu un… nereti to arī saņem. «Pēdējos gados vērojama parādība, ko varam saukt par narcisma epidēmiju: attieksme pret sevi – es, varenā, skaistā, īpašā, bet tie pārējie nekas – tiek normalizēta arvien vairāk. Veidojas burbulis, ko labi var ieraudzīt sociālajos tīklos, kur cilvēki ar līdzīgu psiholoģisko struktūru cits citu apbrīno, šādi ļaujot izvairīties no ciešanām, ko radītu realitātes – savu deficītu – atzīšana,» uzsver Jānis Vītiņš.

Mazvērtība

Narcisam gan ar izteiktu grandiozitātes, gan mazvērtības izjūtu ir viena kopīga iezīme: nav skaidrības, kas nepieciešams pašam. Sieviete vadās pēc ārējiem sabiedrības noteiktiem standartiem par to, kas ir vērtīgs: kā man ir jāizskatās, kādi panākumi jāgūst, kā manai dzīvei un attiecībām ir jāizskatās no malas. Starp citu, arī tas ir tipiski – izvēlēties partneri, kurš kalpo pašvērtējuma paaugstināšanai, nevis ar kuru iespējams piedzīvot emocionālu tuvību. Tā kā sievietei nav skaidrības, kas ir viņa pati, nav izveidojusies arī saikne ar savu ķermeni – tas nereti tiek izdzīts pārmērīgās sporta nodarbībās, pakļauts diētām. 

Vācu psihoterapeite Berbela Vardecka uzskata, ka skaistuma ideāls, pēc kura mūsdienās vadāmies, ir cieši saistīts ar sieviešu narcismu.

Daudzām šķiet – lai būtu pievilcīgas, viņām pilnībā ir jāpielāgojas modes un skaistuma standartu uzspiestajām prasībām, pat ja tas notiek uz viņu veselības un labsajūtas rēķina.

Ja narcistiskajā personībā pārsvarā ir mazvērtības izjūta, sieviete nereti izjūt tā saukto viltvārža sindromu. Viņai kļūst grūti noticēt savām spējām, un zūd saikne ar pieredzi, kas apliecina – viņa patiesi prot un var. Tiklīdz tiek dots jauns uzdevums, agrākie panākumi it kā pazūd no atmiņas, un sievietei šķiet, ka viņa netiks galā. Savukārt, kad darbs tiek izpildīts, viņa automātiski pieņem, ka tas nav viņas nopelns – vienkārši paveicās. Tā mazvērtības, depresivitātes izjūta pārņem visas dzīves jomas.

Dzīve galējībās

Raksturojot sievišķo narcismu, Berbela Vardecka min arī abu galējo attieksmju pret sevi – grandiozitātes un mazvērtības – miju. Piemēram, kad sieviete ar grandiozitātes iekšējo izjūtu saņem kritiku, viņas noskaņojums krasi mainās, kļūst depresīvs, viņa jūtas mazvērtīga un vairs nejūt neko no savas grandiozitātes. Sieviete sevi piedzīvo kā divas dažādas personas, kam nav nekā kopīga: viena ir pašpārliecināta, otra – bezpalīdzīgi mazvērtīga. Arī ārpasaule tiek iedalīta labajos un sliktajos, turklāt šis vērtējums strauji var mainīties. Ja kāds sagādā vilšanos, viņš pēkšņi kļūst par slikto: pāreja notiek momentāni, bez starpposmiem. Šīs psiholoģiskās šķelšanās dēļ sieviete nejūt stabilu viduspunktu, jo svārstās starp galējībām. Ārēji tas mēdz izpausties tādējādi, ka sākotnēji sieviete var būt izteikti draudzīga un tad pēkšņi pārtraukt kontaktēties, ja jūtas aizvainota.

Izeja

Lai notiktu izmaiņas, ir jāsajūt, ka tās nepieciešamas tev pašai. Ar ko sākt? Nebūt narcistiskai nozīmē pārtraukt agresiju pret sevi: neprasīt sev būt vislabākajai. Svarīgi pamanīt fantāziju, ka tu jūties īpašāka, pārāka par citiem, ka gaidi kādu sevišķu attieksmi no apkārtējiem. Piemēram, ja teātrī, stāvot garderobē pēc mēteļa, tev rodas sajūta, ka citus apkalpo, bet tevi ignorē – visticamāk, tā ir narcistiska vēršanās pret sevi. Tajā brīdī tu ieņem lomu: «Atkal esmu atstāta, neviens mani nepamana!» Šādos brīžos labi sev atgādināt, ka šobrīd tikai tu pati sevi esi atstājusi bez ievērības. Jo pārspīlētā vēlme pēc ievērības ir aizsardzība pret pieredzēm, kas tev mācīja, ka tev ir jābūt īpašai, lai būtu uzmanības vai mīlestības vērta.

Tālākais un būtībā vienīgais ceļš ir psihoterapija, turklāt pietiekami ilgstoša. Vispirms tev būs jānonāk zonā, kurā jūti – vismaz terapeitam tu vari uzticēties. Turklāt viņa teiktais nav jāuztver kā vērtējums, ka neesi pietiekami laba.

Lai notiktu pārmaiņas, jāpiedzīvo līdzšinējās uztveres kapitulācija: iepriekš realizētajai cīņai pret iekšējo vājumu jāseko pieņemšanai.

Narcistiskiem cilvēkiem ir tendence uzskatīt vājumu par kaut ko negatīvu, tāpat kā jūtas, aizkustinājumu un vajadzības. Turpretī augstu tiek vērtēta spēja būt stiprai un aukstasinīgai. Lai atgūtu iekšējo līdzsvaru, abas galējības jāpietuvina viena otrai. Ceļā uz pārmaiņām svarīgi sākt apzināties arī to savas uztveres daļu, kas līdz šim palikusi ēnā – nepamanīta vai noliegta. Tas var radīt bailes un nedrošības izjūtu, no kurām līdz šim pasargāja iekšējā šķelšanās. Piemēram, bailes emocionāli iesaistīties attiecībās un tādējādi zaudēt savu neatkarību. Iekšēja integrācija var sākties tad, kad sieviete spēj šīs bailes izturēt, nevis no tām bēgt.

Iekšēja veseluma izjūta veidojas, ja pretstati vairs necīnās, bet viens otru savstarpēji atbalsta. Kāpēc tas ir tik svarīgi? Berbela Vardecka to ir formulējusi šādi: grandiozitāte ietver ideālus, kurp mēs vēršam savas domas, vēlmes un rīcību, tā nav tikai augstprātība. Arī mazvērtības izjūta nenozīmē tikai mūsu pašvērtējuma pazemināšanos, bet var mums palīdzēt kļūt pazemīgākām un nepārvērtēt sevi.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par diskusiju un problēmrakstu cikla «Sievietes izaicinājumi» saturu atbild Žurnāls Santa.