Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
35
-
2
-
0
-
7
-
1
-
0
-
0
-
– Jūs, būdams Latvijas Jauno ārstu asociācijas priekšgalā, bijāt viens no virzītājspēkiem novembra sākumā notikušajai protesta akcijai Viena diena bez mediķa. Jūs kā tāds Lāčplēsis vīrišķīgi cīnāties par mediķu interesēm.
– Zināt, es nejūtos labi. Kāpēc? Mācos medicīnu jau vienpadsmito gadu, un šobrīd man būtu jāraksta sava doktora disertācija – esmu izstrādājis ļoti interesantu tēmu par baktēriju vīrusiem, un, ticiet man, tas ir daudz aizraujošāk nekā politika. Sāpīgais ir tas, ka brīdī, kad man vajadzētu darīt to, kas man patīk un kas man vislabāk sanāk – strādāt ar pacientiem un laboratorijā, kur reāli varu izdarīt lielas lietas un palīdzēt cilvēkam –, man jānodarbojas ar politiku, kas mani dedzina.
– Kāpēc jūs to darāt?
Citi lasa
– Mēs ar sievu, kas arī ir jaunā ārste (ginekoloģijas un dzemdniecības rezidente Laura Rācene – aut.), esam Latvijas patrioti un esam mājās izrunājuši, ka paliksim strādāt Latvijā, neskatoties uz zemo atalgojumu. Mēs arī nekad neesam sūkstījušies par to, ka trūkst naudas, jo mana pārliecība ir, ka katrs gudrs cilvēks spēj atrast balansu starp finansēm, darba daudzumu un savām vajadzībām, lai iztiktu.
Mums ar sievu ir bijušas vairākas iespējas braukt prom, bet vienojāmies, ka esam gatavi to darīt tikai tajā gadījumā, ja Latvija tiek atkārtoti okupēta vai arī valsts vienkārši beidz pastāvēt.
– Paskaidrojiet, kas īsti notika un kāpēc tika rīkota mediķu protesta akcija pie Saeimas, jo domāju – ne visi šajā tēmā ir iedziļinājušies…
– Valsts vadība vēl pagājušajā gadā spēra labu soli, sakot, ka mēģinās sakārtot medicīnas sistēmu. Viens no svarīgākajiem punktiem – algas. Par to Jauno ārstu asociācijā esam cīnījušies jau iepriekš. Piemēram, esmu pārliecināts, ka rezidentu atalgojums spēj izmainīt visu sistēmu, jo tas ir sajūgts kopā ar citu speciālistu atalgojumu. Līdz ar to – ja paaugstina rezidentu algu, automātiski jāpaceļ arī speciālistu un māsu algas. Ar neatlaidīgu asociācijas darbu divu gadu laikā esam panākuši, ka rezidentu atalgojums ir pieaudzis.
– Cik tagad saņem rezidents?
– Kad pirms pieciem gadiem kļuvu par rezidentu, mana alga bija 420 eiro uz rokas. Normāls – 20 procentu – pieaugums sākās pirms diviem gadiem, un divu gadu laikā kopumā alga palielinājusies par 40 procentiem. Tagad rezidentu atalgojums par pilna laika slodzi pēc nodokļu nomaksas ir ap 670 eiro. Vai tas ir daudz? Pēc pieauguma skatoties, jā, bet, domājot absolūtos skaitļos, – tas nav daudz. Tāpēc spēju samierināties ar to, ko solīja politiķi – ka viņi turpinās ceļu uz algu palielināšanu. Bija ticība, ka tas notiks. Taču šis gads ļoti spilgti parāda, ka tas tā nebūs.
Kas īsti notika?… Vēl veselības ministres Andas Čakšas laikā tika izveidots likums, kas paredz palielināt mediķu atalgojumu par divdesmit procentiem.
Jā, plāns bija ambiciozs, bet medicīnas darbiniekiem patīkams, jo cilvēki zināja, ka 2022. gadā sistēma būs plus mīnus sakārtota.
Ja plāns tiktu izpildīts, 2022. gadā mēs varētu stingri pieprasīt kvalitātes rādītājus no jebkura medicīnas sistēmā strādājoša darbinieka bez jebkādiem pārmetumiem. Kāpēc es pieminu kvalitāti? Jo, saņemot lielāku atalgojumu, cilvēkiem kļūtu lielākas prasības citam pret citu, palielinātos atbildības sajūta, jo tas taču vairs nav joks – saņemt algu virs iztikas minimuma. Piemēram, prakse rāda, ka māsiņas, saņemot algas pielikumu, atsakās no vairākām darbavietām, viņas var paņemt par kādu dežūru vai divām mazāk… Un ir liela atšķirība, vai māsa dežurē sešpadsmit diennaktis vai piecpadsmit diennaktis! Viena brīva diennakts ļauj māsai ikdienā vairāk pieslēgties savam pamatdarbam. Nemaz nerunājot, ka slodzes norma ir astoņas diennaktis mēnesī.
Katrā ziņā mēs noticējām cerētajām pārmaiņām. Arī jaunā Saeima pagājušā gada beigās nobalsoja par šo likumu, un mēs turpinājām pie tā strādāt vēl līdz šī gada augustam. Kopumā ieguldīts ļoti liels darbs. Bet tad nāca augusta beigas, un valdība paziņoja: «Sorry, džeki, nekas nebūs. Nauda ir tik, cik ir, un būs tā, kā būs.» Tā teikt – maļam pa vecam!
– Vārdu sakot – sacerējāties!
– Te vairs nav jautājums par konkrēto ciparu, bet par principu. Jo būtībā jaunā valdība varēja izmainīt šo likumu jau decembrī un teikt – likums ir galīgi garām, mainām to! Tad mēs sēstos pie viena galda un runātu par to, ko var mainīt. Taču tā vietā mēs turpinājām kā labi draugi strādāt, un beigās mums pasaka: «Ak, mēs aizmirsām pateikt, ka mums jau nemaz nav tam naudas.» Finanšu ministrs man tā arī pateica, ka nezināja atzinumu par šo likumu. Bet kuram vajadzēja dot atzinumu? Ārstiem?
Tagad mums, ārstiem, esot jādomā, kur atrast naudu veselības aprūpei, bet mēs taču neliekam politiķiem noteikt pacientu diagnozes!
Tādas situācijas man raisa pārdomas par to, kam tad vispār ticēt. Man liekas, ka valdības augšgalā ir attieksme: «Gan jau būs ok, kur tad liksies, gan jau strādās.» Godīgi sakot, es jau kopš savas bērnības dzirdu televīzijā solījumus kaut ko mainīt un uzlabot, bet tie nepiepildās. Tad sanāk, ka tas tā arī turpināsies?
– Vai jums ir kāds priekšlikums, kur naudu varētu gūt?
– Būtu jāpārskata, kur tiek tērēts vairāk un kur – mazāk. Mēs kopā ar Latvijas Ārstu biedrību esam jau pētījuši un pierādījuši, ka Latvijā medicīnai atvēlēts par maz naudas. Latvijā viena iedzīvotāja medicīnas tēriņiem valsts paredz 600 eiro gadā. Igaunijā – 1200 eiro. Slovākijā, kur iekšzemes kopprodukts ir apmēram tāds pats, kā pie mums, – 2200 eiro. Mēs esam otrajā vietā Eiropā ar vismazāko veselības budžetu. Jautājums – kura joma tiek pārfinansēta?
– Intervijā televīzijā sacījāt, ka mediķi vairs nav gatavi uz kompromisu. Ko tas nozīmē mums, jūsu pacientiem?
– Mēs jau nepārstāsim ārstēt! Šis neiespējamais kompromiss nav starp ārstu un pacientiem, bet starp ārstu un politiķiem. Skaidrs, ka mēs mēģināsim izmantot visus variantus, ko vien varam. Ja nesanāks, mums tomēr nāksies atkāpties no Jauno ārstu asociācijas valdes, jo neesam spējuši neko ietekmēt.
Un sāksies jauno ārstu izbraukšanas vilnis, daudzi pāries strādāt privātajā sektorā. Valstij tas nenāks par labu.
– Kā jūs pats tagad jūtaties?
– Pirms protesta akcijas man likās, ka piemeties laringīts vai atviļņa slimība no stresa. Padzēru zāles, bet nekas nemainās, jo kaklā tik un tā ir kamola sajūta. Un tad es sapratu, ka tas ir no sajūtas, ka esam iedzīti stūrī un ka īsti vairs nav veida, kā no tā izkļūt. Atliek tikai rāpties augstāk pa sienu, bet – cik augstu tu vari uzrāpties, jo neesi taču zirneklis!
Otrs… Ārsti tomēr ir izglītoti cilvēki, bet brīdī, kad tev ir jāņem alus kaste, pa ko dauzīt, un jātaisa troksnis, lai sadzird, jāņem rupors, kurā kliegt kaut kādus saukļus, un jāiet pie Saeimas teikt runas, lai valstsvīri ieklausās, bet cilvēki lielākoties vienaldzīgi iet garām… Un ļaunākais, ka tiem, kas teic, ka mums, jaunajiem ārstiem, šeit nav, ko darīt, izrādās, ir taisnība.
– Teorētiski jūs jau sen varējāt aizbraukt un dzīvot cepuri kuldami!
– Tā ir. Tieši tas jau ir tas baisākais signāls – ja pat mūsos, jaunajos, neieklausās, tad kuros ieklausīsies?
Man patīk salīdzinājums ar profesoru Ilmāru Lazovski, kurš bija internās medicīnas profesors ar lielo burtu. Pasaules mērogā viņš nav tik ļoti zināms, bet Latvijā – viņu zina visi. Un ir profesors Kristaps Keggi – viņu zina visā pasaulē. Paliek jautājums – kas ir lielāks ieguldījums cilvēces attīstībā? Tas, ka tu dari lokāli, savā valstī, vai tas – ka tu ieguldi visas pasaules līmenī? Uz kuru pusi man būtu ētiski doties? Vai es tiecos pēc savas profesionālās izaugsmes, kas, protams, brīdī, kad nodarbojos ar šīm likumu lietām, neprogresē, jo tam vienkārši nav laika?
– Jūs dziļi sirdī ticat profesora Lazovska piemēram.
– Tāpēc esmu šeit. Es vēlētos savā profesionālajā izaugsmē vadīties pēc profesora Lazovska principiem – gan ētiskajiem, gan zinātnes, gan ārstēšanas un sadarbības principiem ar pacientu. Tie man ētiski liekas ļoti augstā inteliģences līmenī, kas būtu jāievēro katram ārstam.
Manuprāt, mūsu paaudzes misija ir novest valsts medicīnisko situāciju vismaz līdz Eiropas vidējam līmenim.
Un tad, kad man būs septiņdesmit gadu, mums būs jaunā paaudze, kura varēs uzplaukt, jo pamatvide jau būs sakārtota.
– Ar ko jūs pats šobrīd nodarbojaties?
– Es atkal esmu rezidents. (Smejas.)
Pirms diviem gadiem pabeidzu rezidentūru internajā medicīnā, esmu ārsts internists, pēc tam gadu nostrādāju zinātnē un slimnīcā tikai dežurēju, biju stažēties arī ārzemēs… Bet, tā kā mans sapnis vienmēr ir bijušas nieru slimības, šogad iestājos arī nefroloģijas rezidentūrā. Tas aizņems vēl divus vai trīs gadus.
Šajā medicīnas jomā ir tik plašas iespējas un tik daudz mazu sīkumu, kuri spēlē lielu lomu! Tajā pašā laikā šī specialitāte ir ar lielu laika ieguldījumu, ilgu domāšanu, jāsaprot lietu kopsakarības. Nefroloģiska kaite var kļūt ļoti akūta, kas nozīmē, ka visu laiku ir dinamika, nav vienveidības.
Ir pacienti, kuriem svarīga diagnostika, ārstēšana ar zālēm, ir pacienti ar nieru aizstājterapiju, ir pacienti, kuriem niere transplantēta… Milzīga plejāde!
Iemīlējos nefroloģijā trešajā kursā un domāju, ka lielu lomu nospēlēja profesora Harija Čerņevska māksla izskaidrot nefroloģijas pasauli tik ļoti interesantā veidolā.
Patiesībā man ir paveicies ar visu savu profesionālo virzību, jo mani no sākta gala studiju laikā interesēja divas lietas – mikrobioloģija un imunoloģija, un nefroloģija. Vēl man patika traumatoloģija, bet tas ir atsevišķs stāsts.
– Esat aizrāvies ar bakteriofāgu jeb īpašu vīrusu pētīšanu, kuri praktiski darbojas kā antibiotiku aizstājēji. Pastāstiet, kas tas īsti ir!
– Pētu baktērijas, kuras mēs varētu iznīcināt ar baktēriju vīrusiem jeb bakteriofāgiem. Baktērijas, kas konkrētajam cilvēkam dara pāri, tiek paņemtas no pacientiem, un es laboratorijas apstākļos simulēju pacienta organisma apstākļus un mēģinu baktēriju ar baktēriju vīrusiem nogalināt. Un, ja to izdodas simulēt laboratoriski, visticamāk, tam vajadzētu strādāt arī dzīvē.
– Dokumentālajā filmā Rezidenti bija nofilmēts, kā jūs sievas vecāku laukos ejat vākt kūtsmēslus, lai dabūtu baktēriju vīrusus.
– Daļu bakteriofāgu iegūstam arī no NATO sadarbības partneriem, no Gruzijas sadarbības partneriem. Jā, bakteriofāgus var iegūt no kūtsūdeņiem, no notekūdeņiem. Godīgi sakot, fekālijas ir visbagātākās ar baktēriju vīrusiem. Ne velti tautas medicīnā galēji slimam deva dzert pienu, kam piejaukta virca. Skaidrojums? Milzīga bakteriofāgu jeb baktēriju vīrusu koncentrācija.
– Tad omīšu receptei pret plaušu karsoni ir pamats?!
– Jā. Tā, starp citu, tiek skaidrots arī Gangas upes ūdens fenomens Indijā. Tas tiek uzskatīts par ļoti svētu ūdeni, kurā visi iet mazgāties, bet vienlaikus tajā tiek laisti atkritumi. Teorētiski cilvēkam, kas iebrien šajā upē, vajadzētu saslimt ar visu, kas tur ir. Bet – nesaslimst! Jo ūdenī ir ļoti daudz baktēriju vīrusu, kuri kontrolē baktēriju līmeni un, nokļūstot cilvēka organismā, pārvar baktērijas, tās iznīcinot.
Uz pacientiem šo metodi kā eksperimentālu terapiju var izmantot, ja cilvēkam ir, piemēram, nepārtraukti smagi urīnceļu iekaisumi. Arī tiem, kam tiek veikta nieru aizstājterapija, un vienlaikus viņus moka smagas, pret antibiotikām nejutīgas infekcijas, kas nieru pacientiem ir viens no galvenajiem nāves cēloņiem. Pērn tādā veidā, sadarbojoties ar infektoloģi dakteri Montu Madelāni un mikroķirurgu Ervīnu Lavrinoviču, ārstējām kādu pacientu ārkārtīgi smagā stāvoklī – puisim rezistentas infekcijas dēļ bija jānoņem kāja. Tas bija pirmais gadījums neatkarīgās Latvijas laikā, kad dzīvē izdevās redzēt – bakteriofāgu terapija tiešām strādā!
Labums šai terapijai ir tas, ka vīrusi nespēj ietekmēt cilvēka šūnas, tie tikai iznīcina baktērijas. Turklāt no baktēriju vīrusiem nav disbakteriozes, kā tas ir no antibiotikām, jo tie mērķtiecīgi nogalina konkrēto baktēriju, nevis izjauc visu organisma mikrofloru. Šī metode ir radīta pirms simts gadiem un padomju laikos bieži izmantota. Tā nav dārga, bet ārkārtīgi laikietilpīga – lai laboratoriski apmācītu vīrusu iznīcināt konkrēto baktēriju, var paiet pat nedēļa.
– Bet, iedzerot antibiotikas, nedēļas laikā jau būtu vesels!
– Tieši tāpēc par bakteriofāgu terapiju aizmirsa.
– Būtībā jūs esat neērts farmācijas industrijai!
– Es domāju, ka ar mani neviens neizrēķināsies. (Smejas.) Bakteriofāgu terapija ir pasaules fenomens, to izmanto vairākās valstīs. Piemēram, decembrī došos uz Beļģiju strādāt zinātniskajā grupā un pārstāvēt Latviju. Beļģi, starp citu, ir izmainījuši likumu, lai bakteriofāgu terapija būtu oficiāla ārstēšanās metode nevis tikai eksperimentāla.
– Vai jūs vēl dejojat tautas deju kolektīvā Ačkups – trīs stundas divreiz nedēļā?
– Vairs ne. Laika kļuva par maz. Bet visu studiju laiku – vienpadsmit gadus – nodejoju.
– Tur iepazināties arī ar sievu, vai ne?
– Ar sievu mācījāmies vienā kursā, bijām arī grupas biedri un kopā dejojām. Apprecējāmies tikai 2017. gadā. Man liekas – tas ir forši precēties vēlāk, apzinātā vecumā, nevis uzreiz pēc vidusskolas. Ja tā paskatāmies – mani vecāki ir šķīrušies, Lauras vecāki ir šķīrušies. Lielākā daļa cilvēku man apkārt, kas padomju gados agri precējās, ir izšķīrušies.
Vēlāka precēšanās, protams, nav garants, ka ilgi dzīvosim kopā, bet – tas ir viens no veidiem, kā to ietekmēt.
Tagad saprotu, ka viss, kas bija saistīts ap kāzām, bija laba lieta dzīves un galvas sakārtošanai. Piemēram, mēs gājām laulību sagatavošanās kursos katoļu baznīcā, kur nācās runāt par lietām, par kurām iepriekš savā starpā nekad pat nebijām diskutējuši. Visspilgtāk man palikusi atmiņā saruna par kontracepciju, īpaši ņemot vērā, ka viens ir ginekologs un otrs – neprot turēt ciet muti. (Smejas.)
Baznīcas ideja par dabisko ģimenes plānošanu ir balstīta uz bazālās temperatūras un sievietes maksts gļotu biezuma mērīšanu. Bet, veroties medicīniski, šo metodi 20. gadsimta sākumā izveidoja nevis tāpēc, lai izvairītos no grūtniecības, bet tieši lai paliktu stāvoklī – lai noteiktu, kad varētu būt ovulācija. Un ir smieklīgi, ka tas tiek interpretēts pretēji!
Es, piemēram, nenoturējos mācītājam pajautāt: «Kā tieši vīram jāmēra sievas gļotu biezums?»
Protams, bija arī lietas, kas lika aizdomāties nopietnāk… Viena no lietām, ko iemācījos – problēmas ir un būs, bet tās ir jārisina.
Pēc laulību kursiem man par baznīcu radās sajūta, ka tā ir kā patvērums, drošā zona. Ka tur neviens nenosoda un tu vari būt atklāts pret sevi. Iepriekš man par šīm lietām bija zināma skepse, bet nu šķiet – nevajag skepsei tik ļoti ļauties. Vienlaikus caur šo pieredzi esmu sapratis arī ticības milzīgo lomu pacienta veselībā. Proti, reizēm ir vajadzīgs tikai kāds, kas uzklausa… Ko man teikt pacientiem un viņu piederīgajiem gadījumā, ja mēs, ārsti, esam izdarījuši visu, kas bija mūsu spēkos, bet medicīniski vairāk iespēju nav? Patiesībā tādā brīdī vienīgais, kas tev paliek, ir vai nu lūgt Dievu, vai cerēt uz kaut ko. Cerība, manuprāt, ir tukšums, bet lūgšana – tā jau ir reāla darbība. Tā ir doma, ka tu vari sev palīdzēt vismaz tādā veidā. Baznīca ir vieta, kas to piedāvā.
(Kļūst domīgs.) Nupat atcerējos, ka tieši šodien nomira kāda paciente.
– Un kā ar šo sajūtu tikt galā?
– Nāvi es redzu ikdienā, turklāt nefroloģija ir specialitāte, kurā ir viens no lielākajiem mirstības rādītājiem. Daudzu pacientu stāstus atceros detalizēti, pa sekundēm – ko darījām, kā reanimējām… Teorētiski tajā brīdī saprotu, ka nāve šajos gadījumos bijis vienīgais loģiskais iznākums, bet emocionālais pārdzīvojums nāk mazliet vēlāk.
Atceros katru savu mirušo pacientu, un veids, kā mēģinu ar šīm emocijām tikt galā, – pārrunājam to mājās ar sievu, dalāmies pieredzē. Arī ar kolēģiem daudz par to runājam un, ko tur liegties, mēdzam arī kopā pārdzīvot un raudāt. Reizēm vienas dežūras laikā vismaz divas reizes jāpaziņo tuviniekiem par pacienta nāvi.
Ļoti daudz sevī analizēju, kā runāt ar piederīgajiem, ko teikt, kā paskaidrot cilvēkiem, kas tālāk jādara, vai viņi zina, kur iet… Tāpēc neticu tam, ko rādīja Aizliegtajā paņēmienā, ka ārsts ar mirušā piederīgajiem nav aprunājies.
Skaidrs, ka ir jādomā par komunikāciju ar pacientiem, jāpilnveido tā. Bet jāsaprot, ka arī pacienti ir dažādi.
Piemērs no dzīves… Nodaļā ir četrdesmit gultasvietas, bet pacientu skaits, kam vajadzētu atrasties slimnīcā, dažkārt var sasniegt pat četrdesmit piecus. Tādā situācijā palātas, kam paredzēts būt divvietīgām, kļūst par trīsvietīgām… Reiz manas dežūras laikā no uzņemšanas nodaļas nācās stacionēt kādu smagi slimu astoņdesmitgadīgu kundzi, kuru nolēmu ievietot divvietīgā palātā blakus līdzīga vecuma kundzītēm.
Ja jūs zinātu, cik viņas bija neapmierinātas! Man bija jānoklausās pārmetumu jūra, ka vienos naktī ir iztraucēts viņu miegs, būšot augsts asinsspiediens, kā tagad aizmigs, jaunā palātas biedrene taču krāc… Mēģināju cilvēciski parunāt, sakot: «Saprotiet, cienītās, cilvēks ir smagi slims, ko man ar viņu darīt?» Atbilde: «Izstumiet ārā gaitenī, lai viņa nomirst.» Vienīgais, ko spēju atbildēt: «Bet, ja es tā izdarītu ar jums?» Uz to atbildes, protams, nebija. Skaidrs, ka šādi pacienti ir pirmie, kas nākamajā dienā rakstīs par ārstiem sūdzību.
– Kur jūs pēc tādām darbadienām uzlādējat savu emocionālo bateriju?
– Man ir forši kolēģi, un reizēm darbā mēs kārtīgi no sirds izsmejamies. Tas ir tik labi!
Ar sievu aizbraucam uz viņas laukiem Latgalē, ieejam pirtī. Domāju, mēs ar Lauru noteikti atgriezīsimies kādā vidējās paaudzes deju kolektīvā. Man tā ļoti pietrūkst! Tautas dejās ir latviešu tradīcijas, fiziska aktivitāte, galvas atpūtināšana, patīkamas emocijas – vislabākais atslēgšanās veids. Un esmu pārliecināts – jo vairāk dara, jo vairāk var izdarīt!
– Atļaujiet uzdot pēdējo jautājumu – no kurienes jums tāds uzvārds?
– Rāceņi ir no Valmieras, un, starp citu, arī dziedniece Zilākalna Marta īstajā vārdā ir Marta Rācene un bija mana attāla radiniece. Visi Rāceņi ir diezgan līdzīgi – stipri deg par Latviju. Bērnībā gan man likās traki piecelties klases priekšā un pateikt: «Mani sauc Kārlis Rācenis.» Riktīgs mēles mežģis! Bet dziļi sirdī man vienmēr ir licies – nekas latviskāks un stabilāks par Rāceni nevar būt. Es ļoti priecājos, ka man ir tik latvisks vārds un uzvārds.
