Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Bez orķestra
Tas nu beidzot bija noticis – vilnas zeķes, kuras IEVAS lasītājas aicinājām adīt Ukrainas karavīriem ar saukli Par siltu uzvaru, visas bija atsūtītas, tika sasaiņotas kastēs, bet kastes – iekrautas busiņā. Vairāk nekā 1200 zeķu pāru – buss tika pielādēts gandrīz pilns. Jau sākot šo lielo adīšanas pasākumu, ar Reini Pozņaku, tā dēvētā tviterkonvoja dibinātāju, sarunājām, ka Ukrainā tās nogādās konvojs. Un, ja būs iespēja, tam pievienošos arī es. Teikšu godīgi, redzot, ar kādu mīlestību un pateicību bija adītas šīs zeķes, cik sirsnīgas vēstules un labi vārdi tām tika pievienoti, nevarēju sēdēt mājās, – braukt kopā ar zeķēm un atdot rokās tieši karavīriem, kā solīts, bija gan pienākums, gan, kā saka, svēta lieta. Turklāt arī tviterkonvojs jau sen bija pelnījis, lai kāds dabā aprakstītu, kā šis pat Eiropas līmenī unikālais veidojums darbojas.
Ja nu kāds nezina – tviterkonvojs, īsi sakot, ir brīvprātīgo organizācija, kas meklē mašīnas Ukrainas vajadzībām un no Latvijas faktiski gandrīz katru nedēļu dzen tās uz Ukrainu.
Mašīnas un ceļā nepieciešamā degviela tiek gan pirktas, gan joprojām arī ziedotas.
Ir pieci vakarpusē, kad tviterkonvoja autiņi sāk pulcēties Jaunmārupē. Līdz septiņiem jāizbrauc. Ir tumšs, konvoja ofiss atrodas vienā no konvojam draudzīgajiem autoservisiem, kurā tiek pielabotas arī dzenamās mašīnas, šurpu turpu staigā organizatori un šoferi ar papīriem, gaisā jaušams priecīgs satraukums. Neuzkrītoši starp pavadītājiem ieradies arī Ukrainas vēstnieks Latvijā Oleksandrs Miščenko – šoreiz kopā ar konvoju dodas Latvijā dzīvojošo ukraiņu konfederācijas ВІЧЕ pārstāvji, kas uz Ukrainu ved dažādas vajadzīgas lietas. Bet neviens ar orķestri un salūtu pavadīts netiek, arī izgulēšanās siltās gultās nav paredzēta. Te viss izskatās vienkārši: ir uzdevums, un tas jāizpilda. Mērķis, kuram cilvēki gatavi ziedot savas brīvās dienas, komfortu, prasmes un dažreiz arī nervus.
Vēl pēdējās instrukcijas, un sēžamies mašīnās. Līdz Ukrainas robežai nepilni 1000 kilometri. Vispirms cauri Lietuvai, tad Polijai. Tikšanās ar ukraiņiem paredzēta benzīntankā mazu gabaliņu aiz robežas. Tuvākā lielā Ukrainas pilsēta – Ļviva.
Mašīnas kā loterija
Armijas vajadzībām paredzētās mašīnas ir dažādas: kāda labākas, kāda švakākas kvalitātes, tādēļ, lai viss godīgi, – kurš pie kura autostūres sēdēs un mēģinās to aizdabūt līdz finišam, tiek izlozēts. Kopā ar mani tviterkonvojam bez mazākās šaubīšanās pievienojušies arī kolēģi no Santas izdevniecības – mūsu šoferītis Aldis Vitenburgs un žurnāla Klubs galvenais mākslinieks Kārlis Bērziņš – arī viņi būs starp tiem, kas aizšoferēs dzenamās mašīnas līdz Ukrainai. Kārlis tiek pie busa stūres, mēs ar Aldi sēžamies iekšā Opel Astra – izlozē auto ar zeķēm tiek citam šoferim. Līdz vintage statusam mūsu spēkratam vēl tālu, taču pats svaigākais arī nav. Mašīna izdod visādas dīvainas čīkstošas un grabošas skaņas, taču, izrādās, tai vienkārši vajadzēja ieskrieties. Jau pēc brīža opelītis brauc kā zvērs, un, izskatās, savā jaunajā vietā kalpos gana labi.
Kafija, hotdogs, uzpīpēt
Pieļauju, ka katrs tviterkonvoja reiss ir mazliet atšķirīgs. Kā dažus žurnāla numurus iepriekš stāstīja viena no konvoja organizatorēm Margarita Birkena, konvojistu dēvēta par Margo, šoferē braucienus, kur piedalās arī daudzas sievietes, taču es esmu trāpījusi īstā veču klubiņā. Te cieņā adrenalīns, bet pa vēnām riņķo benzīntanku kafija. Ir arī stingri noteikumi. Braucam, cik vien iespējams, kolonnā; ja nesanāk, tad vismaz divām mašīnām jāturas kopā. Ātrums – ap 90 kilometriem stundā, gan tāpēc, ka laikapstākļi draņķīgi, gan tāpēc, ka – jo ātrāk brauksi, jo vairāk iztērēsi ziedotāju apmaksāto degvielu. Tāpēc, kā visiem pirms izbraukšanas novēlēja Margo: «Esiet ekonomiski, pacietīgi un ar labu garastāvokli!» Ik pēc divām, trim stundām ir pitstops kādā benzīntankā, kur tiek sagaidīti visi braucēji, pie reizes ierauta kafija, apēsts hotdogs un uzpīpēts. Tad visi atkal salec pa mašīnām un braucam tālāk. Šoferē gan pa vienam, gan diviem mašīnā.
Vienīgā pagulēšana stundu, pusotras mašīnā paredzēta apmēram 200 kilometru no Polijas-Ukrainas robežas kādā makdonalda stāvlaukumā.
Lai nenāktu miegs, pa ceļam katrs sevi izklaidē un uzmundrina, kā māk. Mēs ar Aldi Spotify uz pilnu klapi klausāmies visu, kas atbaida miegainību, sākot ar Ar mani atkal runā kaijas, beidzot ar Metallica. Reizēm pilnā kaklā dziedam līdzi. Un tas palīdz.
Vai dabūji sarkano ovālo?
Attiecībā uz robežu šķērsošanu jau esam brīdināti, ka piedalāmies tādā kā laimes spēlē. Poļi gan parasti pārāk nekasoties, bet ar Ukrainas muitniekiem, kur jādeklarē gan mašīnas, gan ukraiņiem ļoti vajadzīgās lietas, kas atrodas mašīnās, piemēram, ģeneratori, guļammaisi, pārtika, gadoties visādi. Un izrādās, ka tas visādi ir pienācis tieši šoreiz. Ukraiņu pusē zvaigžņu stāvoklim laikam uznākusi migrēna un vēdergraizes vienlaikus, un viss iet galīgi šķērsām. Šis ir jau 60. tviterkonvojs pēc kārtas, taču, kā zināja teikt rūdītie konvojisti, gandrīz katru reizi ir kādi jauni noteikumi. Lai kā arī es šobrīd mīlētu ukraiņu tautu un justu tai līdzi, nākas secināt – šajā ziņā te ir, kur piestrādāt, lai lietas ātrāk un sakarīgāk iet uz priekšu. Un visā šajā jezgā iekārojamākā lieta ir sarkans ovāls zīmogs, ko uzspiež uz deklarācijas, – tas nozīmē, ka viss kārtībā. Cik ilgi te nodienējām, man jau sajucis, taču laika grafiku kavējām par kādām trijām, četrām stundām – otrā pusē mūs jau sen gaidīja.
Kāpēc vienmēr jānočeko pases derīgums
Kad esmu izpērusies ar deklarējamajām precēm, kas atrodas mūsu mašīnā, drošības pēc gribu noskaidrot, vai ar zeķēm viss kārtībā. Līdz šim neesmu satraukusies – tā kā lasītāju saadītās zeķes ir absolūta humānā palīdzība jeb gumaņitarka, problēmām nevajadzētu būt. Gan jau šoferītis kaut kur pīpē.
Taču beigu beigās izrādījās, ka zeķu busa šoferis pirms izbraukšana nebija paskatījies savā pasē un uz Polijas robežas atklājies, ka tai beidzies derīguma termiņš. Tā viņš, kamēr visi citi aizņemti muitas un deklarāciju riņķa dancī, bija palicis Polijā ar visām zeķēm.
Es taču saku – kosmosam todien vēders sāpēja, bet principā jau katram var gadīties.
Kā tur bija, kā nebija, dilemma šāda: zeķes ir Polijā, bet, lai līdz tām tiktu, kādam ar derīgu pasi un tiesībām ir jāizbrauc laukā no Ukrainas, tad atpakaļ Polijā, tad Ukrainā, viss jādeklarē un jānokļūst līdz tikšanās vietai ar ukraiņiem. Tās atkal ir, kā minimums, trīs stundas. Šo misiju uzņemas mans kolēģis Kārlis – viņš brauks pakaļ zeķēm, tikai jāsagaida kāds transportlīdzeklis, jo ar kājām robežu šķērsot nedrīkst. Vien jautājums – tad, kad Ukrainas pusē būs zeķes, vai būs vēl kāds, kas tās sagaidīs? Tā kā mēs ļoti kavējām, visticamāk, nogurušie gaidītāji paņems atvestās mašīnas un aizbrauks, kamēr pilsētās nav sākusies komandantstunda… Un pat atpakaļ uz Latviju mēs ar zeķēm nevaram doties, jo šis buss paredzēts, lai uz mājām aizvestu atdzīto mašīnu šoferus – ja tur būs kastes, nebūs vieta cilvēkiem. Tāpēc ir skaidrs, ka nav variantu – kaut špagatā, bet zeķes, kā solīts, jānogādā karavīriem.
Tik ļoti pa īstam
Un tad viss brīnumaini nokārtojās. Kā tādā Emira Kusturicas filmās, kur sākumā viss saiet galīgi neticamā dēlī, bet pēc tam no meža iznāk kāds vienradzis un beigas ir labas. Benzīntankā, kur sarunāta tikšanās ar Ukrainas puses cilvēkiem – gan armijniekiem, gan brīvprātīgajiem, kas atbraukuši pakaļ mašīnām un citām saziedotajām lietām, – es pa tumsu un burzmu ieskrēju krūtīs tieši diviem armijniekiem. Izstāstīju visu mūsu zeķu dzīvesstāstu un problēmu, un viens no viņiem, Aleksejs, pavisam vienkārši teica tā: «Zeķes – tas ir labi. Mums tagad jābrauc, taču nesatraucies, visu nokārtosim.» Ielēja man kafiju, sazvanījās ar savējiem, un pēc dažām stundām divi citi puiši no armijas bija klāt. Tiesa, zeķes Ukrainā joprojām nebija ieradušās, bet šīs detaļas es izlaidīšu. Tas viss ir absolūts štrunts salīdzinājumā ar to, ko dara un ko jūt šie puiši, vīrieši, veči, kuriem mēs tās zeķes adījām. To pavisam skaidri apjautu šajā naktī, kas kļuva par vienu no sirreālākajām manā mūžā. Kad stundas četras, piecas sēdi benzīntanka kafejnīcā kopā ar ļaudīm, kas reāli zina, ko nozīmē karš, taču tajā pašā laikā viņi ir pavisam normāli cilvēki, kas grib atgriezties savā normālajā dzīvē.
Skaidrs, ka par karu daudz runājām, un skaidrs, ka viņi saka – mēs uzvarēsim. Jo «mums nav citu variantu».
Tomēr tikpat dabiski kā apspriest kalašņikovu modeļus viņiem ir parunāt par labākajām krafta alus šķirnēm vai salīdzināt dzīvokļu cenas Rīgā un Kijivā. Un, kad prasu, kā visvairāk pietrūkst no iepriekšējās dzīves, viens no viņiem saka: gribētos ar sievu satikties.
Kad beidzot zeķes ieradušās Ukrainas pusē un pārkrautas karavīru pikapā, ir četri no rīta. Savas emocijas man parasti izdodas savaldīt, bet, atvadoties un apķerot vienu no puišiem, gribi negribi, izsprāgst asaras. Te viss ir tik ļoti pa īstam. Kas tad man – beidzot nomazgāšu tualetē trīs dienas veco skropstu tušu, un silts buss mani vedīs uz mājām pie ģimenes, draugiem, ierastā darba. Bet viņi paliks šeit.
«Guli mierīgi. Mēs darbojamies»
Pēc nedēļas vakarā – acīmredzot laikā, kad darbojas elektrība un internets, – no Alekseja saņemu fotogrāfiju ar tekstu: zeķes jau ir nogādātas karavīriem, taču šī ir tikai pirmā lokācija, pārējās centralizēti un plānveidīgi tikšot aiztransportētas uz citām vietām, kur visvairāk vajadzīgas. Viņš saka lielo, lielo paldies gan par zeķēm, gan saldumiem, kas tajās ielikti. Esot labs un noderīgs pārsteigums sanācis. Bet beigās piebilst: «Guli mierīgi. Mēs darbojamies.» Un viņš jau nerunāja par zeķēm…
#SlavaUkraini!
