Reiz Prāgā. Latvijas izlases debija pasaules čempionātā

Latvijas Ziemas sporta savienībai (LZSS) nebija līdzekļu braucienam, tādēļ 1932. gada decembrī LZSS nolēma dibināt speciālu fondu, kas paredzēts Prāgas brauciena finansēšanai, un noteica fonda uzkrājuma veidošanas kārtību. Kā ienākumu avoti bija paredzēti ieņēmumi no hokeja sezonas atklāšanas Zibensturnīra, daļa no LZSS iekasētajām nodevām, ziedojumi un citi līdzekļu iegūšanas pasākumi.

Taču ziema 1932./1933. gada sezonā nesteidzās, Zibensturnīra norisi nācās pārcelt, Prāgas brauciena fonds nepildījās, nebija ­iespējami ne treniņi, ne spēles. «Hokejistiem par lielām bēdām, vēl arvien nenāk sals un nerada ledu. Tikai pāris dienas šogad bija sals, un tās pašas lielā skubā izmantoja hokejisti uz mazo Bābelītes ezeru. [..]

Mūsu hokejistiem griba ir, enerģija arī, bet mīļais Dieviņš nedod salumu nemaz un nerēķinās ar to, ka var izjaukt mūsu centīgās hokejistu saimes sapņus.

Citi lasa

Gita Vīksne

Slavenību šķiršanās

Gunta Līdaka tiek pārsteigta 10 gadus pēc laulības šķiršanas. Saistības ar Krištopanu vēl nebija galā?

Marta Kalniņa

Slavenības

«Traki. Tā notiek pirmo reizi.» Račs pēkšņi paziņo ka «bet bet» koncerts šodien Ventspilī nenotiks

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Citas valstis gandrīz visas trenējas slēgtās telpās, kas pie mums vēl tālās nākotnes sapnis,» 1932. gada 24. decembrī secināja avīze Sporta Pasaule.

Ir jābrauc! Bet uz sava rēķina

Sporta eksperti sprieda, ka valstsvienībai bez treniņa nevajadzētu braukt blamēties. Hokeja sezona pamazām sāka iešūpoties tikai janvāra sākumā. Ledus vēl bija slikts, bet pirmās spēles tika aizvadītas, un LZSS valdes sēdē 1933. gada 10. janvārī nolēma pieteikt Latvijas līdzdalību pasaules čempionātā, iemaksājot dalības naudu 20 ASV dolāru apmērā Čehoslovākijas vēstniecībā Rīgā. Tomēr ne visi ziemas sporta speciālisti un komentētāji piekrita LZSS valdes nodomam. «Hokejisti turpretim šogad trenēties nemaz nav domājuši. Vēl tikai mēnesis līdz pasaules meistarsacīkstēm Prāgā. Tamdēļ Latvijas hokeja komanda nespēs parādīt savu labāko formu. Apzinoties, ka ceļš vien izmaksās vairāk par 1000 latu, hokejistu braukšanu uz ārzemēm varbūt derētu atlikt,» bažas pauda laikraksts Pēdējā Brīdī.

Pakāpeniski, taču daudz lēnāk par ­iecerēto veidojās uzkrājums speciālajā fondā. Decembra beigās 150 latu pabalstu bija piešķīrusi valsts sporta jumta organizācija – Latvijas Sporta organizāciju apvienība (LSOA). Nelielu artavu sniedza arī 1933. gada 15. janvārī Rīgā stiprā salā aizvadītais Zibensturnīrs, kuru atnāca noskatīties pāris simti skatītāju; tīrais ienākums bija 80 lati.

Drīz izrādījās, ka vairāku iecerēto ienākumu speciālajā fondā nebūs, tādēļ tika nolemts lūgt aizdevumu LSOA. Ar piepūli brauciena finansējums tika burtiski «sakasīts», daļu izdevumu sedzot gan no sporta biedrību, gan delegācijas dalībnieku personīgiem līdzekļiem. Ievērojams atvieglojums bija, ka čempionāta rīkotāji sacensību laikā 13 dalībniekiem solīja apmaksāt brauciena izdevumus Čehoslovākijas teritorijā un uzturēšanos Prāgā. LZSS 1932./1933. gada sezonas faktiskais budžets liecina, ka dalībai Prāgas turnīrā tika izdoti 623,20 lati. Jāpiebilst, ka ne visi braucienam iztērētie līdzekļi ir redzami šajā budžetā. Tur neatspoguļojas privātpersonu tēriņi izlases vajadzībām, turklāt trīs no delegācijas 15 dalībniekiem bija iekļauti ar nosacījumu, ka brauc uz sava rēķina.

Izlases sastādīšanas komisija

Pirms sezonas sākšanās LZSS valde sāka diskutēt par valstsvienības komplektēšanas kārtību. Un pakāpeniski nonāca līdz atziņai, ka sastāva komplektāciju būtu jānosaka vienam cilvēkam, nevis vairāku vīru balsojumam. Šim sastāva sastādītājam piekomandēja trīs padomniekus. 20. janvārī par izlases sastādītāju ievēlēja sporta darbinieku Nikolaju Kavasu, bet par padomdevējiem vēl trīs personas – LZSS Bendija-Hokeja sekcijas vadītāju Aleksandru Liepiņu, hokeja tiesnesi Volteru Glinnu Hollu un sporta darbinieku Arvīdu Zirni. Latvijas izlases treniņu ­vadīšanu uzņēmās N. Kavass.

LZSS valde apstiprināja Nikolaja Kavasa piedāvāto izlases kandidātu sarakstu, kurā bija 11 hokejisti, un tieši viņi devās laukumā pasaules čempionātā Prāgā. Sastāvā bija iekļauti: četri hokejisti no valsts čempionvienības Union – Arveds Keslers, Herberts Kuške, Indriķis Reinbahs, Johans Skadiņš; četri no Rīgas ASK (Armijas sporta klubs) – Roberts Bluķis, Arvīds Jurgens, Arvīds Pētersons, Ādolfs Petrovskis; divi no RFK (Rīgas Futbola klubs) – Ēriks Pētersons, Pēteris Skuja; un viens no Universitātes sporta – Leonīds Vedējs. Delegācijā tika iekļauts arī izlases kandidāts, RFK komandas aizsargs Hermanis Zaļums, taču viņš laukumā nedevās un nodarbojās ar žurnālista pienākumiem – viņa reportāžas no Prāgas publicēja laikraksts Jaunākās Ziņas.

Izlasei kā oficiālais pārstāvis tika izraudzīts valsts čempionvienības Union ­menedžeris Pauls Frēlihs. Viņam piekomandēja vēl divus LZSS darbiniekus – V. G. Hollu un A. Zirni. Jāpiebilst, ka bija nosacījums, ka Zirnis un Holls, kā arī sastāvā iekļautais Zaļums brauc uz sava rēķina.

LZSS valdes sēdē 1933. gada 13. februāra tika nolemts, ka izlases kapteinis būs Arvīds Jurgens, bet viņa vietnieks – Indriķis Reinbahs. Valde apstiprināja, ka izlasei savu formastērpu aizdod Rīgas ASK komanda.

Pēc atšķirīgām ziņām tērpa pamatkrāsa bijusi violeta vai zila, taču, domājams, tonis bija viens un tas pats, atšķīrās nodiluma pakāpe un skatījums uz to.

ASK brūno biksīšu (šortu) vietā bija jāņem melni. Formastēpa krūšu daļā tika novietots mazais valsts ģerbonis. Valde noteica, ka izlases spēlētājiem bija jālieto savas hokeja nūjas, turklāt LZSS «neuzņemas nekādu atbildību par bojājumiem vai kādiem materiāliem zaudējumiem Prāgas braucienā».

Hokeja galvaspilsētā Prāgā

Latvijas izlase uz Prāgu izbrauca 1933. gada 15. februārī un ieradās tur 16. februāra vakarā. Mūsu sportistus sagaidīja vietējie latvieši kopā ar diplomātu Jāni Zirni, Latvijas ģenerālkonsulāta atašeju Prāgā. Latvijas hokejisti tika izmitināti viesnīcā netālu no čempionāta norisei paredzētā Ziemas stadiona (Zimní stadión).

Nākamajā vakarā pēc ierašanās Prāgā Latvijas izlase devās uz pirmo treniņu Ziemas stadionā, kas bija izbūvēts Prāgu šķērsojošās Vltavas upes Štvanices salā. Stadions atradās zem atklātas debess, tā bija pirmā mākslīgā ledus arēna Čehoslovākijas teritorijā, aprīkota ar tam laikam modernām saldēšanas iekārtām, ­varēja uzņemt 12 000 skatītāju.

Dienu pirms čempionāta sākuma, 17. februārī, tika atklāts kārtējais Starptautiskās hokeja federācijas ­kongress un izlozēts valstsvienību sadalījums priekšsacīkšu grupās. 12 izlases bija tam laikam ļoti liels dalībnieku skaits vienā starptautiskā turnīrā, turklāt tā nozīmību cēla fakts, ka bija ieradušās Kanādas un ASV vienības. Eiropu pasaules čempionātā Prāgā pārstāvēja 10 izlases – Austrija, Beļģija, Čehoslovākija, Itālija, Latvija, Polija, Rumānija, Šveice, Ungārija un Vācija.

Turnīra formāts paredzēja Eiropu pārstāvošās 10 valstsvienības sadalīt trīs grupās, no kurām nākamai stadijai kvalificētos pa divām izlasēm. Čempionāta nākamajā posmā, kurā cīņu par godalgām turpinātu sešas eiropiešu vienības, pievienotos Kanādas un ASV izlases. Latvijai pretiniekos tika ielozētas Šveices un Ungārijas izlases. Divām stiprākajām no trīs izlasēm bija paredzēta turpmāka cīņa par augstākām vietām, bet trešajai – gandarījuma turnīrs. Debitantes Latvijas izlases izredzes tika vērtētas piesardzīgi. Laikraksts Pēdējā Brīdī sprieda: «Vietu iegūt mūsējiem neizdosies, tomēr pēdējie arī viņi nepaliks. Piedalīšanos jāuzskata par pirmklasīgu treniņu.»

Ķermeniska un asa spēle pret Šveici

18. februārī čempionāts sākās ar svinīgo atklāšanu; parādē Latvijas izlase soļoja ar oficiālo pārstāvi Paulu Frēlihu priekšgalā. Atklāšanas dienas otrajā spēlē nūjas bija jākrusto Latvijas un Šveices valstsvienībām. Šveicieši Eiropas hokeja nāciju vidū ieņēma respektējamu vietu, bija starptautiskās federācijas biedri kopš 1908. gada, regulāri ieņēma vietas uz goda pjedestāla Eiropas un pasaules čempionātos, 1928. gadā bija izcīnījuši olimpisko bronzu.

Skaidrs, ka šveiciešu slava gāja komandai pa priekšu, un favorīts konkrētajā spēlē bija skaidrs.

Latvijas izlases sastāvā kā pirmā uzbrucēju maiņa laukumā devās Jurgens, A. Pētersons un Petrovskis, otrā – Bluķis, Ē. Pētersons, Skadiņš, aizsargu pāris bija Reinbahs un Vedējs, bet vārtos stājās Kuške. 5000 skatītāju klātbūtnē sākās spēle, šveicieši metās uz priekšu un, demonstrējot elegantas kombinācijas un lielisku tehniku, īsā laikā panāca trīs vārtu guvumus. Otrajā minūtē – 0:1, ceturtajā – 0:2, astotajā – 0:3… Kamēr mūsējiem bija manāmas problēmas ar saspēli, Šveices valstsvienība īsām piespēlēm nonāca līdz Latvijas izlases vārtiem un realizēja iespējas no vārtu priekšas. Pēc graujošā sākuma arī publika gaidīja katastrofālu Latvijas zaudējumu, taču, tuvojoties trešdaļas noslēgumam, mūsu hokejisti sāka pierast pie šveiciešu smalkā spēles stila un atrada metodes, kā tam pretoties.

Otrajā trešdaļā spēle pakāpeniski kļuva «ķermeniska» – ar spēka spēles elementiem. Šāda ciešāka, ­enerģiskāka spēle ļāva piebremzēt šveiciešu rezultativitāti. Otrā perioda laikā laukumā iestājas mijkrēslis, pēc tiesneša signāla laukumā tika iedegta elektriskā gaisma. Trešdaļas noslēgumā šveiciešiem izdevās panākt vēl komfortablāku 4:0. Trešajā periodā Latvijas izlase darbojās jau saskaņotāk, un spēle kļuva atklātāka. Pie vārtu guvuma atkal tika šveicieši, panākot 5:0. Spēle kļuva arvien asāka – vispirms tika noraidīts viens šveiciešu aizsargs, bet pēc brīža – otrs. Savu iespēju, spēlējot vairākumā, Latvijas izlase izmantoja un guva «goda vārtus». Arvīds Jurgens aizslidoja aiz šveiciešu vārtiem un pāri divu pretinieku nūjām piespēlēja Ādolfam Petrovskim, kurš ripu raidīja vārtos. Beidzot Latvijas izlasei bija izdevies gūt vārtus, taču bija jau trešā perioda izskaņa, un rezultāts 1:5 palika nemainīgs līdz spēles beigām.

ASV izlases trenera pravietojums

Spēlē pret Ungārijas valstsvienību 20. februārī bija jānoskaidro, vai Latvija pēc priekšsacīkstēm cīnīsies stiprāko astoņniekā vai arī spēlēs par 9.–12. vietu. Ungārija bija salīdzinoši jauna hokeja valsts, taču pieredzējušāka par Latviju. Starptautiskajā federācijā uzņemta četrus gadus pirms Latvijas, 1927. gadā, bet, kas svarīgāk, – Ungārijas galvaspilsētā jau kopš 20. gs. 20. gadiem bija mākslīgā ledus laukums. Mūsu valsti pret Ungāriju pārstāvēja tāds pats sastāvs, kāds bija devies pret Šveices valstsvienību.

Sacīkstes sākums nedaudz aizkavējās, jo sniga un bija jānotīra ledus klājs. Prāgas publika sagaidījusi mūsu izlasi ar saucieniem latviski «Sveiki! Sveiki!»; tribīnēs bija arī vietējie latvieši. Jau spēles sākumā vārtu tiesnesis aiz Herberta Kuškes sargātajiem vārtiem signalizēja ar karodziņu, ka fiksēts vārtu guvums. Kuške bijis pilnīgā neizpratnē, jo, elektriskā apgaismojuma apžilbināts, nebija redzējis ungāru metienu no liela attāluma. Ungāru pusē bija vērojams pārākums kā tehnikas, tā spēles taktiskās izpratnes ziņā. Latvieši tehnikas trūkumus mēģināja kompensēt ar enerģisku spēli un centību, par ko izpelnījās publikas simpātijas un uzmundrinājuma saucienus.

Pēc pārtraukuma, kad komandas bija samainījušas laukuma puses, ungāri centīgi veidoja uzbrukumus un jau otrā perioda otrajā minūtē panāca 2:0. Ar uzbrukumiem atbildēja arī Latvijas izlase, turpinājās pilnīgi atklāta spēle, taču mūsējiem neveicās ar iespēju izmantošanu. Trešajā periodā abas izlases jau bija pagurušas. Latvijas valstsvienība, samierinājusies ar zaudējumu, nolēma nepieļaut lielāku sakāvi un pievērsa galveno vērību aizsardzībai. Taču trešdaļas 4. minūtē Ungārijas izlase īstenoja veiksmīgu izrāvienu un guva vārtus. Rezultātam kļūstot 0:3, latviešu motivācija saruka vēl vairāk. Ungāru vārtu priekšā izdevās izveidot vairākas bīstamas epizodes, taču noslēgt momentus ar vārtu guvumu neizdevās. Spēle noslēdzās ar 0:3.

Interesantu vērojumu un prognozi pēc Latvijas un Ungārijas izlašu sniedza ASV izlases treneris un menedžeris Volters Brauns. Viņš konstatēja, ka Latvijas izlasei ir labs materiāls, bet nevar prasīt labāku rezultātu no hokejistiem, kuri tikai trīs gadus spēlē hokeju. Ar laiku viss nākšot, jo Latvijas puiši ir spējīgi. V. Brauns prognozēja: «Jūs redzēsiet, ko viņi rādīs pēc pieciem gadiem. Tad jūs par maniem vārdiem atcerēsieties.»

Pēc dažām dienām Prāgā zelta godalgu izcīnījušās ASV ­izlases trenera vārdi izrādījās pravietiski.

Ziemas pelde Česke Budejovicē

Izmantojot dažu dienu pauzi pirms gandarījuma turnīra spēlēm, Latvijas izlase devās uz Česke Budejovici, lai 22. februāra vakarā aizvadītu draudzības spēli ar AC Stadion komandu. Tās sākumā Latvijas izlases uzbrukuma laikā notika kuriozs atgadījums. Johans Skadiņš pa kreiso malu devās vārtu virzienā un pazuda… Tiesnesis apturēja spēli, lai noskaidrotu spēlētāja pazušanas iemeslus. Skadiņš tajā brīdī mēģināja tikt ārā no āliņģa. Izrādās – lai atkušņa apstākļos ledus virsmu saglabātu gludu un sausu, laukuma saimnieki katrā laukuma stūrī bija izcirtuši lielus āliņģus, bet vāji izgaismotais laukums bija norobežots tikai ar pēdu augstu apmali. Skadiņš veiksmīgi izkļuva no āliņģa, un spēle turpinājās. Apmales tolaik drīkstēja būt daudz zemākas nekā mūsdienās. Saskaņā ar tā laika noteikumu prasībām apmales minimālais augstums bija 25 cm, parasti augstākas tās nemaz neierīkoja. Spēle noslēdzās ar rezultātu 3:1 par labu mājiniekiem, taču tas izrādījās labs treniņš.

Sniegs kā ziemeļnieku sabiedrotais

Gandarījuma turnīrā nonāca Beļģijas, Itālijas, Latvijas un Rumānijas izlases. Tieši pret Itālijas valstsvienību 24. februārī Latvija aizvadīja gandarījuma turnīra pirmo spēli. Latvijas prese diezgan vienprātīgi uzskatīja Itālijas izlasi par stiprāko pretendenti cīņā par 9. vietu un tikpat vienoti – ka Latvijas valstsvienības izredzes ir niecīgas. Itālijā taču hokeju pazina jau pirms Pasaules kara! Arī itāļi bijuši droši par savu pārākumu.

Spēles dienā intensīvi sniga, ko Latvijas hokejisti uztvēra kā pozitīvu zīmi, jo bija raduši spēlēt nelabvēlīgos laika apstākļos. Bija izlemts veikt izmaiņas sastāvā. Pirmajā uzbrucēju maiņā iekļāva Jurgenu, Petrovski un Skadiņu; otrajā – Bluķi, Arvīdu Pētersonu un Vedēju, kurš bija pārkvalificēts no aizsarga par uzbrucēju. Aizsarga postenī palika Reinbahs, viņam pāriniekos izraudzījās rezervistu Arvedu Kesleru. Par vārtu drošību arī šajā spēlē tika uzticēts gādāt Kuškem. Ārpus sastāva palika līdzšinējās divas spēles aizvadījušais uzbrucējs Ēriks Pētersons.

Latvijas – Itālijas spēli ieradās noskatīties ap 1500 cilvēku, un «ne vien mūsējie, bet arī daudzie skatītāji bijuši pārliecināti, ka latvjus sagaida jauna neveiksme». Eksperimentālā kārtā spēli tiesāja divi tiesneši, katrs savā laukuma pusē. Latvijas valstsvienība bija koncentrējusies – spēlēja enerģiski, bet uzmanīgi. «Cīņa starp temperamenta pilniem itāļiem un mierīgiem ziemeļniekiem latvjiem risinājās, ka mēdz teikt, – «uz dzīvību un nāvi». Mūsu komanda spēlēja augstākā mērā uzmanīgi, lai nepiedzīvotu pēkšņus pārsteigumus jau spēles sākumā, kā tas bija pret Šveici un Ungāriju,» rakstīja izlases rezervists un korespondents Zaļums.

Taču jau no paša sākuma mūsējie apšaudīja itāļu vārtus. Skadiņš uzsāka ātru uzbrukumu, izrāvās un piespēlēja pa kreisi Jurgenam, kurš no 20 metru attāluma ar atvēzienu raidīja ripu uz Itālijas valstsvienības vārtiem. Ripa atsitās pret itāļu vārtsarga nūju un ielidoja vārtu tīklā. Jau spēles 3. minūtē – 1:0 Latvijas labā! Tas deva vēl vairāk spara Latvijas valstsvienībai, bet «publika savu spriedumu par mūsu komandas spējām bijusi spiesta mainīt, jo nu pierādījies, ka ne saspēles, ne arī tehnikas ziņā latvji nav vājāki par itāļiem, bet ātrumā un centībā tos pat ievērojami pārspēj».

Pēc vārtu guvuma mūsu izlase turpināja spēlēt ļoti piesardzīgi, liekot uzsvaru uz aizsardzību. Spēles laikā sniga, sniegs brīžiem nosedza ripu, arī ledus virsma vairs nebija tik gluda kā perioda sākumā; tas apgrūtināja abu komandu saspēli, ripas kontroli un arī metienus uz vārtiem.

Pārtraukumā ledus klāju notīrīja, snigšana uz brīdi mitējās, un tas ļāva Latvijas izlasei jau otrā perioda sākumā izveidot vairākas bīstamas epizodes.

Itāļi centās rezultātu izlīdzināt, taču mūsu hokejisti rūpīgi strādāja aizsardzībā, apgrūtinot tikšanu līdz Kuškes sargātajiem vārtiem.

Tādēļ itāļi sāka mest no lielāka attāluma. Herberta Kuškes nūja no Itālijas vienības vīru mestās ripas triecieniem «krakšķēja». Otrā perioda gaitā spēli pārtrauca sirēna, lai notīrītu piesnigušo ledus klāju. Spēle turpinājās, un perioda 10. minūtē itāļi bija ļoti tuvu vārtu guvumam. Kuške krita un tvēra spēcīgu metienu, bet ripa izspruka. Itālijas izlases vīri un viņu tautieši tribīnēs jau gavilēja par vārtu guvumu. Ripa bija aiz Latvijas izlases vārtsarga kājas dažu centimetru attālumā no vārtu līnijas. Kuške novērtēja situāciju un novērsa briesmas, atmetot ripu malā.

Pēdējā periodā Latvijas izlase uzbruka vēl vairāk. Centās arī itāļi, taču Latvijas valstsvienība joprojām disciplinēti aizsargājās, un Kuške tika galā ar saviem pienākumiem. Noslēgumā lielisks sologājiens izdevās Petrovskim, kurš pamanījās apspēlēt trīs itāļu spēlētājus, noguldīt vārtsargu un piespēlēt Arvīdam Jurgenam, kurš raidīja ripu vārtos – 2:0! Būdami šādā pārsvarā, mūsējie neieņēma pozīcijas tikai aizsardzībā, bet gan enerģiski darbojās uzbrukumā. Pēdējās minūtes pagāja ar ievērojamu Latvijas izlases pārsvaru; itāļi varēja būt apmierināti ar to, ka mūsējie nav iemetuši arī trešos. Spēle noslēdzās ar 2:0, pretinieki sveica cits citu ar uzsaucieniem un atvadījās, paspiežot rokas.

Sāpīgs sitiens no rumāņiem

25. februārī Latvijas izlase aizvadīja savu pēdējo spēli turnīrā – gandarījuma turnīra finālu jeb spēli par 9. vietu – pret Rumānijas izlasi. Latvijas nacionālās izlases neilgajā pastāvēšanas vēsturē Rumānijas valstsvienība bija vienīgā, pret kuru mūsējie spēlēja otro reizi. Pirms gada Eiropas čempionātā Berlīnē Latvija bija izrādījusies stiprāka (3:0). Domājams, tieši šis apstāklis lika piezagties pārliecībai, ka šoreiz būs līdzīgi.

Laukumā pret rumāņiem devās tie paši vīri un tādos pašos posteņos kā iepriekšējā dienā pret itāļiem. Pirmajā periodā rezultātu atklāja Rumānijas izlase. Kuške metienu neredzēja. «Iesituši mūsējiem vienu «goal’u», rumāņi tūliņ iekapselējās tikai iekš aizstāvēšanās, zinot, ka, ja Latvijas zēni tiem neiesitīs, uzvara tiks viņiem, rumāņiem. Tas mazina visas sacīkstes kodolu, jo sports taču ir sporta dēļ, bet ne to – bieži nejauši iegūto – skaitļu dēļ,» dusmojās Brīvā Zeme.

Jau pirmajā trešdaļā laukumā iezīmējās Latvijas valstsvienības pārsvars, kas vēl vairāk izpaudās otrajā periodā. Spēles rezultātā tas tomēr neatspoguļojās. Trešajā periodā Latvijas izlases spiediens uz Rumānijas komandas vārtiem pieauga vēl vairāk. Mūsu hokejisti turpināja aktīvi uzbrukt, un Ādolfs Petrovskis dabūja ripu pretinieku vārtos. Tomēr tiesnesis norādīja, ka bijusi aizmugure, un vārtu guvumu neieskaitīja. Drīz pēc tam sadursmē ar Rumānijas uzbrucēju Kuške guva savainojumu un bija spiests laukumu pamest. Viņa vietā stājās otrais vārtsargs Pēteris Skuja. Trešā perioda pēdējās minūtēs mūsējie pilnībā iespieda rumāņus viņu aizsardzības zonā tā, ka abu komandu visi 10 laukuma spēlētāji bija sadrūzmējušies ap Rumānijas izlases vārtiem.

Mūsējie izmisīgi apšaudīja rumāņu cietoksni, bet pretinieki tikpat izmisīgi aizsargājās.

Rumānijas valstsvienības vārtsargs centīgi tika galā ar Latvijas hokejistu metieniem, «bet latviešus bij aizmirsusi viņu pašu Laimas māmuļa». Spēle noslēdzās ar 0:1, ko latviešu prese raksturoja – «vēl lielāka sensācija» un «sāpīgākais sitiens».

Turnīra sensācija

Savā debijas pasaules čempionātā 12 izlašu konkurencē Latvija ierindojās 10. vietā. Tas ir daudz vai maz? Ņemot vērā, ka valstī hokeju spēlēja gadus divus trīs, ledus laukumi bija tikai labā ziemā un uz turnīru aizbrauca entuziasma vadīti.

No Latvijas delegācijā iekļautajiem 12 hokejistiem pie spēlēšanas tika 11, ieskaitot otro vārtsargu Pēteri Skuju, kurš sev atvēlētajās dažās minūtēs nepievīla. Īpašu atzinību izpelnījās izlases kapteinis Arvīds Jurgens, kurš izcēlās ar diviem vārtu guvumiem, un pamatvārtsargs Herberts Kuške. Viņš cīņā pret Itāliju nopelnīja savu trešo «sauso» spēli oficiālajās valstu sacīkstēs, un viņam bija veltīts kāds pēc meistarsacīkstēm sporta izdevumā Stadions publicēts pantiņš:

Kurš gan Kuškes vietā ies
Ar «šeibes» kundzi bučoties.
Vai vērts kvēlo skūpstu spiest,
Pēc kā lūpas pampst un briest.

Jau pēc pasaules čempionāta beigām Prāgas laikraksta Prager Tagblatt vērtējumā par meistarsacīkšu lielāko pārsteigumu tika atzīta tieši Latvijas izlases uzvara spēlē pret Itālijas valstsvienību. Nevis, piemēram, fakts, ka pirmoreiz pasaules čempionātā Kanāda palika bez pirmās vietas. Par ­čempioniem kļuva ASV hokejisti.