Normunds Sejējs: Es zinu vairāk, nekā man vajadzētu

Saruna ar Dinamo Rīga ģenerālmenedžeri Normundu Sējēju publicēta žurnālā KLUBS 2011. gadā.

Intervija notiek kādu brīdi pēc tam, kad klubs ir pārdzīvojis 11 spēļu sēriju, kuras laikā netika izcīnīta neviena uzvara pamatlaikā. Komanda ir atguvusies, tomēr radušās pamatotas bažas par to, ka atsevišķos mačos iznākumu ļoti būtiski ietekmējuši tiesneši. Cīnoties par vietu play-off turnīrā, tas nevar nesatraukt.

Sarunas laikā atskan tālruņa zvans. Normunds saka: «Es atvainojos, man jāatbild!» Zvana KHL sacensību departamenta vadītājs. Sējējs, runājot pa tālruni, atceras spēli Mitiščos pret Atlant, kur mūsējie zaudēja, un cita starpā ieminas, ka «brāļi» tiesneši savu darbu padarījuši. Atšķirībā no galvenā trenera ģenerālmenedžeris šajā jautājumā var atklāti paust savas domas. Viņam par to nekas nedraud.

– Es neteiktu, ka tiesneši mūs noraka, tomēr par šo spēli palika rūgtums. Sākumu mēs nogulējām, bet pēc tam situācija laukumā izlīdzinājās. Tā jau nebija, ka mūsējos no laukuma dzina nost ne par ko. Mēs devām iemeslu. Jautājums ir tikai par to, ka pretiniekam līdzīgās situācijās noraidījumi netika piešķirti.

– Spēli tiesāja Vjačeslavs Bulanovs – pērnās sezonas KHL labākais tiesnesis.

– «Zelta svilpīte»… Mēs jau bijām gatavi rakstīt protestu. Taču preses sekretārs Jānis Stepītis ieminējās: «Tu paskaties, kas mums tiesās mājas spēli ar Severstaļ! Bulanovs! Rakstīt protestu – tas ir čau! Punktus pret Atlant vairs atpakaļ nedabūsim, bet pret Severstaļ tos vēl var iegūt.»

Esmu runājis ar daudzu klubu treneriem, menedžeriem. Viņi atzīst, ka šosezon ir kritusies tiesāšanas kvalitāte. Tā ir lielākā problēma. Tiesneši vienādas epizodes traktē ļoti dažādi. Viņu starpā nav vienota viedokļa, kas ir pareizi un kas nav.

– Starp citu, pēc decembra spēles Kazaņā, kur mūsējiem par labu netika ieskaitīts acīmredzams vārtu guvums, pie kāda no mūsu faniem pienāca vietējā kluba pārstāvis un teica: «Atvaino, tā vajadzēja! Saproti, spēli vēroja Tatarstānas prezidents…»

– Es šo maču skatījos pa televizoru, jo biju apslimis. Kad beigās Miķelis Rēdlihs guva vārtus un notika videoieraksta skatīšanās, man jau bija skaidrs – vārti netiks ieskaitīti.

– Kāpēc?

– Es zinu vairāk, nekā man vajadzētu.

– Dinamo uzrakstīja protestu.

– Bet kuru tas uztrauc? Vai mums atdeva trīs punktus? Pirms Kazaņas bija spēle Ņižņekamskā. Mēs palikām trijatā un gandrīz divas minūtes labi aizsargājāmies. Atlika pēdējās 15 sekundes. Pretinieks devās uzbrukumā, vairāk nekā divus metrus atrodoties aizmugures stāvoklī, iegāja mūsu zonā un guva vārtus. Spēli zaudējām ar vienu vārtu starpību. No KHL saņēmām atbildi – ja šī epizode ietekmēja rezultātu, tiesnesis rīkojās nepareizi. Tā mēs izbraukumā pazaudējam sešus punktus – trīs Ņižņekamskā un trīs Kazaņā.

– Tātad mūsējos tomēr rok nost…

– Nē, ne gluži. Pieņemsim, ka Ņižņekamskā tiesnesis varēja kļūdīties. Bet Kazaņā, kā jūs teicāt, tā, iespējams, vajadzēja būt…

– KHL ir liela struktūra. Ir cilvēki, kam simpatizē noteikti klubi, un viņi tos labprāt redzētu play-off. Tāpat ir klubi, kurus tur neviens negaida. Kā jums šķiet, kurā kategorijā ietilpst Dinamo Rīga?

– Provokatīvs jautājums. Ko man atbildēt? Domas jau ir dažādas. Mans ikdienas darbs – komunicēt ar cilvēkiem. Tā tiek iegūta informācija, kas vajadzīga darbam. Ar laiku daudz ko var nojaust, pat nerunājot ar vajadzīgo cilvēku.

Mēs spēlējam citas valsts čempionātā, pie mums uz hokeju sanāk pilna arēna skatītāju. Mums ir lieliski fani. Mūs visiem rāda par piemēru, kā jāstrādā ar līdzjutējiem, kā organizēt spēļu šovus, lai cilvēki nāktu atpūsties ar visu ģimeni un gūtu pozitīvas emocijas. Ir cilvēki, kuriem tas patīk, savukārt citiem – ne ļoti… Atceraties, jau pirmajā sezonā toreizējais Metallurg treneris Boriss Mihailovs par mums pateica – kas tie tādi, no kurienes…

– Taisnības labad jāteic, ka KHL tomēr ir ne mazums cilvēku, kuriem Rīgas klubs ļoti simpatizē.

– Jā, protams, jo ir, ko parādīt. Un komanda rāda spēli, kas atšķiras no citiem klubiem.

– Sauksim to par minējumu. Daži KHL apritē esoši ļaudis vēlas, lai play-off tiktu, piemēram, Maskavas CSKA, bet ārpus svītras paliktu Torpedo, Severstaļ, Minskas Dinamo. Par Dinamo Rīga šaurā lokā mēdz teikt tā – mēs jūs tur ievilksim!

– Tam es negribu ticēt. Neticu, ka cilvēki strādā tā – šos ievilksim, tos – ne! Gribēt no mārketinga vai kāda cita viedokļa jau var daudz ko. Jā, protams, tiesneši teorētiski var palīdzēt. Bet, ja kāda komanda nespēlē, nevienu nekur nevar ievilkt.

Un tomēr mazliet pietrūkst Hosas…

– Kopš ir nodibināta KHL, vasarās, kad citi cilvēki atpūšas, Normunds Sējējs staigājot ar rūpju rievu sejā.

– Tā gluži nav. Mazliet jau atpūšos. Kad pats vēl spēlēju, pēc sezonas beigām mēnesi varēju laiskoties, pēc tam lēnā garā gatavojos sezonai. Tagad ir tā – citiem ir atvaļinājums, bet man sākas darbs. Jādomā par komandas komplektāciju, nometnēm, pārbaudes spēlēm, turnīriem.

Pagājušajā pavasarī daudziem spēlētājiem beidzās divu gadu līgumi. Faktiski komanda bija jāveido no jauna. Tāpēc šī vasara bija grūtāka. Aizbraucu ar ģimeni pie jūras atpūsties. Bet vakarā jau sēdēju pie datora ar diviem telefoniem kaujas gatavībā. Ja vēl bija sarunas ar Ameriku, tad pusi nakts biju augšā.

Skaidrs, ka sieva par to nebija priecīga: «Vai nevar aizvākt tos telefonus?»

– Ja neņem vērā kluba finansiālās iespējas, kas vēl vajadzīgs labam ģenerālmenedžerim? Informācija? Intuīcija? Spēja īstajā brīdī reaģēt, pārliecināt?

– Gan informācija, gan jušana. Tomēr galvenais ir kontakti ar cilvēkiem. Ne pašiem hokejistiem, bet ļaudīm, kuri ir ap viņiem, – aģentiem, skautiem. Piemēram, komandai ir vajadzīgs kreisās malas uzbrucējs ar noteiktiem parametriem. Nākas apzvanīt n-tos cilvēkus, aizsūtīt n-tos e-pastus…  

– Vai starp menedžeriem pastāv kāds uzvedības kodekss?

– Mēs dzīvojam draudzīgi. Ja kāds spēlētājs atbrīvojas, viens otram speciāli nesakām kaut ko sliktu vai labu. Ja menedžeris kļūdījies ar izvēli, nopērkot sliktu spēlētāju, tad necenšas to iesmērēt otram, bet izskaidro, kāpēc viņš nav iederējies komandā, iemesli var būt dažādi.

Ziņas par spēlētājiem, kuriem beidzas līgumi vai kuri varbūt ir neapmierināti savās komandās, tiek ievāktas no visiem iespējamajiem avotiem.

Tad internetā apskatos viņu statistikas rādītājus. Daļa uzreiz atsijājas – ja spēlētājs sezonā ir guvis vienus vārtus, tāds mums nav vajadzīgs. Paliek kādi desmit kandidāti uz vienu vietu. Tad sākas sarunas par finansēm. Spēlētāju aģenti sāk tirgoties. Atkrīt vēl kādi pieci. Paliek tie, kuri mums der pēc finansiālajām iespējām. Nākas uzzināt konkrētā hokejista pēdējās divas mājvietas un runāt ar menedžeriem, treneriem, dakteriem, masieriem, spēlētājiem, lai ievāktu maksimāli precīzu informāciju un saprastu, vai cilvēks der mūsu komandai. Vai dzer, nedzer? Patīk meitenes, bet varbūt puikas, suņi, kaķi? Ir vai nav ģimene un bērni? Tas viss ir svarīgi. Ir jāsaprot, vai un kā spēlētājs iederēsies komandā.

– Piemēram, Marsela Hosas raksturs nebija no tiem vieglākajiem. Ne katrs Dinamo spēlētājs, jo īpaši sākuma posmā, priecājās par viņa klātbūtni komandā.

– Hosa agrāk bija spēlējis NHL. Viņš Rīgā gribēja paspīdēt, ģērbtuvē jutās kā zvaigzne, bet laukumā sākumā spēle nemaz tik labi nevedās. Mums ar galveno treneri Šupleru vajadzēja viņu ik pa laikam «ņemt pie dziesmas» – ja gribi spēlēt, sāc strādāt un maini attieksmi. Nācās viņu mazliet salauzt. Un viņš padevās. Izlauza savu ceļu, bija labākais vārtu guvējs līgā un tagad ir dabūjis ļoti labu līgumu Kazaņā, diemžēl…

– Vai šosezon ir bijis brīdis, kad Dinamo ģenerālmenedžeris būtu nodomājis – žēl, ka mums tomēr nav Hosas?

– Jā, un ne reizi vien. Ir spēles, kad nevaram iemest. Hosa tomēr bija spēlētājs, kurš bieži vien prata gūt izšķirīgie vārtus. Tāda stila spēlētāja mums pietrūkst. Tādi uz ielas nemētājas.

– Vai pastāv iespēja, ka Hosa kādreiz varētu atgriezties Rīgā?

– Varianti vienmēr pastāv. Mēs nešķīrāmies ar naidu. Viņa aiziešana bija saprotama. Redzēs, kā lietas tālāk iegrozīsies.

Pateikt trenerim to, ko viņš negrib dzirdēt

– Kādi ir ģenerālmenedžera pienākumi, piemēram, izbraukuma spēlēs?

– Tas nav pienākums, bet es daudz runāju ar treneriem. Nav ko slēpt, mēs bieži arī strīdamies. Pie kafijas tases vai vīna glāzes visu izrunājam. Patiesība rodas tad, kad ir viedokļu apmaiņa.

– Par ko strīdaties?

– Piemēram, Jaroslavļā ar galveno treneri ļoti sastrīdējāmies par spēlētāju virknējumiem. Esmu emocionāls cilvēks. Uzstāju, ka maiņa Ņiživijs, Surovijs un Petrovickis ir jājauc ārā, jameklē kāds jaunāks risinājums. Nomināli tas bija mūsu vadošais trijnieks, taču spēle nevedās, viņi nevarēja iemest. Šuplers gribēja vēl uz dažām spēlēm atstāt viņus kopā. Bet cik ilgi vēl?

– Vai treneriem Artim Ābolam un Viktoram Ignatjevam ir kāda teikšana?

– Katram ir savs viedoklis. Artis ar Viktoru ir pakļauti galvenajam trenerim, viņi nevar tik krasi uzstāties. Man savukārt nekas neliedz pateikt to, ko domāju. Arī daudz tāda, ko Šupleram varbūt nepatīk dzirdēt.

Lai cik tas būtu dīvaini, bet mums ar Arti, Viktoru un arī vārtsargu treneri Sergeju Naumovu domas bieži sakrīt.

Varbūt tāpēc, ka esam vienas paaudzes cilvēki – kopā trenējušies un spēlējuši. Situācija treneru štābā šogad man patīk daudz labāk. Ir viedokļu pretstats, veselīga domu apmaiņa, un tad jau arī kas izveidojas.

– Ir vēl viena nianse. Jums atšķirībā no galvenā trenera nav sava numerologa, kas pasaka priekšā, kādi spēlētāji kopā labāk sader. Kad pans Šuplers ieminējās, ka darbā izmanto numerologa padomus, vairs nebija skaidrs, kurš īsti veido Dinamo maiņas. Tas taču nebija joks?

– Joks tas noteikti nebija. Numerologs ir slovāks, Šuplera draugs, viņi bieži tiekas. Tomēr to, cik daudz treneris ņem vērā numerologa ieteikumus, nevaru spriest. Es šo cilvēku sen pazīstu no citādas puses, tāpēc tas man mazliet rada skepsi. Kad mēs tikāmies, viņš vēl bija Vācijas kluba Hamburgas Freezers ģenerālmenedžeris. Pēc tam pievērsās numeroloģijai.

Kā treneris Sējējs pārtapa par menedžeri

– Par ko jums savā darbā ir gandarījums?

– Tas ir katru gadu. Lai katrs saka, ko grib, bet tas, ka izdodas no nekā uztaisīt komandu, sniedz gandarījumu. Daudziem nemaz neesmu stāstījis to, kā viss sākās. 2008. gadā tika nodibināta akciju sabiedrība Dinamo. Starp akcionāriem toreiz bija arī Viesturs Koziols. Tā kā es trenēju klubu Rīga 2000, viņš man piedāvāja: «Nāc strādāt! Tu varētu būt kā otrais treneris!»

«Super,» nodomāju. Tādā līmenī, lai mācītos, labprāt būtu kaut vai trešais treneris. Bet radās problēma – ko tad īsti trenēt? Komandas taču vēl nebija. Tā bija jāsavāc. Viesturs teica – tu pazīsti spēlētājus, aģentus, tev ir sakari ārzemēs…

– Viesturam Koziolam tiešām piemīt apskaužama spēja izvēlēties cilvēkus.

– Viņš uzticas cilvēkiem. Tāpēc esmu pateicīgs, ka viņam piemīt tāda īpašība kā pacietība. Pat tad, ja viņš redz, ka cilvēks gāž podus un kaut kas iet mazliet nepareizi, viņš nesaka – uz redzēšanos! Palabo un dod iespēju iet uz priekšu.

Es savācu komandu un domāju – viss, nodošu papīrus un gaidīšu, kurš būs treneris. Taču tad pēc akcionāru sapulces man teica – strādā tālāk! Nevarētu teikt, ka man nebija iekšējas pretestības, tomēr tas bija kas pilnīgi jauns un interesants.

Ja uzticas, kāpēc nepamēģināt?

– Vecā kaluma Dinamo treneris Ēvalds Grabovskis savulaik atveda uz Rīgu ļoti daudz leģionāru. Bieži braukāja apkārt, skatījās…

– Protams, tagad ir internets, spēļu ieraksti. Visu ko var dabūt. Taču arī man nākas braukāt. Ja uz kādu spēlētāju ir kritusi izvēle, vajag redzēt, kā viņš izskatās dzīvē. Daudz esmu braukājis pa Čehiju, Somiju, Zviedriju. Arī Krieviju. Pa kluso. Tā, lai neviens nezina.

– Ja kāds saka – Sējējs aizbraucis, piemēram, uz Čehiju, ir skaidrs, ka Dinamo sastāvu var papildināt kāds čehs. Intervijas dienā jums bija jālido uz Somiju. Droši vien gribējāt apskatīt kādu spēlētāju?

– Tieši tā, bija plāns, bet brauciens nojuka. Būs jāatliek uz citu reizi.

– Baltkrievu medijos spēlētāju atlases ziņā Dinamo Rīga bieži minēta kā labais piemērs: «Eh, Rīga atkal mūs apsteidza, nocēla spēlētāju…» Tātad mūsu selekcionāri strādājuši labāk.

– Tātad prata labāk pārliecināt ar ko citu, nevis tikai naudu. Divus gadus Minskai budžets bija divreiz lielāks nekā mums. Lai Minskas Dinamo neapvainojas, bet pagājušajā sezonā viņi nopirka tos spēlētājus, no kuriem mēs atteicāmies – paldies, par tādu naudu viņi mums nebija interesanti. Biju ievācis informāciju – vienam bija veca trauma, cits bija kašķīgs…

– Jūsu darbā noteikti palīdz arī Rīgas faktors.

– Rīga it īpaši patīk tiem spēlētājiem, kuriem ir ģimene. Visi saka – spēlēt KHL un dzīvot Krievijā vai Rīgā – tās ir divas dažādas lietas. Pie mums ir viss, lai hokejists domātu tikai par spēlēšanu. Vienīgi mums vēl derētu kāds naftas urbums…

Kāpēc negrauzām ledu?

–  Ja salīdzinām, tad, sākoties pagājušajai sezonai, komanda uzreiz iekrita bedrē, tomēr tad sekoja spīdošs nobeigums. Šajā sezonā scenārijs ir pretējs.

– Viss jāskata kopumā. Ir bijis gan fiziskais sagurums, gan traumas. Tātad pārējiem spēlētājiem slodze bija daudz lielāka, viņi ātrāk pagura. Sākās ķēdes reakcija.

– Un tomēr – ir bijis pārāk daudz dīvainu spēļu. Piemēram, mieles palika pēc Ziemassvētku mača, kad Dinamo pret Astanas Baris izgāja kā uz treniņspēli un zaudēja ar 0:4. Zinot, ka mūs pēc Jaungada sagaida «nāves cikls» – 12 spēles ik pēc dienas –, bija jāgrauž ledus.

– Ir, ir bijušas daudzas spēles, kur varēja rasties šādas sajūtas. Kaut vai ar Avtomobilist un Vitjaz, kad nevarēja saprast, kas īsti notiek.

– Jānis Sprukts pēc nelaimīgā Ziemassvētku mača atzina: «Mēs nebijām gatavi spēlei!» Ko tas nozīmē? Viņi taču ir profesionāli sportisti.

– Te varētu iemest mazu akmentiņu treneru darziņā. Pa visiem kopā bija jāmāk spēlētājus psiholoģiski noskaņot.

– Dinamo ilgu laiku stabili turējās play-off zonā un šķita, ka spēlētājiem ir attieksme – vēl var dažbrīd atļauties «palaist muļķi».

– Nevar palaist. Visu muļķi, ko varējām, jau esam palaiduši. Daudzas spēles, kuras jau bija mūsējās, esam atdevuši.

– Jūs reiz izteicāties, ka tagadējie Dinamo spēlētāji nezina, kas ir īstas slodzes.

– Pagājušajā sezonā daži kurnēja, ka treniņi esot grūti, bet liela daļa no tagadējā Dinamo nemaz nezina, ko nozīmē kārtīgi trenēties. Viņi nav izbaudījuši Kandavas nometni. Savulaik treniņi pie trenera Jurzinova asistenta Vorobjova bija ārprāts.

Tagadējie nezina, kā ir, kad nokāp no ledus, bet priekšā viss ir melns – ir gaitenis, bet tu neredzi, kur jāiet.

Tādas slodzes varbūt atceras Ozoliņš, Ņiživijs, kurš ir pie Vorobjova trenejies.

– Šķiet, Sanda Ozoliņa loma komandā šosezon ir pieaugusi. Ja pērn Dinamo spēja savākties un spēlēt arī bez kapteiņa, tad šosezon viņa trūkums traumas dēļ bija ļoti jūtams.

– Piekrītu. Viņš varbūt pat labāk nekā treneris prot pateikt īstāku, pareizāku vārdu. Sandis ir ļoti liela autoritāte. Un piemērs arī tāda ziņā, ka treniņos un spēlēs pats strādā maksimāli, tādējādi arī citus spiežot to darīt. Pārējie redz, ka cilvēks 38 gadu vecumā visu dara ar lielu atdevi. Tas pārējiem neļauj atslābt.

– Jūs pats vēl padomju Dinamo sastāvā «ielēcāt» 19 gadu vecumā – tieši slavenajā sudraba sezonā. Vai savu pirmo spēli atceraties? 

– Godīgi sakot, nē. Iespējams, spēlēju kopā ar Mārtiņu Grundmani – savu tagadējo Jūrmalas kaimiņu. Pēc tam man kā partneri un skolotāju piekārtoja pieredzējušo aizsargu Pjatanovu, kurš bija atbraucis no Maskavas. Viņš mani laukumā vienmēr aizstāvēja, jo es kā jaunais gailēns bieži lecos ar vecajiem, un tad viņi centās mani nolikt pie vietas.

– Vēl joprojām prātā palicis vēsturaiskais kautiņš Maskavā 1988. gadā, kad Dinamo «latviešu strēlnieki» saķērās ar ACSK slaveno pirmo maiņu.

– Toreiz mēs visi jaunie bijām laukumā – Vītoliņš, Tomans, Hehts, es un, šķiet, arī Katlaps. Mēs bijām jauni un ambiciozi. Hehts cīnījās ar Fetisovu. Es arī tur grūstījos, bet vairs neatceros, ar ko. Nekāds baigais kautiņš jau nebija, bet pēc tam visi Rīgā runāja: «O, jaunie Maskavā sakāvās!»

Irbe – balts un pūkains

– Kādas emocijas jums izraisīja brīdis, kad Valsts prezidents Valdis Zatlers vizītes laikā Maskavā Krievijas premjeram Vladimiram Putinam uzdāvināja Dinamo Rīga kreklu?

– Bija ļoti patīkami. Šobrīd Krievijā par Dinamo Rīga zina katrs bērns. Šo soli ar krekla dāvināšanu Krievijā uztvēra tā – jums gan ir paveicies, prezidents acīmredzot mīl hokeju un jums ir liels valdības atbalsts…

– Vai Zatlers ir bijis uz kādu Dinamo spēli?

– Prezidents varētu atnākt, un mēs arī viņam uzdāvinātu kreklu ar uzvārdu uz muguras.

– Ko varētu nozīmēt Putina frāze: «KHL ir mans projekts. Es to izdomāju!»

– To es nevaru komentēt.

– Bijušais izlases un komandas biedrs Artūrs Irbe Dinamo veltījis ļoti asu kritiku, saucot to par Krievijas projektu.

– Grūti ko teikt. Tas biju muļķīgi un lieki. Godīgi sakot, nesaprotu, ko Artūrs ar to gribēja pateikt. Kam tas vajadzīgs? Mēs esot pārdevušies kaut kam… Vari domāt, ko tu gribi. Kāpēc tas jābliež ārā? Kāpēc pats aiztinies uz ASV? Paliec mājās! Mums jauno vārtsargu ir bez sava gala. Centies kādu izaudzināt.

– Artūrs taču kādu laiku bija Dinamo vārtsargu treneris.

– Es lasīju presē, ka Artūrs, izrādās, pats nē, bet viņa firma sniegusi klubam pakalpojumus. Kirovs (Lipmans – aut.) Artūram ir slikts, Dinamo arī. Bet runa taču ir par Latvijas hokeju, par mūsu vietējiem čaļiem, kuriem tagad ir iespēja spēlēt labā līgā un izaugt par labiem hokejistiem. Vajag viņiem palīdzēt, lai pašiem būtu prieks.

Bet Artūrs ieņēmis pozu – es labs, balts un pūkains, dzīvoju Vašingtonā, ēdu amerikāņu maizi un trenēju krievu vārtsargu (Varlamovu – aut.).

Menedžeris, kurš varēja kļūt par pavāru

– Dinamo vārtsargs Kriss Holts nesen kopā ar grupu Dzelzs vilks ierakstīja disku. Vai Normunds Sējējs kādreiz varētu uzdziedāt?

– Nē, nekad. Man bērnībā dziedāšanā bija knaps trijnieks. Ar Holtu varbūt varētu uzdziedāt Laviņš un Galviņš.

Es pats to nepieredzēju, bet dzirdēju, ka viņi, atrodoties kopā ar izlasi, bez maz vai izveidojuši rokgrupu…

– Ir dzirdēts, ka Holts uz KHL Zvaigžņu spēli varētu doties nevis kā vārtsargs, bet… solists.

– Jā, esot tāds projekts. Viņš gan grib spēlēt, bet redzēs, vai iebalsos sastāvā. Konkurentu ir daudz.

– Vai jūs iepērkaties veikalā Stockmann, kas ir kluba Dinamo sadarbības partneris?

– Nē, varu Stockmann apbēdināt. Es Latvijā pārsvarā vispār neiepērkos. Ar sievu cenšamies divreiz gadā izbraukt uz ārzemēm un kādas trīs dienas veltīt tikai sev pašiem. Lai atpūstos no ikdienas, no bērniem. Tā kā sieva labi saprot vācu valodu, tad parasti dodamies uz kādu valsti, kur runā vāciski – Vāciju, Austriju. Aizbraucam ciemos pie draugiem, iedzeram kādu glāzi vīna un pie reizes arī sev un bērniem ko iepērkam. Latvijā to darām minimāli.

– Vai jūs apavus joprojām iegādājieties Austrijā un Slovākijā?

– Kad vēl spēlēju Slovākijā, 15 minūšu brauciena attālumā bija firmas Gabor rūpnīca, kas ražoja prdukciju ar zīmi Made in Austria. Rūpnīcas veikalā par ļoti mazām naudiņām varēja nopirkt labus apavus.

– Jūsu ģimenē ir trīs bērni…

– Meitai Sabīnei ir 16 gadu, bet dvīņiem Naurim un Nilam martā būs desmit. Visi bērni mācās Rīgas Angļu ģimnāzijā. Tā kā dzīvojam Bulduros, šī skola mums ir ērta – no Jūrmalas atrodas 15 minūšu brauciena attālumā, turklāt nav jāšķērso Rīgas centrs.

Meita agrāk nodarbojās ar tenisu, tagad ir pārstājusi. Par puikām jautājumu nav – abi spēlē hokeju. Par to «vispriecīgākā», protams, ir sieva. Viņa kā bijusī peldētāja Līvu akvaparkā ir glābšanas dienesta vadītāja. Sievai ar mani visus gadus nācās pavadīt hokeja hallēs, tagad arī ar dēliem tas jādara. Šobrīd puikām hokejs patīk. Lai nodarbojas! Galvenais, ka viņi sporto. Vai būs profesionāli sportisti, rādīs laiks.

– Nilam un Naurim mājās esot sava dobīte, kur rušināties.

– Viņi kopš maza vecuma audzē lokus, dilles. Paši pirka sēklas un stādīja. Dara to joprojām. Tāpat puikām patīk cept cepumus, piparkūkas, paši jauc mīklu.

Arī man patīk darboties virtuvē, gatavot ēst un eksperimentēt. Atceros, jau mācoties 8. klasē, mājās visādus brīnumus taisīju, piemēram, cepumus – žagariņus.

Mamma strādāja Jūrmalas tirdzniecības pārvaldē un gribēja mani sūtīt uz pavārskolu, lai mācos par pavāru.

Bet, tā kā es spēlēju hokeju, uz šo skolu neaizgāju. Sievasmāte savukārt bija konditore.

– Jūs virtuvē vairāk specializējaties uz saldumiem?

– Nē, ne tikai. Eksperimentēju arī ar gaļas, zivju ēdieniem. Mēģinu salikt kopā dažādas garšvielas, nezinot, kas tur sanāks. Jā, protams, daudz kas nav bijis ēdams un ir aizgājis atkritumos.

Reizēm ēdienus noskatos no kāda TV raidījuma un cenšos ko līdzīgu pagatavot. Vasarās, taisot grilu, izmēģinu visādas marinādes.

– Patīk arī ciemiņus uzņemt?

– Jā, protams, bet ne katru dienu.

– Hokeja aprindās klīst nostāsts par to, ka jūs sievai savulaik esat uzdāvinājis briljanta gredzenu.

– Tas bija ļoti sen. Mēs apprecējāmies 1989. gadā.

– Kāda bija jūsu motivācija? Bijāt sastrīdējušies?

– Nē, nē. Parasti jau sievietes atceras tās skaistās, laimīgās dienas. Es vairs nevaru atminēties – tā bija vai nu mūsu gada, vai triju gadu kāzu gadadiena.

– Par Normundu Sējēju bieži runā kā par labu tēvu. Nav dzirdēts, ka viņš būtu, piemēram, brunču mednieks…

– Mazliet samulsu. Tas man ir kā kompliments vai trūkums?

– Noteikti kā kompliments. Vai mazums precētu vīru met acis pa kreisi…

– Pat nezinu, ko lai atbild. Ne jau tikai džeki ir babņiki. Tāpat arī meitenes mēdz ķert vīriešus. Bet es jau esmu noķerts pirms daudziem gadiem. Ko es te vairs īpaši raustīšos!

– Nesen no Arēnas Rīga gadījās braukt ar taksometru. Šoferis zināja stāstīt, kurš hokejists ar to vai citu meiteni ir braucis no naktskluba.

– Rīga ir ļoti maza. Dinamo spēlētājus – vai viņš ir mūsējais vai ārzemnieks – daudzi pazīst pēc vaiga.

Tāpēc es bieži savējiem saku – ja ejat atpūsties, padomājiet, ko darāt!

Ja spēlētājs kaut kur ir bijis, es to bieži vien uzzinu, ja ne tajā pašā naktī, tad nākamajā dienā. Man ir daudz paziņu, kas strādā klubos un bāros. Viņi piezvana un pastāsta visu, kas nepieciešams.

– Nesauksim vārdos, bet dažs spēlētājs šur tur manīts reibumā.

– Starp citu, šosezon tas nav novērots. Visi mēs esam cilvēki, un, ja spēļu pārtraukumā kāds iedzer tos simts gramus vai glāzi vīna, tas ir tikai normāli. Paši to savulaik esam darījuši. Jautājums ir tikai, kad un cik daudz dzert. Jāizvēlas pareizais brīdis un daudzums.

Normunds Sējējs

• Dzimis 1968. gada 12. februārī.
• Dinamo Rīga un Latvijas izlases aizsargs.
• Profesionāļa karjera (1987–2006).
• Dinamo sastāvā (1987–1991) aizvadījis 112 spēles. Karjera Dinamo rindās uzsākta sezonā, kad komanda PSRS čempionātā izcīnīja sudraba medaļas.
• Spēlējis Somijā, Vācijā, Šveicē, Slovākijā un Čehijā.
• Latvijas izlases sastāvā piedalījies deviņos pasaules čempionātos, kā arī divos olimpisko spēļu atlases turnīros.
• Bijis kluba Rīga2000 galvenais treneris.
• Ir sieva Laine un trīs bērni – meita Sabīne un dvīņi Nils un Nauris.

Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.