No putna lidojuma. Skatu torņi Latvijā

Ložmetējkalna skatu tornis

Braucot pa Liepājas šoseju, 35 kilometrus no Rīgas, Valgundes pagasta teritorijā atrodas Ložmetējkalna skatu tornis. Tiesa, pēdējais ceļa posms līdz tam ir koku ieskauts un pašaurs, kā sendienās. Neveiklākam autovadītājam var rasties grūtības, ja nākas samainīties ar pretimbraucošo auto. Latvijas valsts mežu Klīves iecirkņa mežkopis Gunārs Blūms teic: «Nācās gan ceļu mazliet paplašināt, jo cilvēki visu laiku brauc uz skatu torni, arī ar autobusiem. Tomēr cenšamies ceļu saglabāt tādu, kāds tas bijis vēsturiski.»

Ne jau velti, jo skatu tornis atrodas teritorijā, kur Pirmā pasaules kara laikā risinājās leģendārās Ziemassvētku kaujas, kas ir ļoti nozīmīgas mūsu nacionālas pašapziņas veidošanā. Par tām atgādina arī piemiņas akmens skatu torņa pakājē. Skatu tornis uzcelts vienā no augstākajiem Garās kāpas punktiem – Ložmetējkalnā.

Gunārs Blūms stāsta: «Pirmo torni atmodas laikā uzlika Jelgavas MRS. Tas bija zemāks par tagadējo, ar visu spici 21 metru augsts, mazliet pāri koku galotnēm. Kokmateriāli nebija speciāli apstrādāti, bojājās, un tornis, savu laiku nokalpojis, kļuva bīstams. To nojauca. Taču cilvēki turpināja braukt un sarunās vienmēr teica, ka vajadzētu šeit skatu torni. Es šo ideju darīju zināmu Latvijas valsts mežiem un saņēmu vadības pretimnākšanu. Tika izstrādāts jauna torņa projekts, un 2004. gada vasarā to sāka būvēt. Cēla vecie, pieredzējušie vīri no Daugavpils. Tas bija apbrīnojami, cik droši tur, augšā, viņi darbojās! Kad tornis pārcieta 2005. gada vētru, bija skaidrs, ka tas ir godam saskrūvēts.

Pagājušajā vasarā notika skatu torņa rekonstrukcija. Tagad ir rūpnieciski impregnētas koka konstrukcijas, ar 30 gadu garantiju. Skatu platformas grīda atrodas 27 metru augstumā.»

Ne visi sadūšojas tik augstam kāpienam pa stāvajām koka kāpnēm. Toties tie, kas nostājas uz platformas, var sajusties kā putni lidojumā virs mežiem. Turklāt labā laikā ir saskatāma gan Jūrmala un jūra, gan arī Rīga.

Kā novērojis mežzinis, šī ir arī iecienīta vieta romantiskām tikšanās reizēm, kaut gan ne vienmēr pārīši var paļauties, ka tik nomaļā vietā paliks divvientulībā. Gunārs Blūms saka: «Uzkāpt tornī var par brīvu, tāpēc nevaram pateikt, cik cilvēku šo iespēju izmanto. Bet, redzot apmeklētāju plūsmu – viens auto aizbrauc, nākamais atbrauc – šī ir iecienīta atpūtas vieta. Labā laikā brīvdienās visas piknika vietas parasti ir aizņemtas. Cilvēki tornī kāpj visos gadalaikos, arī ziemā. Un uzvedas arī dažādi. Nesen man svētdienas vakarā piezvanīja kāda kundze (te uz plakāta ir mans tālruņa numurs) un teica: «Mēs nupat tornī ugunsgrēku nodzēsām!» Izrādās, kāds platformā bija iestūķējis cigaretes izsmēķi un koks sācis gruzdēt. Ar smēķētājiem ir traki! Nezin kāpēc viņiem patīk uzkāpt tornī, izsmēķēt cigareti un tad izsmēķi nomest lejā. Kāpēc? Otra lieta, ko te nevajadzētu darīt, – izšaut plaukšķenes. Tagad konfeti ir no materiāla, kas nesadalās, un tā tie spīguļi piemēslo mežu.

Uz skatu torni brauc arī svētkos, piemēram, šovasar jau oficiāli ir pieteikušies kāzinieki. Tomēr vairums brauc pa ceļam uz muzeju vai arī tāpat – uzkāpt un papriecāties par skaisto skatu.»

Uzkāpšanu skatu tornī var apvienot ar netālā Ziemassvētku kauju muzeja apmeklējumu vai pastaigu pa Cenas tīreļa purva laipu.

 

Tērvetes skatu tornis

Tērvetes dabas parks lepojas ar Latvijas mežos pieejamo augstāko – gandrīz 40 metri – un dižāko skatu torni, kura celtniecībai izmantoti 154 kubikmetri kokmateriālu. Skatu platforma atrodas 25 metru augstumā, līdz tai jāpieveic 153 pakāpieni. Pat ja jums ir bailes no augstuma, šajā tornī uzkāpsiet, jo tas ir projektēts visu vecumu un dažādas izturības apmeklētājiem.

Augšup ved platas un ērtas kāpnes, turklāt tornis no ārpuses apšūts ar koka dēļiem, gan radot drošības sajūtu, gan izskatā līdzinoties seno zemgaļu pils tornim.

Tērvetes dabas parka informācijas centra vadītāja Lilita Kauste ierosina: «Brauciet uz torni paskatīties arī tumsā! Tas ir fantastisks skats, jo torni izgaismo spuldzītes, un to krāsas mainās – rozā, zila, zaļa, sarkana, dzeltena. Daudzi teic, ka tumsā skatu tornis izskatās kā citplanētiešu kuģis.»

Tērvetes dabas parks aizņem 1200 hektārus, no tiem 600 hektāri ar sakārtotu infrastruktūru ir piemēroti tūristiem, pa šo teritoriju var gan iet balles kurpēs, gan pārvietoties cilvēki ratiņkrēslos, gan ar velosipēdiem un bērnu ratiņiem. 800 hektāri ir neskartais mežs, kas īpaši patīk ārzemju tūristiem. Uz parku nevajadzētu doties tikai ķeksīša pēc – ieskriet un pēc stundas jau steigties uz izeju. Minimālais laiks, ko parkā iesaka pavadīt, ir trīs stundas. Plus vēl viena stunda atrakciju laukumā, kur ir ko darīt gan lieliem, gan maziem.

Tā kā līdz skatu tornim jāiet krietns gabals, laika taupīšanai turp var doties ar zaļo, mīlīgo vilcieniņu. Tā pēdējā vagonā var iebraukt arī ar bērnu ratiem un ratiņkrēsliem.

Skatu tornis uzcelts vietā, kur savulaik mazā Annele skatījusies, kā tēvs sēj labību.

No torņa augstumiem redzami plašie agrofirmas Tērvete lauki – par tādu vērienu Anneles tēvs varēja vien sapņot, iespaidīgais priežu mežs un pamalē Dobele. Skatu platformā izvietoti arī tālskati – tajos tālumā redzamo var pievilkt tuvāk un kārtīgi apskatīt. Iepriekšējos gados, kad par uzkāpšanu tornī bija jāmaksā viens eiro, iespēju paskatīties uz Tērvetes apkārtni no putna lidojuma izmantoja katrs trešais no 150 tūkstošiem parka apmeklētāju. Tagad pietiek ar ieejas biļeti parkā – atsevišķi par skatu torņa apmeklējumu nav jāmaksā, kāp kaut vairākas reizes.

«Mēs dzīvojam valstī bez lieliem kalniem, un skatu tornis ir iespēja pakāpties, lai paskatītos līdz horizontam,» saka Lilita Kauste. «Cilvēkiem ļoti patīk skatu tornis. Ne velti šurp brauc jubilāri un kāzinieki, lai skatu platformā iedzertu pa glāzei šampanieša. Tiesa, viņiem gan jārēķinās, ka skatu platformā var uzkāpt arī sveši cilvēki. Kad mums reizēm jautā, kurā nedēļas dienā parkā mazāk apmeklētāju, kad labāk braukt, jāatbild, ka tādas tukšas dienas vasarā nav. Pie mums vienmēr ir cilvēki, jo īpaši – ja ir labs laiks. Normāla diena parkā – tie ir divi tūkstoši apmeklētāju. Zinot mūsdienu cilvēku piesaisti tehnoloģijām, mežā ir wi-fi – lai pilsētnieks, izkāpis no savas sakārtotās vides, atbrauc uz mežu, bet tajā jūtas labi.»

Pērn dabas parks nosvinēja 60 gadu jubileju, un Lilita Kauste uzsver: «Domājam un strādājam ilgtermiņā. Apmeklētāju jau iepazītā parka daļa paliks un pilnveidosies kā pasaku mežs. Bet pasaku zeme ir maziem bērniem, tāpēc bieži vien pusaudži rauc degunu – garlaicīgi, tas jau sīkajiem! Tāpēc otrpus ceļam, kur ir Taureņu māja un milzīgais stāvlaukums, taps Kurbada zeme – tā būs pusaudžu valstība. Tur tiks īpaši piedomāts, kā mēs mežu izprotam caur modernajām tehnoloģijām. Jau tagad šurp braucot var ņemt līdzi velosipēdus – tur jau ir atklāts interesants trīs kilometru veloceļš ar koka rampām. Tas ved caur dažādu vecumu mežu, sākot no jaunaudzes. Protams, var tikai ātri izbraukt trasi, bet var mīties lēnāk un redzēt, kā mežs mainās.

Tā ir mūsu parka pievienotā vērtība – mežs. Priedes Latvijā ir izplatītākā koku suga, taču fakts, ka tās aug Tērvetē, nozīmē, ka te ir ļoti daudz saules, jo priedes mīl sauli. Tāpēc savulaik Tērvetē uzcēla sanatoriju, kurā veseļojas cilvēki ar elpošanas un plaušu problēmām. Sanatorija netālu no parka joprojām darbojas, par to ir ļoti labas atsauksmes.»

• Katru otro nedēļas nogali dabas parkā notiek tematiskie pasākumi.
• Drosmīgākie un veiklākie (par atsevišķu samaksu) Tērvetes gaisa takās virvju un koka konstrukcijās četrus līdz desmit metrus virs zemes var iejusties Sprīdīša ādā un doties ceļojumā uz Laimīgo zemi.

Lielo Kangaru skatu tornis

Jaunpienācējs skatu torņu saimē atrodas Ropažu novadā, autoceļa Rīga–Ērgļi malā, dabas liegumā Lielie Kangari. Lieguma kopējā platība ir gandrīz divi tūkstoši hektāru. Lielie Kangari ir osu valnis 26 kilometru garumā, tā augstākais posms ir aptuveni septiņus kilometrus garš. Te vietā paskaidrojums, kas ir oss jeb kangars.

Tā ir šaura, augsta vaļņveida grēda ar stāvām nogāzēm. Tā kā osi veidojušies, kūstot ledājam ledus laikmetā, tie sastāv no ledāju ūdens nogulumiem – oļiem, grants un smilts. Osu grēdas pārsvarā ir apaugušas ar egļu un priežu mežu, bet pa osu mugurām bieži iet ceļi. Kā raksturīgākais piemērs Latvijā tiek nosaukts autoceļš Rīga–Ērgļi Lielajos Kangaros.

Dabas liegumā atrodas arī Koderu pilskalns, saukts arī par Lielā vīra gultu, Lielkangaru purvs un Kangaru ezers.

Metāla tornis ir kā košs – oranži pelēks – krāsu stabs ceļmalā. Tas ir vienlaikus slēgts (sāni nav vaļēji), tomēr it kā caurspīdīgs. Jo īpaši tas attiecas uz pakāpieniem – tiem, kam bail no augstuma, labāk neskatīties zem kājām. Tikai uz augšu! Padomāts par iespēju atvilkt elpu – kāpņu laukumiņos stūros ir soliņi, kur piesēst.

Kad uzkāpj pērn uzceltā 33 metrus augstā skatu torņa virsotnē, kur atrodas skatu platforma, no putna lidojuma redzams mežs, gleznainais Kangaru ezers un Lielkangaru purvs. Īpaši izceļas ezers.

• Gandrīz divus kilometrus gara koka pastaigu taka caur Lielkangaru purvu līdz Kangaru ezeram. Visas takas garumā informācijas stendi par apkārtni, tās vēsturi, īpaši aizsargājamiem biotopiem, retiem un aizsargājamiem augiem u. tml.
• Takas sākumposmā – veselības maršruts ar vingrinājumiem. Tie īpaši noderīgi pēc tāla ceļa transportlīdzeklī.