Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Es sēžu blakus mirušajam vīram. Mana dzīve guļ man blakus aizvērtā zārkā. Mana dzīve, kas slaucīja manas asaras un teica, ka nekad nepametīs. Kas mani glāstīja visu nakti, kad man bija slikti. Dzīve, kas ar mani lepojās par visu. Un es lepojos ar tevi. Es pateicos Dievam, ka tu tāds esi,» jaunā sieviete velta emocionālus vārdus savam aizgājušajam vīram.
«Es nepazīstu tīrāku, labāku un cienījamāku Cilvēku. Tu biji labākais it visā. Ne tāpēc, ka mans. Tā arī bija, tev viss padevās. Tevi visi novērtēja.
[..] Tu esi virsnieks ar tādu goda kodeksu, kāds tiem ņergām nav sapņos rādījies. Tu – mana sirds! Tu – mana dvēsele. Biji un būsi. Es neizmērojami tevi mīlu un lepojos.
Es nolādu tos fašistus par tevi, dārgais, par mūsu nedzimušajiem bērniem, par nozagto dzīvi, tavu un manu.
Es sēžu blakus mirušajam vīram. Esmu atraitne 25 gadu vecumā. Manu dzīvi nolaupīja necilvēki. Manu dzīvi nolaupīja sasodītā Krievija.»
