Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +9°C 
Tā bija krimināllieta, kur augstāko soda mēru – nāvessodu nošaujot – piesprieda sievietei. Spriedums galīgs un kasācijas kārtībā nav pārsūdzams. Vīrietim tiesa lēma brīvības atņemšanu uz 13 gadiem 8 mēnešiem un 13 dienām. Dzīve gan ieviesa korekcijas – realitātē notika otrādi. 1940. gadā Stalbes pagastā dzimusī Valda Žentiņa pēc apžēlošanas un 15 gadu cietumsoda izciešanas kolonijā (УТ-389/28) Krievijā, Berezņiku pilsētā Penzas apgabalā, ne tikai iznāca brīvībā, bet arī atgriezās Latvijā. Taču 1951. gadā dzimušais Pēteris Aleksejevs ieslodzījuma termiņa beigas nesagaidīja.
Valmieras iedzīvotājus pirms 40 gadiem satrieca ziņa par Sakaru mezgla telefonistes Vijas Paberezas brutālo slepkavību Ļeņina ielā Nr. 5. Noziegums tika pastrādāts 1982. gada 26. maijā, līķi atrada pēc divām dienām. Kaut viss bija smalki izplānots, Žentiņu un Aleksejevu aizturēja jau pēc trim dienām.
Nāvessods sievietei
Pēc Otrā pasaules kara Latvijā nāvessods sievietēm piespriests vismaz piecos gadījumos – vienu reizi desmit gados. 40. gados to piesprieda Šakalei (darbojās grupā), kura savā dzīvesvietā Pētersalas ielas apkārtnē ievilināja jaunas meitenes, kas bija iebraukušas galvaspilsētā un kurām vajadzēja gultasvietu. Tas bija lielākais kanibālisma skandāls pēckara Rīgā, kas drīzāk atgādina urbāno leģendu. Lietas izmeklēšanā piedalījās eksperts kriminālists Ļevs Franks – Herca Franka brālis, juridisko zinātņu doktors un viktimoloģijas pamatlicējs. Uz viņu izmeklēšana atstāja tik nomācošu iespaidu, ka Hercs Rīgu pameta un pārcēlās uz Tadžikistānu.
1958. gadā nāvessodu piesprieda Dzidrai Ungurei par mīļākā nogalināšanu un sazāģēšanu gabalos. 1966. gadā – Līvijai Hofmanei, kura darbojās sava krustdēla Ivara Nadziņa bandā. 70. gados arī bija viens gadījums. Un pēdējais – 1983. gadā, kad
uz nāvi notiesāja Valmieras stingra režīma labošanas darbu kolonijas (OC 78/2) zobārsti un medicīniskās daļas priekšnieci Valdu Žentiņu.
Noziedznieces ne tikai apžēloja; pēc soda izciešanas gandrīz visas atgriezās brīvībā.
«Katram slepkavam ir savs «rokraksts». Slepkavas vīrieši rīkojas dažādi, bet slepkavas sievietes raksturo kopējas pazīmes,» pauda Rita Aksenoka, kura bija sevišķi svarīgu lietu izmeklētāja ar vairāk nekā 30 gadu izmeklēšanas stāžu. Viņa tolaik vadīja Latvijas PSR Prokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļu. Rita kopā ar Iekšlietu ministrijas darbinieku Nikolaju Šestopalovu, prokuroriem kriminālistiem Georgu Skudru un Miervaldi Gailīti ieradās Valmierā pāris dienu pēc slepkavības izdarīšanas. Drīz no Rīgas atbrauca otra sevišķi svarīgu lietu izmeklētāja Svetlana Jefimeca. Aksenoka turpina:
«Sievietes ir daudzkārt nežēlīgākas.
Tas izskaidrojams ar to, ka viņām piemīt mazāk fiziska spēka nekā vīriešiem. Turklāt sievietēm vairāk grūtību sagādā līķa nobēdzināšana. Viņas to nevar iekraut mašīnas bagāžniekā un aizvest uz mežu aprakt, tāpēc meklē citus variantus. Parasti slepkavības izdarīšanas motīvs ir vai nu greizsirdība, vai mantkārība. Mana pieredze rāda, ka bieži sievietes ir kūdītājas, organizētājas, bet melno darbu paveic vīrieši.»
Visi visu zina
Valmieras cietumā par zobārsti Valda Žentiņa sāka strādāt 1964. gadā amatu apvienošanas kārtībā, savukārt 1977. gadā viņa kļuva par šīs iestādes medicīniskās daļas priekšnieci. Kad 1981. gada martā kolonijā notika revīzija, atklājās, ka mediķe ļaunprātīgi izmantojusi dienesta stāvokli, viltojusi dokumentus, piesavinājusies materiālās vērtības un naudu – ne mazāk kā 500 rubļu apmērā, tāpēc viņai uzteica darbu. No 1981. gada 1. jūnija līdz aizturēšanas brīdim Valda strādāja Strenču pilsētas ambulancē.
Cietuma priekšnieks, 1937. gadā dzimušais Roberts Paberezs, par mediķes pārkāpumiem zinājis, taču izlicies tos nemanām divu iemeslu dēļ. Pirmais – aptuveni 10 gadus Paberezu ar Žentiņu, kaut abiem bija savas ģimenes un bērni, saistīja intīmas attiecības. Otrs iemesls – pārkāpumu netrūka arī viņam pašam. Rīgas izmeklētāji, konstatējot, ka notiesātie brīvi var iziet no kolonijas, staigāt pa Valmieru un piepelnīties gadījuma darbos, bija ārkārtīgi pārsteigti. Viens no «laimes lutekļiem» bija 30 gadu vecais recidīvists Pēteris Aleksejevs, pēc profesijas – atslēdznieks, kurinātājs. «Aleksejevs bija Pabereza dienesta auto šoferis, faktiski viņa rokaspuisis. Iztapīgs, gļēvulīgs, vientiesīgs, pat dumjš,» atcerējās Rita Aksenoka. «Žentiņu viņš pazina, jo tā viņam bija sniegusi medicīnisko palīdzību.»
Kolonijai piederēja automašīna GAZ-24 Volga melnā krāsā, ko uzticēja vadīt Aleksejevam. Pēterim sēžot pie stūres, Paberezs un Žentiņa brauca gan darba darīšanās, gan izklaidēties. Neilgi pirms slepkavības dienas automašīna tika sasista.
Par Valdas un Roberta attiecībām zināja gan cietumā, gan arī abu dzīvesbiedri. Lai netraucēti varētu tikties, Paberezs īrēja vienistabas dzīvokli Matīšu ielā. 1981. gadā, kad Roberts ārstējies prettuberkulozes dispanserā Saurieši, viņa sieva Vija, pēc profesijas telefoniste, nejauši noklausījusies vīra telefonsarunu ar Valdu un līdz galam pārliecinājusies, ka tas viņu krāpj. Kaut arī pēc rakstura klusa un noslēgta, telefonsarunas laikā viņa pateikusi repliku, kas Žentiņu satracināja līdz baltkvēlei. Pēc incidenta Vija darbā paņēmusi brīvdienas, aizbraukusi uz Rīgu, bet, kad atgriezusies, Roberts no abu kopīgā dzīvokļa Ļeņina ielā bija izvācies. Tiesas prāvā noslepkavotās brālis liecināja –
Vija viņam atklājusi, ka Robertam jau ilgus gadus esot mīļākā, kura vīru iesaistot dzeršanā.
Tiesā kā liecinieks piedalījās arī Roberts pats, kurš atklājis, ka ar sievu laulāto attiecības pārtraucis jau 1968. gadā, turklāt esot viņai atstājis pārāk daudz – gan trīsistabu dzīvokli, gan citas vērtīgas lietas.
Kas attiecas uz apsūdzētās ģimeni, tiesas sēdē izskanēja, ka Valda demonstrēt jūtas pret Robertu nav kautrējusies sava vīra klātbūtnē. Mediķes dzīvesbiedrs – Valmieras stikla šķiedras rūpnīcas galvenais enerģētiķis, vēlākos gados apvienoto katlu māju un siltumtīklu direkcijas direktors – jau kopš 70. gadiem bija arī Valmieras rajona Darbaļaužu deputātu padomes, pēc tam Valmieras pilsētas Darbaļaužu deputātu padomes deputāts vairākos sasaukumos. Viņš vadīja Komunālās saimniecības, sadzīves pakalpojumu un labiekārtošanas pastāvīgo komisiju. 1981. gadā apbalvots ar izpildkomitejas goda rakstu. «Cilvēks ar labu reputāciju. Viņa karjerai pēc sievas nozieguma tika pielikts trekns punkts. Uzskatu, ka gan viņš, gan Žentiņu bērni ļoti cieta. Viņu vienīgā vaina bija radniecība, ģimenes saites ar to trako veceni,» sacīja Rita Aksenoka. «Kad uzzinājām, ka dēlam uzreiz pēc mātes aizturēšanas jākārto vidusskolas eksāmeni, bijām satriekti. Mēs par viņu pārdzīvojām.»
Vienīgais briljanta gredzens Valmierā
Žentiņu plānot un izdarīt slepkavību mudināja greizsirdība, taču ne tikai. Roberts tiesā liecināja, ka viņam no Valdas noslēpumu nav bijis. Tādā veidā mediķe uzzināja, ka Vijai viņas krustmāte uzdāvinājusi zelta gredzenu ar briljantiem, kura vērtība varētu būt ap 7000 līdz 8000 rubļu. Un Valda iekāroja – tāds gredzens viņai bija vajadzīgs.
Vispirms Žentiņai radās ideja sāncensi novest līdz pašnāvībai.
Novērtējot Vijas raksturu, šāds scenārijs bija reāls. Tāpēc mediķe sāka zvanīt sāncensei gan uz darbavietu, gan mājām, lamājās necenzētiem vārdiem, apsaukāja un izteica draudus: «Es tev parādīšu!», «Gan tu dabūsi no manis!» Ja tika zvanīts uz darbu, Vija pēc tam vairs nespēja strādāt. Regulārie zvani viņu izsita no līdzsvara; Žentiņas ālēšanās biedēja. Pēc Paberezu meitas kāzām Valda sāka zvanīt pat naktīs. To, ka Vija šādi tiek terorizēta, zināja gan viņas darbabiedri, gan tuvs paziņa Ansfelds – Iekšlietu ministrijas šoferis, kurš uz Valmieras milicijas nodaļu veda korespondenci. Vienā no zvanīšanas reizēm viņš bijis klāt un dzirdējis Vijai izteiktos draudus.
Šeit neliela atkāpe. Vija nebija vienīgā, kuru Valda terorizēja. Tiesā liecināja kāda mediķes paziņa, kurai Valdas dzerstīšanās un vulgārā izturēšanās bija tā apnikusi, ka sieviete lūdza pie viņas vairs nenākt. Arī šai dāmai Žentiņa pēcāk zvanījusi, rupji lamājusies, saukusi par gnīdu un solījusi parādīt. Tā kā lieciniece apsūdzēto pazinusi ilgus gadus, viņa saprata, kas zvana.
Kaut arī Vija reiz bija izteikusies, ka to nevarot vairs izturēt un vēlētos nomirt (Žentiņai kāds šo sarunu bija atstāstījis), mediķe, nespējot ilgāk gaidīt, nolēma rīkoties radikāli. Inscenēt pašnāvību. Par slepkavības izpildītāju viņa izvēlējās Aleksejevu, kurš Viju vienreiz pat bija redzējis, kad palīdzēja sagatavot telpas Paberezu meitas kāzām. Ja notiesātais atteiktos, tas viņam slikti beigtos – to Žentiņa skaidri lika saprast. Vīrietis ilgstoši tika kūdīts, viņam apsolīja samaksāt uzreiz pēc atbrīvošanas no kolonijas, kā arī citus atvieglojumus, kurus piešķiršot priekšnieks pats. Tai skaitā pirmstermiņa atbrīvošanu. Turklāt Žentiņa vīrieti aplaimoja ar cigaretēm, tēju, kafiju, pārtiku, šokolādi. Aleksejevs piekrita.
Zinot, ka no 17. līdz 27. maijam priekšnieks atradīsies slimnīcā Rīgā, bet Vija 27. maijā dosies atvaļinājumā, Žentiņa slepkavībai izvēlējās 1982. gada 26. maija pēcpusdienu. Ar paziņu starpniecību mediķe noskaidroja viņas darba grafiku. Dienu iepriekš Valda Rīgā apciemoja Robertu.
Aiz neaizslēgtām durvīm
Slepkavības izdarīšanai Žentiņa rūpīgi gatavojās. No Strenču ambulances seifa viņa paņēma morfija ampulu. Sagādāja šļirci, hloroformu (ēteri), ķirurģiskos cimdus, vati, marli, tabletes Elenium un pudeli konjaka. Zāles un pudeli bija plānots atstāt Vijas dzīvoklī uz galda, lai versija par pašnāvību izskatītos ticama. Vienīgais, kam Aleksejevs pretojās, bija nodoms izdarīt Vijai injekciju. Viņš iebilda, ka to neprotot, taču Žentiņa izstāstīja, kas un kā jādara.
Noteiktajā dienā Žentiņa piezvanīja uz koloniju un pieprasīja, lai pie viņas atsūta Aleksejevu. Kaut arī sieviete tur vairs nestrādāja, viņas iegribas tika izpildītas. Ap pulksten 14 Pēteris kolonijā paņēma gāzes atslēgu un darba cimdus, aizbrauca uz Valdas garāžu, kur viņa to pārģērba savu ģimenes locekļu drēbēs, iedeva portfeli ar slepkavības izdarīšanai nepieciešamajām lietām un izstāstīja, kā tikt līdz Vijas dzīvoklim. Tik tālu viss gāja gludi.
Aleksejevs nokļuva galā, pirms Vija bija pārnākusi. Kad sieviete ieradās, viņš stādījās priekšā kā remontstrādnieks, kuram vajag pārbaudīt radiatorus. Iekļuvis istabā, Aleksejevs teica, ka atnācis pavisam citu iemeslu dēļ. Vija visu saprata un metās uz durvju pusi. Viņš to noķēris un ar gāzes atslēgu sācis sist pa galvu. Vija zaudēja samaņu. Tajā brīdī noziedznieks viņai uz sejas uzlicis iepriekš sagatavoto hloroforma masku. Vēlāk tiesu medicīniskajā ekspertīzē konstatēja – kaut arī bija 16 sitieni, dzīvībai bīstamas galvas smadzeņu vietas netika bojātas. Ja Aleksejevs būtu apstājies, viņu tiesātu vienīgi par miesas bojājumu izdarīšanu. Kaut arī inscenēt pašnāvību vairs nebija iespējams, noziedznieks turpināja rīkoties pēc plāna. Būdams drošs, ka upuris tūlīt nomirs, viņš Vijai smaganās injicēja morfiju un novilka no pirksta briljanta gredzenu.
Taču notika pretējais – sieviete atžirga, pat spēja piecelties kājās un doties uz durvju pusi. Lai gan Aleksejevam šķita, ka viņš durvis aizslēdzis, sabojātās šlepera atslēgas dēļ tās bija palikušas vaļā. Tajā brīdī dzīvoklī ienāca Žentiņa. Noāvusi kurpes, mediķe aci pret aci sastapās ar Viju, kura kliegusi:
«Slepkavas! Slepkavas!» – ar rokām ieķeroties Valdai matos.
Viņa to pagrūda malā, ieskrēja virtuvē, paķēra no skapīša dakšiņu, atgriezās pie upura un sāka to durstīt. Pirmais dūriens kājas augšstilbā, kā dēļ Vija zaudēja līdzsvaru un nogāzās. Nākamie, kopā ap 13, kakla rajonā. Vija ieslīga bezsamaņā. Pēc tam Žentiņa upurim kakla labajā pusē ar žileti pārgrieza jūga vēnu.
Nāve iestājās noasiņošanas rezultātā. Līķi atrada 28. maijā guļamistabā pie radiatoriem zem atvērta loga. Ķermenis bija ietīts paklājā un frotē audumā. Blakus mētājās hloroforma maska. Visapkārt asinis. Tajā brīdī neviens vēl nepamanīja, ka Vijas rokās kaut kas palicis. Tie bija pāris Žentiņas matu.
Viss kā parasti
Pēc pulksten 17 abi slepkavas atgriezās garāžā. Pēteris pārģērbās, atdeva Vijas gredzenu un devās uz koloniju. Valda atgriezās notikuma vietā, lai to mazliet sakārtotu. Dzīvoklī viņa līķim noāva kurpes, uzvilka tās sev kājās un aizgāja līdz Gaujmalai, kur apavus izmeta. Tiesā Žentiņa uzzinās, ka lieciniece Zelma viņu redzējusi kāpņu telpā, savukārt liecinieces Ērikas bērni nākamajā dienā krūmos atraduši baltas sieviešu kurpes ar asins traipiem.
Gan Valda, gan Pēteris izturējās tā, it kā nekas nebūtu noticis. Noziedznieces vīrs liecināja, ka slepkavības dienas vakarā sieva pret viņu izturējusies laipni, savukārt Aleksejevs nākamajā dienā redzēts braucam pa Valmieru ar kolonijai piederošo motociklu Ural. Vakarpusē Valda telefonsarunā Robertam sūdzējusies, ka zema asinsspiediena dēļ jūtoties slikti. Viss bija kā parasti, izņemot to, ka milicijā vērsās Ansfelds, apgalvodams, ka ar Viju noticis kas slikts. 26. maijā viņiem bijis sarunāts tikties, taču Vija nav atvērusi dzīvokļa durvis. Klauvējot pie durvīm, neviens tās vaļā nav vēris, taču vīrietim šķitis, ka iekšā kāds ir. Viņš uzrakstījis zīmīti un iespraudis to durvīs, tajā brīdī sajūtot hloroforma smaku.
28. maijā, kad atrada līķi, Ansfelds tika aizturēts. Savukārt Žentiņa piezvanīja uz Paberezas darbavietu un jautāja, vai tiešām Vija ir noslepkavota. 29. maijā Valmierā ieradās operatīvā grupa no Rīgas. Viens no Ritas Aksenokas darbiem bija nopratināt aizturēto. Pratināšana ilga visu dienu līdz pat naktij, kad viņi abi – izmeklētāja un aizdomās turamais – no Valmieras milicijas pārvaldes iznāca kopā, atvadījās un katrs gāja savu ceļu. Uzzinājusi no Ansfelda par draudiem,
Aksenoka ierosināja Žentiņu aizturēt un viņas dzīvoklī veikt kratīšanu. Vijas gredzenu atrada Valdas naudas makā.
Bojāgājušajai veica tiesu medicīnisko ekspertīzi, taču, pēc apbedīšanas uzzinot, ka upuris indēts ar hloroformu, Svetlana Jefimeca pieprasīja veikt līķa ekshumāciju. Īsi pēc Žentiņas aizturēšanas konstatēja, ka maznozīmīgi miesas bojājumi (zemādas asinsizplūdumi) ir arī viņai, taču zemnagu saturā atrastie asinsgrupas antigēni bija vēl viens pierādījums, ka Valda piedalījusies slepkavībā. Tika salīdzināti Paberezas rokā atrastie matu paraugi ar Žentiņas matiem. Sakritība – viens pret viens. Veicot trasoloģisko ekspertīzi, Paberezas koridora grīdas segumā atrada nospiedumu no slepkavas kurpēm – vēl viens pierādījums. Stacionārā tiesu psihiatriskā ekspertīze atzina, ka gan Žentiņa, gan Aleksejevs ir pieskaitāmi un nozieguma izdarīšanas brīdī apzinājušies, ko dara. Prečzinības ekspertīze, iespējams, kādu šokēja visvairāk – gredzena vērtība bija 708 rubļi.
No Penzas uz Tomsku. No Sibīrijas uz Latviju
Visu procesa laiku Žentiņa savu vainu kategoriski noliedza. Uz jautājumu, ko Aleksejevs 26. maijā darījis viņas garāžā, atbilde gatava – atlasījis rezerves daļas sasistajai Volgai. Aizturētās vīrs liecināja, ka viņu garāžā nekad nav bijušas Volgas rezerves daļas, turklāt sieva neorientējoties tehnikas lietās. Vēl liecinieks atcerējās, ka pāris dienu pirms slepkavības Valdai kaut ko darot virtuvē, viņš istabā sajutis tik stipru hloroforma smaku, ka atvēris logu. Žentiņu laulību šķīra, nesagaidot tiesas spriedumu.
Saistībā ar morfiju tiesā atklājās, ka Strenču ambulancē nav uzskaites, kurš un cik daudz ampulu paņem.
Aksenoka stāsta: «Visu pirmstiesas laiku aizturētā bija ļoti bravūrīga, uzvedās izaicinoši. Kad viņas kamerā iegāja operatīvais darbinieks B., Žentiņa norāva sev drēbes un viņa priekšā nostājās kaila.»
Tiesnese Leontīne Plūksna Žentiņai piesprieda augstāko soda mēru. Advokāte Vija Jēkabsone sagatavoja apžēlošanas lūgumu, taču Latvijas PSR Augstākās padomes prezidijs to noraidīja. Aksenoka atklāja:
«Žentiņu izglāba dēls. Būdams iesaukts armijā, viņš lūdza mātes apžēlošanu PSRS Augstākās Padomes prezidijam.
Viņu apžēloja, sodu apmainot pret brīvības atņemšanu Penzas apgabala kolonijā.»
Taču pēc tam noticis vēl kas, kādēļ Žentiņa no Penzas apgabala vai nu aizvesta, vai arī pati labprātīgi devusies uz Tomskas apgabalu Sibīrijā. Pēc atbrīvošanas viņa turpināja darbu savā profesijā Tomskas apgabala Teguļdetas centrālajā rajona slimnīcā (Тегульдетская центральная районная больница), kā arī darbojās vietējā kara komisariāta ārstu sastāvā. Tomskas apgabala informatīvajā biļetenā Nr. 25 lasāms, ka 2012. gadā Žentiņa dzīvoja Ļeņina ielā Nr. 188 Teguļdetā. Sazinoties ar slimnīcu, saņēmām ziņu, ka aptuveni pirms sešiem gadiem Valda atgriezusies Latvijā, pirms tam nomainot uzvārdu.
Kad 2022. gada rudenī Krievijā izsludināja vispārējo mobilizāciju, internetā parādījās informācija par kara komisariātiem, to skaitā arī Tomskas apgabalā. Un tavu brīnumu – Teguļdetas kara komisariāta ārstu sarakstā minēta arī Valda Žentiņa, taču kā narkoloģe! Pēc neilga laika saraksts no interneta dzīlēm pazuda…
«No visiem noziedzniekiem, ar kuriem vajadzēja strādāt, Žentiņa bija vislielākā ļaunuma iemiesojums. Putinam viņa ļoti noderētu,» rezumēja Rita Aksenoka.
