Rīga -2°C 
Atbild psihoterapeite Inese Putniece.
No uzdotā jautājuma patiešām šķiet, ka iekšējais konflikts visveiksmīgāk tomēr būtu atrisināms psihoterapeita kabinetā, jo tur būtu visdrošākā vieta, kur piekļūt vissāpīgākajām atmiņām. Bet psihoterapijas mērķis nav pacienta iekšējo pasauli piespiedu kārtā izvērst uz ārā, jābūt brīvprātīgai izvēlei doties dziļumā un meklēt atbildes. Jo mums nav tāda kognitīva procesa kā aizmiršana, tas ir aizsargmehānisms, ko, rūpīgi paceļot nost, var ieraudzīt patieso bildi. Lai atceramies, kā kādreiz bērnībā skatījāmies uz milzīgo koku vai augsto kalnu, bet, aizbraucot uz bērnības vietām pieaugušo vecumā, ieraudzījām, ka ne tas koks tik milzīgs, ne kalns tik nepārvarami augsts. Būtiski ir tas, ka kaut kādi savstarpējo attiecību aspekti starp mani un manu vecāku ir manī radījuši šādu subjektīvu izjūtu, kas nostiprinājusies kā pārliecība manā prātā. Kādas sarunas, mātes mīmika, atsevišķas situācijas manī radījušas šīs sajūtas, kuras nav ne pareizas, ne nepareizas. Tās vienkārši tādas ir!
Bet saprast, kā tomēr bijis patiesībā, var, ne tikai izrunājoties ar iesaistītajiem cilvēkiem (kuri šajā gadījumā vairs nav pieejami), bet arī staigājot pa atmiņu apcirkņiem. (Protams, ja vien runa nav par pagātnes notikumiem, kuros vecāks bijis reāli vardarbīgs pret mani kā pret bērnu, – tad šāds stāsts iegūst citu nokrāsu.) Vēl viena būtiska nianse šajā gadījumā – tās ir nerealizējamas fantāzijas, ka visiem bērniem būs vienlīdz vienādas attiecības ar katru no vecākiem. Katram cilvēkam ir savs raksturs, kas starp bērnu un vecāku var radīt papildu emocionālos konfliktus, kuri var likt kā bērnam sajusties mazāk mīlētam, mazāk saprastam. Šādi konflikti var radīt vēstulē minētās izjūtas, bet vai tas patiešām nozīmē, ka mani mīlēja mazāk?
