Rīga +7°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Par to, kā plānosim ģimenes budžetu, uzsākot kopdzīvi, vajadzētu vienoties jau uzreiz. Tā iesaka vadošie pasaules finanšu kouči, un tas arī ir viens no jautājumiem, kas tiek apspriests pirmslaulību kursos, ja nolemjat laulāties baznīcā. Bet reālajā dzīvē gan šīs lietas visbiežāk notiek kaut kā pašas no sevis – pie abiem pieņemama kopsaucēja nonākam pamazām, ikdienā dzīvojot kopā.
Tomēr būtu labi, ja varētu sekot kādam ideālajam modelim pāra finanšu pārvaldībā.
Vai tāds pastāv? «Kamēr abi no pāra jūtas labi un nav domstarpību, jebkurš modelis ir pieņemams. Tas ir tāpat kā ar daudzām lietām laulībā – ja nelido dzirksteles un nerodas pārpratumi, tātad modelis darbojas. Nav tādas vienas ideālās formulas, jo katram pārim atšķiras gan ienākumu līmenis, gan kopīgie ģimenes mērķi, turklāt bērnu ienākšana ģimenē veido atkal citu modeli,» saka Reinis Jansons.
Ideālā tātad nav, bet modeļu ir gana daudz dažādu, piemēram, abu ienākumi tiek likti kopējā maciņā, un katrs no tā ņem tik, cik nu vajag.
Vai arī – katram sava nauda, bet kopā vienojamies, kā maksāsim īri, hipotēku, kurš no mums pirks pārtiku. Un, protams, arī variants, kad sievas nauda ir sievas nauda, bet vīra – abu kopējā. Vai – otrādi, kā gan notiek krietni retāk, tomēr notiek.
Kopējie un individuālie mērķi
«Katram pārim būtu svarīgi pārrunāt savas vērtības un to, kam par ko jāmaksā. Bieži vien izrādās, ka vienam pret otru ir nepamatotas gaidas par to, kurš no pāra maksās par pārtiku, kurš – par mājokli. Un tā notiek tāpēc, ka šīs lietas vienkārši nav izrunātas, bet dzīve plūst un aizvainojums krājas. Nereti ģimenes finanšu modeli mantojam no vecākiem – vai nu to pārņemot, vai arī rīkojoties pilnīgi pretēji.
Tāpēc vispirms katram pašam vajadzētu tikt skaidrībā – kā es gribētu, lai mums būtu.
Un, saprotot, ka šobrīd ir tā, kā ir, darīt otram zināmu, kāda ir mana iedomātā vēlamā situācija, tad izrunāties un vienoties,» iesaka Elīna Pelčere.
«Svarīgākais – lai naudas lietās neveidojas pārpratumi, un, ja tā notiek, tas ir signāls, ka kaut kas nav izrunāts un sakārtots,» uzsver Reinis Jansons. «Attiecībās ir svarīgi gan runāt par naudu, gan arī saprast, kādi ir kopīgie mērķi ilgtermiņā. Tos savukārt vajadzētu sadalīt divās daļās: mūsu kā pāra kopējie mērķi, un katra individuālie. Kur dzīvosim? Vai mums nepieciešams uzkrāt pirmajai iemaksai bankā? Kā to izdarīsim? Vēl arī ceļojumi, auto iegāde – tie visi ir mūsu kopīgie mērķi, kam nepieciešamas finanses un izpratne, kā mēs kopā šos mērķus sasniegsim.
Individuālie mērķi ir kā individuālā disciplīna, lai arī varbūt negribas to atzīt.
Abiem pārī jāapzinās, ka katrs no viņiem startē arī šajā disciplīnā, un tas nozīmē – visa partnera alga otram nav pieejama, jo arī viņam ir šī individuālā disciplīna, piemēram, uzkrājums vecumdienām.» Diemžēl, kā liecina banku dati, uzkrājumi vecumdienām ir disciplīna, kas mums kā sabiedrībai joprojām ir vājā vieta. Katram vērts sev pajautāt: ko es daru, lai mani ienākumi vecumdienās būtu pilnvērtīgi? Investīcijas akcijās, individuālās iemaksas 3. pensiju līmenī, iegādāts nekustamais īpašums?
Un vēl daži segmenti, kuros noteikti jāievieš kārtība, – jābūt drošības spilvenam neparedzētiem tēriņiem, jābūt sakārtotiem īpašuma jautājumiem (vai īpašumi ir apdrošināti; vai, ja nepieciešams, ir laulības līgums; vai sakārtoti mantojuma jautājumu u. c.).
Nav mana darīšana, cik pelna vīrs!
Nereti ir tā, ka viens no pāra – parasti jau tomēr sieviete – nemaz īsti nezina, cik vīrs pelna, un arī nevēlas to zināt. Un kāpēc gan tā nedzīvot, ja šis modelis veiksmīgi darbojas! Var taču arī mierīgi palikt savā iedomu burbulī, kur man nav nekādas nojausmas par to, kas notiek ar otra finansēm. «Kamēr attiecībās viss ir kārtībā, arī jautājumā par naudas lietām parasti valda savstarpēja sapratne. Taču, ja rodas sarežģījumi, bieži sākas strīdi finanšu jautājumos,» saka Reinis Jansons.
Savukārt finanšu koučs Elīna Pelčere vaicā: «Rodas jautājums – kāpēc tu negribi zināt, cik vīrs pelna? Kamēr viss ir kārtībā, labi, bet, ja nu vienu dienu vīrs atnāk mājās un saka: mīļā, mēs bankrotējām… Nesaprotu, kāpēc mēs, sievietes, dažkārt paceļam ķepiņas un iegalvojam sev – nauda ir vīriešu darīšana. Un vienlaikus cīnāmies par vienlīdzību. Ja gribam būt gudras un varošas, tas nozīmē arī zināt, kāda ir mūsu ģimenes finanšu situācija. Jautājums – vai mums ir kopīgi mērķi vai viss ir atsevišķi? Vai arī attieksme ir – tavs īpašums, tavs kredīts, bet šķiroties sakām: visu dalām uz pusēm?»
Nauda, par kuru nevienam nekas nav jāzina
«Tomēr katram no pāra ir jābūt arī daļai savas naudas, par ko otram nekas nav jāzina,» uzsver Elīna Pelčere. «Tur, kur ir pārāk liela caurspīdība, ir arī daudz vietas jautājumiem («Kāpēc tu iztērēji tik un tik?»). Pieaugušam cilvēkam, kas grib saglabāt savu mugurkaulu un autonomiju, ir svarīgi, ka, piemēram, par 10 % no mana budžeta nevienam nekas nav jāzina – vai tos notrallināju vai nopirku sev kaut ko jaunu. Protams, ja gribu, varu stāstīt, bet jābūt iespējai kādu naudas daļu iztērēt tikai savām slēptajām vēlmēm.»
Daudzi gan izvēlas citu modeli – apvieno visus abu ienākumus vienā kontā. Reinis Jansons uzskata, ka šādam modelim ir savi mīnusi. «Kaut vai tas – pērc otram dzimšanas dienas dāvanu, bet sanāk, ka iegādājies to nevis par savu naudu, bet no kopējā ģimenes budžeta.»
Bērni un ģimenes budžets
Vai bērniem būtu jāzina, kāda ir ģimenes finanšu situācija, – ko varam atļauties, kam krājam, kāds ir mūsu ģimenes lielais finanšu mērķis? Elīna Pelčeres viedoklis ir, ka bērnam nav jāzina summa, ko vecāki nopelna, tomēr būtu labi bērnu nedaudz iesaistīt ģimenes naudas lietās, piemēram, reizi mēnesī, kad plānojam budžetu, piedalās arī bērns, lai visi kopīgi varētu izlemt – kur brauksim, ko darīsim.
Vai tad, ja brīvdienās kaut kur dodamies, lielākiem bērniem var uzticēt noteiktu budžetu un aicināt viņus saplānot brīvdienu izdevumus.
Protams, visi vecāki vēlas, lai bērni prastu rīkoties ar naudu, bet realitātē viņiem netiek dota iespēja šo prasmi apgūt. «Svarīgi arī tas, kā ar bērnu runājam par naudas lietām un ko viņš par tām dzird no vecākiem? Vai tikai to, ka «mums nav naudas», vai arī to, kā vecāki gudri saplāno ģimenes budžetu, lai varētu atļauties vajadzīgo, runājot arī par lietām, ko nevaram šobrīd atļauties, jo mums ir kādi lielāki plāni.»
Man nav ieņēmumu, bet budžets kopīgs
Ja viens no pāra ir pelnītājs, bet otrs nestrādā (visbiežāk tā ir sieviete, kas mājās audzina bērnus), kā tādā situācijā dalīt budžetu, lai vienam nebūtu jājūtas kā parādniekam, bet otram kā dāsnajam apgādniekam? Būtiski, lai sievietei, kas nestrādā, tomēr būtu kāda finanšu drošības saliņa, kaut vai daļa no valsts pabalsta, esot bērna kopšanas atvaļinājumā.
Ja ir tā, ka vīrs finansiāli gādā par visu un dod sievai naudu, ir tikai godīgi, ja daļu no tās viņa atliek savām vajadzībām.
Tas ir arī stāsts par pašapziņu – lūk, ar to naudu, kas man iedota, es varu brīvi rīkoties, un man nav jāprasa vīram nauda katrām zeķbiksēm. Jo sieviete, kura uzņēmusies mājsaimnieces pienākumus, darbā ir 24 stundas, un viņai ir tiesības arī saņemt kādu atalgojumu
Vēl viens aspekts, kas noteikti jāņem vērā, ja galvenais pelnītājs ir viens no pāra, – vai viņam ir dzīvības apdrošināšana? Dzīve ir dzīve, un notikt var jebkas, tādēļ svarīgi, lai arī tad, ja notiek nelaime, ģimene joprojām būtu nodrošināta. Protams, nevienam negribas par tādām lietām ne iedomāties, tomēr vajadzētu par to parūpēties, jo – ja vīra vairs nebūs šai saulē, kā sieva, kura nestrādā, nodrošinās sevi un bērnus, kā atmaksās kredītu, lai ģimeni neizliktu no mājām?
Ja viens pelna mazāk, otrs vairāk
Ja pāra ienākumi atšķiras (un, kā liecina atalgojumu statistika, visbiežāk vīrs ir tas, kurš pelna vairāk), risinājums varētu būt vienoties par noteiktu summu, piemēram, 30 % no katra ieņēmumiem, ko apvienot vienā budžetā. Savukārt 20 % katrs no saviem ieņēmumiem atvēl uzkrājumiem, piemēram, ieguldot pensijas fondā vai nekustamajā īpašumā, ko gribam pārvērst par investīcijām nākotnē, lai būtu papildu ienākumi vecumdienām.
Sadalījums procentos, nevis noteiktās summās ir gana godīgs, un nevienam nav pamata apvainoties.
Protams, var vienoties arī par konkrētām summām, piemēram, ja gribat doties ceļojumā, katrs šim mērķim mēnesī atvēl, teiksim, 150 eiro neatkarīgi no ienākumiem, un krāšanas process abiem ir kopīgs.
Lai gan statistika liecina, ka vīrieši mūsu valstī pelna vairāk nekā sievietes, dzīvē notiek visādi. Vīrs paliek bez darba, sievai karjera traucas teju debesīs. Vai arī – viņš strādā sev tuvā profesijā, kur – grozies, kā gribi, – daudz nekad nenopelnīsi. Un tad iznāk tā, ka sieviete ir tā, kura var atļauties gan dārgāku dāvanu, gan ceļojumus ar vērienu.
Vai sievietei tādā situācijā vajadzētu maksāt par visu, jo – galu galā – naudas taču viņai ir krietni vairāk?
«Viens no variantiem ir jau pieminētais līdzvērtīgais procentu dalījums. Otrs – pašai jāizvērtē: kas man ir tiešām svarīgi, tāpēc esmu gatava par to maksāt? Piemēram, ja es varu atļauties ceļot biežāk, bet vīrs to nevar, tad vienā ceļojumā dodamies kopā, bet nākamajā neliedzu sev šo prieku un braucu bez viņa. Vai arī – maksāju gan par sevi, gan par viņu. Svarīgi, protams, lai tas notiek cieņpilni.
Dažkārt jau arī dāmām, kas daudz pelna, gribas šo sajūtu – mani lutina, izrāda uzmanību. Tādā situācijā varam vienoties – par pusdienām restorānā vienreiz maksāju es, citreiz – viņš. Vai arī – mums ir randiņi, kuros vīrs lutina, bet sieva tad neprasa no viņa vēl dalību ceļojumu budžetā,» iesaka Elīna Pelčere.
Pieredze, kā ir mums
Es esmu vairāk tērētāja, viņš – krājējs
Zanda, abi ar dzīvesbiedru strādā finanšu jomā, kopā 15 gadu, neprecējušies:
«Nekad neesam definējuši noteikumus, kā dalīsim budžetu, bet, protams, esam par to runājuši. Tas, par ko katrs no mums maksā, ir sadalīts kaut kā ļoti pašsaprotami. Mans dzīvesbiedrs nepārbauda, cik es tērēju mēnesī, mums katram ir savs budžets un savs konts, kopīga konta nav. Man vienmēr bijis svarīgi būt materiāli patstāvīgai, lai varētu sevi nodrošināt arī tad, ja nebūtu attiecībās.
To, cik otrs pelna, mēs zinām, un, lai gan abiem ieņēmumi ir labi, viņam tie tomēr ir lielāki nekā man.
Mums ir hipotekārais kredīts, un tas ir viņa īpašums, kurā dzīvojam, viņš maksā hipotēku, es – komunālos rēķinus. Protams, dažreiz aizdomājos par to, ka juridiski man šis dzīvoklis nepieder. Manā pieredzē ir arī attiecības, kur dzīvoklis mums bija kopīpašumā, un, attiecībām beidzoties, visu ļoti civilizēti sadalījām. Bet ir arī citāda pieredze – man bijušas attiecības, kad vīrietis pasaka: nedēļas laikā dzīvoklis jāpamet… Pašlaik dzīvojam jaunā projekta namā, kur mums ir arī divas garāžas, vienu no tām esmu pirkusi es.
Tādēļ smejos – ja nu būs jāšķiras, iešu dzīvot garāžā.
Bet, ja nopietni, – jo ilgāk esam kopā, jo mazāk par tādām lietām uztraucos. Mēs abi arī veicam uzkrājumus un zinām, cik katrs no mums ir uzkrājis. Pavasarī mums bija lielāks pirkums – mans auto, un visa summa bija jāiemaksā uzreiz. Tad abi savus iekrājumus likām kopā un nopirkām man mašīnu. Pēc tam auto pārkreditēju līzingā un atskaitīju viņam ieguldīto summu. Turpinot par auto – katram sava mašīna nozīmē arī to, ka katram savi izdevumi. Bet es nekad mūžā neesmu darījusi neko savas mašīnas uzturēšanai kārtībā – mans draugs ir pedants, un, pateicoties viņam, arī mans auto vienmēr ir tīrs.
Pārtiku pērku es, lai gan, ja esmu mājās un kaut kā pietrūkst, zvanu viņam un lūdzu, lai to nopērk.
Mēs vispār summas līdz 50 eiro uzskatām par sīkumiem, par ko nemēdzam iespringt. Ja dodamies ceļojumos, izdevumus dalām uz pusēm.
Es esmu vairāk tērētāja, viņš vairāk ir krājējs, un vienīgie ar naudu saistītie strīdi mums ir par to, ka es pārāk daudz naudas tērēju drēbēm. Tomēr es nekad neiztērēju savu naudu tā, ka nekas nepaliek pāri. Šobrīd mums nav kopīgu finansiālu mērķu, tomēr naudu atliekam, vienmēr jau kāds mērķis atnāk.»
Mums nekad nav bijis strīdu par naudu
Iveta, biroja darbiniece, laulībā 25 gadus, audzina 2 bērnus:
«Mums ir kopējs budžets, kas realitātē izskatās šādi – saņemot algu, daļu savas naudas izņemu skaidrā naudā un glabāju kastītē, kas pieejama mums abiem. Abi zinām, cik otrs pelna, un nekādu noslēpumu šai ziņā mums nav. Par komunālajiem maksājumiem atbildīgs ir vīrs, un arī visus lielos pārtikas pirkumus apmaksā viņš.
Es esmu tā, kura pa ceļam uz mājām nopērk bērniem kaut ko, kas nu viņiem sakārojies, un tā, kas bērniem ieskaita naudiņu.
No savas algas pērku arī saimniecības preces, kosmētiku un arī barību mūsu kaķiem. Līdz šim dzīvojām mantotā īpašumā, un mums nekad nav bijis ne līzinga, ne kredītu. Mums ir vecs auto – 1998. gada Audi, un tagad esmu nolēmusi, ka laiks jaunam auto un pirmajam līzingam dzīvē. Nekad neskaitām, no kura kartes tiek maksāts, ja ir arī kādi lielāki pirkumi, lai gan – tādu īsti lielu pirkumu mums nav bijis. Mums nekad nav bijis strīdu par naudu. Mums arī nav ierasts otram aizdot naudu – ja nepieciešams, vīrs man to iedod, nevis aizdod. Bet tās arī nav lielas summas.»
