Rīga +1°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vitālijs Manskis aprīlī devās uz kinofestivāla Artdokfest atklāšanu Maskavā, un pie kinoteātra Oktjabr, kur vajadzēja notikt atklāšanai, kāds vīrietis viņam jautājis: «Varbūt nav īstais laiks tādiem festivāliem? Ierosinu sarīkot šo festivālu Donbasā, kur astoņus gadus iet bojā cilvēki. Kāpēc neko nedarījāt?» Pēc tam viņš aplēja Manski ar krāsu un nozuda.
Manskis tagad PDz saka – nojautis, ka pret viņu varētu tikt izvērstas provokācijas. «Vēlāk analizējot šo notikumu, sapratām – sākotnēji nebija plāns apliet tieši mani. Novērošanas kameras fiksēja, ka šis cilvēks bija iegājis kinoteātrī. Droši vien gribēja apliet kinoekrānu, tas būtu simboliskāk.
Taču, kad tika paziņots, ka kinoteātrī esot bumba, un visi tika evakuēti, spontāni pieņēma lēmumu apliet mani. Sākumā bija šoks, jo nesapratu – uzlieta krāsa vai kas nopietnāks. Ir bijuši gadījumi, kad uzlej sērskābi. Man paveicās, krāsa trāpīja lielākoties uz muguras. Man bija labs mētelis, kurš atgrūž mitrumu, un krāsu varēja viegli dabūt laukā. Ar citām drēbēm tik labi negāja. Bet Dievs ar tām!» teic Manskis. Uz festivāla atklāšanu viņš bija saģērbies simboliski. «Uzvilku dzeltenas bikses un zilu kreklu, lai tāds izietu uz skatuves. Diemžēl tam nebija lemts piepildīties.»
Daudzi nesaprata, kādēļ Manskis šajā sarežģītajā laikā vispār plānoja rīkot filmu skates. «To darīju, lai šajā valstī saglabātu kaut nelielu daļiņu civilizētas kulturālas telpas. Taču karš iznīcina visu dzīvo jau saknē. Neļauj eksistēt nekam, kas ir ārpus šīs Krievijas propagandas radītās histērijas.» Vaicāts, kā Manski Krievijā tagad uztver – kā savējo vai ārzemnieku –, režisors saka: «Cilvēkiem, kuri ar mani ir uz viena viļņa, esmu savējais.
Taču vairākumam esmu nodevējs, kurš aizbraucis pie fašistiem uz Latviju.
Man pieraksta, ka esmu kļuvis par Latvijas pilsoni, kas nav patiesība. Viņiem svarīgi parādīt, ka esmu svešais.»
Krievijā viņu visvairāk pārsteidzis, ka ļaudis turpina dzīvot tā, it kā nekas nebūtu noticis. «Nav ne satraukuma, ne baiļu par nākotni, lai gan sankciju dēļ dzīve Krievijā drīz būs skarba. Kāda Krievija bija, tāda ir arī kara laikā – pilni restorāni, cilvēki izklaidējas, brauc dārgos auto. Nav kā Titānikā, kurš uzskrējis uz sēkļa, un cilvēki skrien uz glābšanas laivām. Tur glābjas tikai tie, kas ir pret karu. Viņi cenšas aizbraukt no Krievijas, apzinoties visa notiekošā šausmas. Šos cilvēkus redzēju uz robežas, un tas ir atmiņā paliekošs skats. Milzīgas automašīnu rindas. Pirmo reizi redzēju, ka tur stāv veselas ģimenes – vecāki, bērni, vecmāmiņas, suņi. Mantu ir tik daudz, ka uzreiz skaidrs – saprot, ka, iespējams, neatgriezīsies nekad.»
