Neprāts, nabadzība, salauztas sirdis… Kur slēpās māsu Brontē ģenialitāte?

Šobrīd uz lielajiem ekrāniem nonācis Emīlijas Brontē romāna Kalnu aukas ekranizējums. Par autori un viņas māsām klīst leģendas un runas par garīgās veselības problēmām, taču – kā bija patiesībā? 

Stāsts sākas un beidzas vientuļo Jorkšīras tīreļu vidū, pelēkā akmens mācītājmājā, ko sit nikns vējš un ieskauj salijušu, sūnām apaugušu kapakmeņu armija. Pat vienīgā puķu dobe, kas nīkuļo durvju priekšā, ir nošņāpta kapsētas teritorijai. Tālu prom no literārajiem lokiem, pauzēs starp kartupeļu mizošanu un veļas lāpīšanu šeit pie ēdamistabas galda tika radīta angļu literatūras klasika – Džeina Eira, Kalnu aukas, Agnese Greja.

Brontē ģimene kopš apmešanās noplukušajā tekstilrūpniecības ciematā Hevortā izveidoja savrupu galaktiku. Patriks Brontē te ieradās 1820. gada aprīlī, lai kļūtu par ciema mācītāju, un pa dubļainajiem ceļiem atveda sev līdzi bagātīgu kravu – sievu Mariju un sešus bērnus. Starp pāris mēnešu veco Annu un septiņgadīgo Mariju virknējās Elizabete, Šarlote, Brenvels un Emīlija. Ģimenes tēvs piedzima Ziemeļīrijā laukstrādnieku – analfabētu – ģimenē, bet, pateicoties milzu ambīcijām un gaišajai galvai, izsistās līdz Kembridžai. Pēc tam nocirta savas saknes, bet uzvārdu Brunty izrediģēja par Brontë, jo tas skanējis līdzīgi sengrieķu vārdam negaiss. Sešus mēnešus pēc ierašanās jaunajā mājvietā sieva mira no dzemdībās iegūtas infekcijas un atstāja vīru ar sešiem bāreņiem. Piemājas dārziņā tika uzstādīts vēl viens kapakmens, bet sēras par māti kā smagā Jorkšīras migla nolaidās pār namu. Bērni apvilka melnas drānas, zem viņu acīm iegūla tumši loki, bet saimniecību pārņēma tante, kuras grūtsirdīgo soļu klaboņa atbalsojās nama sienās. Tāpat kā citas šī reģiona sievietes, viņa nēsāja tupeles, kam pie zoles piestiprinātas augstas metāla platformas, lai svārku mala nevilktos pa dubļiem. Vienīgi tante šos apavus nēsāja iekštelpās, lai turētu kājas tālāk no mācītājmājas ledainā klona. Namā bija tikai pāris paklāju un neviena aizkara, jo Patriks baidījās no ugunsgrēka.

Laimīgie nabadziņi

Sēras, fiziska askēze un slimošana bija Brontē bērnu ikdiena. Kad meitenes aizsūtīja uz Kovenbridžas internātu – labdarības iestādi nabadzīgu garīdznieku meitām –, viņas tika pārceltas ciešanu nākamajā līmenī. Tie, kas lasījuši Džeinu Eiru, nespēs aizmirst Lovudu. Piedegusi putra, no aukstuma pietūkušas, čūlainas kājas, publiski miesas sodi un nebeidzami psalmi bija metodes, ar kurām no bērniem tika ravēta grēka sēkla.