«Man no sirds riebjas sievietes, kuras nepalīdz citām sievietēm.» Nino Haratašvili par dzīvi, vēsturi un literatūru
Gruzīniete, kura nu jau pusi mūža dzīvo Vācijā un arī savas slavenās, biezās grāmatas raksta vāciski. Latvijā Silvijas Brices tulkojumā viena no tām – Astotā dzīve. Brilkai – pagājušajā gadā daudziem kļuva par grāmatu numur viens. Rakstniece, dramaturģe un režisore Nino Haratašvili sarunā spēj būt tikpat salda un rūgta kā šokolāde, kuras maģiskais stāsts simbolizē likteni un vijas cauri šim episkajam romānam, kas aptver visu 20. gadsimta Gruzijas vēsturi, skatītu caur vienas ģimenes locekļu dzīvi.
Foto: No publicitātes materiāliem
Ja mēs, divas svešinieces, satiktos nakts vilcienā, piemēram, uz Venēciju un es lūgtu pastāstīt par sevi. Ko tu teiktu?
Atbildētu, ka esmu rakstniece un režisore. Un tas jau būtu daudz, jo man vajadzēja gadus, lai izrunātu šādu teikumu. Rakstniece – tas man skanēja smagi un pārāk gudri.
Vienmēr mēģināju teikt: «Es rakstu, esmu autore un nodarbojos ar mākslu.» Visādi izlocījos, lai izlaistu šo vārdu. Bet tagad es droši saku – jā, es esmu rakstniece.
Tad es turpinātu: «Cik interesanti! Kādas grāmatas tu raksti?»
Dažādas. Pārsvarā dramatiskas. Man mēdz teikt, ka smagas. Ha, arī šādā nozīmē! (Norāda uz savu grāmatu, ko esmu paņēmusi līdzi, tajā ir gandrīz 900 lapu.) Atceros, pirms gadiem kāds puisis Frankfurtē grāmatu gadatirgū teica: «Šis romāns ir lielisks. Bet ar to varētu kādu arī nogalināt.» Nebiju domājusi no šādas perspektīvas. Tas nebija mans mērķis, bet – kāpēc ne? (Smejas.)
Jā, bieži vien par mani domā kā dāmu, kas raksta tās vēsturiskās štelles par Austrumeiropu. Es pati sevi tā neraksturotu, jo man ir arī cita tipa darbi – par attiecībām, draudzību. Tomēr nevaru noliegt – mani interesē pagātne un dramatiski notikumi, un kā indivīdu dzīve tiek iesaistīta politiskajās cīņās un pārmaiņās.
Padomju laikā mēs vienmēr teicām, ka Baltijai izdosies kļūt brīvai, bet mums, Gruzijai, gan ne. Mēs bijām Padomju Savienības mīļākais bērns, kuru tā negribēja laist vaļā, bet jūs mēs vienmēr uzskatījām gandrīz jau par Eiropu.
Uz Vāciju pārcēlies 2003. gadā. Tev bija divdesmit, vai ne?
